VAKARA ZIŅAS. Kad ārsti vairs nelīdz un vienīgā cerība – brīnums

Reiz kādā garā rudens vakarā, kad man bija apmēram trīspadsmit gadu, plosījās spēcīga vētra un mūsu dzīvoklī Mārupē pazuda elektrība. Ārā gāza lietus un tumsā bija ļoti neomulīgi un pat baisi. Vecmāmiņa atrada sveces un, tās aizdedzot, kaut ko burkšķēja par rudeni, kas apglezno Latviju un visus dzen depresijā. Dzerot karstu aveņu tēju, vecmāmiņa sāka gremdēties atmiņās un stāstīt visādus atgadījumus no savas dzīves.

Karš maina ikdienu un sapņus

Vēl pirms kara vecmāmiņa (manas mammas mamma), pavisam jauna meitene būdama, atbrauca uz dzīvi Rīgā, lai strādātu Ķuzes saldumu rūpnīcā. Viss bija jauki un rožaini, bet tad vienā dienā Rīgā iebrauca krievu tanki. Visādi šaubīgi tipi, izrādās, tos jau bija gaidījuši un ar skubu metās vicināt sarkanos karogus. Vēl citi, lejot prieka asaras, bučoja tankus un lēkāja kā āži kaut kādas aziātu dejas. Vienā dienā dzīve mainījās un tika izpostīta tūkstošiem cilvēku ikdiena un nākotne... Manas vecmāmiņas Annas vecākus un daudzus paziņas izsūtīja uz Sibīriju. Krusttēvu kā virsnieku nošāva Litenē. Kad čekisti bija nākuši uz viņas māju, sākusies neganta apšaude, un līdz vecmāmiņas mājai tie tā arī netika, un sastāvs ar cilvēkiem lopu vagonos uz Sibīriju aizklabēja bez viņas. Brīdī, kad likās, ka tā tas arī turpināsies, un viņa jau sāka aprast ar dzīvi pie sarkanajiem, Rīgā ierullēja vācu tanki. Cik pēkšņi sarkanie bija uzradušies, tikpat ātri arī pazuda Pleskavas virzienā ar visām savām aziātu dejām un balalaikām. Pasaules karš ieviesa savas korekcijas. Laiki bija tādi, ka domāt par precēšanos likās galīgi nevietā. Kad viņa aprada arī ar kara laika dzīvesveidu, izrādījās, ka visi daudzmaz jēdzīgie vīrieši ir iesaukti armijā un īsti nebija ko precēt. Arī pēc kara, no kura daudzi neatgriezās, situācija neuzlabojās, kļuva tikai ļaunāk. Tomēr, neskatoties ne uz ko, daudzas sievietes pamanījās kļūt grūtas. Kuras no mīļotā, kuras vienkārši «ielidoja» muļķības pēc. Izrādījās, ka mana vecmāmiņa nebija izņēmums, arī viņa neizmuka no neuzmanīgas mīlas slazdiem. Tagad nesākšu precizēt, kā un kāpēc tas notika. Tagad tam tāpat vairs nav nekādas nozīmes. Galvenais, ka vecmāmiņa pie vīra savā garajā dzīvē tā arī netika. Viņa teica, ka dzīve tā bija iegrozījusies, ka toreiz kaut kā viss noticis ne tā, lai gribētu dabūt par vīru to, ar ko liktenis bija savedis kopā. Vecmāmiņa par māti kļuva trīs reizes. Pirmās divas meitiņas nomira nodzīvojušas vien pāris mēnešus. Kāds tam bija iemesls, nav varējis pateikt neviens ārsts. It kā viss bijis kārtībā, bet bērns pēkšņi nomirst. Kas tā bija par slimību un kā to ārstēt, neviens nav varējis pateikt. Tā ir bijusi nesaprotama mīkla gan viņai, gan ārstiem. Lieki teikt, ka tādi notikumi vecomāti bija ļoti nospieduši un viņa to ļoti pārdzīvoja. Viņa gribēja bērnus par visām varēm, neskatoties uz to, ka bija viena. Viņas vecāki no Sibīrijas tā arī neatgriezās, vienīgais pēc kara izdzīvojušais brālis bija aizceļojis uz tālo Austrāliju. Bija tikai divas māsīcas dziļi laukos. Bet viņai gribējās, lai blakus būtu kāda mīļa un sirdij dārga dvēselīte. Tomēr gāja laiks, bet cerības tikt pie bērniņa kusa kopā ar gadiem un domām par vientuļām vecumdienām. Un tad, kā parasti, pilnīgi negaidīti, kad vecmāmiņai jau bija tuvu četrdesmit, viņa iepazinās ar kādu interesantu vīrieti. Gunārs bija ļoti atraktīvs un runātīgs. Likās, ka nebija lietu, par kurām viņam nebūtu ko teikt. Kā teiktu tagad - viņš bija cilvēks ar bagātu iekšējo pasauli. Skaidra lieta, ka abu starpā sākās mīlas romāns, un nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz viņa saprata, ka ir stāvoklī trešo reizi. No vienas puses, priekam nebija robežu, bet, no otras, viņu tirdīja briesmīgas priekšnojautas - ja nu arī šo bērniņu piemeklē tāds pats liktenis kā iepriekšējos divus?! Vēl sakrita arī tā, ka bērna tēvs drīzumā nomira, tā arī nepaguvis apprecēt vecmāmiņu, kaut arī abi bija pat nozīmējuši kāzu datumu. Piedzima trešā meitiņa - mana mamma. Mazā auga dūšīga un vesela. Likās, ka nu beidzot visa nelaimju norma būs izsmelta un īstā dzīve tikai tagad sāksies.

Vecais scenārijs atkārtojas

Viņa bija laimīga. Taču reiz mazā saslima. Vecmāmiņa nosprieda, ka tā ir parasta bērnu slimība. Taču izrādījās, ka, nē, un dienu no dienas mazajai kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Ārsts ieteica likt bērnu slimnīcā uz pilnu apskati. Tur pēc visām analīzēm ārsti meitenītei neatklāja neko, ko būtu vērts ārstēt slimnīcā, bet iemeslu slimībai arī izvairījās nosaukt. «Visticamāk, mazā tiek nepareizi barota,» skanēja mediķa verdikts. «Viņai nepietiek vitamīnu un mikroelementu. Tā ir parasta lieta šajā laikā, kad tikko beigusies ziema.» Vecmāmiņa iekārtojās piestrādāt vēl vienā darbā, lai varētu vairāk nopelnīt un būtu iespēja tirgū nopirkt dārgos augļus un dārzeņus, ko ieveda no dienvidu republikām. Tā pagāja divas nedēļas, trešā... Bet mazajai slimība nepārgāja un kļuva arvien sliktāk. Nonāca tik tālu, ka bērnu slimnīcā ārsti sasauca veselu konsīliju, uz kuru sanāca vairāk nekā desmit speciālistu, pat no citām slimnīcām. Visas iespējamās analīzes un izmeklējumi, ieskaitot rentgenu, nekādu skaidrību neviesa. Vecmāmiņa bija izmisumā, un viņai jau sāka nolaisties rokas. Viss notika pēc vecā scenārija un tieši tāpat kā ar pirmajām divām mirušajām meitiņām. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņa zaudēs arī trešo meitiņu... Viņai pašai vairs negribējās dzīvot. Taču grūtais liktenis vecmāmiņu bija norūdījis, un viņa nolēma cīnīties, līdz uzvarēs. Vai arī zaudēs... Bet vismaz būs izdarījusi visu, kas ir viņas spēkos. Mazā meitenīte jau bija gandrīz zaudējusi spēju pat patstāvīgi rāpot, ne tikai piecelties. Viņa bija kļuvusi ļengana kā lupatu lelle. Vecmāmiņa mazuli nēsāja uz rokām no mājām uz slimnīcu un no slimnīcas uz mājām. Un tad kādā dienā marta beigās vecmāmiņa ar mazo uz rokām iesēdās tramvajā, ar kuru brauca uz slimnīcu. Iespiedusies ar seju sedziņā, kurā bija ievīstīta meitiņa, viņa, noguruma salauzta, iesnaudās. Tad pēkšņi sev blakus izdzirdēja balsi: «Un neviens ārsts nevar pateikt, kas viņai par vainu?» Vecmāmiņa uztrūkās un, pacēlusi acis, sev blakus ieraudzīja sēžam kādu večuku. Kā viņai tobrīd bija licies, tad viņš izskatījies kā viens no zemgaļu ķēniņiem, par kuriem bija mācījusies skolā. Pēc skata viņam varēja dot ap astoņdesmit gadiem. Vīriņam mugurā bija vecs un lāpīts, bet garš vilnas mētelis ar aplupušu kažokādu uz apkakles. Droši vien kādreiz tāds bija pirkts par lielu naudu. Galvā viņam bija īpatnēja ādas cepure - ausaine ar spīdīgu nadziņu kā strēlnieku naģenei. Kājās - lai arī veci, bet kopti virsnieku jātnieku zābaki. Tādus, viņa atcerējās, Latvijas laikā nēsāja tikai augsti virsnieki - pulkveži un ģenerāļi. Vīrietim bija gari sirmi mati, kas spraucās no cepures apakšas, bet mētelim pa virsu līdz krūtīm kupla balta bārda. «Ko, lūdzu, jūs teicāt?» vecmāmiņa pārjautāja, īsti nespējot saprast, ko no šā svešinieka sagaidīt. «Šis nav jūsu pirmais bērns?» Ar jautājumu viņš atbildēja uz jautājumu. «Jā...» «Un tos pirmos neizdevās saglābt?» Vecmāmiņa tikai pamāja ar galvu, un viņai acīs izsprāga asaras. «Jums nevajag braukt uz slimnīcu. Tur nekādas jēgas nebūs. Labāk ejiet mājās,» pārliecinošā balsī noteica sirmgalvis. Vecmāmiņai aiz izbrīna mute palika vaļā. Šādu pavērsienu viņa nebija gaidījusi. «Sakiet, lūdzu,» vaicāja večuks, «vai jums vai arī pie jūsu mājas ir kāds liels suns, no kura jūs nebaidāties? Varbūt ir pat tāds suns, kuru jūs jau šad tad piebarojat?» «Jā ir,» padomājusi atbildēja vecmāmiņa un notrauca asaras. Pagalmā tik tiešām bija pieklīdis suns, kuru baroja visi nama iedzīvotāji. To lielo un draudzīgo lamzaku bija iesaukuši par Cepelīnu. «Tagad klausies mani uzmanīgi un dari visu, kā es tev teikšu,» jau pavisam citā - pavēlošā balsī, kurai atlika tikai pakļauties, sirmgalvis teica: «Aiznes meiteni mājās, viņa tik un tā tagad gulēs un nekur neliksies, bet tu pati mudīgi ej uz tirgu un nopērc pašu treknāko krējumu, kādu atradīsi. Pēc tam, kad pārnāksi mājās, izģērb meiteni un iesmērē viņai muguru no pakauša līdz krustiem ar krējumu biezā kārtā. Kad tas būs sācis ievilkties ādā, pasauc suni un dod viņam to krējumu nolaizīt. Dari to trīs reizes, katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Tāpēc nopērc krējumu tik daudz, lai pietiek visām trim reizēm.»

Dīvainā sirmgalvja recepte iedarbojas

Asaras vecmāmiņas acīs nez kāpēc nožuva kā nebijušas. Likās, ka viņas dvēselē viss bija pamiris un pat sirds vairs nepukstēja. Viņai bija parādījusies cerība. Laikam tas bija tas pats salmiņš, pie kura ķeras visi slīcēji. Nezinu, kā rīkotos citi viņas vietā, bet vecmāmiņa uz slimnīcu neaizbrauca - vienkārši izkāpa ārā nākamajā pieturā. Pārsēdās citā tramvajā un steidzās mājup. Jau tajā pašā dienā visu izdarīja tieši tā, kā bija noteicis sirmgalvis. Arī Cepelīns nepievīla, pastrādāja godam. Nolaizīja meitiņai muguru tik cītīgi, it kā no tā būtu atkarīga paša dzīvība. Jau pēc pirmās reizes, kad suns nolaizīja meitiņai muguru, līdz tam nekustīgi guļošā meita sāka mazliet kustināt rociņas un kājas, bet vakarā pati pagriezās uz sāniem un it kā no aukstuma savilkās čokurā. Pēc otrā «seansa» viņa stipri nosvīda kā drudža laikā un izdzēra daudz ūdens. Bet trešajā dienā mana topošā māmiņa jau smējās no kutinošās suņa mēles pieskārieniem. Vecmāmiņa teica, ka mazajai veselība atgriezās burtiski acu priekšā. Tas bija vienkārši brīnums! Viņa pēc tam vēl ilgi meklēja un taujāja pēc sirmgalvja, un speciāli bieži brauca šajā pašā maršrutā, lai, satiekot veco vīru, pateiktos par meitu. Bet, lai arī kam viņa prasītu, neviens nekad tādu sirmgalvi nebija redzējis. Lūk, tādā brīnumainā veidā mana mamma izdzīvoja un ir sveika un vesela vēl šodien savos septiņdesmit piecos gados! Vienīgais, ko man izdevās par šo tēmu atrast, ir tas, ka suņa siekalas satur milzīgu daudzumu koncentrēta fermenta, ko sauc par lizocīmu, kas ir ar ārkārtīgi labu antibakteriālu iedarbību. Varbūt tāpēc sarunvalodā mēdz teikt, ka «sadzīst kā sunim», jo parasti suns izlaiza savas brūces un tās sadzīst pārsteidzoši ātri. Bet varbūt tās nebija suņa siekalas? ...