VAKARA ZIŅAS: Meklējot laimi internetā, randiņā satiek pirms 25 gadiem šķirto sievu

Par atrasto (ne)laimi internetā parasti savos sirds pārdzīvojumos mēdz dalīties sievietes. Taču tas nenozīmē, ka vienīgās (vai pēdējās) savas otrās pusītes meklējumos tīmekli kā glābiņu no vientulības un cerību nākotnei neizmanto arī vīrieši. Aldis tam ir apliecinājums. Tiesa, viņa ceļš līdz laimīgām beigām bijis dekorēts ar bedrēm un zilumiem.

Aizdomīgi laimīgais

Februāra vidū man sanāca apciemot savu krusttēvu, kurš dzīvo Ventspilī, un apsveikt viņu 50 gadu jubilejā. Kā jau parasts tādos godos, tur bija sabraukuši radi no visām Latvijas malām. Saimniecība viņam liela, un arī svinēšana ievilkās uz visu vīkendu. Lai arī pēdējos gadus visur to vien dzird, ka mūsdienās neviens vairs nejēdz svinēt svētkus, šoreiz nācās secināt, ka viss atkarīgs no kompānijas. Jāpiebilst, ka manam krusttēvam pieder populārs viesu nams netālu no jūras. Ciemiņi jau laikus tika atšķirti no viņu automašīnām, un tās noliktas atsevišķā angārā, lai nevienam nerastos vēlēšanās pa dzērumam braukt zaļumos. Nu tad arī gāja vaļā ar dziesmām un spēlēm. Gluži tāpat, kā atceros no savas bērnības. Otrās dienas vakarā pēc meditatīvām pastaigām gar jūras malu ievēroju mana krusttēva brāli Aldi, kurš parasti līdzīgos pasākumos steidza pēc iespējas ātrāk sevī uzsūkt grādīgos, lai kopā ar tiem izgaistu kaut kur kāpās un abstrahētos no optimistiskajiem saucieniem iet, viņaprāt, visai infantilajās rotaļās. Pats viņš - izbijis populārs volejbolists un perfekcionists - pat kārtīgā kramā nespēja sevi piespiest lēkāt kopā ar radinieku bariņu, kuriem šīs ikgadējās aktivitātes pašiem likās kā olimpiskās spēles Riodežaneiro. Nu tad, lūk, šoreiz Aldis mani pamatīgi nošokēja ar to, ka bija nomainījis savu izturēšanās modeli par 180 grādiem. Nepietika ar to, ka viņš ar maisu kājās lēkāja stafeti kā tāds pusaugu ķengurēns. Viņš visu vakaru, apkampies ar labi saglabājušos blondīni, dejoja kaut ko līdzīgu valsim veco Ilmāra Dzeņa dziesmu pavadījumā. Blondīņu viņam nekad nebija trūcis, jo pat savos 57 gados bija slaids un simpātisks. Šoreiz mani izbrīnīja tās trakās uguntiņas un apmierinātība ar dzīvi viņa acīs. Nu nevar cilvēks viņa gados būt tik laimīgs mūsu valstī! Politikā viņš nekad nebija iesaistījies un pie valsts pasūtījumiem viņa mazā celtniecības firmiņa arī netika. Mana profesionālā interese par tik radikālu Alda uzvedības modeļa maiņu bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Prasīju krusttēvam, kas ar to Aldi notiek, bet krusttēvs tikai plati un noslēpumaini pasmaidīja un noteica, lai pati pajautājot brālim. Piemeklējusi piemērotu brīdi un saņēmusi dūšu, uzsāku sarunu, kamēr viņa blondīne ar sievām saunā baudīja aromterapiju un vēl kaut kādus ezotēriskus pasākumus ar speciāli ielūgto pirtnieku. Tā kā Aldis ar vīriem saunošanos bija beidzis un tagad atslābis malkoja vēso aliņu, arī viņam uz manu sirdi plosošo jautājumu «Kāpēc tev tik apmierināts ģīmis jau divas dienas no vietas?» no sākuma atplauka smaids kā pirmklasniekam par pirmo piecnieku, bet jau pēc brītiņa ar stabilu Monas Lizas izteiksmi viņš atbildēja: «Tu neticēsi…» Tad: «No kuras vietas lai stāstu?» - un, ieraudzījis milzīgo jautājuma zīmi man acīs, pēc nelielas pauzes viņš turpināja.

Seriāls kā iedvesma dzīves jēgas meklējumiem

«Pati zini, sieviešu trūkumu nekad neesmu izjutis, bet kaut kā ir dzīvē sanācis, ka vienīgā otrā pusīte, kas ar mani dzīvo pastāvīgi, ir mana vecā rudā kaķene Hildūra. Pēc cilvēka gadu grafika mērot, sanāk, ka viņai ir jau stipri virs deviņdesmit. Tad kādu vakaru, skatoties kārtējo seriālu, kur viens no varoņiem sāka meklēt dzīves jēgu, arī es sev pēkšņi uzdevu jautājumu. Man ir 55 gadi, un man nekā nav. Nav ģimenes. Darbs ir tieši tik, lai savilktu galus kopā un nomaksātu rēķinus. Visi jēdzīgie draugi ir aizklīduši pasaulē pat ar visām ģimenēm un Latvijā ierodas labi ja uz Līgo svētkiem. Pēc pēdējām traumām arī sports man ir kaitīgs. Labi, vasarā vēl varu braukāt uz copēm, bet, ja nav kas novērtē tavus lomus, tad pazūd jēga arī zivju ķeršanai, jo nav jau tā, ka nebūtu, ko ēst. Līdz šim internetu biju izmantojis tikai sludinājumu studēšanai savam darbam un sporta ziņu lasīšanai. Taču biju dzirdējis par baigi labiem iepazīšanās portāliem. Nedaudz iedziļinājies, dažos piereģistrējos un aizpildīju anketas. Skaidrs, ja rakstītu, kā ir, tad tādu kropli tiešām nevienai arī nevajadzētu. Nācās piefantazēt. Ar šausmām konstatēju, ka no pēdējiem gadiem nav nevienas bildes, ko nebūtu kauns cilvēkiem rādīt! Liekas, skaidrā prātā nebiju fotografējies kopš skolas laikiem! Beidzot izdevās atrast vienu miglu bildi kaut kur no darba, to arī ieliku. Un kā zirneklis gaidīju tīkla reakciju. Pirmajās dienās pat baisi kļuva. Izrādījās, ka esmu interesants vien 60 un plus gadu jaunavām. Pārlūkojot viņu bildes, pārņēma bezcerība. No kurienes viņām tāds optimistisks smaids, ja figūras kā jūras lauvām un maisi zem acīm? Kaut kā vairāk izskatījās, ka šos portālus apmeklē vien pensionētas tālbraucēju un jūrnieku mierinātājas. Pāris randiņi, uz kuriem aizgāju, manas šaubas negaisināja. Dzerot tradicionālo kafiju ar jaunizceptajām draudzenēm, ne mirkli nepameta sajūta, ka esmu kā trusītis, ko ielikuši būrī ar žņaudzējčūsku. Pamazām sāku aprast ar domu, ka Ventspils un tās apkārtnes brīvās sievietes, kuras redzamas internetā, pazīstu jau gadiem. Ar cerīgākajām tūlīt pēc kafijas un šampiņa parasti braucām pie manis. Bet es jau no paša sākuma zināju, ka no rīta mēs redzēsimies pēdējo reizi. Tīra fizioloģija. Nebija jau tā, ka necenstos kā džentlmenim klātos. Vienkārši dabas dotais perfekcionisms neļāva halturēt,» ar smaidu to dienu notikumus atceras Aldis.

«Krogus Signe varēja mainīt manu dzīvi»

Paralēli meklējumiem interneta tīklos un apjaušot, ka dzīvē nekas manāmi nav mainījies, viņš uzsācis apzinātus meklējumus savā apkārtnē. «Pirmām kārtām vērsu uzmanību uz visām kafejnīcu oficiantēm un pārdevējām. Protams, arī frizieres netiku noniecinājis. Gāja laiks, un arī panākumi neizpalika. Nolēmu pārāk neiespringt uz ārišķībām un nepievērsu uzmanību tam, ka dažas manas izredzētās bija tā apkrāmējušās ar zelta ķēdītēm, auskariem un gredzeniem, it kā būtu tikko lombardu apzagušas. Skaidrs, ka pačabējušo jaunības skaistumu un krunkas vajag piesegt ar kaut ko tādu, kas tumsā spīd un ir vērtība pats par sevi.» Cerības viņam viesusi nesen iepazītā Signe. «Viņa bija gandrīz tā, kas man bija vajadzīgs. Dzīvoja viena, bija labi algota maiņas priekšniece oficiante salātu bārā, kur regulāri gāju ēst pusdienas. Mācēja sevi pasniegt, ja ne gluži kā Dānijas karaliene, tad vismaz kā Kleopatra gan. Manā klātbūtnē ne reizi nenoņēma kosmētiku, un reizēm aizmiegot pie sevis nodomāju, ka man ir paveicies, jo eju gulēt gandrīz vai ar Holivudas zvaigzni. Viens gan nebija skaidrs. Kad liku priekšā aiziet kaut kur uz kādu krogu vai kafejnīcu, viņa bija kategoriski pret. Taču izbraukumos uz Rīgu vai citur viņa plosījās kā lauvene. Satikāmies jau pusgadu, bet tāpat turpinājām dzīvot atsevišķi. Biju uzzinājis, ka viņai ir dēls, kas strādā kaut kur Anglijā par šoferi. Un reiz, kad biju nolēmis nakšņot pie Signes, vakarā ieradās viņas atvase. Neteiktu, ka viņš būtu ļoti priecīgs, mani redzot, bet svara kategorija bija mana priekšrocība, un tā garantēja mūsu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Paēdām kopīgas vakariņas, un es sāku jau iztēloties, kurā istabā kurš gulēs. Bet, redzot, ka es netaisos nekur prom, puika kļuva nemierīgs un, kaut ko pateicis Signei, sāka no sava busiņa uz ielas nest iekšā kaut kādus saiņus. Piedāvājos palīdzēt, bet puika mani apturēja un teica, ka tā ir viņa darīšana. Nu, un vēl Signei pēkšņi parādījās dikti rotaļīgs garastāvoklis, un mēs pazudām viņas guļamistabā. No rīta aizbraucu līdz savam dzīvoklim, pabarot veco Hildūru, kas gan vispirms pusstundu mīcījās man pa klēpi, kamēr dzēru kafiju. Pēc divām dienām jau biju tā kā noilgojies pēc Signes, bet nevarēju viņu sazvanīt. Arī kafejnīcā viņas nebija. Tikai pēc nedēļas izdevās viņu sazvanīt, bet viņa negribēja tikties. Vēl pēc divām dienām izdevās viņu pārķert mājās. Jāsaka - skats bija briesmīgs. Nebija ne kosmētikas, ne zelta ķēdīšu mudžekļa, nebija neviena gredzena. Kleopatra bija kā izkūpējusi... Bija kārtīgi sadzērusies prasta bāba. Uzzināju, ka viņas dēlu apcietinājusi policija ar milzīgu daudzumu zagtu mantu no Anglijas. Labi, ka vēl nepiedalījos pie pārkraušanas, pie sevis nodomāju. Visu savu zelta uzkabi viņa ielikusi lombardā, lai mēģinātu izpestīt no cietuma savu atvasi. Jā, izrādījās, ka viņas vīrs tur sēž jau sešus gadus par slepkavību. Vispār es todien uzzināju daudz par vīriešiem un par sevi tajā skaitā.»

Aklais randiņš ar pārsteigumu

«Ja teiktu, ka biju sašļucis, nozīmētu nepateikt neko,» stāstu turpina Aldis. «Pēc inerces turpināju rakstīt un čekot pienākošās vēstules no «jauniņajām», bet profilā ierakstīju, ka esmu no Rīgas. Jāteic, ka rīdziniekiem izvēle ir stipri vien lielāka. Un kaut kā manu uzmanību uzreiz saistīja profils, kurā foto bija tikai no aizmugures. Lai nepazītu. Tā viņa atrakstīja. Esot šeit nesen. Es gandrīz noticēju. Kāda gan starpība. Sarakstījāmies kādas trīs nedēļas. Diedelēju, lai ieliek bildi, kur var redzēt seju, jo varbūt viņai pusmetrīgs deguns, bet viņa tikai atjokoja, ka viņu tas netraucējot. Mana interneta pieredze bija jau aptuveni divus gadus gara, bet gan viņas figūra noslēpumainajā foto, gan vēstules likās īpašas. Pēc viena vakara sarakstes maratona man izdevās ar viņu sarunāt randiņu Rīgā, bet telefonu gan viņa atteicās dot. Man tieši todien bija jābrauc uz Rīgu darīšanās, un pie sevis nodomāju - re, cik labi, uz randiņu aizbraukšu par brīvu! Bijām norunājuši tikties Bastejkalna parkā uz mazā tiltiņa pār mākslīgo strautiņu. Pavasara diena bija izdevusies. Viss gaiss smaržoja pēc degušās kūlas. Pirmie atlidojušie strazdi kā traki skraidīja pa parka gludo zālīti un pīles kanāla ūdenī demonstrēja sinhronās nosēšanās meistarklasi. Kad gāju garām Mildas godasardzei ar rožu buķeti rokās, ko biju pircis pie Vērmaņdārza puķu tantēm, likās, pat kareivis nevarēja noturēties, uzmundrinoši nepasmaidījis. Ar silto un spilgto saulīti komplektā visas šīs pazīmes mani iedrošināja un lika būt neizprotami optimistiskam, neraugoties uz pēdējā laika spēcīgajiem aplauzieniem. Ierados vietā vismaz desmit minūtes pirms norunātā laika. Biju jau nopētījis un izlasījis visus uzrakstus uz piekaramajām kāzu atslēgām tiltiņa margās. Sāku studēt, kurš atslēgu ražotājs te ir vispopulārākais. Tajā pašā laikā neuzkrītoši vēroju sievietes. Jau bija pagājušas gandrīz divdesmit minūtes uz tiltiņa. Neredzēju nevienu, kas pat attāli līdzinātos tai, ko gaidīju. Sapratu, cik daudz ūdens jau ir aiztecējis, un, visticamāk, arī mans vilciens ir aizgājis. Visas košās pavasara krāsas un bezjēdzīgi tekalējošie strazdi pamazām kļuva vienaldzīgi un sirdī sāka iezagties tukšums. Sāku prātot, kur un kā lai tieku vaļā no nevajadzīgā rožu pušķa. Tad pēkšņi izdzirdēju lēnus, bet ritmiskus kaltu papēdīšu soļus. Tur nāca Viņa. Lēnām un ar cieņu. Un, jo tuvāk viņa nāca, jo skaidrāk es sapratu, kas bija tā, kas mani tā pievilka. Blonda, ar lielām tumšām saulesbrillēm, pieguļošos zābakos slaidajās kājās, un smaids, kura dēļ var sajukt prātā. Mana bijusī sieva!!! Jana, ar kuru izšķīros pirms 25 gadiem… «Tad nu gan pārsteigumiņš!» viņa teica un noņēma saulesbrilles, lai es atkal varētu novērtēt viņas joprojām skaistās un milzīgās brūnās acis. «Tātad tu, cienītais, mani uzaicināji uz randiņu?!» koķeti ar vieglu ironiju balsī turpināja Jana. «Tā laikam iznāk,» ar izkaltušu rīkli noburkšķēju pie sevis, šķendējoties par savām nejēdzīgi nosarkušajām ausīm, un pastiepu viņai to, kas bija palicis no rožu pušķa, un neveikli nobučoju viņu uz vaiga. «Paldies!» ar nelielu ironiju balsī sāka mana bijusī. «Kaut kā man ļoti grūti noticēt, ka tu pēkšņi esi kļuvis par pilnīgu atturībnieku un nesmēķētāju. Nemaz nerunājot par to, ka tu ārkārtīgi ilgojies pēc ģimenes pavarda un esi gatavs no rīta līdz vakaram ar skrūvgriezi un āmuru remontēt ģimenes ligzdiņu. Tu taču, lai naktslampiņai štepseli nomainītu, sauci kaimiņu Pēteronkuli palīgā. Tāpēc jau mēs izšķīrāmies, ka tevis nedēļām ilgi nebija mājās! Un kāpēc par svaru esi samelojis anketā? Vismaz par desmit kilogramiem?!» iespiedusi rokas viduklī, skaldīja Jana. «Es noapaļoju!» smaidot attraucu un pārgāju pretuzbrukumā: «Starp citu, arī tu neesi dabiska, kā rakstīji, bet balināta blondīne! Patīk gatavot garšīgus ēdienus, adi zeķes, un šūšana ir tavs hobijs?! Kā tad!!! Mūsu neilgās kopdzīves laikā tu man pat pogu nepiešuvi!» Toreiz mēs visu dienu pavadījām parkā, barojot pīles un uzjautrinoties par smieklīgi skraidošajiem strazdiem. Tā bija mana labākā diena 25 gadu laikā. Vakarā pārbraucu mājās, un, kad ielīdu gultā pēc karstas dušas, pie manis, skaļi murrājot, piečāpoja vecā Hilda. Kādu brīdi lūkojusies man acīs, viņa saprotoši pamirkšķināja, it kā pie sevis sakot: «Nu tad beidzot!» - un iekārtojās man blakus. Lieki teikt, ka tūlīt pat paķēru telefonu un zvanīju Janai. Viņa jau bija gaidījusi vismaz divdesmit minūtes. Norunājām vismaz līdz trijiem naktī. Tagad esam kopā jau vairāk nekā gadu. Bet liekas, ka mana dzīve tikai tagad ir sākusies.»

Skatījos uz Aldi un sapratu, ka redzu patiesi laimīgu cilvēku. Bet, ja man tagad būtu 20 gadi un kāds teiktu, ka cilvēks var iemīlēties un būt laimīgs 57 gados, es viņam neticētu. Dzīve tomēr ir nežēlīga tante. Bet labā ziņa ir tā, ka cilvēks ir kā pūpolu krūms. Jo vairāk viņu aplauž, jo kuplāks var izaugt.