VAKARA ZIŅAS. Kā spiegi spietoja ap Vairu Vīķi-Freibergu

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Kas gan varētu būt kopīgs Latvijas Televīzijai, PSRS Valsts drošības komitejai, dzejniekam Aleksandram Puškinam un mūsu valsts eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai?

Nodibināt kontaktus ar emigrantiem

Pirmajā mirklī šķiet pilnīgi nesavienojami vārdi gan laikā, gan telpā. Tomēr, izrādās, iepriekš minētajiem ir daudz kopīga. LTV pirmajā kanālā ceturtdien bija plānots demonstrēt dokumentālo filmu «Vienmēr prezidente» par Vairu Vīķi-Freibergu. Dokumentālisti viņu ataino kā mūsu tautas vismīlētāko, gudrāko un ietekmīgāko prezidenti, kā spilgtu personību mūsu valsts un pasaules politikā, kā sievieti, kura ap sevi pulcināja pasaules līderus un, pašaizliedzīgi risinot globālās problēmas, neaizmirsa par savu tautu un tās pamatvērtībām valodu un kultūru.

Tikai retais zina, ka jau pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū VDK sienās Maskavā un Rīgā sprieda, kā veidot kontaktus ar aizokeāna latviešu emigrāciju. VDK īpaši interesēja tie emigranti, kuri ieņēma vērtīgus amatus Rietumu pasaules valsts pārvaldes, zinātnes vai ražošanas struktūrās, kā arī tie, kuri strādāja ar slepenu un PSRS ļoti vajadzīgu informāciju. Ar konkrēto personu apzināšanu vien nepietika. Vajadzēja ar viņiem nodibināt kontaktus. To visērtāk un pareizāk izdarīt plašos publiskos pasākumos, tolaik lēma gaišākie VDK prāti.

Starp izstādes «World EXPO ‘67» apmeklētājiem arī Freibergu ģimene

1966. gada 13. aprīlī no Sanktpēterburgas, tolaik Ļeņingradas, ostas pirmajā reisā uz Monreālu devās ledus klases pasažieru laineris «Alexandr Pushkin». Kanādas prese šo notikumu tēlaini atspoguļoja kā padomju varas mēģinājumu cirst logu uz Ameriku.

Padomju vara skaidri zināja, ko dara. Pasažieru pārvadāšana par salīdzinoši zemām cenām, loģiski, nebija rentabla. Taču ziņu ievākšana par pasažieriem un no pasažieriem, Ziemeļamerikas kontinenta krastu un ostu novērošana, izlūkošana jeb, vienkārši sakot, spiegošana izrādījās necerēti veiksmīga visiem uz kuģa strādājošajiem slepenajiem dienestiem.

Monreālā uz «Puškina» klāja notika svinīga dokumentu parakstīšana par PSRS dalību Vispasaules izstādē «World EXPO ‘67». Pēc gada ar šo pasažieru kuģi no PSRS uz Monreālu atceļoja gan daļa no izstādes priekšmetiem, gan PSRS paviljonu apkalpojošais personāls. Izstādē savs stends bija arī Latvijas PSR precēm un produktiem. Izstādi apmeklēja kanādieši un amerikāņi, to skaitā arī tur dzīvojošie latvieši. Kā jau visos laikos, latviešu kopiena dalījās frakcijās un bieži vien savstarpēji naidīgās. Vieni Rietumos dzīvojošie latvieši uzskatīja, ka viss, kas saistīts ar PSRS un komunismu, ir noliedzams, nav pieminams un nav intereses izrādīšanas vērts. Viņi, pie sevis šņācot, PSRS paviljonam meta lielu līkumu. Turpretī citi interesējās, kas notiek viņu dzimtenē Latvijā, kā tur cilvēki dzīvo, par ko domā, par ko runā, kādas rūpes viņus māc un kādu priekus viņi bauda. Visi tie, kurus interesēja ikviena vēsts par Latviju, devās uz PSRS paviljonu, Latvijas PSR stendu. Tur viņus laipni sagaidīja latviski runājošs personāls. Bez īpašas PSRS propagandas stenda darbinieki apmeklētājiem stāstīja par norisēm Latvijas ekonomikā un kultūrā, cienāja ar «Laimas» konfektēm un «Rīga Melno balzamu», demonstrēja VEF radiouztvērējus, rūpnīcas «Dzintars» kosmētiku un citus padomju Latvijas labumus. Starp izstādes apmeklētājiem bija arī Freibergu ģimene. Viņi, būdami atvērti, izziņai naski tvēra katru stenda darbinieka Vasīlija Jegorova skaidrā, tīrā latviešu valodā teikto vārdu. Tika uzņemti pirmie kontakti - notika apmainīšanās ar telefona numuriem.

Pasažieru kuģis patiesībā ir peldoša izlūkošanas laboratorija

Vasīlijam Kanādas misija bija izdevusies. Uzņemti kontakti ar daudziem jo daudziem latviešiem. Atgriežoties Rīgā, visus šos kontaktus vajadzēja izsijāt un domāt, kā rīkoties tālāk. Vasīlijs - Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Starptautisko sakaru nodaļas vadītājs - viņa legālais oficiālais amats. Patiesībā Vasīlijs bija Latvijas PSR VDK Pirmās daļas virsnieks. Latvijas VDK veica Vasīlija iepazīto personu analīzi. Maskavai tika nosūtīs ziņojums. Tai bija jālemj, kā rīkoties tālāk. Tika atzīts par lietderīgu un nepieciešamu turpināt uzturēt kontaktus ar Monreālā sastaptajiem - Freibergu ģimeni, Bruno Deksni un Visvaldi Goldi, un vēl dažiem latviešiem. To, kā tolaik notika kontaktu uzturēšana un sildīšana, savā grāmatā «Izlūkošanas laboratorija Rīga-Monreāla 1969» aprakstījis viens no sakaru uzturētājiem, kuģa «Alexandr Pushkin» otrais mehāniķis Juris Dimitris.

Visticamāk, tikai retais Kanādā nojauta, ka Monreālas ostā pietauvotais padomju pasažieru kuģis patiesībā ir peldoša izlūkošanas laboratorija. Latviešu jūrnieks Juris darbā uz šo pasažieru kuģi tika norīkots VDK uzdevumā. Vienlaikus ar saviem tiešajiem mehāniķa pienākumiem uzraudzīt kuģa dīzeļdzinēju un pārējos ar dīzeli darbināmos mehānismus Jurim, izkāpjot krastā Monreālā, bija jāsazinās ar Vasīlija norādītajām personām - Freibergiem, Visvaldi Goldi un Bruno Deksni. Savā grāmatā Juris raksta, ka VDK īpaši vēlējusi stāstīt Rietumu tautiešiem visu patiesību par dzīvi PSRS, neko nemelot. Vasīlijs un citi VDK darbinieki brīdinājuši, ka viņa stāstītais no Kanādas latviešu puses var tikt pārbaudīts. Ja atklāsies meli, viņš zaudēs uzticību un līdz ar to arī uzņemtos kontaktus. Lai arī komunistu režīms bija sevi ieslēdzis aiz dzelzs priekškara, tas vēl nenozīmēja, ka padomju vara un tās slepenie dienesti nevēlējās kontaktēties ar Rietumu ļaudīm. Un kā vēl vēlējās. Tādēļ ikviens uzņemtais kontakts tika rūpīgi sildīts.

Vīķe-Freiberga gatavojās pirmajam braucienam uz Rīgu

«Otrajā reisā «Puškinam» piestājot Monreālā, kāpu krastā. Pagājis pāris kvartālus nost no ostas un pavērojis, vai mani kāds neuzmana, devos pie telefona automāta. Uzgriezu Vasīlija iedotos Freibergu ģimenes tālruņa numurus. Klausuli pacēla Imants. Viņš reaģēja neticami laipni un ieinteresēti sirsnīgi.

Teicu, ka esmu Vasīlija paziņa un Vasīlija vietā vēlos pateikties par tikšanos un sarunām «EXPO» izstādes laikā Monreālā, un vēlos nodot Vasīlija sūtītos suvenīrus no Latvijas - «Rīgas Melno balzamu», konfektes «Prozit», grāmatu par Padomju Latviju. Īsajā telefona sarunā Imants izrādīja atsaucību un gatavību tūlīt pat ierasties ostā, lai mani satiktu un aizvestu pie sevis uz mājām. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm viņš jau iestūrēja ostas teritorijā,» atminas Juris.

Jurim kontaktu veidošana gāja no rokas. Atvērtais apsviedīgais latviešu jūrnieks ātri iemantoja rietumnieku simpātijas. Viņi kāri tvēra katru vārdu par Latviju. Lai nu ko, bet stāstīt Juris prata. Stāstīja, neko nemelojot, ka jāstāv rindās pēc pārtikas, par algām, kādas saņem strādnieki, skolotāji, inženieri, par to, ko Latvijas rūpnīcās ražo, kādas filmas rāda kinoteātros un kādu mūziku klausās jaunieši, kur Latvijā drīkst un kur nedrīkst braukt no Rietumiem ieceļojušie latvieši. Ejot ciemos, Jurim vienmēr bija līdzi suvenīri no Latvijas. Viņš nekad neatteica aizvest un nodot tuviniekiem Latvijā kādu sainīti. Juris uzvedās solīdi. Nekāda tautiešu vervēšana nenotika. Kontaktu sildīšana deva rezultātus. Vaira Vīķe-Freiberga jau pēc gada, atsaucoties Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ielūgumam, gatavojās pirmajam braucienam uz Rīgu.

 

Abonē