Kāpēc šādai valstij vispār jāuztic šāda foruma rīkošana? Ļoti gribētos būt pozitīvam un ielaist sevī brazīliešiem raksturīgo atslābinātību, tomēr tieši šāds ir jautājums, kurš vēl pirms piektdien paredzētās Riodežaneiro olimpisko spēļu atklāšanas visspēcīgāk virmo gaisā šeit, spēļu galvaspilsētā.
Organizatoriskās ķibelītes, kas pagaidām izlec uz katra otrā soļa, nav nekas ārkārtējs - tās ap šo laiku bijušas raksturīgas arī citām olimpisko spēļu galvaspilsētām, un būtu naivi domāt, ka latīņamerikāniskā mentalitāte izdarīs kaut ko savlaicīgāk, precīzāk vai pareizāk. Bezgalīgas rindas pie drošības pārbaudēm, brīvprātīgo vāja orientēšanās notiekošajā, haoss ar izmitināšanu (piemēram, mums ar fotogrāfu ierādīja trīsvietīgu numuriņu mediju ciematā, kurā, spriežot pēc visur atrodamajām mantām, jau izrādījusies ievākusies kāda dāma, taču mūs pavadošā meitene par šo faktu spēja vien noplātīt rokas, praktiski neesošā angļu mēlē atzīt, ka notiekošais ir kļūda, un tad aizvērt aiz sevis durvis...) - tas ir nepatīkami, taču ne ārkārtas stāvoklis. Tajā pašā laikā ir jūtams, ka tā nav tikai pirmo dienu problēma ar vēl neiestrādājušos mehānismu.
Brazīlijas ekonomika šobrīd pārdzīvo ļoti smagus laikus, cilvēkiem ir grūti, un sajūsmas par to, ka pie viņiem sabraukusi puse pasaules, lai iztērētu jau tā neesošo valsts budžeta naudu, nav. Būvdarbi olimpiskajos objektos veikti pavirši, cenas uzskrūvētas debesīs - un patiešām debesīs, nevis kā ierasts, ar normālu olimpisko uzcenojumu -, un apkārt jūtams baiļu fons. Bailes par savu veselību un pat dzīvību ir pavisam reālas, un tās nevienam nevar pārmest, jo Zikas vīruss šeit ir aktuāla parādība (pa sazin kādām šķirbām mūsu numuriņā jau pirmajā naktī bija ielidojuši vismaz divi odi, kas no rīta izrādījās gardi paēduši no rokas un, ar saviem sārtajiem vēderiem uzskatāmi kontrastējot uz balti krāsotajām sienām, turpat laiski atpūtās pēc brokastīm), tāpat kā kriminogēnā situācija. Pirms spēlēm dotais solījums mest cīņā 85 000 drošībnieku pat varētu būt pildīts, jo uz katra otrā ielas stūra patiešām dežurē armijas džips ar nopietna paskata vīriem formastērpos, kam rādītājpirksts atrodas gatavībā uz šautenes gaiļa (neomulīgs skats).
Un nav runa par mūsu olimpisko riteņbraucēju Tomu Skujiņu un viņa uz ielas redzēto nelaiķi (kas vienkārši bija cietis satiksmes negadījumā), bet gan reālām laupīšanām. Piemēram, nav pamata neticēt krievu kolēģiem, kas detalizēti stāsta par kādu vīru no savas valsts delegācijas, kuram jau nācies doties uz slimnīcu ar savu ausi rokā - no tās nācās šķirties pēc tam, kad pārlieku lielā drosme mudināja pastaigāties pa neieteiktajiem rajoniem un izteikts atteikums uz pirmo pieprasījumu šķirties no krūšu kabatā nojaušamā naudas žūksnīša. Instrukcijas, izejot ielās, labāk atstāt mājās jebko vērtīgu - maksāšanas kartes, pulksteni - tas kaut kā neiet kopā ar pilsētvidi, kādā mūsdienās būtu jānotiek šāda mēroga pasākumam. Publiski nereklamētais Interpola ziņojums brīdina arī par islāma teroristu iekšējos forumos lasāmiem uzsaukumiem realizēt džihādu plašāk apmeklētās Riodežaneiro vietās - jo olimpisko spēļu fons garantēs recenzijas visas pasaules medijos.
Taču spēles notiks. Sportisti turpina ierasties olimpiskajā galvaspilsētā, un piedurknes pirmajiem startiem, iemēģinot olimpiskās bāzes, atrota arī latvieši. Trešdien pievakarē pa tumsiņu (ņemot vērā, ka šajos platuma grādos pašlaik ir ziema, tā iestājas jau ap pussešiem) smiltis sajuta arī vieni no pludmales volejbola turnīra favorītiem - Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš. Nomaldīšanās pa ceļam un vēsais vakara vējiņš liedza īstenot sākotnējo ieceri pirms treniņa nopeldēties slavenajā Kopakabanas pludmalē (olimpiskais pludmales volejbola centrs atrodas tieši tur), taču kājas tika ievingrinātas.
45 minūtes treniņam centrālajā kortā mūsējiem grafikā bija iezīmētas ceturtdienas vakarā.
Trenēties turpina arī pārējie, kam gaidāmi tuvākie un ne tik tuvi starti - pedāļus pa Rio ielām dodas mīt riteņbraucēji (pilns sacensību aplis vēl nav atvērts, taču lielāko kalnu atļauts iemēģināt, un Toms Skujiņš atzīst - trases reljefs viņam iet pie sirds!), svarus cilā Artūrs Plēsnieks utt. Ceturtdienas pēcpusdienā (pēc Latvijas laikā - jau vakarā) olimpiskajā ciematā svinīgi pacelts arī Latvijas karogs. Cerēsim, ka jau ar pirmajām sacensību dienām Latvijas sportisti liks mums aizmirst par sadzīviskajām ķibelēm un neizdarībām. Pašlaik tas būtu ļoti nepieciešams.