VAKARA ZIŅAS. Ko tagad dara Aldis Ermanbriks?

Kopš 1971. gada Latvijas Televīzijā tika pārraidīts leģendārais mūzikas raidījums “Varavīksne”, kuru vadīja žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, iepazīstinot skatītājus ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī atklājot Rietumu mūziķu skaņdarbus, kas padomju laikos bija gluži kā salds aizliegtais auglis aiz dzelzs priekškara. Pēdējais “Varavīksnes” raidījums izskanēja 1989. gada maijā, tomēr, neraugoties uz to, ka aizritējis jau 31 gads, cilvēki joprojām atceras gan raidījumu, gan tā vadītāju.

“Es esmu Rīgas Skaņu ierakstu studijas direktors un viens no īpašniekiem. Tāpēc man reizi trijās dienās ir jābūt darbā. Tagad ir dīkstāve, bet joprojām ir daudz kas jādara - absolūti bez maksas. Ienākumu nav. Kaut arī studijā ir izcila akustika, koru skaņdarbus nevar ierakstīt, jo citam no cita jāstāv divu metru attālumā un kopā drīkst būt tikai 25 cilvēki. Paldies Dievam, ir pensija.

Īre ir jāmaksā. Telpas īrējam no baznīcas. Kaut arī ir ir atlaide un maksājam pusi īres, tik un tā pārējā daļa ir jāsamaksā no ietaupījumiem un iekrājumiem. Ja viss vēl ilgi turpināsies, tad nezinu, kā sauks procesu, kas ar mūsu studiju notiks. Esmu direktors jau kopš 1987. gada, vairāk nekā 30 gadu. Mums ir muzejs, kurā saglabājam vērtīgas mantas. Ārā neko nemetam.

Pārējā laikā dzīvoju mājās, klausos raidījumus, cenšos aktīvi iesaistīties. Ne vienu reizi vien esmu zvanījis arī uz Mārai Jansonei uz Latvijas Radio un izteicis savas domas. Piemēram, par to, ka pensionāriem nav braukšanas atvieglojumu. Brauc taču tik un tā, jo ir jābrauc. Es arī braucu.

Nedēļas nogalē braukšu uz laukiem. Man ir māja piejūras ciemā 50 kilometrus no Rīgas. Pie mājas zied ābeles, lieli koki. Stādīšu tomātus, kurus sievietes ir izdiedzējušas. Ķirbji, upeņu un jāņogu krūmi arī ir. Jāpļauj zāle, jācīnās ar pienenēm. Viss jādara pašam, līdz ar to mugura nesāp. Vienīgais, kā var sirmajā vecumā saglabāt veselību, - ļoti daudz kustēties. Kad kaut kas iesāpās, es pastaigāju divus trīs kilometrus.

Man, starp citu, vairs nav datora. Tas tika konfiscēts, jo ir nepieciešams mazbērnu mācībām. Man ir četri mazbērni. Konsultēju viņus pa telefonu gramatikā, angļu valodā, dabas mācībā un matemātikā. Redzēs, kādas būs sekmes. Piecgadīgo mazbērniņu Adriānu, lai varētu novērst viņa uzmanību no mammas un viņš vienā gabalā nerunātu, vajag nosēdināt pie datora. Tad viņš ir mierīgs. Kaut arī viņam ir tikai pieci gadi, prot darboties ar datoru. Tādi tie laiki ir. Uz burtu mācīšanos viņš ir slinks. Tā mēs te darbojamies,” par savu ikdienu un mazbērniem sirsnīgā sarunā stāsta Aldis Ermanbriks.