Rakstnieka Andreja Upīša piemiņa – tiešām nevajadzīga?

 
KĀ RAKSTNIEKA LAIKOS. Māja ir saglabājusi to veidolu, kādu radīja pats Upīts ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Andreja Upīša memoriālā muzeja ekspozīcija ir aplūkojama divās vietās – viņa bijušajā Rīgas dzīvoklī un mājā Skrīveros. Ēka, kopš rakstnieks 1952. gadā to atdāvināja valstij, nav piedzīvojusi pārvērtības, savukārt pēdējās ekspozīcijas izmaiņas notikušas pirms vairākiem gadiem. Lai gan muzeja darbiniekiem ir labas idejas, kā atdzīvināt to, taču viss atduras pret finansējuma trūkumu. Arī Kultūras ministrijas programma Mantojums 2018, kas paredzēja uz Latvijas simtgadi sakārtot tās pārziņā esošos muzejus, tā arī palikusi kā laba iecere.

«Dzīvojam tā, kā dzīvojam - paši redzat, kā te ir. Protams, ceram, ka reiz sagaidīsim ēkas renovāciju un iespēju uzlabot pamatekspozīciju,» teic Andreja Upīša memoriālā muzeja Skrīveru nodaļas speciāliste Inese Ozoliņa. Viņa norāda, ka muzeja attīstības koncepcija jau izstrādāta un tās īstenošana «ir atkarīga vienīgi un tikai no finansējuma». Tā paredz atjaunot gan dzīvojamo, gan saimniecības ēkas, izveidojot tur plašākas telpas izstādēm un pasākumiem, jo esošās var uzņemt ne vairāk par 15 cilvēkiem. Šobrīd lielākus sarīkojumus rīkojot dārzā, bet tur daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem. Arī muzeja ēkā ir dažas idejas, ko vēlētos īstenot, piemēram, izremontēt un padarīt apsildāmus visus bēniņus un tur izvietot ekspozīciju, veltītu Sūnu ciema zēniem.

Cik lielus līdzekļus prasītu projekta realizācija, Inese Ozoliņa nevarēja pateikt, jo līdz šim neesot bijis ne runas, ka kādi darbi te būtu gaidāmi pārskatāmā nākotnē. Pirms desmit gadiem tika solīts, ka Valsts nekustamie īpašumi varētu beidzot ķerties klāt remontiem. Tad sākās krīze, un «viss atkal palika, kā bijis». Objekts ticis iekļauts Kultūras ministrijas programmā Mantojums 2018. Tā paredzēja līdz Latvijas valsts simtgadei sakārtot visus muzejus. Inese Ozoliņa paskaidro, ka muzejs ir «zem Memoriālo muzeju apvienības», kas pakļauta KM, tāpēc finansējums nāk tikai no valsts kabatas, bet pašvaldība atbalsta tik vien, kā rīkojot kādu pasākumu, piemēram, Muzeju naktī. Savulaik vietvara pavisam nelielu naudu piešķīrusi arī remontiem, taču pēdējos gados vairs ne. Kad uz šejieni bija atbraukuši KM pārstāvji, pavīdējušas idejas, kā varētu atdzīvināt muzeju un vairot tā atpazīstamību. Viena no tādām būtu: aicināt jaunos rakstniekus dzīvot šeit un rakstīt - līdzīgi kā Ventspils Rakstnieku mājā.

Nevar teikt, ka muzejs grimtu aizmirstībā - apmeklētāji te ir. Tiesa, viņu profils pa šiem gadiem ir mainījies. Pirms desmit gadiem individuālo apmeklētāju bijis krietni mazāk, lielākoties te ieradās skolēni, jo tad vēl skolu programmās bija romāns Zaļā zeme un Sūnu ciema zēni. Kopš šie darbi ir izstumti no skolu literatūras apcirkņiem un to mācīšana nav obligāta, zināšanas par tiem jaunākajai paaudzei ir minimālas. Tiek gan piedāvāta muzejpedagoģiskā programma - klātienē vai neklātienē apmeklēt Zaļās zemes vai Sūnu ciema zēnu takas, tomēr tas prasa vismaz apjautu par notikumiem un vietām, ko piedzīvo šo grāmatu varoņi. Nesen izveidota jauna programma - Iepazīsti kokus Upīša dārzā, kas ir «ielikta Latvijas simtgades projektā Skolas soma». Uz to skolas labprāt piesakoties, tāpēc var teikt, ka skolēnu apmeklējumi atkal kļuvuši par ikdienu.

Taču vienubrīd tiešām bijis tā, ka teju visbiežākie apmeklētāji bija pensionāru grupas, kas arī tagad ir aktīvi šīs vietas ciemiņi. Nereti te iegriežas ģimenes ar bērniem, jo vecāki skolas gados ir iepazinuši Upīša daiļradi un izlasījuši kaut vienu viņa darbu. Seniori, protams, ir viszinošākie, jo viņiem nācies lasīt gan Sūnu ciema zēnus, gan Jauno dzērvi, gan Zaļo zemi. Muzeja apmeklējums viņiem atmodina interesi par grāmatām un daudzi izsaka apņemšanos romānam vēlreiz iziet cauri. To palīdz atsvaidzināt telpa, kas veltīta Brīviņu saimnieka braucienam zirga pajūgā pa Skrīveriem. Inesei Ozoliņai pašai pirmā satikšanās ar šo vietu notikusi vēl skolas gados, kad mācījusies Lielvārdes vidusskolā. Lai gan lasījusi Zaļo zemi, tā nebija īpaši uzrunājusi. Kad sākusi dzīvot Skrīveros, pārlasījusi vēlreiz romānu, un tas devis pilnīgi citu skatījumu, jo varējusi saistīt ar konkrētām vietām. «Tas ir kolosāls vēsturisks materiāls, kur lieliski aprakstīts, kā 19. gadsimta 80. un 90. gados laukos noslāņojās sabiedrība, kā notika zemes pirkšana, daudziem īstenojot sapni par «savu kaktiņu, savu stūrīti zemes»,» teic Inese Ozoliņa.

Stāstot par ekspozīciju, kas ataino slaveno Brīviņu saimnieka braucienu pa pagastu, muzeja speciāliste atklāj, ka telpu kosmētisko remontu šajā telpā veikuši paši muzeja darbinieki par 216 latiem (307 eiro), ko ieguvuši, piedaloties Hipotēku un zemes bankas klientu Mēs paši projektu konkursā. Uz sienas uzzīmēto ceļa topogrāfiju papildina dažādi priekšmeti, palīdzot vizualizēt to laiku, par ko stāstīts romānā. Daļa priekšmetu deponēti no Aizkraukles muzeja krājumiem. Piemēram, degvīna pudele un glāze, kas atsauc atmiņā to, kā Brīviņš cienāja savus viesus - glāzē iejaucot daļu stiprās dziras, daļu tējas un krietnu piedevu cukura. Šāds groka šots ātri vien licis atkust sirdīm un mēlēm, dažu novedot arī līdz miega valstībai.

Aplūkojot glīti sakopto dārzu, Inese Ozoliņa neslēpj, ka abas ar kolēģi te visu dara pašas - gan kopj apkārtni, gan ravē, gan grābj lapas. Tāpat arī tīra muzeja telpas un uzņem viesus. Cenšoties saglabāt to auru, kāda te bija Upīša laikā - vietā, kur tapuši daudzi viņa darbi. Starp citu, liela daļa honorāru iegūlusi šajā namā (tas uzcelts 1908. gadā), kas Pirmā pasaules kara gados iznīcināts, tāpēc nācies celt no jauna. Ar otro piegājienu radīts vasaras variants, tāpēc rakstnieks te vairāk uzturējās gada siltajā laikā. Šajā vietā tapuši ar pieci Žila Verna romānu tulkojumi, jo Upīts bijis arī ražīgs tulkotājs. Viņam paticis arī laukā strādāt - daļa viņa stādīto koku joprojām zeļ un plaukst. Dzimta turpinās - lai gan dēls un mazdēls ir zem zemes, dzīva ir mazmazmeita, kam savukārt ir divi dēli, no kuriem vecākais, Artūrs, ir grupas Triānas parks ģitārists, tādējādi pierādot, ka rakstnieka radošais gars turpina dzīvot tālāk.

 

Abonē