VAKARA ZIŅAS. Kasparam Pūcem - operācija

 
©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Omulīgais un sirsnīgais aktieris un grāmatu «Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi padomijā» un «Ko lai dara, tādi laiki» autors Kaspars Pūce ir arī viens no pašiem iemīļotākajiem Ziemassvētku vecīšiem. Kasparam ir īsta balta bārda, lieliska humorizjūta un bagāta valoda, kas lieti noder, uzstājoties uz skatuves, kā arī radot literāros darbus.

Par tēvu, par Latviju

«Pagaidām varētu teikt, ka ir mierīgi, jo jāgatavojas vienai nelielai operācijai. Līdz ar to darbiņi, ko bija paredzēts turpināt, biku stāv uz vietas. Jā, viens rakstu darbs stāv uz vietas ‒ trešā grāmata, kas jau bija zināmā gatavības pakāpē. Bet dēla [2017. gadā pāragri mūžībā aizgāja Kaspara vecākais dēls un skatuves mākslinieks Kristaps Pūce] aiziešana mani izsita no sliedēm. Grāmata ir par radiniekiem, tajā ietverti vēsturiski fakti, Latvijas un cilvēku liktenis. Dzejniekam Eduardam Veidenbaumam bija tāds pantiņš: «Par spīti grūtiem laikiem, mums būs dienas laimīgas.» Es gribu iemūžināt sava tēva [režisors Voldemārs Pūce] piemiņu. Tas ir stāsts par to, ka bija viens pastalnieks, nabadziņš, puisēns ar gribasspēku un kāri sevi pierādīt, lai būtu kaut kas vairāk. Par Voldemāru Pūci. Jaunie varbūt nezina neko par viņu. Bet ir, kuri zina, ka bija tāds vīrs, kurš ne par ko dabūja «baltos lāčus». Viņam iedeva 25 gadus [Sibīrijā]. Man bija tā laime paskatīties arhīvā uz visu viņa tā saucamo krimināllietu, «lielo dzimtenes nodevību». Viņš tika sodīts pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 58. panta. Viņš nav vienīgais, kurš dabūja šo «joku». Ne viņš bija armijā, ne revolveri rokās turēja. To mēģinu par viņu uzrakstīt.

Ir stāsti, par kuriem saka: «Vai, vai! Briesmīgi!» Jā, briesmīgi varbūt bija. Bet briesmīgi bija arī tie, kuri pakļāvās kā auni, kas nolaistām ausīm visam sekoja līdzi. Kur dzina, tur līda. Jā, tēvs mācēja noorganizēt, it kā pakļaujoties, bet vienlaikus glābjot daudzus latviešu puikas. Viņiem bija vesela brigāde, kas tajos apstākļos taisīja visādas brīnumu lietas. Fiziski viņš bija aiz drātīm, bet garā brīvs. Kādreiz viņi sanāca kopā un dalījās ar atmiņām. Es biju klāt. Smērēju maizītes, puika būdams, un daudz ko uzsūcu sevī. Līdz ar to viss ir balstīts uz arhīvā atrasto, dokumentāciju un faktiem,» par savu jauno grāmatu stāsta aktieris.

Kaspara Pūces dzīve ir pilna dažādiem negaidītiem pagriezieniem un notikumiem. 1949. gada pavasarī viņš kopā ar ģimeni - tēvu, režisoru Voldemāru Pūci, un māti, aktrisi Dailu Kukaini-Pūci, ‒ tika izsūtīts uz Sibīriju. Tēvs tika nosūtīts uz Vorkutu, bet Kaspars, tolaik pat ne gadu vecs, un viņa māte ‒ uz Tālajiem Austrumiem. Pūci noteikti var dēvēt par stipra kaluma cilvēku.

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!