Šis rudens vienam no pašmāju tradīcijām bagātākajiem improvizācijas teātriem «Spiediens» ir īpašs, jo sagaidīta 10. sezona. Pirmā izrāde jau aizvadīta «Daugavas» stadionā, bet 11. un 12. oktobrī radošās apvienības izrādi varēs redzēt klubā «First Mir», kā arī 18. oktobrī kinogalerijā «K-Suns». Par «Spiediena» aktualitātēm, darbiem un nedarbiem, aizkulisēm, kā arī latviešu auditorijas humora izjūtu sarunā ar »Vakara Ziņām« stāsta «Radio SWH» ētera balss un improvizācijas teātra aktrise Sanda Dejus.
- Kā radās ideja, un kas izveidoja vienu no Latvijā populārākajiem improvizācijas teātriem «Spiediens»?
- Es pati «Spiedienā» esmu aptuveni septiņus gadus, bet vairākus gadus iepriekš puiši, Krišjānis Caune, Kaspars Breidaks, Juris Kozlovskis un Oskars Kozlovskis, kas bija iepazinuši improvizācijas burvību, nolēma apvienoties un veidot savu improvizācijas šovu. Šie puiši bija sākotnējais «Spiediena» kodols, bet esam attīstījušies un kļuvuši par lielu komandu. Mums ir arī ne tikai «Spiediens» kā improvizācijas šovs, bet arī garās formas improvizācijas izrāde «Lifts». Organizējam arī meistarklases. Šogad mums ir desmitā sezona.
- Puiši bija iepazinuši improvizācijas burvību un tādējādi veidoja teātri. Kā izpaužas improvizācijas burvība?
- Tā ļauj cilvēkam atbrīvoties no rāmjiem, stereotipiem un klišejiskas domāšanas. Diezgan nodrāzts ir teiciens «komforta zona», bet tas precīzi pasaka, no kā skatītājiem ļauj izkļūt improvizācija. Improvizācija noder dažādās dzīves situācijās. Ne tikai uz skatuves mēs improvizējam, bet katru reizi, kad kļūdāmies pamatu pamatos. Piemēram, ja pavārs kļūdās, gatavojot ēdienu, viņš sāk improvizēt. Ja ģitārists sajauc notis skaņdarbam, tad viņam nākas improvizēt. Tas palīdz tikt galā ar kļūdām un nebaidīties kļūdīties, ar pozitīvu attieksmi atbildēt uz jebkuru jautājumu, skatīties uz pasauli citādi.
- Kur darbojas «Spiediens», kādos pasākumos jūs var sastapt?
- Divas reizes mēnesī mums notiek improvizācijas šovi. Arī «Lifts» organizē «pop-up» izrādes, kad teātris nokāpj no skatuves un spēlē citās vidēs. Esam dažādos pasākumos, privātās ballītēs iepriecinām cilvēkus ar saviem priekšnesumiem. Kā vadītāji darbojamies kāzās, korporatīvajos pasākumos. Darām visu un esam atvērti dažnedažādiem piedāvājumiem, jo pašiem arī to teātri nocelt no skatuves un iedzīvināt dažādos sabiedrības notikumos ir lielākais prieks.
- Kā tu pati nokļuvi «Spiediena» radošajā komandā?
- Savas improvizācijas gaitas sāku Madonā pirms aptuveni 15 gadiem pie pasniedzējas Ineses Zīles, kas man kā jaunietei mācīja teātra sportu. Tad tupināju to darīt dažnedažādās formās un sastāvos, līdz nokļuvu Rīgā, kur, strādājot pie viena reklāmas projekta, iepazinos ar Kasparu Breidaku. Jau vēlāk viņš mani uzaicināja atnākt uz «Spiediena» mēģinājumiem. Un tā arī kopš 2012. gada šeit paliku.
- Kādi šo desmit gadu laikā ir lielākie «Spiediena» sasniegumi?
- Mēs esam visvairāk apmeklētais improvizācijas šovs. Manuprāt, varam piepulcēt vislielāko skatītāju skaitu. Uz mūsu izrādēm vidēji nākuši 500 cilvēku. Tas improvizācijas teātrim Latvijā ir diezgan liels skatītāju skaits. Mēs esam Latvijā organizējuši improvizācijas festivālu, apmeklējuši dažādus improvizācijas festivālus ārzemēs un atveduši šīs zināšanas uz Latviju, daudzkārt apmācījuši dažnedažādu jomu cilvēkus. Mēs pat esam uzņēmuši savu filmu «Lai iekšā», kuras režisors ir Intars Rešetins. Mēs esam diezgan lielu artavu ieguldījuši improvizācijas teātra kuplināšanā.
- Ar ko «Spiediens» izceļas citu improvizācijas teātru vidū?
- Esam viens no vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem improvizācijas teātriem Latvijā. Mūsu sastāvā darbojas arī tie cilvēki, kas būtībā Latvijā aizsāka improvizāciju kā skatuves žanru, šovu. Līdz ar to esam atraduši savu vietu un lepojamies ar sasniegto. Ja cilvēks iet uz improvizācijas teātri bez nosaukuma, tur visādi var gadīties. Pēc vienas reizes var arī likties, ka improvizācija ir tāda ķēmošanās. Bet, ja cilvēks nāk uz «Spiedienu», domāju, tas ir kvalitātes garants, ka mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai šo produktu pēc iespējas profesionālāk noslīpētu. Esam izveidojuši atsevišķu biļešu platformu mūsu mājaslapā «spiediens.lv», lai skatītājiem būtu ērti. Esam diezgan daudz investējuši gan savu laiku, gan finanses. «Spiediens» tiešām mums nav tikai hobijs. Tas ir nopietns darbs.
- Vai esat jau ieplānojuši ballīti, kā svinēsiet savu desmitgadi?
- Redz, mēs esam tie cilvēki, kas parasti ir klāt citu cilvēku svinībās un gatavi piedalīties, lai citi var atpūsties un izklaidēties. Tas ir mūsu pamatdarbs. Tādējādi mēs paši ar svinēšanu ļoti reti aizraujamies.
Mūsu desmitās sezonas plānos ietilpst improvizācijas izrāžu spēlēšana, meistarklašu vadīšana. Tāpat ir plānā aizvien vairāk cilvēku iepazīstināt ar improvizāciju un piedāvāt iespējas izpausties šajā žanrā.
- Ar svinēšanu jums sanāk līdzīgi kā pavāram - visu dienu nostāvot pie katliem un atnākot mājās, uz ēdienu vairs negribas skatīties.
- Jā. Tā varētu sacīt, jo mēs izbaudām iespēju radīt svētkus citiem un izklaidēt. No skatītājiem mēs gūstam milzīgu atgriezenisko enerģiju, jo tikai skatītāju dēļ ir mūsu izrādes. Mēs nevarētu darboties citā formātā, kā tikai aci pret aci ar skatītāju. Ejam mājās pēc izrādes noguruši, bet priecīgi par paveikto un ar to dzīvojam līdz nākamajai izrādei. Man liekas, skatītāji to sajūt, tāpēc mums ir nevis skatītāji, bet draugu pūļi.
- Kā sākt nodarboties ar improvizāciju?
- Jānāk uz meistarklasēm. Jāsaņemas un jāatmet doma «Ko nu es?». Galvenais, ka improvizācija nav obligāti jāliek uz skatuves. Pēc tam to var izmantot savā profesionālajā darbībā, arī tad, ja skatuve nav jūsu lauciņš. Jebkurā darbavietā jūsu radošums tiks trenēts, pateicoties improvizācijas nodarbībām, un ieguvēji būs gan kolēģi, gan darba devējs, gan jūs pats.
- Vai latvieši prot jokot?
- Es domāju, ka noteikti prot. Humora izjūtas ir specifiskas, dažādas, un atšķiras arī nianses, bet latvieši noteikti var savā starpā un dažādos pasākumos atrast cilvēku ar tādu pašu humora izjūtu kā viņiem. Arī mums «Spiedienā» katram ir sava humora izjūta. Vienam varbūt patiks melnais humors, cits smejas par jēlākiem jokiem, citam vairāk tīk intelektuālais humors.
Man liekas, cik dažādi var būt anekdošu veidi, tik arī humors ir daudzšķautņains. Līdz ar to mēs mēģinām visu saspiest vienā enerģijas bumbā un sniegt to skatītājiem.
- Ir teiciens, ka latvietim mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Vai tas attiecas arī uz humoru?
- Mēs «Spiedienā» pietiekami labi spējam pasmieties paši par sevi. Ņemot vērā, ka mēs to varam, mēs arī esam tie, kuri ļauj latvietim izpaust šo vēlmi pasmieties par otru latvieti, un ļaujam, lai pasmejas arī par mums, ja ir tāda vēlme. Mēs uz skatuves tēlojam tikai mūsu pašu sabiedrības pārstāvjus, un, ja kāds atpazīst sevi, iespējams, viņš, smejoties par otru latvieti, patiesībā pasmejas pats par sevi. Mācīties pasmieties par sevi ir labs virziens, pozitīva dzīvesziņa.
- Improvizācijas izrādēs nav scenārija un katra uzstāšanās ir pilnīgi unikāla un neatkārtojama.
- Jā, tā ir. Ir simtiem tehniku, kādās var izstāstīt stāstu, un dažnedažādas formas, kurās ir atsevišķi nosacījumi, kas jāņem vērā improvizatoram. Piemēram, etīdi trīs valodās spēlē trīs dažādās valodās. Kas tas būs par notikumu un stāstu, kas tās būs par valodām - to jau nosaka skatītājs. Mēs zinām principus, kā ir jāveido stāsts.
- Sanāk, ka tu, ejot uzstāties, pat nezini, kas šodien būs. Nav biedējoši?
- Tas, man šķiet, ir arī superīgākais, jo es nespēju izturēt rutīnu. Tas, ka kolēģi un skatītāji mani pārsteidz un es pati sevi pārsteidzu, man tik ļoti patīk improvizācijā. Idejiski zinām pieturas punktus, pārējais ir improvizācija.
- Kā improvizācija palīdz darbā radio?
- Darbs radio ir vistīrākā improvizācija. Tas nevis palīdz, bet ir visu pamatu pamatā. Tas nav kā palīglīdzeklis, bet konkrēts darba instruments.
- Tu teici, ka nevari ciest rutīnu. Kā no tās izvairījies pirms improvizācijas teātra?
- Es esmu strādājusi kafejnīcā, vadījusi jauniešu centru, naktsklubu un esmu strādājusi bankā. Visbriesmīgāk bija bankā. Tās pārējās vietas vēl ir brīvas un ļauj improvizēt, bet bankā bija smagi. Es cēlos no rītiem un gāju uz darbu raudādama. Visam ir jāiziet cauri, jo tikai tāds dzīves un pieredzes piesūcies cilvēks var pēc tam reaģēt un notēlot baņķieri. Apbrīnoju tos cilvēkus, kuri dara rutīnisku darbu, bet tikpat daudzi cilvēki nevarētu kāpt uz skatuves.
