VAKARA ZIŅAS: Šausmas laulībā ar fitnesa treneri
«Dieva dēļ, meitenes, neprecieties ar fitnesa treneri!» brīdina rīdziniece Sonora, kas savu laulību atceras ar izbailēm un šausmām. «Jūsu dzīve pārvērtīsies par koncentrācijas nometni, kur valda briesmīgs režīms un dzelžaina diēta. Jūs sapņosiet par bulciņām, bet tās jūs nedabūsiet.»
Nemitīga kontrole
«Iespējams, nav nemaz tik slikti, ja sievietei ir jauns mīļākais, taču stipri jaunāks vīrs var radīt dažādas problēmas,» spriež Sonora. «Ritvars par mani bija jaunāks divpadsmit gadu, viņš bija īsts tirāns un despots. Mūsu ģimenē viss notika pēc viņa prāta. Lai es vienmēr būtu superslaida un vingra, vīrs lika man katru dienu skriet, vingrot un ievērot dzelžainu diētu. Ar savu skatienu viņš centās gluži vai sadedzināt ikvienu konfekti vai cepumu, kuru mēģināju apēst. Reizēm pat pārbaudīja čekus, kad atgriezos no veikala. Ritvaram bija aizdomas, ka, par spīti viņa aizliegumam, es tomēr esmu nopirkusi kādu vafeļu paciņu un pa ceļam to apēdusi.»
Sonora piebilst, ka vīrs ne tik daudz uztraucies par viņu vecumu starpību, bet gan par sievas auguma nepilnībām jeb, pareizāk sakot, par viņas auguma pilnību. «Ritvars bieži mēdza atkārtot: «Dārgā, tavā vecumā vairāk vajag rūpēties par savu izskatu.» Turklāt viņš bija ne tikai vīrietis, kas ievērojami jaunāks par mani, bet arī ļoti ambiciozs fitnesa treneris.»
Nekā lieka
Sieviete stāsta, ka abi iepazinušies fitnesa klubā. «Vispār sportošana man nekad nav īpaši patikusi, tomēr es ļāvos draudzenes pierunāšanai. Draudzene uzstāja, ka mums abām pirms kārtējās vasaras sezonas vajadzētu kļūt nedaudz slaidākām. Tobrīd biju 36 gadus veca un pavisam brīva sieviete. Reiz biju precējusies, bet tas bija tik sen, ka nav vērts atcerēties.» Sonora teic, ka jauno treneri pamanījusi uzreiz, jo viņu nekādi nav varējusi nepamanīt. «Īsts mačo. Gluži kā Mikelandželo skulptūra - nekā lieka. Turklāt ļoti dedzīgs un enerģisks. Viņš pat ļoti nopriecājās, ieraudzījis manu augumu, jo saprata, ka viņam paveras plašas iespējas parādīt savu talantu. Es līdz tam uzskatīju, ka mans augums ir teju ideāls, nedaudz lieka svara, taču - kādas krūtis! Tomēr Ritvars šai lietai piegāja pavisam no citas puses. «Jūsu vecumā vielmaiņa ir lēnāka, tāpēc nepieciešama papildu slodze.» Es iebildu, ka man ir normāls svars, bet viņš brīnījās: «Kāds normāls svars? Vai redzat, te jums ir tauki, nevis muskuļi! Vairāk jākustas!» Viņš paziņoja, ka turpmāk mēs ne tikai cītīgi trenēsimies, bet arī pareizi ēdīsim. Tā jocīgi sanāca, bet viņš jau ar pirmajiem treniņiem uzņēmās pār mani personīgu šefību.»
Abpusēja aizraušanās
Ritvars pavisam nopietni pievērsies darbam ar Sonoras augumu. «Mana dzīve pamazām pārvērtās par elli, kaut sākumā es to nemaz nepamanīju. Un tas bija saprotami, jo es... iemīlējos! Vispār viņā nevarēja neiemīlēties - viņš bija jauns, skaists un sportisks. Arī Ritvars aizrāvās, jo tik sajūsminātas, paklausīgas un centīgas skolnieces viņš nebija redzējis. Turklāt Ritvars nebija izlutināts ar sieviešu uzmanību, katrā ziņā viņam nebija pieredzes ar tādām sievietēm, kuras bija vecākas. Mūsu romāns izvērsās ātri un vētraini, turklāt vecumu starpība uzkurināja vēl lielāku kaisli. Ritvaram pirms tam bija darīšana vien ar dažām meitenēm, kuras, kā es nopratu, bija seksuāli pavēsas, tāpēc es viņam biju liels atklājums.»
Sonora teic, ka mīlestība bija abpusēja. «Esmu lasījusi par māksliniekiem, kuriem gadījies iemīlēties savos mākslas darbos. Darba procesā viņi tik ļoti pieķeras savam veikumam, ka vairs nav gatavi to pārdot. Viņi ir tik ļoti sajūsmināti un lepni par savu veikumu, ka nevēlas no tā šķirties. Man šķiet, kaut kas līdzīgs notika ar Ritvaru. Viņš mani izveidoja slaidu un vingru un par to, protams, bija ļoti gandarīts un lepns. Viņš man pieķērās un nebija gatavs pat pieļaut domu, ka man var būt cits vīrietis. Kā gan mani, ko viņš pats izveidojis, var atdot citam? Tāpēc es nejutos sevišķi pārsteigta, kad Ritvars izteica bildinājumu. Es to pieņēmu, un drīz vien mēs apprecējāmies.»
Skaista trenēta sēžamvieta
«Man šķiet, Ritvars bija nolēmis mani trenēt līdz pat nāvei, lai es pat zārkā izskatītos kā fitnesa zvaigzne,» spriež Sonora. «Viņš man skaidroja, ka visefektīvākais veids, kā iegūt skaistu trenētu sēžamvietu un augšstilbus, ir pietupienu vingrojumi. Šī treniņu metode nav sarežģīta un neprasa lielu piepūli, taču pilnīgi noteikti sniedz gaidāmo rezultātu. Protams, arī pareiza stāja ir svarīga. Viņš mani mudināja turēt ķermeni taisni - ar paceltu galvu. Skatam jābūt vērstam uz priekšu, bet plecus vajag turēt brīvi un dabiski. Aicināja nostāties pie spoguļa un kritiski pavērot savu stāju. Lai vēders nebūtu izgāzts un kājas būtu kopā.»
Sonora neslēpj, ka vīra uzstājība sākusi nogurdināt. «Protams, treniņu procesam bija arī plusi, piemēram, draudzeņu skaudība par manu satriecošo izskatu. Es gan viņām ieteicu pameklēt sev citu fitnesa treneri, jo ar savu vīru negribēju dalīties. Tomēr ar laiku mana sajūsma par jauno un izskatīgo vīru nedaudz noplaka, jo sirdī iezagās klusas šausmas: «Vai tiešām tā būs visu turpmāko dzīvi?»»
Sonora secina: «Vispār tas bija vājprāts, kas notika ar manu dzīvi. Brokastoju, pusdienoju un vakariņoju stingri pēc grafika un pēc precīzi sarēķinātām kalorijām. Reizēm šķita, ka es nevis ēdu, bet uzpildos - gluži kā automašīna degvielas uzpildes stacijā. Agrāk labprāt lietoju gan saldumus, gan miltu izstrādājumus, bet kopdzīvē ar Ritvaru tas bija aizliegts. Agrāk uz sava žurnālu galdiņa vienmēr turēju šķīvītī sālītus riekstiņus un dažādus saldumus. Labprāt vakaros pie televizora apēdu kādu plombīra vai šokolādes saldējumu. No tā visa man palika vien atmiņas. Mana dzīve bija tik radikāli mainījusies, ka saldējuma ēšanu vakaros sāku atcerēties ar lielu kaunu, it kā būtu veikusi kaut ko nepieklājīgu un apkaunojošu.»
Palielināta treniņu slodze
«Jāatzīst, ka maniem vecākiem Ritvars patika, it sevišķi mammai. Reizēm man šķita, ka viņa attiecas pret Ritvaru kā pret manu dēlu. Tāpēc ik palaikam viņa man pārmeta, ka es nepienācīgi labi rūpējos par Ritvaru. Piemēram, man tika aizrādīts, ka viņš pārāk ilgi staigā vienos un tajos pašos džinsos un es nepērku viņam jaunus. Vai arī - es neesmu aizvedusi viņu uz teātri. Tas bija diezgan smieklīgi. Mana nabaga mamma nemaz nezināja, ka ģimenē visu nosaka Ritvars, bet es esmu tikai viņa marionete.
Protams, viņš nemaz nebija tik slikts vīrs. Viņš nedzēra, nespēlēja azarta spēles, mani nekrāpa un fiziski neietekmēja. Tikai retu reizi uzkliedza. Tas bija brīžos, kad mani pieķēra ar kādu šokolādes vai cepuma gabaliņu.»
Sonora bijusi novesta līdz stāvoklim, kad saldumi rādījušies sapņos. «Kad vairs nespēju izturēt ilgstošu atturēšanos no saldumiem, sāku krāpt savu vīru. Tādās reizēs es slepus kādā veikalā vai kioskā nopirku šokolādi vai cepumus un to visu ātri apēdu. Reizēm - pat lielu porciju. Dīvainā kārtā es tomēr nepieņēmos svarā. Droši vien, ka visas kalorijas sadedzināja mans stress. Tās bija stindzinošas bailes, ka Ritvars mani reiz pieķers un smagi sodīs. Gadījās, ka viņš tiešām mani pieķēra. Tūlīt pat sekoja moralizējoša lekcija, taču pats briesmīgākais - man tika palielināta treniņu slodze, bet ēdienkarte kļuva vēl nabadzīgāka.»
Katru dienu - krosiņš
«Katru rītu Ritvars mani svēra un mērīja proporcijas. Taustīja manas rokas, kājas un gurnus. Tādos brīžos viņš bija kā norūpējies tēlnieks, kas raugās uz savu nepabeigto skulptūru un pie sevis spriež, ko vēl vajadzētu palabot. Mūsu sekss bieži vien bija kā vingrojumu komplekss citu vingrojumu starpā. Es kļuvu arvien slaidāka un tievāka, neraugoties uz to, ka ik palaikam slepus apēdu kādu saldumu. Es biju nokļuvusi situācijā, kad regulāri centos atrisināt dzīves vissvarīgāko problēmu - kā apēst šokolādi, lai to nepamana vīrs.»
Sonora piebilst, ka vīrs viņai nav atļāvis strādāt. «Ritvars uzstāja, ka sākuma procesā, kamēr vēl neesmu tik apzinīga, lai pati rūpētos par savu sportisko formu, man jānostiprinās treniņu procesā. Turklāt - viņa stingrā uzraudzībā. Kad būšu pietiekami labi apguvusi vingrojumus un kļuvusi patstāvīga, varēšu arī strādāt. Ja vien gribēšu, protams. Manu dienas grafiku viņš bija sarakstījis pa minūtēm. Es cēlos septiņos un devos uz dušu. Tā nebija vienkārša, bet gan kontrastu duša. Ritvars bija pārliecināts, ka tas ir pats labākais līdzeklis, kā ātri pamosties. Vajag vien kādu laiku pastāvēt zem siltas ūdens strūklas un tad palaist auksto. Un tā vairākas reizes. Pēc tam glāze sulas un vairāku kilometru krosiņš. Pēc tam - nelielas brokastis. Beztauku jogurts un kafija bez kofeīna. Vēlāk - vingrinājumu komplekss pie lielā spoguļa mūzikas pavadījumā. Tad nelielas brokastis ar augļiem un došanās uz baseinu. Pusdienas - ar smalki saskaitītām kalorijām. Pašā vakarā - fitnesa klubs, kur Ritvars ar mani nodarbojās pēc individuālas programmas.»
Dzīve bez prieka
«Sākumā es cītīgi sekoju viņa norādījumiem, bet vēlāk sāka šķist, ka tūlīt sajukšu prātā. Treniņu slodze man bija par lielu. Un tāpēc - lai paliktu pie skaidras saprašanas - es sāku šmaukties. Piemēram, reizēm aizgāju nevis uz baseinu, bet gan uz kino. Nevis vingroju pie spoguļa, bet gan saldi gulēju gultā. Pēc kāda laika Ritvaram radās aizdomas. Tas notika, kad viņš negaidīti ieradās mājās pēc saviem pierakstiem, ko bija aizmirsis uz ledusskapja. Tieši tajā brīdī man vajadzēja vingrot, bet es biju atlaidusies uz dīvāna un nedaudz iemigusi. Visu to redzot, Ritvars bija šausmās. Norāva segu un kliedza uz mani. Es vēl nebiju īsti atmodusies, tāpēc nesapratu, kas notiek. Katrā ziņā - biju pamatīgi nobijusies.»
Kopš tā laika Ritvars sācis viņu uzmanīt. «Reizēm negaidīti ieradās mājās, lai pārliecinātos, ko es daru. Vai tiešām vingroju, vai ar čipsiem sēžu pie televizora. Es daudz ko darīju automātiski, jutos kā tāds ieprogrammēts robots, nevis cilvēks. Tiesa gan, mans ķermenis bija labi uztrenēts, tomēr es visu darīju bez prieka. Vairs īsti nepratu ne ieraudzīt, ne novērtēt, kas notiek apkārt. Pamazām slīgu depresijā, arvien vairāk gribējās gulēt un neko nedarīt. Man nebija spēka kaut ko mainīt šajā situācijā, tāpēc turpināju darīt to, ko lika vīrs.»
Satikšanās parkā
Sonoras dzīve manāmi pārmainījusies pēc kāda nejauša atgadījuma. «Skrēju obligāto krosiņu un pēkšņi izdzirdēju vīrieša balsi: «Atvainojiet, jums kaut kas izkrita.» Es apstājos. Pie manis steidzās kāds ne visai jauns vīrietis un sniedza cimdu. «Es jūs bieži redzu skrienam,» viņš teica. «Jūs laikam esat sportiste, vai ne? Neesat piekususi?»
Es gluži vai atmodos. Pēdējos divus gadus, kopš dzīvoju ar Ritvaru, neviens man vēl nebija pajautājis, vai neesmu piekususi. Es tāda nemaz nedrīkstēju būt. Mans pienākums bija vienmēr būt formā. Dīvaini, bet tieši tajā brīdī es sapratu, cik ļoti esmu piekususi. Turklāt - nāvīgi piekususi. Man saļodzījās kājas, es devos apsēsties uz soliņa. Es nekad neesmu bijusi sportiste un tāda nemaz negribēju būt! Es negribu skriet, lēkāt un badoties. Sports man riebās jau no bērna kājas. Skolā bieži izmantoju viltotas vecāku zīmes, ka esmu nevesela, lai tikai tiktu vaļā no vingrošanas. Un to visu es atklāti pateicu svešiniekam parkā, kurš gandrīz vai pats sāka raudāt, redzot manas asaras. Viņu pārsteidza un aizkustināja mana atklātība. Kad to visu stāstīju, es manīju, kā atslābinās mani saspringtie muskuļi. Es sāku justies jau nedaudz labāk.»
Nepazīstamais vīrietis uzaicinājis Sonoru uz kafejnīcu. «Piedāvāja uzsaukt kafiju un bulciņu. Es piekritu. Nosēdējām kafejnīcā veselas divas stundas. Es apēdu nevis vienu, bet gan trīs bulciņas. Turklāt izdzēru divas kafijas.»
Verdzības beigas
Nepazīstamo vīrieti, kā izrādījās, sauca par Raimondu. «Viņš bija mākslinieks, turklāt divpadsmit gadu vecāks par mani. Raimondam bija pavisam cits dzīvesveids nekā man un Ritvaram. Mēs satikāmies arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Man bija interesanti viņā klausīties, viņš zināja daudz jautru nostāstu par māksliniekiem. Mēs allaž satikāmies tajā pašā kafejnīcā. Toties Ritvars bija pamatīgi šokēts, kad pēc nedēļas kārtējo reizi mani nomērīja. «Tu esi pieņēmusies svarā!» viņš kliedza. «Kā tad tā?!» Viņš man uzlika papildu slodzi un jaunus vingrojumus un bija pārliecināts, ka es tos pildīšu. Taču es vairs nedomāju viņam pakļauties, tikai nespēju to pateikt atklāti.»
Situācija atrisinājusies pati no sevis. «Kādā jaukā dienā Ritvars mani nejauši sastapa tajā pašā liktenīgajā kafejnīcā, kur es sēdēju ar Raimondu un ēdu bulciņas. «Tu esi prātā jukusi? Tūlīt pat celies un ej nomazgā rokas!» Es jau biju nogurusi baidīties, tāpēc pavisam mierīgi un noteikti atbildēju: «Lūdzu, ej mājās. Arī es iešu, un mājās visu izrunāsim.» Ritvars bija pārsteigts par manu mieru un nosvērtību. Viņš pagriezās un aizgāja. Es izdzēru kafiju, apēdu bulciņu, atvadījos no Raimonda un devos mājās.»
Abi izšķīrušies diezgan mierīgi - bez skandāliem. «Šķiršanos izjutu kā ilgi gaidītu atbrīvošanu no verdzības. Man vairs nevajadzēja atskaitīties, kur esmu bijusi un ko ēdusi. Toties ar Raimondu - ar viņu sadraudzējos vēl ciešāk. Ik palaikam tikāmies tajā pašā kafejnīcā, kur viņš man stāstīja par mākslu un jautrus gadījumus no savas dzīves. Pēc kāda laika izīrēju savu dzīvokli un pārvācos pie Raimonda. Tagad uz žurnāla galdiņa man vienmēr stāv saldumi, reizēm apēdu kādu saldējumu - plombīra vai šokolādes. Kaut arī esmu kļuvusi manāmi apaļīgāka, toties - mierīgāka un laimīgāka.».