Dienvidatlantijas okeāns ir neiepazīts un mežonīgs, ko divi latvieši – Kārlis Bardelis un Gints Barkovskis – šķērsoja airu laivā bez burām, motora un pavadošā kuģa. 2016. gada 4. maijā abi drosminieki devās pāri Atlantijas okeānam no Namībijas uz Brazīliju. Pēc 142 dienām laimīgi izkāpa Dienvidamerikas krastā. Šobrīd Gints Barkovskis gatavo grāmatu, kurā sīkāk būs izstāstīts par abu latviešu pārgalvīgo piedzīvojumu. Savukārt žurnālists Sandijs Semjonovs par brašajiem ceļotājiem gatavo dokumentālo filmu «Okeāna saviļņotie».
Piedzīvojuma īstenošanai gatavojas divus gadus
«Šim braucienam sākām gatavoties pēc 2014. gada Soču olimpiādes, kad no Rīgas braucām labdarības braucienā, lai vāktu bērnu slimnīcai naudu. Mēs bijām kā velokurjeri, kas veda bērnu zīmējumus no slimnīcas olimpiskajai izlasei. Šajā gadā arī radās ideja, ka varētu šķērsot okeānu airējot. Noteikti jāuzsver, ka neesam nekādi atlēti, airētāji, burātāji vai jūrnieki. Visas zināšanas un jebkura fiziskā sagatavotība ir iespējama, ja ir cieša apņemšanās. Ikviens var trenēties un uzlabot savu fizisko formu, lai īstenotu vēlamo mērķi. Mēs sākām, pilnīgi neko nezinot. Ierakstot jautājumu mātei «Google»: «How to run the ocean» (latviskojot - kā šķērsot okeānu), sapratām, ka ir jāmeklē specifiska laiva, ko atradām Lielbritānijā, kas jau trīs reizes bija šķērsojusi okeānu. Būtiska bija maršruta gatavošana, rēķinoties ar okeāna straumēm un vējiem. Rīgas Novikontas jūras koledžā apmeklējām speciālus kursus un apguvām nepieciešamās navigācijas prasmes. Protams, viena no vissvarīgākajām un lielākajām lietām bija nepieciešamā budžeta vākšana. Tas bija ļoti liels izaicinājums, jo summa bija diezgan apjomīga. Joprojām turpinām apmaksāt parādus. Neviena no kompānijām, kas vēlējās mums palīdzēt, nevarēja būt ģenerālsponsors, tādēļ kopumā bija 30 kompānijas, kas mums piešķīra nelielu artavu. Ļoti daudzas lietas sarunājām bārterā, piemēram, publicitāti pret konkrētu produkciju. «Laima» mums iedeva šokolādi, «Gemoss» riekstus, «Rīgas dzirnavnieks» auzu pārslas, bet «Rāmkalni» sukādes. Viena no aviokompānijām parūpējās, lai mēs nokļūtu gan uz Āfriku no Latvijas, gan no Brazīlijas atpakaļ mājās. Okeāna airu laivu, kas ir septiņus metrus gara un divus metrus plata un kam ir ļoti specifisks dizains, Latvijā neviens bārterā nevarēja iedot, tādēļ aizņēmāmies naudu. Mūs atbalstīja arī 253 privātpersonas, viens iedeva desmitnieku, cits iedeva simtnieku,» stāsta laivotājs Kārlis Bardelis.
Finišē ar lauztu ribu, augoņiem un novājinātu imunitāti
«Devāmies uz Āfriku 2016. gada aprīlī. Laiva ar nepieciešamo ekipējumu bija nosūtīta jūras konteinerā, un 4. maijā mēs startējām no Namībijas. Sākotnēji bijām rēķinājuši, ka ceļā pavadīsim simt dienu, kaut gan tāds maršruts līdz šim nekad nav airēts. Ziemeļatlantijas okeānu airu laivā ir pārbraukuši 500-600 cilvēki, bet Dienvidatlantijas okeānu līdz mūsu ekspedīcijai bija šķērsojuši tikai divi vīri solo ekspedīcijās. Mēs bijām pirmā divnieku ekipāža, kas pārairēja Dienvidatlantijas okeānu. Bija grūti paredzēt laika grafikus, līdz ar to mūsu aprēķins bija par 42 dienām neprecīzs. Mums bija diezgan sarežģīti nokļūt Brazīlijas krastā, jo sākās veselības problēmas saistībā ar vitamīnu trūkumu, imunitāti un ar pastāvīgu slodzi. Tas bija nepārtraukts process, divas stundas viens airē, tikmēr otrs atpūšas, un tā 24 stundas diennaktī. Sālsūdens izraisīja nopietnus iekaisumus ādai un strutainus zemādas augoņus. Lai no tiem atbrīvotos, bija jādzer antibiotikas. Mēs sazinājāmies ar mediķiem, un viņi teica, ka tas ir bīstami, jo tā, iespējams, ir asinssaindēšanās. Augoņu problēmu atrisinājām kreatīvi, pārstājot airēt sēdus un sākot to darīt stāvus, jo uz pēcpuses augoņu bija visvairāk. Divarpus nedēļas pirms finiša mans pārinieks Gints Barkovskis salauza ribas, kad liels okeāna vilnis uztrieca viņam virsū airi. Neraugoties uz visām likstām, mēs negribējām evakuēties un mēģinājām finišēt, cīnoties ar okeāna straumēm un vējiem, kas tik viegli mūs nelaida krastā. Visgrūtākā bija nakts pirms finiša, kad vēl nezinājām, ka finišs jau ir klāt. Vējš un straumes kārtējo reizi mūs pūta atpakaļ okeānā. Domājām, ka atkal tiksim aizpūsti tikpat tālu atpakaļ, cik pa dienu bijām noairējuši. Par laimi, brīdis, kad būtu jāzvana krasta apsardzei, nepienāca. Tagad šis brauciens gan man, gan Gintam šķiet kā sapnis, jo liekas jocīgi, ka esam tur bijuši. Skatāmies bildes un brīnāmies,» piedzīvoto atminas laivotājs Kārlis.
Pārtiek no profesionālā «roltona»
«Ceļojuma laikā pāri okeānam pārtikām no tūrisma pārtikas pakām, kas ir speciāli ražotas ceļotājiem un kalnos kāpējiem, ko var apliet ar verdošu ūdeni un ēst pēc 5 minūtēm. Tas ir līdzīgi kā tautā zināmais «roltons», tikai mūsu ēdiens bija mazliet nopietnāks - profesionālais «roltons». Šāda veida pārtiku var nopirkt tūrisma veikalā «Ceļotājs». Atverot to paku, acu priekšā dehidrētā pārtika, bet, pievienojot karstu ūdeni, tā pārvērtās par garšīgu un bagātīgu restorāna ēdienu. Ēdampakās bija rīsi vai kartupeļi ar dārzeņiem, makaroni ar tomātiem vai ar sieru. Ceļojuma laikā iztikām bez gaļas, jo arī ikdienā to minimāli lietojam. Našķojāmies, protams, arī ar visiem iepriekš minētajiem gardumiem - šokolādi, riekstiem, sukādēm, enerģijas un proteīna batoniņiem. Trīs ēdienreižu vietā dienā ēdām tikai divas reizes, jo bijām pārtiku ņēmuši līdzi 100 dienām, nevis 142. Ēdamās pakas kopā izmaksāja 600 eiro un svēra 90 kilogramus. Pusi mums iedeva bez maksas, bet otru pusi nopirkām par pazeminātu cenu. Mums bija diezgan būtiski, cik daudz sver pārtika, jo ar divām airētāja roķelēm vajadzēja okeānā iekustināt pusotru tonnu,» atklāj Kārlis.
Okeāna vidū stopē kuģus
«Kad sākās nopietnas veselības problēmas, sāka beigties medikamentu krājumi. Lai atrisinātu šo problēmu, stopējām trīssimt metrus lielos kuģus, kuri sacienāja gan ar medikamentiem, gan ar vitamīniem, nolaižot tos pa virvi mūsu laivā. Šajos kuģos strādā profesionāli jūrnieki, kuri praktiski dzīvo jūrā, un viņi daļēji nojauš, ko tas nozīmē - atrasties ilgu laiku vienkārši laivā. Kuģu darbinieki bija ļoti atsaucīgi un labsirdīgi, kad sazinājāmies pa rāciju, viņi teica, lai sakām, ko vien vēlamies. Viss šis projekts no sākuma līdz noslēgumam ir ļoti personisks, jo satikām ļoti daudzus cilvēkus, kas mūs atbalstīja un palīdzēja. Arī šo kuģu darbinieki bija ļoti cilvēcīgi, līdzcietīgi un labsirdīgi, neraugoties uz to, ka tas bija okeāna vidus. Protams, bija arī cilvēki, kas teica, ka neatbalstīs pašnāvnieku projektu, un bija ļoti skeptiski pret mums noskaņoti. Ļaudis sadalījās divās nometnēs, vieni, kuri teica, būsim inovatīvi un domāsim ārpus rāmja, un otri, kuriem Latvijā viss ir slikti. Katram, protams, ir dota brīva izvēle, kurā pusē nostāties.»
Cilvēku vislabāk iepazīt ceļojumā
«Šādi braucieni cilvēkus noteikti saliedē. Jebkurš cilvēks, ar kuru esmu kāpis kalnos vai devies jebkuros citos piedzīvojumos, ir kļuvis man tuvāks. Pašā piedzīvojuma laikā ir brīži, kad nevajag neko runāt, bet vajag vienkārši kopā paklusēt. Man, par laimi, nekad nav gadījies, ka ir cilvēks, kuru negribu redzēt pēc kopīga piedzīvojuma. Kad pēc okeāna šķērsošanas ar Gintu atgriezāmies Latvijā, secinājām, ka ar komunikāciju varēja būt «čābīgāk», jo ir taču arī tādi cilvēki, kas šādos apstākļos sakaujas. Konfliktu mums nebija, jo abiem bija vienots mērķis. Mūs nekaitināja sīkumi. Daudz kas ir atkarīgs no attieksmes, kādu var kaitināt kaimiņš, kas spēlē bungas blakus dzīvoklī vai pļauj piemājas mauriņu. Protams, mums bija brīži, kuros negribējās neko teikt. Ja airē visu nakti, skaidrs, ka esi saguris un nebūs nekāda super spīdošā garastāvokļa. Mēs savā starpā neplūcāmies, drīzāk visas nedienas centāmies uztvert ar humoru, tādēļ Gints pat piemeklēja atbildi, ka visgrūtāk bija smieties ar salauztām ribām. Ir arī tādi folklorizējušies joki, kurus saprotam tikai mēs divi. Mums bija teiciens «izskaties nomierinājies», kas nozīmēja to, ka tas, kurš ir gulējis divas stundas, izlien laukā no laivas pārsega un ar cerību pilnu intonāciju jautā tam, kurš ir airējis: «Nu, vai okeāns ir nomierinājies?» Jo viņam šķiet, ka okeāns ir mierīgs un būs vieglāk airēt nekā kolēģim. Tādēļ mums šis teiciens «izskaties nomierinājies» joprojām izraisa lielus smieklus. Airējot arī dziedājām. Parasti mūsu repertuārā bija «Dzelteno pastnieku» un «Čikāgas piecīšu» dziesmas. Okeānā nosvinējām arī Ginta 50. dzimšanas dienu. Sazvanījos ar «SWH radio» rīta programmu, kas veltīja viņam Raiņa dzejas rindas un krievu grupas «Любэ», dziesmu «Там за туманами» (latviskojot - aiz miglas vāliem), kura ir par skarbajiem večiem, kas iet jūrā. Dzērām nostopēto kuģu kapteiņu dāvāto kompotu, kas bija mūsu delikatese, kuru taupījām īpašam brīdim - Ginta dzimšanas dienai.»
Fantazē par draudzeni vaļa mugurā
«Brauciena laikā visvairāk domāju par dzīvi. Mums, protams, bija kulināras fantāzijas - svaigi spiesta sula vai augļi, arī tādas parastas un cilvēciskas vajadzības kā duša. Sākām ilgoties pēc tā, kas citiem ir neizprotami. Gints gribēja redzēt koku, jo sen nebija to redzējis. Viņam gribējās pastaigāties pa mežu un pasēņot. Dažreiz Gintam svētdienās gribējās pankūkas, jo vecmāmiņa bērnībā viņam un māsai katru nedēļu svētdienās cepa pankūkas. Gribējām redzēt vali, jo iepriekš nebijām redzējuši šos dzīvniekus. Es šo vēlmi papildināju ar fantāziju, ka uz vaļa muguras vēl būtu mana draudzene ar lielu grozu, kas piepildīts ar siera maizēm, tas būtu lielisks komplekts.
Ļoti bieži domāju par draudzeni Lindu, kas palika Latvijā. Sazinājāmies ar satelīta telefona īsziņām.
Jāatzīst, ka okeāns ir ļoti iedvesmojošs, tādēļ 2018. gadā kopā ar draudzeni Lindu Zuzi dosimies pāri Klusajam okeānam. Laiva, kurā mēs šķērsojām Dienvidatlantijas okeānu, tika nosaukta par godu manai draudzenei. Šobrīd jau sākam gatavoties braucienam, apmeklējam treniņus un tajā skaitā arī aizraujošos budžeta vākšanas pasākumus. Arī Lindai ir vēlme pēc piedzīvojumiem un ceļošanas. Reiz divatā pusgadu nodzīvojām Nepālā, kur strādāju par gumijlēkšanas instruktoru vietējiem iedzīvotājiem. Šajā piedzīvojumā Linda devās līdzi ar vislielāko prieku un entuziasmu, lai ieraudzītu jaunus apvāršņus.