Veikalā noklausīta saruna. Pircēja: «Man, lūdzu, nektarīnus, bet tādus mīkstākus!» Pārdevēja diezgan dusmīgi: «Man tos ar āmuru dauzīt vai kā?» Jā, bieži vien ikdienas steigā situācijās, kur būtu jāpasmaida vai jāpasmejas, kļūstam neiecietīgi, dusmīgi, aizkaitināti. Taču smiekli cilvēkam doti, lai izkliedētu negatīvās emocijas un piepildītos ar pozitīvajām. Un varbūt šis laiks ir iespēju laiks novērtēt to jautro, ko dzīve mums savā labestībā piespēlējusi un, cerams, turpinās piedāvāt.
Va velns, steidzīgi jānovāc liecinieks!
Mans bijušais kaimiņš mājā, kurā reiz biju dzīvojis, mīlēja iedzert, un tajās «retajās» reizēs, kad saņēma kārtējo pensiju, bija dāsns un aicināja pie sevis kompānijā. Es, protams, nebūdams atturībnieks, draudzīgi viņam piebiedrojos. Kaimiņa sievišķis prom darbā un mājās uzradīsies deviņos vakarā. Miers mājās un cilvēkiem labs prāts. Vīrietim gan piekodināts, lai tikai nedomā iet uz veikalu pēc vodkas.
Tā nu mēs, malkodami vodku, uzkožot viņa kundzes pagājušajā vasarā marinētos gurķīšus, sēžam virtuvē un omulīgi tērzējam par šo un to. Par augšstāva kaimiņienes suni, kurš naktīs neļauj gulēt, jo reaģē uz mazāko troksnīti. Par trešā stāva kaimiņa Pētera nenoregulēto auto signalizāciju, kura brēc, ja kaķis uzlec uz «kapota». Par tualetes plānajām sienām, caur kurām var dzirdēt pat čukstus, ja pieliek burciņu pie sienas. Par kaimiņa nesen veikto nedarbu - iešanu uz veikalu pēc vodkas, ignorējot aizliegumu, un par iespējamajām sekojošajām represijām no sievišķa puses. Laiks rit nemanāmi, pulkstenis rāda pusdeviņi vakarā, nav nekādas steigas, vēl ir tik agrs... Pēkšņi kaimiņš paskatās pulkstenī, pārtrauc sarunu, steidzīgi uz grīļīgām kājām ceļas un ar vārdiem «Va velns, man jānovāc liecinieks!» pa virtuves durvīm ārā. Man kļuva, godīgi sakot, ne tikai neomulīgi, man palika bail, ka es arī skaitīšos līdzdalībnieks. Ceļos uz tikpat greizām kājām un dodos tajā pašā virzienā, kur nozuda kaimiņš. Pamanu viņu gaitenī kaut ko steidzīgi slēpjam. Vai jau par vēlu? Aukstais ierocis? Kur asinis?
Kaimiņš lūkojas manī ar bālu seju: «Mans iepirkumu maisiņš, bija te palicis uz spoguļgaldiņa. Ja viņa to redzētu, uzreiz atšifrētu manu pārkāpumu un man vairs nebūtu dzīves.» Ak, Janka, Janka, nobaidīji mani līdz aknām, kāda tagad vairs vodka, bet Janka saka: «Tagad, brāl, varam dzert bez bailēm. Viņa neko neuzzinās.»
Vārdnīca tiem, kuri neko nesaprata:
vodka - krievu degvīns;
sievišķis - Jankas draudzene, ar ko kopā dzīvo;
tualete - telpa pārdomām un citām izdarībām;
burka pie sienas - primitīva noklausīšanās ierīce;
aizliegums - sankcijas, kuru rezultāts ir līdzīgs apcietinājumam;
iepirkumu maisiņš - ilgstošās attiecībās kalpo kā darbības apliecinājums, ja neatrodas attiecīgā slēptuvē;
viņa neko neuzzinās - neuzminēs kaimiņa iešanu uz veikalu pēc vodkas.
Zinu, kur atrodos Augstskolu beidzu laikos, kad vēl pastāvēja studentu sadale pa darbavietām. Varēju izvēlēties starp Smilteni un Auci. Izvēlējos pirmo un reizēm aizdomājos - ja izvēlētos otro, dzīve būtu veidojusies pavisam citādi. Bet šoreiz stāsts ne par to.
Laikam uzņēmumā jauno speciālistu ne pārāk gaidīja, jo mani nosēdināja dispečeru telpā. Manos pienākumos ietilpa aizvērt un atvērt vārtus (par laimi, ar pults palīdzību, ne jau ar atslēgu bunti rokās), pačabināt papīrus (atceros lielas grāmatas, kurās ar roku pārrakstīja mēnešu beigu debitorus un kreditorus) un atbildēt uz telefona zvaniem. Telefona sakari - kādi jau nu bija. Tie laiki, kad tālsarunas bija jāpiesaka vairākas dienas uz priekšu un tad jāiet uz pasta nodaļu un jāgaida, kad savienos, jau bija aiz muguras, tomēr sakaru kvalitāte nebija no labākajām. Turklāt man vispār nebija nācies daudz runāt pa telefonu.
Tā nu, man tur dežurējot, zvana telefons, es paceļu un klausos. Dzirdamība gandrīz nekāda, skaidri saklausāms tikai viens vārds: «plur-blur-plur... direktors.» Laipni paskaidroju: «Direktors šodien ir Rīgā.» Zvanītājs vēlreiz atkārto to pašu, tikai tādā uzvilktā intonācijā: «plur-blur-plur... direktors.» Es tikpat laipni: «Direktors šodien aizbraucis uz Rīgu.» Nu zvanītājs noskaities ne pa jokam, un sekojošie vārdi ir pavisam skaidri saklausāmi: «Es zinu, ka es esmu Rīgā, bet tu beidzot pasauc man pie telefona inženieri!»
Stundiņa šurp vai turp
To, ka laika grozīšana nav devusi nekādu lielu labumu, zinātnieki sen jau sapratuši, bet no sliktiem ieradumiem tik viegli vaļā netikt. To pašu turpina jau gadiem un paši žēlojas, ka pieaudzis problēmu skaits, bet plānotais ekonomikā kā nav, tā nav sasniegts. Ja nu vienīgi patērēti vienkāršo iedzīvotāju nervi. Arī man gadījās saskarties ar laika grozīšanas negatīvo pusi.
Bija izlemts Lieldienu brīvdienas pavadīt Brenguļos pie draudzenes un viņas drauga, dēvēta par Susuriņu. Sarunājām, ka no Cēsīm uz Valmieru nokļūsim ar autobusu, bet tur mums atbrauks pakaļ ar mašīnu un tad dosimies «no putekļiem ārā, no dūmiem» pie dabas.
Ieradāmies Valmierā, izkāpām no autobusa un sākām skatīties pēc solītās automašīnas. Gaidīšana aizņēma divas stundas. Pa to laiku paguvām apcerēt vismaz piecdesmit teorijas par to, kur Susuriņš palicis, ko dara, kāpēc nav un vai vispār... Pirmajā gaidīšanas stundā negribējām zvanīt draudzenei un varbūt satraukt ar jautājumiem, kur Susuriņš kavējas, jo domājām, ka droši vien kaut kur aizķēries, varbūt iegājis veikalā vai aizbraucis uz Valmieras māju kaut ko paņemt.
Otrajā gaidīšanas stundā vēl vairāk negribējās satraukt, jo ja nu tiešām kas atgadījies? Tuvojoties otrās stundas beigām, beidzot zvanījām draudzenei, un viņa jautri atsaucās: «Nu, vai jūs vēl autobusā?» Drīz vien klāt bija arī Susuriņš.
Noskaidrojās, ka Susuriņš jau sen bija dīdījies un gribējis braukt uz Valmieru, bet draudzene nav ļāvusi un viņš neuzdrošinājies apšaubīt viņas teikto, kas gan bija pretrunā ar paša laika izjūtu. Pamatotu izjūtu, jo tajā dienā pārgāja uz vasaras laiku, bet draudzene bija nevis pagriezusi pulksteni kā pieklājas - vienu stundu uz priekšu, bet gan vienu stundu atpakaļ un mūsu laika starpība bija tieši divas liktenīgās gaidīšanas stundas.
Pirmā reize
Nu es esmu viena no tādām... Man ir sajūta, ka es eju pa ielu un tagad visi redz, kā esmu mainījusies, ka visi zina, ka ar mani ir noticis TAS.... Kas notika? Nu, varbūt gluži ne tas, kas ienāca jums prātā. Tā bija cita pirmā reize... bet ne mazāk sāpīga. Šī bija pirmā reize, kad kāds skaļi, publiski nosauca mani nevis par meiteni, dāmu, kundzi, pat ne par - ei, jūs!, bet par TANTI.
Pleznotāji
Jūs jau zināt, cik viegli var rasties pārpratumi, it īpaši tad, ja katrs saprot, kā saka, pēc savas samaitātības pakāpes. Par to liecina arī turpmāk izklāstītā situācija.
Priekšnieks Visvaris, kurš izslavēts ar to, ka gatavs izmēģināt dzīvē visu jauno un neparasto, tā sakot - labāk nožēlot izdarīto, nevis nepamēģināto, nepaveikto, - izlēma ļauties vēl kādam piedzīvojumam. Turklāt viņš bija padzirdējis, ka daži viņa darbinieki jau to izmēģinājuši. Viss kolektīvs ir kā neliela ģimene, un parasti tiek runāts bez gariem ievadiem, tāpēc Visvaris apņēmīgi uzrunāja vienu no darbiniekiem - Spodri.
- Paklau, Spodri, es dzirdēju, ka jūs brīvdienās ar Centi… Zini, es arī gribētu pamēģināt... ar tevi.
Spodris nedaudz samulsa. Ātri gan ziņas izplatās. Kaut gan par ko brīnīties. Te vienmēr visu zina par visiem.
- Nu, es patiešām nezinu... vispār jau kolosāli, fantastiska jauna sajūta, tikai vai es būtu tas labākais. Ziniet, jūs parunājiet ar Vilbertu... Viņš ir tāds speciālists, traks var palikt ar viņu... Jau gadiem ar to noņemas... Vilberts zinās. Ja nu kas... es varu apjukt.
- Spodri, bet jūs taču nupat ar Centi... Varbūt labāk ar kādu no jums...
- Mēs ar Centi šajā jomā esam iesācēji, bet Vilberts - speciālists, eksperts, tā sākot. Viņš man visādus knifus samācīja...
- Tu domā, ka es tā varu vienkārši iet klāt un prasīt?
- Nu protams. Es tieši tā izdarīju. Vilberts būs sajūsmā.
Nu, ja jau sajūsmā, tad nav ko kavēties, un Visvaris dodas aprunāties ar Vilbertu.
- Vilbert, man… kā lai pasaku. Es gribētu... gadiem esmu par to sapņojis... gribētos zināt, kā tas ir... Nu, to, ko jūs ar Spodri nesen...
Vilberts noskatījās uz Visvari ar manāmi augošu apbrīnu un tādu kā cieņu.
- Ā, sapratu, sapratu. Bet… vai jūs... nu, jūsu gados...
- Nevajag jau daudz un ātri... nu tā, mazliet...
- Skaidrs. Nav problēmu. Man katrs iesācējs gan visu laiku jāuzmana, lai viņš nepārtērē.
- Ko nepārtērē?
- Spēkus. Svarīgi pareizi sadalīt spēkus, lai pietiek līdz beigām. Nu, kad tad laižam?
- Kur? Es domāju, varam tepat?
- Tepat? Ha, ha, nu gan pateicāt! Labi, brauksim turpat, kur mēs ar Spodri. Uz jūru.
- Jūru? Kāpēc?
- Kā - kāpēc? Bez ūdens jau nekas nesanāks. Kad kārtīgs vējš... kaifs neaprakstāms.
- Jā, nu es jau gribētu to... kaifu.
- Garantēju. Kaifs būs.
- Tikai mazliet baidos...
- Muļķības! Centis arī sākumā lauzās, lauzās. Baidījās. Negribēja pat pamēģināt. Bet mēs abi ar Spodri kā paņēmām viņu. Vai... ziniet, vispār beigt negribējām... stundas četras noņēmāmies...
- Kā? Trijatā?
- Nu jā, tad iet vēl jautrāk. Tā izsmējāmies!
- Labi, tikai nevienam nestāstiet.
- Kāpēc? Mēs ar Spodri visu to mūsu ambrāžu nofilmējām un otrā dienā jūtubē ielikām. Pirmajā dienā 2,5 miljoni skatījumu.
- Jūs ko? Galīgi aptrakuši? Ko tādu likt jūtubē?!
- Vai! Kāpēc ne? Cilvēki sajūsmā. Kādi kolosāli komentāri sarakstīti! Spodris tās pašas dienas vakarā visu nofilmēto sievai parādīja. Pārsmieties! Viņš jau gribēja, lai filmē dažādos rakursos un visos sīkumos. Un tad vēl cik bildes safotografējām. Super! Vairākas no tām sieva uzreiz lika palielināt un mājās pie sienas pielika. Lai ir ko palielīties ciemiņiem.
- Neticami! Ko tādu sievai rādīt! Un ciemiņiem! Turklāt man taču var neizdoties.
- Tas nekas. Ja pirmajā reizē nesanāks, mēģināsim vēl, kamēr izdosies. Centim arī uzreiz tik labi neveicās. Bet viņš mēģināja atkal un atkal, mēs ar Spodri palīdzējām kā pratām, un beigās viņam viss sanāca lieliski.
- Es esmu mazliet... apjucis. Es domāju, ka to visu dara vienkārši gultā.
- Gultā? Gultā jau tikai ar seksu noņemas, es runāju par īstu kaifu. Gultā varēs likties pēc tam. Atceros, pirmajā reizē, kad bijām ar Spodri, es pēc tam trīs stundas kā beigts nogulēju.
- Man izklausās, ka es arī būšu kā beigts.
- Nieki, jums nekas nebūs jādara. Es faktiski visu paveikšu. Jums tikai stingri jāturas un jāpaļaujas uz mani. Viss mums izdosies. Galvenais prast atslābināties vajadzīgos momentos. Jā, jums laikam vajadzēs divus balonus.
- Kādus balonus?
- Skābekļa. Mēs ar Spodri katrs pa diviem kā minimums iztērējam pirmajā reizē. Citādi jau bez elpas var palikt.
- Vilbert, es tā domāju, ka es vēl... neesmu īsti izlēmis. Man vēl jāpadomā.
- Labi, padomājiet vien. Tikko gribēsiet, tā pasakiet. Man jau te rinda pierakstījusies no gribētājiem, bet jums laiks vienmēr atradīsies.
- Spodris ar Centi arī tai rindā?
- Nē, ko jūs! Viņi vienmēr ārpus kārtas. Kad tikai vien vēlas. Viņiem jau es pat naudu neprasu. Protams, jums arī viss būs par velti.
- Jūs to par naudu?
- Kā citādi! Es taču esmu instruktors šai jomā. Viens no labākajiem. Kad izlemsiet, tikai pasakiet. Visi palikuši apmierināti. Man jau klienti ne tikai no citām pilsētām, pat no ārzemēm bijuši. Jūs neuztraucieties, pleznas es jums paņemšu. Man ir visādi izmēri.
- Arī pleznas?! Mjā.
Visvarim saruna bija sagādājusi ne mazums pārsteigumu, tāpēc viņš vēlreiz uzrunāja Spodri.
- Spodri, es aprunājos ar Vilbertu, bet tā īsti nesapratu... Es domāju, ka viss tā vienkārši... notiek. Viņš minēja gan pleznas, gan kādus tur balonus. Tas tā papildus... vai es ko nesaprotu.
- Protams, šajā sporta veidā tas viss vajadzīgs.
- Jūs to saucat par sporta veidu?!
- Kā tad vēl? Tiesa, vasaras olimpiskajās spēlēs tas gan vēl nav iekļauts.
- Spodri, par ko tu runā?
- Par daivingu. Vai jūs par ko citu jautājāt? Es ko ne tā sapratu?
- Nu, Spodri! Pat nezinu, ko teikt…
Tad Visvaris no apgūstamās pieredzes plāna domās lēni izsvītroja mūsdienās ne tik netradicionālo seksuālā rakstura piedzīvojumu.
