Diezin vai Latvijā ir otrs tik dzīvelīgs, jautrs un aizrautīgs Ziemassvētku vecītis kā aktieris Kaspars Pūce? Viņš ne tikai gada nogalē strādā par vecīti, bet brīvajos brīžos raksta grāmatas. Nupat klajā nākusi Pūces sarakstītā «Ko lai dara, tādi laiki».
Viņa ģimenei ir smags, bet interesants dzīvesstāsts, bet par to citā reizē. Šoreiz taču ir Ziemassvētki un tuvojas gadumija, tādēļ Ziemassvētku vecītim atkal sākušies lielie darbi!
Ak šitā, tu mūs māni!
«Es atceros savu pirmo debiju Salavecīša ādā. Toreiz vēl mācījos Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolā, un mūsu muzikālā audzinātāja Irēna Veinberga, kura savulaik radījusi «Knīpas un knauķus», teica: Kaspar, tev jāiet uz Vecmīlgrāvi, uz skolu, un jābūt par Salaveci! Tā arī radās ideja izveidot īpašu tēlu, jo man bija pieejams Operetes teātris ar visu garderobi – mans tēvs tajā laikā bija šī teātra galvenais režisors. Dabūju fraku ar cilindru, laka kurpes un no porolona uztaisīju tādu skaistu baltu bārdu. Un šādā izskatā izgāju pie cilvēkiem – sveiki,» atceras Kaspars Pūce.
Par klasisko Salaveci Kaspars pārtapa, kad jau mācījās Teātra fakultātē. Tad uz bērnudārziem gājis un tādā veidā mānījis arī savu māsu un brāli. «Māsa teica – žēl, ka tu biji darbā, tikko Salavecītis aizgāja, tik labs bija. Es vaicāju – jā, tiešām? Viņa Salaveča eksistencei ticēja līdz desmit gadu vecumam. Es jau arī nemaz tik viegli nebiju atpazīstams, veidoju kārtīgu grimu – liku miltus, krāsojos un mālējos. Vienā reizē mani nodeva neuzmanība, jo nejauši pie spoguļa biju atstājis grima kasti. Māšele ieraudzīja un bija ļoti pārsteigta, tad tu tas esi, tu mūs te muļķoji un mānīji, redz kā!» senos laikus atceras Pūce.
Kad Kaspars strādājis Dailes teātrī, Salavecis bijis neoficiāli, tikai brīžos. Galvenais režisors Arnolds Liniņš bijis ļoti pretimnākošs un saplānojis darba nedēļu tā, lai Kaspars Jaungadā būtu brīvs. Ziemassvētkus toreiz vēl neļāva atzīmēt.
Nevar bez dāvanām atstāt vairākus simtus bērnu
Jaunajā grāmatā «Ko lai dara, tādi laiki» Kaspars atspoguļojis arī gadījumu no savas Salaveča prakses. Pēteris Pētersons iestudēja izrādi «Mirdzošais un tumši zilais», kuras mēģinājums iekritis tieši Jaungadā. Pētersons nolēmis, ka Kasparam jābūt šajā izrādē. Pavēlē par izrādes lomu atveidotājiem Kaspara vārda nebija, tādēļ aktieris jau iepriekš bija saplānojis savu laiku kā Ziemassvētku vecītis. «Tad es pirmoreiz runāju pretī savam skolotājam, ka nebūšu uz mēģinājumiem. Es taču nevarēju atstāt bez vecīša vairākus simtus bērnu. Tas ir svēts pienākums. Ja mans vārds būtu bijis teātra pavēlē, tad cita runa – plānotu savus darbus citādi. Pētersons skarbi prasīja, vai teātris pārvērties par Ziemassvētku vecīšu nomas punktu, nekādas cieņas pret mākslu nav? Uz ko vaicāju – kad paredzēta pirmizrāde? Februārī. Viss janvāris vēl priekšā, nav ko satraukties. Bieži jau gadās, ka kāds aktieris saslimst un viņa vietā kāds cits ielec lomā. Divos trijos mēģinājumos samēģina, un nekādu problēmu!» tā Pūce. Vēlāk kāds kolēģis Kasparam atstāstījis, ka nākamajā rītā režisors sašutuma pilnā balsī esot kliedzis par to, ka aktiereļu (ar to domādams Pūci) vidū zudusi visa svētā attieksme pret teātra mākslu. Par kādu darba prieku lai tad runā!
Filmējies vecīšu reklāmas rullītī Kijevā
Kaspars kā vecītis apciemojis bērnus ne tikai Rīgā. Būts arī Zebrenē, pie Alūksnes lielās egles atklāšanas, Jaunpilī, Līgatnē, Vestienā. Šogad gribēts doties uz Ludzu, bet Kaspars atzīst, ka tas drusciņ par tālu. Viņš arī filmējies vecīšu reklāmas rullītī Kijevā. «Divus gadus biju pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa, kad lielā egle tika atklāta. Pirmajā gadā biju viens pats. Man bija trīs pilni maisi ar dāvanām. Viens pats cīnījos ar tūkstošgalvīgu pūli. Bērni jau netika pie visa tā klāt. Nāca pusaudži un sirmgalvji. Es saku – mammīt, jūs jau trešo reizi pēc dāvanas. «Jā, jā, bet man vajag no tā maisa.» Man bija trīs maisi ar «Laimas», «Uzvaras» un «Staburadzes» gardumiem. Nevar jau visiem teikt, lai iet pupās, jo toreiz visi pēc saldumiem cīnījās ārprātā,» atklāj Kaspars.
Reiz jauniešu bariņš Kasparam bija nospēruši dāvanu maisu. Cita reize bijusi vēl traģiskāka. Diemžēl prese, nenovērtējot situāciju, uzrakstīja: prezidentam pietrūka dāvanu. «Cienītā prese, nepietrūka dāvanu. To bija papilnam. Bija izsludināts, ka pie prezidenta pils dos dāvanas, un mēs bijām pieci vecīši, bet nebija neviena, kas savaldītu pūli. Prezidenta apsardze nebija uzdevumu augstumos. Cilvēks saņēma dāvanu, bet netika prom. Vecākus spieda pūlis, kamēr bērns jau sāka skaļi bļaut. Mēs atkāpāmies, jo konstatējām – vēl tikai dažas minūtes un būs saspiesti ķermeņi. Bet prese tik rakstīja, ka prezidentam pietrūka dāvanu. Nebija noorganizēta normāla dāvanu saņēmēju plūsma. Gāzās virsū, un mēs, pieci vecīši, palikām zaudētājos,» rūgtajā pieredzē padalās Kaspars.
Bērni vēlas paraustīt bārdu un aptaustīt
Scenārijs Ziemassvētku vecītim ir viens. Taču improvizācija katrreiz citāda. Cik cilvēku, tik attiecīgi arī situāciju – nekad nevar iepriekš prognozēt. «Nedod Dievs, ja tu ļauj bērniem gūt virsroku pār sevi! Jāmāk viņus vienmēr nolikt vietā. Tagad es te esmu galvenais, nevis tu. Es esmu atnācis tevis dēļ, un šajā laikā tev ir jāklausa mani. Pēc tam tu varēsi rīkoties, kā gribēsi,» strikts ir Ziemassvētku vecītis.
Daudziem Ziemassvētku večiem ir pielīmēta bārda un ūsas, bet Kaspars var lepoties ar īstu bārdu un vecīšiem raksturīgiem gariem matiem. Kad beidzoties sezona, tad gan matus nodzenot uz nullīti. Bet līdz nākamajiem svētkiem mati ir atkal atauguši. Ja ir divi izgājieni svētku laikā, tad bārdu var lipināt, bet, ja dienā ir pieci seši izgājieni, tad jābūt savai bārdai. Bērni jau pārbauda, paraustot, vai tā ir īstā veča bārda. «Varbūt es biju pārāk skarbs vienā reizē, kur bija ap 150 bērnu? Runājamies, kas nu būs jādara, un viens tarkšķ pa vidu. Vai tu būsi mierā? Kaut ko muld, kaut ko komentē. 1. un 2. klasē šausmīgi gudrs. Es saku: še mikrofons, lūdzu, vadi svētkus,» viņš stāsta.
Bieži gadoties, ka bērns aizmirst dzejolīti un vecītis to turpina viņa vietā. Ir bijuši sirsnīgi momenti eglītēs, kas domātas bērniem ar īpašām vajadzībām. Kaspars ir dejojis ar bērnu ratiņkrēslā. Un bērnam bijis liels prieks un sajūsma. «Te pēkšņi kādas rociņas mani apčamda. Izrādās, vecmāmiņa atvedusi savu neredzīgo mazmeitiņu. Un tā meitiņa ar pirkstiņiem, aptaustot mani, saprata , ka esmu Ziemassvētku vecītis,» pozitīvos mirkļus uzskaita vecītis.
Ko darīt, ja bērns neapmierināts ar dāvanu
Savā anekdošu grāmatiņā Kaspars aprakstījis arī kādu gadījumu pēc Leļļu teātra izrādes Olaines kinoteātrī, kad visi lēkā ar cimdiņiem rokās, jo telpa neapkurināta. Viens puišelis stāv paceltu roku. Kaspars vaicā – puisīt, kā tevi sauc? Zēns skatās lielām acīm. Kaspars atkārto: «Puisīt, kā tevi sauc?» Puika blisina acis un saka: «U menja stišok [man ir dzejolis].» «Nu prekrasno, budem slušatj [brīnišķīgi, tad klausīsimies].» Un atskan skaidrā latviešu valodā: «Simtu cepu kukulīšu Ziemassvētku vakarā.» Malacis, dabūja dubultu dāvanu.
«Ir bijuši arī gadījumi, ka bērns ir neapmierināts ar to, ko viņam uzdāvina. Uz ko atbildu, ka visas dāvanas man saiņo rūķi, es jau tikai nesu un izdalu. Rūķi jau lasa tavas domas un tavas vēlēšanās. Šajā gadījumā mans rūķis – dāvanu pakotājs, iespējams, kaut ko sajaucis. Tavu dāvaniņu viņš laikam aizsūtījis uz Ķīnu. To, kas domāts ķīniešu bērnam, ielicis tavā dāvaniņā! Nākamgad likšu rūķim būt uzmanīgākam. Tad bērns kaut kā nomierinās,» atminas Ziemassvētku vecītis.
Kaspars stāsta, ka viņam īpaša reklāma neesot vajadzīga, tādēļ itin nekad nav licis sludinājumus. Nav šaubu, Kaspars Pūce ir Latvijā viens no vispopulārākajiem vecīšiem. «Man ir pašam savas individuālas rotaļas. Esmu izdomājis, ko bērni grib. Ne jau tikai izlēkāties un dancīšus. Ir tāda rotaļa «Kamolā tinēja», un es prasu mazajiem, vai viņi mājās palīdz vecākiem. Izsaucu trīs meitenes un trīs puikas, lai redzētu, kuriem ir veiklākie pirkstiņi, kuri čaklākie mājās palīdzētāji. Tad ir sacensība: kurš ātrāk uztīs uz spolītes diegu? Diegs tāds pamatīgi liels, lai visi redz. Tur var pārsmieties, un tad tas teātris vairāk ir domāts vecākiem,» vecīša noslēpumus atklāj Kaspars.
Vecīšu skriešanas sacensībās viņš gan nav piedalījies, lai skrien jaunie. Ja tas būtu 70. gados, kad Kaspars bija jauns, tad citādi.
Viņš arī atceras savus pirmos Ziemassvētkus Tālajos Austrumos, kad, zēns būdams, ticējis vecītim: «Tumšs, nāk Ziemassvētku vecis, tērpies lielā kažokā, ar garu bārdu. Ar žagaru bunti un dāvanu maisu.» Un mazais Kaspars nosolās – nekad, nekad, nekad nedarīšu neko sliktu. Bijušas arī dāvanas, un vienā tādā reizē tētis no Vorkutas bija atsūtījis slēpes. Puisis tad šļūcis ar vaļenkiem. Slēpot tomēr neiemācījies, bet slidot protot.
Nomainās paaudzes, bet vecītis viens un tas pats
«Kā Ziemassvētku vecītis esmu aicināts arī uz privātiem pasākumiem. Pirms 20 gadiem kāda vecmāmiņa un vectētiņš sarīkoja savām mazmeitiņām Ziemassvētkus. Ak Dievs, cik tie bija jauki svētki! Tas notika Pārdaugavā, Rododendru ielā, kur viņi dzīvoja. Un kā tas dzīvoklis smaržoja pēc pīrāgiem! Tāds uzposts, tīrs 50. gadu dzīvoklis. Mēbeles labi saglabātas, tīri izmazgāta grīda. Krāsota, nevis no parketa vai lamināta. Vecīši savus mazbērniņus mīlēja, un tā es kādus trīs četrus gadus braucu uz Rododendru ielu. Ķekavā braucu pie ģimenes, kur vecāki bija sarūpējuši svētkus savam dēlam no divu gadu vecuma līdz astoņpadsmit gadiem. Braucu visus gadus. Viņam vēl māsa un brālis piedzima, un es visu to redzēju, kā bērni izaug par lieliem cilvēkiem. Viņi jau smējās, ka, līdzko būs mazbērni, tā atkal mani aicinās,» atceras Kaspars.
Ziemassvētku vecīti dažkārt arī pacienā, bet parasti jau nav laika – jāsteidzas nākamajos ciemos. Iebāžot kādu pīrādziņu kabatā. Un tad mašīna iekšā un uz punktu B prom. Atspirdzinošus dzērienus pavisam nedrīkst lietot, jo vēl ir jābrauc. Vienīgais – tēju, kafiju vai sulu.
Kasparam Ziemassvētku vecīša tērpu šuvis Dailes teātra drēbnieks Andrejs Jasinskis. Viņš saka, ka šajos svētkos vēl ar šo kostīmu iziešot, bet nākamsezon būs jāsūta jauns. Pēc ilgajām darba dienām kostīmu vecītis parasti dodot ķīmiskajā tīrītavā, kur to rūpīgi iztīra.
Rimtā mājas dzīve
«Es esmu neatkarīgs brīvmākslinieks, ar lielu gribasspēku. Varu darīt to, ko gribu. Protams, man nav ne pils, ne jahtas, ne «Bentlija», ne «Ferrari», man ir «Volkswagen», normāla mašīna. Lietotu pirku, un, ja nākamo pirkšu, tad arī lietotu, citādi es nevaru pacelt. Protams, ir, kas var 45–50 tūkstošus izdot par mašīnu. Ir kas var, bet ir, kas nevar.
Brīžiem man neko negribas darīt. Reizēm patīk pagatavot sev un kundzei ko garšīgu. Janīna ir darbā, un tad es viņu sagaidu ar gardām pusdienām. Mums topā ir pildītā vistas kāja. Nav nemaz tik sarežģīti to pagatavot! Paņem vistas kāju ar gurniņu un atbrīvo to no kauliem. Gaļu izklapē, liek virsū sīpola šķēlīti, šampinjonu vai kādu citu sēni. Var uzlikt arī tomāta šķēli. To visu pārklāj ar sarīvētu sieru. Liek cepeškrāsnī, un pēc 40 minūtēm ir ņamm, ņamm,» savos kulinārijas noslēpumos dalās vecītis.
