MARATONS: Grieķu ziņneša pēdās

Kopā ar Boeing 757 uz laiku pārcēlies uz Kambodžu, airBaltic pilots Pāvels Timofejevs vairs neskrien tik regulāri kā tajos sešos mēnešos, kad trenējās Klasiskajam Atēnu maratonam. Toties ar garajām distancēm nu jūtas saindēts uz mūžu.

Katram maratonam ir sava reputācija, bet Klasiskajam Atēnu tā ir īpaša, savā ziņā – ārpus konkurences. Atēnas ir maratona šūpulis, vieta, kur Senās Grieķijas ziņnesis Feidipīds veica distanci no Maratonas līdzenuma līdz Atēnām, lai pavēstītu par grieķu uzvaru pār persiešiem. Pirmajam ideja par piedalīšanos Klasiskajā Atēnu maratonā radās Pāvela kolēģim, arī pilotam, Jānim Krištopam, un drīz interesentu pulciņš izauga līdz sešiem darbabiedriem, kurus grieķu sacīkšu vēsturiskā garša uzrunāja gana lielā mērā, lai noskatītu šo par savu pirmo maratonu. Arī kalendārā viss iegūlās lieliski, un treniņiem bija aptuveni pusgads. Šodien gan Pāvels 2011. gada 13. novembri sauc par skarbām iesvētībām un savu grūtāko sportisko pārbaudījumu. Organizatoriskā līmenī viss bijis lieliski, ko apliecina arī Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas piešķirtā zelta medaļa, augstākā iespējamā atzinība šajā klasifikācijā, taču sportistu aprindās Klasiskais Atēnu maratons tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem. Galvenokārt tāpēc, ka lauvas tiesa distances ved kalnup. Tieši šī iemesla dēļ maratona iesācējiem Atēnas kā pirmās izvēlēties viņš neiesaka.

Iesācēja kļūda – nepareizs temps

Pateicoties viņu grupas līdera teorētiskajai bagāžai un punktualitātei, gatavošanās maratonam izvērtusies par diezgan pareizu pieredzi. Nekādas slinkošanas vai pārmērību, nekādu nesasniedzamu mērķu. Viss noritējis pēc treniņgrafika, ar kuru flagmanis Jānis Krištops aplaimojis katru no pilotu komandas pieciem dalībniekiem. Jāņa duku Pāvels apbrīno. Neskaitot Jāni, neviens no puišiem nebija maratonu iepriekš skrējis. “Viņš deva milzīgu motivāciju. Man likās – ja viņš to var, es arī varu! Attapos jau nopircis pulsometru, un tad tā lieta aizgāja,” Pāvels saka par skriešanu, kurai līdz tam bija nodevies ar gariem zobiem. Tagad viņš vērtē, ka klupis pret ierasto iesācēju akmeni – pārāk strauju tempu. Pulsometrs disciplinējis.

“Skolā jau neviens nemācīja to fišku, kas stāv aiz skriešanas. Biju sprinteris, man patika distances, kas ir, lielākais, pārsimt metru garas, un kross šķita kaut kas neiespējams. Garajos gabalos dūra sānos, trūka elpas, prieka – nekāda. Izrādās, vajag vienkārši piebremzēt tempu,” par gargabalu specifiku saka Pāvels, kurš bērnībā trenējās citos sporta veidos – tenisā, peldēšanā, vēlāk nedaudz arī volejbolā un basketbolā.

Maz reisu, daudz treniņu

Sagatavošanās Pāvelam prasīja aptuveni gadu. Sācis ziemā ar treniņiem katru otro dienu. Reizēm reisu dēļ sanācis kādu dienu izlaist, bet nokavētais allaž atstrādāts. Kopumā aviācijā ziema ir klusāks periods, un tas viņu komandai bijis pateicīgs laiks, kad nopietni pievērsties skriešanai. Treniņu plāns paredzēja stundu līdz divas garus treniņus trīs vai četras reizes nedēļā, kas pilota līdzšinējā ikdienas režīmā iezīmēja prāvas izmaiņas. “Gadu ilgi treniņi pa vidu darbam, mācībām, attiecībām un draugiem! Tas, lūk, bija tas sarežģītākais, nevis četras maratonā pavadītās stundas,” viņš rezumē.

Pieciem pilotiem ik pārdienas vienoties par kopēju treniņu bijis gana sarežģīti, tāpēc skrējuši katrs atsevišķi, reizēm izraujoties uz kādu kopēju pasākumu, piemēram, reljefa treniņu Siguldā vai garāku skrējienu Rīgas apkaimē. Neskatoties uz skriešanas regularitāti, Pāvela sacensību pieredze līdz Atēnām bija pagalam niecīga. Pa 21 kilometram Nordea Rīgas un Valmieras maratonos, katru pieveicot mazāk par divām stundām. Pāvels atzīst, ka Atēnās bija gatavojies iekļauties četrās stundās, tomēr maratona diena piedāvāja vairākus pārsteigumus, kas lika finišēt ar rezultātu 04:14:37.

Kleita no maisa un humpalu veikals

Vispirms jau, līdzīgi kā ar sacīkstēm, kas noris agrā pavasarī, novembrī noturētais Klasiskais Atēnu maratons krita par upuri laikapstākļiem. Diena bija drēgna un stipri vējaina, un šortos tērpto Pāvelu, gatavu pavisam citai klimatiskajai joslai, termometra stabiņa astoņi deviņi grādi pirms starta paspēja nosaldēt. “Bijām gatavojušies uz lielu drūzmēšanos, tāpēc ar autobusu ieradāmies jau savas trīs stundas pirms starta. Labi, ka Jānis no viesnīcas paķēra līdzi lielos, melnos miskastes maisus. Uztaisījām tērpus un gaidījām startu,” tagad gatavs smiet Pāvels. Citi sportisti sildījušies pašiem vairs nevajadzīgos apģērba gabalos, tāpēc pirmie pāris distances kilometri izskatījušies pēc second hand veikala. Pēc pirmā kilometra vēsums vairs netraucējis – gaiss lēnām iesilis līdz 14 grādiem pēc Celsija.

Tukšums un laime vienlaikus

“Otra lieta, ar ko nebijām rēķinājušies, – reljefs. Tikai tad, kad autobuss ripoja lejup no kalna uz sacensību vietu, Maratonas pilsētiņu, tapa skaidrs, ka mums nāksies skriet atpakaļ augšā,” tā Pāvels. Pret kalnu distances stiepās no 10 kilometru atzīmes, un tikai savus desmit kilometrus no finiša Pāvels jutis, ka tā beidzot ved lejup. “Visu maratonu biju sadalījis četrās daļās, un psiholoģiski sevi gatavoju, ka mans uzdevums ir pievārēt konkrētos desmit kilometrus un tad skatīties, kā ir,” taktiku atklāj Pāvels. Lūzuma punkts iestājies ap 30. kilometru, brīdī, pirms ceļš sāka iet lejup. “Skatījos, kā tie, kas apstājas, vairs nespēj turpināt. Apstāšanos es neapsvēru, bet bija bail, ka atsiesies kurpju šņore vai kāda cita iemesla dēļ paklupšu. Tie, kas nokrita, lielākoties tur arī palika, līdz finišam netika.” Pāvels mehāniski licis soli pēc soļa, līdz lielceļš ievedis tunelī, kur mainījās akustika, visas maņas tapa asākas. Gar malām Stomp žanrā spēlējošās grupas uzdzinušas pārliecību, ka finišs ir sasniedzams. Arī pirms tam atbalstu viņš smēlies ciematos, kam skrējis cauri. Grieķu dedzīgums bijis gana lipīgs. Atlikušos kilometrus līdz finišam viņu pavadījusi vienlaikus tukšuma un laimes izjūta. “Visa pasaule izslēdzās, biju tikai es un maratons, un man bija skaidrs, ka to izdarīšu.”

Dzīve pēc maratona

Tālāk jau viss – Panatinaiko stadions, finišs, medaļas, palīgi, kas noņem čipu no kājas, jo pieliekšanās pēkšņi kļuvusi neiespējama. Atēnas daudz vairāk apskatīt pilotiem tā arī nav sanācis – jau nākamajā dienā agri no rīta viņi devās mājup. Par sava pirmā un pagaidām vienīgā maratona rezultātu Pāvels ir gandarīts. “Trenējos 40–60 kilometrus nedēļā, kas nav daudz. Lai tiktu pie labāka rezultāta, droši vien vajadzēja ik nedēļas noskriet 100 kilometru,” viņš tagad lēš. Līdz nākamajai reizei, kad Pāvels uzvilka skriešanas apavus, pagāja vairāk nekā mēnesis. Bija vajadzīga atpūta, turklāt laiks jau bija kārtīgi ziemīgs.

Tagad, kopš pilots pārcēlies uz Kambodžu, kur airBaltic savas Boeing 757 kopā ar apkalpi izīrējis vietējai aviokompānijai, skriet sanāk tikai uz veloceliņa Pāvela kondicionētajā Siemreapas viesnīcā Kambodžas ziemeļrietumos. “Tas, protams, nav nekas baudāms, bet ārā vidējā gaisa temperatūra ir 33 grādi. Turklāt pilsētā un tās apkaimē, kur šķita, ka varētu atrast piemērotu distanci, ir daudz klaiņojošu suņu, kuri skrējējus uzņem visai draudīgi.”

Taču pavisam bez garajiem gabaliem agrākais sprinteris Pāvels savu dzīvi pēc maratona iedomāties nespēj: “Mums ir daudz garu čārterreisu – no Pekinas, Šanhajas, Honkongas uz Kambodžas kultūras pieminekli Ankorvatu. Labākais, kā pēc tam atpūsties, ir uzlikt austiņās mūziku un noskriet savus sešus septiņus kilometrus.”

Pavisam konkrēts nākamais maratons Pāvelam vēl nav noskatīts, bet ir skaidrs, ka tas būs kāds no lielpilsētu pasākumiem – Ņujorkas, Berlīnes vai Romas, jo skrējiens viņa skatījumā ir lielisks, kaut savdabīgs ekskursijas veids. Tas ir arī emocionāli pacilājošs pasākums, jo iedvesmojošu cilvēku skaits uz kvadrātmetru ir gana liels. Tā, piemēram, Klasiskā Atēnu maratona ekspo rindā Pāvels saticis kungu pēc astoņdesmit, kurš pirms nedēļas bija pieveicis 42 kilometru distanci Ņujorkā, un Atēnu Klasiskais viņa dzīves gājumā būtu jau 121 maratons.