Līdz šā gada martam ne reizi nebiju pat ieskatījusies Andreja Upīša memoriālajā muzejā – viņa Rīgas dzīvoklī Brīvības ielā 38. Domāju: ko nu tur redzēt. Pret Upīti man aizspriedumu nebija un nav, tikai stereotipu uzliktās klapes, sak, būs gaidāms apnicīgs stāstījums par klasiķi un viņa darbiem. Par laimi, vīlos. Par to paldies Rīgas domei un biedrībai «Publiskās atmiņas centrs». Nebūtu ķērušies klāt Upīša piemineklim Rīgā, es, iespējams, nekad pat neuzkāptu Brīvības ielas nama trešajā stāvā, kur joprojām ir saglabāts Upīša dzīvoklis tādā iekārtojumā, kāds tas bija, viņam aizejot citā saulē. Tomēr vislielākā memoriālā muzeja vērtība, pēc manām domām, ir zinošs stāstnieks. Tāds, kurš nevairās arī no netīkamiem notikumiem slavena cilvēka biogrāfijā, izstāstot faktos balstītu informāciju. Kurš ir arī mazliet advokāts un aizstāv guļošo, kad to nepelnīti sit. Man un fotogrāfam Kasparam tāds bija Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists, literatūrzinātnieks un kritiķis, monogrāfijas «Lielais noliedzējs» autors Arnis Koroševskis.
Pirms «ķeramies» pie Andreja Upīša, nedrīkst ignorēt vēsturiskās ēkas, kurā viņš dzīvoja un nomira, vēsturi. Tā bijusi un ir daudzu ievērojamu vai plašāk pazīstamu cilvēku māja. Tajā piešķirti dzīvokļi arī diviem Latvijas Valsts prezidentiem - Vairai Vīķei-Freibergai un Guntim Ulmanim. Tā ir jau mūslaiku vēsture, kam lemts papildināt šīs vēsturiskās ēkas biogrāfiju.
Nams celts 1911. gadā pēc arhitekta Ernesta Poles projekta. Tolaik pirmajā stāvā bija banka, augšējos stāvos izvietoti dzīvokļi smalkiem kungiem - ievērojamiem politiskajiem un kultūras darbiniekiem, bet ne tikai viņiem. Šajā ēkā dzīvojuši Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis un vieglatlēts Jānis Daliņš. It kā Aspazija te īrējusi dzīvokli - vismaz mājasgrāmatā viņas uzvārds ir. Te mitis slavenais diriģents Leonīds Vīgners, Latvijas Ministru prezidents Marģers Skujenieks, mākslinieki Romans Suta un Aleksandra Beļcova, grāmatizdevējs Jānis Rapa, rakstnieks Artūrs Lielais... Ēkas ceturtajā dzīvoklī bērnības gadus pavadījis izcilais latviešu diriģents Mariss Jansons, kurš pēcāk atcerējies, kā te ar bērnu velosipēdu braucis. Viņš reiz negaidot kopā ar filmēšanas grupu ieradies apskatīt savu bērnības māju.
Nevis paceļoties ar liftu, bet kāpjot uz Upīša memoriālo dzīvokli, iespējams izbaudīt šī Rīgas kvartāla otrās vecākās ēkas gaisotni.
1951. gada janvārī uz plašu dzīvokli Brīvības ielā 38 pārceļas rakstnieks Andrejs Upīts ar ģimeni. Viņš ir jau 73 gadus vecs. Šī ir rakstnieka pēdējā dzīvesvieta, kur 1970. gada rudenī noslēdzas viņa mūžs. Arnis Koroševskis saka - klīst leģenda, ka Upīši iekārtojušies politiski represētas ģimenes mājoklī, bet pierādījumu tam nav.
Jāatkārto tas, ko visi var izlasīt globālajā tīmeklī: «Andreja Upīša muzeja apmeklētājiem Rīgā pieejamas trīs memoriālās telpas: ēdamistaba, viesistaba, darba kabinets. Istabu iekārtojumā, sadzīves priekšmetos, fotogrāfijās un it īpaši bibliotēkas grāmatās fokusējas Andreja Upīša personība. Starp grāmatu tūkstošiem, vidē, ko noteicis rakstnieka darba stils, ģimenes tradīcijas un laikmets, iespējams iedziļināties gan viņa prozā, gan diskutablajā kritiķa un politiķa darbībā.»
Arnis Koroševskis uzsver, ka šis ir viens no retajiem muzejiem Latvijā, kurā saglabāts gandrīz simtprocentīgs autentiskums. Pat parkets te čīkst kā senāk, bet tā ir nenozīmīgākā nianse. Nereti apmeklētāji neizprot memoriālā dzīvokļa statusu un izsaka sašutumu, piemēram, par Ļeņina fotoattēlu vai pie sienas bildē redzamo Staļinu. Vajagot noņemt! Ui, un vēl ir Kārļa Marksa ģipša biste... Bet, ja to visu aizvāktu, kas paliktu no paša Upīša? Viņš bija «kreisais» un šos uzskatus saglabāja līdz mūža beigām. Kādam tie var nepatikt, bet tāpēc nevaram piegriezt šo rakstnieku pēc 2023. gada lekāla.
Upīts vēlējās, lai viņa Rīgas dzīvoklī tiktu izveidots memoriālais muzejs. Jau 1974. gada decembrī tur ielūkojās pirmie apmeklētāji. Jā, viņa dzīves laikā Skrīveros atvērta ekspozīcija mājā, kuru Upīši atjaunoja pēc tam, kad Pirmā pasaules kara laikā tā nodega. Tur radīta lauvas tiesa viņa darbu. Abas ekspozīcijas nedublējas, bet papildina viena otru.
Upītim bija sešu klašu pagastskolas izglītība, bet tolaik tas nebija neparasti. Arnis Koroševskis viņu raksturo: «Autodidakts visu mūžu.» Rakstnieks pārvaldījis vairākas svešvalodas, varējis tulkot, bet ne runāt, vismaz visās - ne. Kopā ar literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli uzrakstījuši Pasaules rakstniecības vēsturi, kas aizvien nav morāli novecojusi. Tur minēta, piemēram, rakstniece Virdžīnija Vulfa, kaut tolaik latviski nebija tulkota. Upīti īpaši fascinēja Francijas kultūra. Tie, kuri lasījuši Žila Verna romānus, varētu justies pārsteigti, ka tos tulkojis Andrejs Upīts. Par īpaši nozīmīgu viņš uzskatījis Gistava Flobēra romāna «Salambo» tulkojumu 1914. gadā.
«Ārzemju literatūra atstāja iespaidu uz Upīti, un no tās viņš guva motīvus saviem darbiem,» piebilst Arnis Koroševskis. Piemēram, tādiem kā «Spartaks» un «Žanna d’Arka». Starp citu, Upīts ir autors 80 šķirkļiem Latviešu Konversācijas vārdnīcā. Viņa memoriālajā dzīvoklī glabājas savulaik aizliegtu rakstnieku grāmatas un citi izdevumi. Viņš izprasīja atļauju tiem piekļūt un tos iegūt. Un iegūst. Ne visus, protams.
1919. gadā, kad dažus mēnešus Rīgā pastāvēja padomju vara, Upītim tajā bija dažādi amati, bet tieši viņš izstrādāja Latviešu strādnieku teātra koncepciju, un, pateicoties Upītim, izdevās glābt Mākslas muzeja krājumu - to evakuēja pēc Upīša pavēles. Uz Maskavu devās arī Upīts.
Jau nākamajā gadā Upīts kopā ar draugiem Induli Zeberiņu un Eduardu Smiļģi atgriezās Latvijā un nelikumīgi mēģināja šķērsot robežu pie Valkas. Trijotni arestēja, draugus atbrīvoja, bet Upīti nodeva kara tiesai, jo viņš sadarbojies ar boļševikiem 1919. gadā. Vairāki kultūras darbinieki rakstīja, kā tagad sacītu, atklāto vēstuli, lai Upīti atbrīvo, norādot, ka viņš Pirmā pasaules kara laikā glābis mākslas vērtības. Par laimi, 1920. gada vasarā Satversmes sapulce pieņēma amnestijas aktu, un Upīts ir brīvs. Ja tā nenotiktu, iespējams, «kreisi» noskaņoto rakstnieku sagaidītu nāvessods. Apcietinājumā viņš uzrakstīja noveļu krājumu «Vēju kauja». «Eksistenciāls darbs,» vērtē Arnis Koroševskis.
Baumas par rakstnieka nāvi izplatījās jau 1919. gadā. Viņu esot nošāvuši vācieši. Tā kā pats «nošautais» tajā laikā neatradās Rīgā un vēlāk - pat ne Latvijā, viltus ziņas ilgstoši netika labotas, monogrāfijā «Lielais noliedzējs» raksta Arnis Koroševskis.
Arnis Koroševskis saka: ««Zaļā zeme» un «Spartaks» ir pēdējie mākslinieciski nozīmīgie Upīša darbi. Pēc 1945. gada - žēl, ka viņš turpināja rakstīt.» Nevar necitēt monogrāfijā «Lielais noliedzējs» teikto: «Andreja Upīša dzīves traģēdija bija viņa neatlaidīgajā un stūrgalvīgajā vēlmē būt par sociālu (un vēlāk - sociālistisku) rakstnieku.» Arnis Koroševskis secina, ka literatūrzinātnieku paaudzes ilgstoši centušās noliegt Upīša ieguldījumu latviešu literatūras vēsturē, savukārt nākotnes paaudzēm vajadzīgs vien kodolīgs vērtējums, kas sastāv no dažām rakstu zīmēm. «Bet tas nerada nekādas izredzes uz izpratni un sapratni,» konstatē monogrāfijas autors.
Andreja Upīša memoriālais muzejs martā izplatīja atklāto vēstuli, kurā sacīts, ka muzejs neatbalsta «Publiskās atmiņas centra» un Rīgas Pieminekļu padomes rosināto priekšlikumu demontēt latviešu rakstnieka Andreja Upīša pieminekli. «Debatēs demontējamie tēlniecības objekti tika nodēvēti par «impērijas ikonām». (..) Jāuzsver, ka Andreja Upīša ieguldījums Latvijas kultūras vēsturē ir krietni plašāks. Rakstnieks (..) jau ap 1910.-1914. gadu bija kļuvis par salīdzinoši ievērojamu autoru latviešu literatūrā. (..) Par sasniegumiem dramaturģijā rakstnieks iegūst Kultūras fonda prēmiju 1927. gadā. Līdz padomju okupācijas sākumam 1940. gadā Upīts ir sarakstījis lielu daļu būtiskāko darbu, kuriem joprojām ir liela nozīme Latvijas kultūrā. Kopumā Upīts vērtējams kā viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta autoriem latviešu literatūras vēsturē.»
Vēstulē sacīts - objektīvi Andrejam Upītim var pārmest to, ka 1940. gada jūlijā viņš kopā ar pārējiem Tautas Saeimas delegācijas dalībniekiem dodas uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas uzņemšanu PSRS, tādējādi vēl vairāk valstī nostiprinot padomju okupācijas režīmu. Tāpat objektīvi var pārmest visu, ko Upīts ir darījis publicistikā un literatūras vēsturē no 40. gadu sākuma līdz pat aiziešanai mūžībā 1970. gadā, - jo īpaši vēršanos pret trimdas latviešiem, ko būtībā var uzskatīt par morālu un literāru vardarbību. «Tomēr valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Andrejs Upīts būtu atbildīgs tieši par politiskām represijām - nedz 1919. gadā, nedz pēc 1940. gada. Pat 1919. gadā pildot Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāja pienākumus, Upīša politika ir vērsta uz kultūru, nevis citiem jautājumiem, kas skartu laikabiedru represēšanu, un šis fakts mūsdienās publiskā telpā bieži tiek apšaubīts bez jebkāda dokumentāra pamatojuma.»
Upīts vienmēr ir aizstāvējis latviešu valodu. Un pat divas reizes rakstniekam bija iespēja palikt strādāt un dzīvot padomju Krievijā, taču abas reizes viņš nolēma atgriezties dzimtenē un turpināt nodarboties tieši ar latviešu literatūru.
«Mūsdienās nereti izskan priekšlikums skatīt literāro mantojumu atsevišķi no autora sabiedriskā tēla. Un tomēr, vai ir iespējams atdalīt rakstnieku no sabiedriska darbinieka vai politiskas figūras? Tādā gadījumā - kuru pieminekļa daļu demontēsim, bet kuru atstāsim? (..) Rakstnieka piemiņas šķelšana likumsakarīgi nozīmētu, ka no šīs personības literārā mantojuma vai vārda būtu jāvairās vai jākaunas,» - tāda ir iepriekš minētās vēstules parakstītāju nostāja.
»Vakara Ziņām« Arnis Koroševskis saka - atsakoties no Upīša pieminekļa, atsakāmies arī no viņa kā rakstnieka. «Pārmetam to, ko Upīts darīja padomju laikā, bet tagad darām to pašu. Cenzējam. Ja saka, ka Upīša muzejs ir vieta, kur glorificējam [padomju laiku], tad tā ir šaura interpretācija. Te var diskutēt par šiem jautājumiem, muzejs nekad nav vairījies no diskusijām. Ja nebūs muzeja, tad diskusiju nebūs vispār. Tad būs tikai abstrakts padomju laiks.»
Vēstules autori norāda, ka «šobrīd neeksistē konstruktīva polemika - objektīva un zinātniski pamatota vēstures pētniecība ir aizvietota ar politiskām interpretācijām. Atteikties no padomju laika liecībām var, bet tādā gadījumā tas nozīmē tādu pašu vēstures pārrakstīšanas praksi, kāda tika piekopta (un par ko visvairāk tiek pārmests rakstnieka biogrāfijas kontekstā!) okupācijas apstākļos. (..) Jāpiebilst, ka diskusijas un diskutējami pieminekļi rosina kritisko domāšanu, kuru prasa mūsdienu sabiedrība un demokrātijas izpratnes, apguves skola. Liecības pilsētvidē šo mācību ne tikai atgādina, bet vairo arī sabiedrības izglītošanos un atbildību par mūsu vēsturi, kultūru kopumā».
Nav bijis mērķis izstāstīt Andreja Upīša biogrāfiju visos sīkumos, vienā žurnāla publikācijā tas pat nav izdarāms. Tikai - patīk vai ne, bet Andrejs Upīts ir mūsējais. Latvietis. Latviešu literatūrai piederīgs.
Starp citu, 1977. gadā, Andreja Upīša simtgadē, tika nodibināta viņa prēmija literatūrā. To pasniedza Skrīveru izmēģinājuma saimniecība, piešķirot 4000 rubļu naudas prēmiju. Šo apbalvojumu 1977. gadā saņēma Māris Čaklais, vēlāk - Alberts Bels, Māra Zālīte, Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, Pauls Putniņš un Lilija Dzene. Ko nu? Vai prasīt, lai no tās atsakās ar atpakaļejošu datumu, ja Upīts tagad ir izpelnījies
