Katrīna Puriņa: Mēģinu cilvēkus nenosodīt, neesmu paštaisna, esmu cilvēkus mīloša

- Pastāsti par šo ceļu.

- Jau 8. klasē pateicu, ka gribu būt ginekoloģe, bet mani no tā atrunāja. Visu vidusskolas laiku apmeklēju bioloģijas un ķīmijas kursus, lai iestātos mediķos, bet kāds man svarīgs cilvēks pārliecināja, ka man neizdosies un to nevajag, tāpēc pārfokusējos uz radošo sfēru - apsvēru iespēju stāties Mūzikas akadēmijā vai aktieros. Radošums man ir asinīs - mans tētis bija kordiriģents, mamma mācījās aktieros, bet piedzimu es, tāpēc studijas nepabeidza. Es sākumā mācījos Emīla Dārziņa mūzikas skolā, bet, kad sapratu, ka Baiba Skride no manis nesanāks, pārgāju uz Rīgas 6. vidusskolu, kas arī ir ar mūzikas novirzienu, spēlēju vijoli, oboju.

- Skaidrs, no kurienes tev mīlestība pret teātri un kino.

- Par to milzīgs paldies mammai. Man bija kādi divpadsmit trīspadsmit gadi, kad viņa kinofestivāla Arsenāls laikā ļāva man neiet uz skolu, lai varētu skatīties filmas - trīs četras pēc kārtas. No tāda vecuma arī veda uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm. Varbūt es tobrīd nesapratu to dziļumu, bet jutu kaifu. Atceros, kā 9. klasē staigāju pa skolu ar Rīgas Laiku padusē, tas nekas, ka pusi nesapratu, kas tur rakstīts. (Smejas.) Biju dziļuma meklētāja, drusku autsaidere, mācījos literatūras klasē, lasīju dzeju un piedalījos daiļlasīšanas konkursos. Mākslas pasaulē es tiku iesūkta, jā. Turklāt vidusskolas beigās jau sāku strādāt Arsenālā par projektu vadītāju. Augusts Sukuts redzēja un novērtēja manu degsmi, tāpēc uzaicināja vadīt Žaņa Lipkes memorāla projektu - tā bija mana pirmā nopietnā darbavieta. Augusts man iemācīja ļoti daudz, un būšu viņam pateicīga vienmēr. Man bija tikai 19 gadi, tāpēc vienmēr novērtēju to, ka man, tik jaunam zaķim, ļāva pieslēgties pie Arsenāla projektiem un topošā muzeja vadīšanas. Tā man sākotnēji bija tumša bilde, bet milzīga dzīves skola.

- Tik radoši vecāki un vide... No kurienes tā vēlme kļūt par ārsti?

- Mans vecvectētiņš bija ārsts, bērnībā spēlējos ar viņa Ulmaņlaika instrumentiem, operēju lāčus un bārbijas, tāpēc omīte mudināja kļūt par ārsti.

No vienas puses, esmu ļoti pateicīga ģimenei, ka viņi man deva milzīgu brīvību, no otras - nedaudz dusmojos, ka netiku nekur virzīta. Man vienmēr tika teikts: “Tu vari būt viss, kas gribi!” Dot tik lielu brīvību ir arī dot milzīgu atbildību par savām izvēlēm - kā tāds mazs zaķis to var saprast?

Redzi... Kad man bija 11 gadi, noslepkavoja manu tēvu. Tad man sākās lielie filozofiskie jautājumi - kur es gribu iet, kas gribu būt -, bet nesapratu, jo nebija izpratnes par to, kas ir dzīve, sapratu tikai to, ka tā ir hārdkors. Es pārsvarā uzaugu pie vecvecākiem, kuri bija ļoti mīloši, dodoši un atbalstoši. Mamma daudz strādāja. Tā es meklēju sevi starp tām divām pasaulēm. Apkārtējie teica, ka man jābūt uz skatuves, jo man ir talants, bet man bija sajūta, ka jādara tomēr kas cits. To noteikti ietekmēja arī regulārie bērnunama apciemojumi, kur sastapos ar bērniņiem ar īpašajām vajadzībām.

- Kāpēc tu apciemoji bērnunamus?

- Jau teicu, ka pēc tēva nogalināšanas radās dažādi garīgi jautājumi, tajos reiz padalījos ar skolasbiedreni Martu Sproģi, un viņa ierosināja apmeklēt Mateja draudzi. Toreiz mēs ar Martu kļuvām par labākajām draudzenēm, pusaudžu gadus pavadīju kristiešu kompānijā, kur satuvinājos ar kādu puisi un izveidojās manas pirmās attiecības. Tās bija kristīgas attiecības ar pievienoto vērtību. Baznīcā daudz tika runāts par kalpošanu, un es kā savu aicinājumu sajutu palīdzēšanu bērniem. Tāpēc apmeklējām bērnunamus - viņš ar bērniem spēlēja futbolu, es taisīju lellītes. Tur sastapu arī bērnus ar īpašajām vajadzībām, labi ar viņiem sapratos, tāpēc sāku vairāk interesēties, kā varētu viņiem palīdzēt. Tolaik loģisks solis bija sākt mācīties rehabilitācijas nozari - audiologopēdiju. Turklāt tas šķita labs savienojums starp radošo jomu un medicīnu - varēju strādāt ar valodu un runu, kas arī mani interesēja. Lai būtu līdzās šādiem bērniņiem, paralēli studijām pirmajā kursā strādāju par audzinātāju Montesori bērnudārzā Bērnu māja, bet pēc pāris mēnešiem paliku stāvoklī. Man bija sarežģīts gaidību posms - un studijas pārtraucu. Pēc Beatrises piedzimšanas iestājos vecmātēs, sākās dūlas mācību periods, bet pēc Šarlotes piedzimšanas, līdz galam neizjūtot piepildījumu vecmātībā, beidzot iestājos ārstos.

Jā, ļoti jocīgs un mācību pilns bijis šis ceļš. Bet tā mani Dievs ir vedis, es daudz esmu mācījusies, un šī pieredze mani ir novedusi tur, kur esmu tagad. Domāju, ka tik mīloša, tik pieņemoša, tik dažāda, tik saprotoša šobrīd varu būt tikai tāpēc, ka esmu izgājusi cauri šai pieredzei. Es neglaimoju, es zinu, ka tāda esmu. Mēģinu cilvēkus nenosodīt, neesmu paštaisna, esmu cilvēkus mīloša.

- Tēta zaudēšana 11 gadu vecumā droši vien būtiski ietekmējusi tavus pasaules uzskatus.

- Es interesējos par lielajiem jautājumiem, bet man jau kopš bērnības bijis neierastāks skatījums uz visu, šķita, ka neesmu no šīs planētas. Es arī tēva nāvi uztvēru ļoti mierīgi. Krematorija. Neviena cilvēka. Es ar savu vijolīti pieeju pie tēta un pasaku: “Tēt, es tev nospēlēšu Gulbi.” (Katrīna nodungo skaisto Kamila Sensānsa melodiju.) Man bija absolūts miers. Pēc tam viņu samīļoju - bez histērijas, ar absolūtu mieru un mīlestību. Ja atskatos uz to kā pieaudzis cilvēks, apzinos - ko tādu var izdarīt tikai garīgi stiprs bērns. Laikam iepriekšējās dzīvēs, pieredzē, esmu bijusi kas ļoti garīgs. Man joprojām šķiet, ka esmu kā no citas planētas, un varbūt apkārtējiem mana dzīve un pieredze izklausās neloģiska, bet es tieku vesta pa tieši tiem ceļiem, pa kuriem jāiet, ceļā sastopot tos, kuri jāsatiek. Jā, tur bijušas sāpes un izmisums, es esmu bijusi dusmīga uz Dievu, bet nekad neesmu pazaudējusi mīlestību ne pret Dievu, ne pret pasauli, ne pret cilvēkiem. Varbūt esmu naiva, bet es visu laiku nebeidzu ticēt labajam un laimīgām beigām. Jā, ir cilvēki, kuri pēc šādiem zaudējumi kļūst dusmīgi uz visu dzīvi, bet acīmredzot Dievs manī ielicis ļoti lielu mīlestību.

- Nezaudēji mīlestību pret citiem cilvēkiem, lai gan tavu tēti nogalināja?

- Kopš bērnības dzīvoju pēc principa - nedari otram to, ko nevēlies lai dara tev. Ticu bumeranga principam, ka viss atnāk atpakaļ. Visi esam cilvēki, gan jau arī man sanāk kādu sāpināt, bet noteikti ne apzināti, nevaru pat iedomāties kādam novēlēt sliktu, aprunāt vai skaust, neesmu arī atriebīga - nav jēgas bojāt savu karmu.

- Tā vietā tu gribi palīdzēt sievietēm. Kāda ārste tu gribi būt?

- Es noteikti gribu būt ārste, kas sievietē saskata ko vairāk par mazo iegurni un krūtīm. Ārstam jābūt gudram, zinošam un jāseko līdzi jaunākajiem pētījumiem un atklājumiem. Bet man tikpat svarīgi šķiet būt cilvēcīgai, pieņemošai. Es vispirms klientei pajautāju: “Kā tev iet? Kā tu šodien jūties?” Vispirms es gribu paskatīties sievietei acīs un tikai tad savā darba laukā. Nelīmeņot pacientes, nepārmest un nenosodīt. Kas tu tāds esi, ka vari to darīt? Tu nestaigā šī cilvēka kurpēs. To visiem, kuri mēdz otru kritizēt vai nosodīt, vajadzētu atcerēties - vai tu esi šī cilvēka kurpēs? Vai zini, ko viņš pārdzīvo? Ticu: ja būšu ar pieņemošu sirdi, sievietēm nebūs bail un viņas uzticēsies. Tas man kā ārstei ir svarīgi - apvienot zināšanas, gudrību ar cilvēcību. Es gan teiktu, ka tagad man iet labi ar cilvēcību, bet zināšanas un gudrība - tur vēl ir krietni kur augt, profesionālajā jomā esmu vēl ļoti jauna un jāmācās ir nemitīgi.

- Mēs tagad daudz atklātāk runājām par intīmām lietām, bet par ko tev kā ārstei sasāpējusies sirds? Ko sievietes nezina un nedara savas veselības labā?

- Oi, par ko tik man nav sasāpējusies sirds! Es varētu par to runāt 24 stundas. Pirmām kārtām es ļoti gribētu, lai sieviete sāktu sajust sevi - savu labsajūtu un to mirkli, kurā viņa sāk izjust diskomfortu. Sajust savu ķermeni un iepazīt to, iepazīt savu ciklu. Tas būtu jādara jau no pusaudžu gadiem. Tāpēc ļoti svarīgs jautājums ir - kā mēs audzinām savas meitas, ko mēs stāstām par ķermeni un tajā notiekošajiem procesiem. Vai mēs pašas to vispār zinām? Ko zinām par procesiem, kas notiek tagad un sekos gadu gaitā - piemēram, menopauzes vecumā? Cik ļoti esam izglītotas par savu veselību? Vai regulāri veicam krūšu pašizmeklēšanu? Lai gan dzīvojam informācijas piesātinātā laikmetā, sievietes joprojām tic ļoti daudziem mītiem par kontracepciju, nemaz nerunājot par to, ka ir meitenes, kuras nezina, kā rodas bērni. Spektrs, par ko runāt par sabiedrību, ir ārkārtīgi plašs. Sākot no krūšu pašizmeklēšanas un beidzot ar urīna nesaturēšanu, nemaz nerunājot par seksuālo disfunkciju. Man sirdij tuva ir pusaudžu un jauniešu veselība, jo man pašai ir divas meitas un es redzu, cik viņas veselīgi un saprotoši spēj runāt par savu ķermeni un tā pārmaiņām. Gribētu sabiedrībā redzēt vairāk tādu jaunu meiteņu.

- Kā runāt ar meitām par šīm tēmām?

- Mums nekad tā nav bijis: “Meitenes, apsēdīsimies parunāt…” Es šīs tēmas integrēju ikdienas dzīvē, nekādā gadījumā nestāstot pasakas, bet ļoti vienkārši, vecumam atbilstošā valodā runājot par to, kāds ir mūsu ķermenis, kā tas mainās. Protams, viņas ir izņēmums ar privilēģiju augt pie anatomijas grāmatām un dzirdēt tik daudz sarunu par medicīnu.

- Ko vēl tev svarīgi nodot savām meitām?

- Man ir svarīgi viņām nodot sajūtu, ka vienmēr būšu klātesoša un atbalstīšu viņas. Šo sajūtu man iedevusi mana ģimene - viņi deva milzīgu brīvību, bet vienmēr bija blakus un atbalstīja. Tas viņu viedums - redzot, ka es varbūt neizdaru pašas labākās izvēles, viņi mani neapstādināja, ļāva apdedzināties, pakrist, bet bija līdzās, lai palīdzētu piecelties un ietu tālāk. Tas ir fantastiskākais, ko novērtēju savā ģimenē un ko gribu dot savām meitām. Lai ko viņas darītu, lai kur ietu, lai ko piedzīvotu, lai kā kļūdītos, lai zina, ka es viņas nenosodīšu, bet atbalstīšu. Lai ir apziņa, ka ģimene ir drošākā aizmugure. Vēl gribu, lai viņas apzinās savu vērtību, lai viņām ir veselīga pašapziņa darīt visu, lai viņas netiktu iedzītas kompleksos un traumās. Lai gan - tikko dzirdēju, kā bērnu psihiatrs teica, ka jebkurš vecāks, arī pats labākais, kādā mirklī neapzināti ietekmē bērnu arī ar tādām paliekošām sekām, ko bērns vēlāk tomēr pārmetīs. Protams, ka audzināšanā pieļauju kļūdas, bet man svarīgi pašai sev atzīt, ka tā ir mana prioritāte - ja ne celt, tad galvenais - negremdēt viņu pašapziņu.

- Bet tu esi arī meita, man šķiet, tev ir labas attiecības ar mammu. Esmu satikusi jūs pat bārā, kopā dzerot kokteiļus. Jums tā vienmēr bijis?

- Mēs esam ļoti daudz strādājušas pie tā, lai mums attiecības tādas būtu... Negribu tās romantizēt, stāstot tikai, kā, piemēram, jau vairākus gadus Restorānu nedēļā ejam kopā uz restorānu, tad diskutējam par ēdienu un garšas niansēm kā pasaules labākie šefpavāri. Tā ir romantiskā puse, bet ir arī otra puse - ko mamma gribētu manī redzēt citādu un ko es pagātnē būtu gribējusi piedzīvot citādu. Tas bijis darbs ar terapeitu vairāku gadu garumā, jo, kā jau tikko runājām, mazākas vai lielākas traumas ir katram bērnam - vienalga, cik brīnišķīga māte tu arī būtu. Kaut ko tavs bērns pārmetīs vienmēr. Arī man ir lietas, kas bijušas grūti saprotamas, bet es sev atkal pavaicāju: “Kas es tāda esmu, ka varu pārmest? Vai es tobrīd biju savas mammas kurpēs?” Nebiju. Esmu pieņēmusi, ka konkrētos dzīves periodos viņa ir rīkojusies pēc labākā iespējamā scenārija, lai gan man, skatoties retrospektīvi, šķiet, ka varēja vēl labāk. Mamma ir pieaugusi sieviete, un man viņa jāpieņem tāda, kāda viņa ir. Es viņu neizmainīšu. Tā ka mums ar mammu bijis visādi - augšā un lejā. Varam izstrīdēties, ļoti sadusmoties viena uz otru, bet darām to mīlestībā un cieņā. Ļoti mīlu mammu tādu, kāda viņa ir. Un ļoti, ļoti ceru, ka viņa ar mani lepojas. Nemelošu, gribētu to dzirdēt biežāk arī savos 33 gados, jo mēs vecākiem esam bērni visu laiku un gribas to pašapziņu pabužināt jebkurā vecumā.

- Draudzenes tev arī ir daļa ģimenes?

- Es draugus neiedalu dzimumos, to gribu īpaši uzsvērt. Nedzīvoju tādās stigmās par vīriešu un sieviešu attiecībām, uzskatot, ka vīrietim esmu tikai seksa objekts. Manu tuvāko draugu lokā ir arī vīrieši. Mana draudzība nav Sekss un lielpilsēta stilā ar tikšanos katru nedēļu, lai paklačotos. Man tuva ir dziļa draudzība, kur otru izjūt ar nervu galiem. Draudzībā esmu piedzīvojusi arī vilšanos, jo bija draudzenes, kuras mani pievīla, tāpēc pieķeršanās cilvēkiem rodas ļoti uzmanīgi. Varbūt man draugu nav daudz, bet tie, kas ir, ir kā ģimene, un tās nav tikai sievietes. Draudzība man ir tāds dārgums, ka pat bail par to runāt un dalīties. Tā man ir īpaša.

- Tu sargā arī savas attiecības ar vīru.

- Jā. Vienreiz ar vīru sniedzām pāra interviju, kur bijām maksimāli godīgi, atklājot, ka neesam nekāds saldais pārītis, un ar to pietiek. Nav jau vienas universālas receptes, kā būt un ilgstoši saglabāt attiecības. Bet, ņemot vērā manu rūgto attiecību pieredzi, vairs negribu sev to ilūziju - būsim kopā līdz mūža galam. Es šodien daru visu, lai mēs izturētu viens otru līdz šodienai un varbūt rītdienai, bet nedomāju - jānovelk 30 gadi, citādi nevar! Redzu tik daudz salauztu ģimeņu, kas it kā ir kopā, bet patiesībā melo viens otram un sev tikai tāpēc, ka jāpiepilda sabiedrības gaidas un normas, tādējādi uzliekot nevajadzīgu spiedienu attiecībās, kurām nemaz nevajadzētu turpināties. Mēs baudām to, kas mums ir dots, lai arī cik garš mūsu ceļš kopā būs. Tas ir mans attiecību reālisms: neticu, ka visiem var būt ilgi un laimīgi, tāpēc koncentrējos, lai labi un laimīgi ir šodien.

- Man šķiet, tu daudz dari, lai laime ir šodien.

- Manī ir termometrs, kas katru dienu pārbauda, kas notiek ar mani, manu ķermeni, jo esmu ļoti jutīga. Ļoti uz to paļaujos un neignorēju signālus, ja tas brīdina, ka vairs nav labi. Ir obligātās lietas, kas man svarīgas: masāžas, jo esmu ķermeniska, noteikti - teātris, opera vai klasiskās mūzikas koncerts, jo tā ir mana prāta higiēna - instruments, kā izventilējos no darba. Bet pats galvenais mans resurss ir vienatne. Laikam sajuktu prātā, ja man tās nebūtu katru dienu. Ļoti nodarbojos ar pašanalīzi - vai nu domāju, vai pēc kouča ieteikuma rakstu dienasgrāmatu un dažkārt pati sevi intervēju šajos pierakstos. Brīžiem šķiet, ka esmu vienpate, jo man patīk būt vienai, regulāri viena eju uz kino, teātriem, koncertiem. Man tas ir kaifs! Brīvība man ir ļoti svarīga arī attiecībās - ka nebāžamies visu laiku otra telpā, neelpojam viens otram pakausī un nekontrolējam, ko otrs dara vai domā. Ļaujam elpot. Nevarētu būt ar cilvēku, kurš man to neļautu. Man šis vienatnes un pašizaugsmes laiks ir tikpat vajadzīgs kā miegs.

Vēl man ir svarīgi reizi ceturksnī uzpildīties vai nu lekcijās Integrālās izglītības institūtā Lutera draudzē, vai meditācijās pie Jura Rubeņa. Ar uzņemto varu izdzīvot vairākus mēnešus.

- Kas ir tavs iekšējais termometrs?

- To veido mana sirdsapziņa un mana intuīcija. Kad esmu viena, jautāju savai sirdsapziņai, kā tai iet un kā tā jūtas. Savukārt caur meditāciju un apzinātības praksi trenēju intuīciju. Esmu sapratusi, ka tas ir maģisks ierocis, neticamas spējas, kad šķiet - vari redzēt cilvēkiem cauri. Pēc meditācijas seansa vai retrīta ieraugi bildi skaidrāk, un intuīcija, saslēdzoties kopā ar dzīves pieredzi un zināšanām, noved pie ļoti pareiziem lēmumiem.

- Katrīna, tu esi laimīga?

- Zini... Man šķiet, ka laime ir nevis spilgts sajūtu uzplaiksnījums, bet iekšējs un dziļāks stāvoklis par savu eksistenci šajā pasaulē. Tam nav nekāda sakara ne ar naudu, ne ar statusu, tikai ar ceļu, ko ej. Neviens nav jāapsteidz, jānoiet savs ceļš. Tu esi forša un pietiekami laba tāda, kāda esi, - ar savu pieredzi, ēnu, kļūdām un uzvarām. Kad patiešām to saproti - tā no sirds -, vari būt laimīga. Es domāju, ka es esmu.