«Ir teiciens, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē. Es tomēr uzskatu, ka var,» saka 39 gadus vecais Edgars, kas gatavojas precēties ar sievieti, ar kuru izšķīries pirms 20 gadiem.
Visa pasaule pie kājām
«Indra bija mana pirmā lielā un nopietnā mīlestība,» stāsta Edgars. «Faktiski tā bija mana vienīgā mīlestība, jo pēc tam sekoja vien aizraušanās un dažādi romāni. Bija attiecības, kas balstījās uz draudzību, seksu un pieķeršanos, bet tādas dziļas, pamatīgas un iedvesmojošas jūtas man bija tikai reizi dzīvē. Un to visu es piedzīvoju attiecībās ar Indru.»
Edgars piebilst, ka Indra bija viņa klasesbiedrene, ar kuru mācījies kopā vidusskolā. «Interesanti, ka mūsu attiecības sāka veidoties nevis skolā, bet gan vasaras sporta nometnē, kur viņu ieraudzīju pavisam citādu nekā līdz tam biju redzējis klasē. Viņa atšķīrās no tās pārlieku nopietnās un pareizās meitenes, kuru pazinu skolā. Nometnē viņa man atklājās gluži kā no jauna. Viņa bija jautra, smaidīga, brūni iedegusi un koķeta. Dzīvespriecīga, sportiska un pievilcīga. Tobrīd bijām beiguši 11. klasi, mums priekšā bija pats pēdējais mācību gads. Un tieši nometnē uzplauka mūsu jūtas, kuras tika stiprinātas ar romantiskām pastaigām vēlos vakaros, zemeņu ēšanu un peldēm ezerā pirms saulrieta. Tas bija gaišs un iedvesmojošs laiks, kad mums šķita - visa pasaule ir pie mūsu kājām. Tobrīd nebija ne mazāko šaubu, ka dzīvosim ilgi un laimīgi un nekas nespēs izjaukt mūsu mīlestību.»
Edgars secina, ka tā liktenīgā vasara bija pats spilgtākais un skaistākais piedzīvojums visā viņa dzīvē. «Jocīgi, ka mums pat nebija seksuālu attiecību, jo savā mīlestībā gluži vai lidojām pa gaisu, bet sekss - tā jau tāda zemes lieta. Ar to mēs sākām nodarboties vēlāk, kad atsākām iet skolā.»
Abi regulāri tikušies un sprieduši, ka pēc vidusskolas sāks dzīvot kopā. «Diemžēl pret mani bija noskaņota viņas māte. Es pat īsti nezinu, kāpēc. Iespējams, viņa vēlējās savai meitai piemeklēt kādu izcilnieku, bet es tāds nebiju. Biju normāls puisis ar normālu uzvedību un normālām sekmēm. Taisījos studēt Lauksaimniecības universitātē.»
Indras mamma vainojusi Edgaru, ka viņš gribot Indrai sabojāt dzīvi. «Viņa aizliedza mums tikties, jo uzskatīja, ka es Indru slikti ietekmēju. Viņa bija noskaidrojusi, ka manam tēvam ir problēmas ar alkoholu, un nosprieda, ka arī man tādām vajadzētu būt. Bet tās bija pilnīgākās muļķības! Man šķiet, viņa vienkārši ienīda vīriešus un baidījās zaudēt meitu. Indra man stāstīja, viņas mamma jaunībā bija iemīlējusies un pametusi studijas, jo palikusi stāvoklī. Vēlāk studijas tā arī nav atsākusi, bet pēc gadiem četriem vīrs no ģimenes aizgājis un atstājis viņu ar mazu meitu. Tā arī viņa palikusi bez izglītības un vīra. Viņas naids bija tik liels, ka aizliedza Indrai tikties ar tēvu. Kaut arī viņš maksāja alimentus un izteica vēlmi regulāri apmeklēt meitu, māte to neatļāva. Viņa pat nomainīja meitai uzvārdu, kas sākotnēji bija tēva. Kad Indra kļuva lielāka, viņa nemitīgi kontrolēja un sekoja, kur meita iet un ar ko tiekas.»
Mammas diversija
Edgars stāsta, ka Indras mammai piemitusi vēl kāda dīvainība. «Viņas interese par mums bija viļņveida. Bija laiks, kad viņa par mums nelikās ne zinis, bet tad pastiprināti sāka «presingot». Centās panākt, lai mēs sastrīdamies, un nereti tas arī izdevās. Viņa izmantoja dažādas metodes. Piemēram, piezvanīja maniem vecākiem un sastāstīja visādas muļķības. Apgalvoja, ka esmu bijis pie viņiem mājās un nozadzis rokas pulksteni. Viņa draudēja, ka dosies uz policiju un rakstīs iesniegumu. Ja vecāki negrib, lai pret mani ierosina krimināllietu, vajag panākt, lai es pārtraucu tikties ar viņas meitu. Paldies Dievam, mani vecāki šajās attiecībās neiejaucās, vien noteica, lai esmu uzmanīgs un nestrēbju karstu. To pašu versiju par pulksteņa nozagšanu viņa pastāstīja arī Indrai un uzstāja, lai meita pārtrauc tikties ar mani. Sākumā man pat negribējās ticēt, ka esmu nokļuvis tik stulbā situācijā. Šķita, ka es sapņoju. Kad Indra jautāja, vai tiešām esmu paņēmis pulksteni, es ne pa jokam noskaitos. Kādu pulksteni?! Vai viņa tiešām domā, ka esmu mammai kaut ko nozadzis?! Mīļotās meitenes aizdomas mani ļoti aizvainoja. Kā viņa varēja kaut uz mirkli iedomāties, kas esmu kaut ko paņēmis no viņu dzīvokļa? Es biju ļoti dusmīgs. Tovakar mēs pamatīgi sastrīdējāmies. Vēlāk secināju, ka tāds arī bijis mammas mērķis - sanaidot mūs. Katrā ziņā viņai bija izdevies mūsu starpā radīt nesaskaņas.»
Edgars teic, ka palaikam abu starpā gadījušies strīdi, taču vienmēr izlīguši. «Problēmas mūsu attiecībās radās tieši mammas dēļ. Viņa radīja pastāvīgu spriedzi, kas indēja mūsu attiecības. Es vairs nebiju drošs par mūsu nākotni, ar bažām gaidīju, ko viņa atkal izdomās. Un tiešām - viņa izdomāja. Un tas bija vēl briesmīgāk nekā iepriekšējā reizē. Kādā jaukā dienā paziņoja, ka esmu viņai seksuāli uzmācies. Šoreiz viņa gāja uz visu banku - devās uz policiju un uzrakstīja iesniegumu. Policijā stāstīja, ka esmu ieradies pie viņas mājās un taujājis pēc Indras. Viņa gribējusi ar mani aprunāties, tāpēc aicinājusi apsēsties un iedzert kafiju. Kādu laiku esam ne tikai tērzējuši, bet arī iedzēruši konjaku. Un tad esmu iekarsis un kļuvis bezkaunīgs. Esmu seksuāli uzmācies - aizskāris viņas krūtis un centies nogāzt uz dīvāna. Viņa pretojusies, un man nekas nav sanācis. Kad sapratis, ka turpinājuma nebūs, esmu devies prom.»
Edgars izsaukts uz policiju sniegt paskaidrojumus. «Pavisam atklāti pateicu, ka tā sieviete ir traka un bīstama sabiedrībai. Es tik ļoti nepatīku, ka viņa dara visu, lai mani izšķirtu ar savu meitu. Iespējams, nākamajā reizē viņa aizdedzinās manu dzīvokli. Policijas kabinetā viens no izmeklētājiem pat atļāvās jokot. Viņš sacīja, ka varbūt ir tieši otrādi - es mammai tik ļoti patīku, ka viņa negrib mani atdot meitai. Man gan joki nebija prātā, kategoriski noraidīju pret mani vērsto apsūdzību un jautāju - vai tiešām policistiem jāreaģē uz katru muļķību? Man atbildēja, ka, visticamāk, man ir taisnība, taču viņi nevar nelikties ne zinis par saņemto iesniegumu. Man rakstiski jāizklāsta, kas īsti notika tajā vakarā. Es uzrakstīju, ka biju aizgājis ciemos pie Indras, taču viņas nebija mājās. Tas arī viss - es devos prom. Nebija nekādas kafijas, nekāda konjaka.»
Edgars teic, ka drīz vien krimināllieta tikusi izbeigta. «Tomēr visnepatīkamākā bija saruna ar Indru. Mamma viņai pat rādījusi ieplēstu kreklu un saukusi mani par maniaku. Aizsvilos un pateicu, ka mammai nepieciešams ārstēties. Viņa taču nav normāla! Pateicu arī vairākas rupjības, par ko Indra ļoti apvainojās. Tovakar sastrīdējāmies pavisam nopietni. Indra paziņoja, lai vairs nezvanu un nenāku pie viņas, bet es atcirtu, ka no trakajiem labāk turēties tālāk. Protams, pēc kāda laika dusmas man pārgāja, vēlējos panākt izlīgumu, taču Indra ar mani vairs nerunāja. Man nekas cits neatlika kā viņai uzrakstīt vēstuli, kurā atvainojos par sarunātajām rupjībām. Pamazām mēs atkal salabām.»
Smaga šķiršanās
Abi veiksmīgi beiguši vidusskolu un sākuši studēt. «Es iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet Indra Rīgas Tehniskajā universitātē. Mēs regulāri tikāmies un apspriedām iespēju tuvākajā laikā apprecēties. Bet tad Indras mamma izstrādāja savu kārtējo numuru. Viņa uzpirka kādu meiteni, kurai bija dots uzdevums izlikties par manu mīļāko. Šī būtne piezvanīja Indrai un palūdza likt mani mierā. Meitene paziņoja, ka ir stāvoklī un es esmu gaidāmā bērna tēvs. Protams, tie bija kārtējie meli. Diemžēl tālākie notikumi ievirzījās tā, ka mums nebija iespējas kārtīgi izrunāties. Indras mammai negaidīti atklāja vēzi, un tas diezgan ātri progresēja. Indra uzņēmās rūpes par mammu, un mēs pārtraucām tikties. Viņas mammas stāvoklis kļuva arvien smagāks, tur nekas vairs nebija līdzams. Kā vēlāk uzzināju no Indras draudzenēm, mamma pirms nāves vēl lūgusi meitai dot solījumu, ka vairs nesatiksies ar mani. Tā bijusi viņas pēdējā griba. Indra gan nekādu solījumu nav devusi, taču mirstošas mammas izteiktais lūgums bijis svarīgs. Mātes aiziešana Indru ļoti nomāca, viņa turpināja izvairīties no tikšanās ar mani. Teica, ka vēl jāpaiet kādam laikam, lai spētu atgūties pēc mātes nāves. Tā arī mēs vairs nesatikāmies, jo viņa palūdza man vairs nezvanīt un nemeklēt viņu.»
Edgars neslēpj, ka šķiršanos pārdzīvojis ilgi un smagi. «Atskatoties uz pagājušo, man tomēr jāatzīst, ka Indras mātei bija liela uzņēmība un baigais krampis. Es domāju, ka viņa bija nolēmusi turēt stingrā uzraudzībā savu meitu visu atlikušo mūžu. Meitas dzīve un viņas dzīve - tas bija viens un tas pats. Un to viņa gribēja kontrolēt. Tomēr mammas iecere negaidīti pārtrūka, jo saslima un ātri vien aizgāja aizsaulē. Es gan nezinu, kā tālāk būtu izvērtusies Indras dzīve, ja viņas mamma nebūtu mirusi. Iespējams, traģēdija būtu vēl lielāka. No tik stingras ietekmes nemaz nevar tik viegli atbrīvoties.»
Edgars turpina: «Es pazudu no Indras dzīves, bet viņa no manas. Man bija sāpīgi to visu atcerēties, un centos viņu aizmirst. Kaut arī pieņemts uzskatīt, ka laiks dziedē visas brūces, tā tomēr īsti nav. Vismaz ar dažiem gadu desmitiem nepietiek, lai to visu varētu aizmirst. Laiks gan mazina sāpes, taču pilnībā tās nenovērš. Atceroties Indru, man vienmēr kaut kas krūtīs iesmeldzās. Vēlāk uzzināju, ka viņa apprecējusies. Piedzimis dēls. Arī es apprecējos. Man sākās cita dzīve - ar ģimenes rūpēm un sadzīves pienākumiem.»
Kā atmodināts vulkāns
Dzīvē viss plūst un mainās. Nesen Edgars piedzīvojis pavisam negaidītu pavērsienu. Un tas noticis klases vakarā, kas ticis rīkots 20 gadus pēc skolas beigšanas. «Kad uzzināju par klases vakaru, ilgi šaubījos - doties vai ne? Beigās ļāvos. Mani pierunāja klasesbiedrs Arturs, ar kuru reizēm tiekamies, jo netālu viens no otra dzīvojam.» Edgars atklāj, ka klases vakarā noticis tieši tas, ko viņš gan vēlējies, gan arī baidījies piedzīvot. Proti, viņš saticis Indru. «Abi bijām ļoti apmulsuši. Sākumā par sevi mēs nemaz nerunājām, neuzdrošinājāmies to darīt. Runājām par paziņām, par klasesbiedriem. Lūk, Iveta gājusi bojā autokatastrofā, bet Ivars nodzēries. Savukārt Juris jau sesto gadu dzīvo Londonā, bet Jolanta apprecējusies un no Īrijas atgriezusies Latvijā. Runājām par visu ko, tikai ne par sevi, jo skaidri sapratām, ka mūsu jūtas nav apdzisušas. Katrā ziņā es jutu nepieciešamību būt Indras tuvumā. Kā izrādījās, arī viņa vēlējās būt ar mani un ne tikai klases vakarā vien. Mēs sarunājām tikties. Tā arī viss sākās.»
Edgars teic, pirms tam nav ticējis, ka iespējams atgriezties sen izdzīvotās attiecībās. «Agrāk pat nepieļāvu domu, ka iespējams atgriezt pirms 20 gadiem zaudētu mīlestību. Tā likās fantastika, tomēr tā notika. Vēlreiz pārliecinājos, ka dzīve ir pārsteigumu pilna. Manas jūtas bija gluži kā aizmidzis vulkāns, kas tika atmodināts un vairs nebija valdāms. Mūsu klasiķis Rūdolfs Blaumanis reiz teica, ka žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. Ar mani notika tieši tas pats. Faktiski mēs krāpām savus laulātos, bet citādi nespējām. Nolēmām šķirties no saviem laulātajiem, lai beidzot atkal būtu kopā. Indra atzina, ka savulaik ir smagi kļūdījusies, kad mātes ietekmē atteikusies no manis.»
Mierīgi un bez skandāliem
Edgars neslēpj, ka viņam ir dalītas jūtas par notikušo - gan prieks, gan skumjas. «Man ir pretrunīgas sajūtas. Katrā ziņā neuzdrošinos citus pamācīt, ka noteikti vajag atgriezties pie savas pirmās mīlestības. Nē, es tā nesaku. Kas notiktu, ja visi tā darītu? Uz pasaules sāktos haoss. Kā es uzskatu, esmu diezgan saprātīgs cilvēks, taču mana rīcība, iespējams, kādam var šķist nesaprātīga. Pat mana mamma atzina, ka mēs rīkojamies neprātīgi, jo izjaucam divas ģimenes. Turklāt ģimenes ar bērniem. Indras ģimenē ir 19 gadus vecs dēls un 14 gadus veca meita. Savukārt manam puikam ir desmit gadu.»
Edgars stāsta, ka problēmas risināšanā iesaistījies arī Indras vīrs. «Kad vēl neko nebijām izlēmuši, pie manis atbrauca Indras vīrs Armands. Abi devāmies uz krogu izrunāties. Izrunājāmies diezgan mierīgi - bez jebkādiem ekscesiem. Atklāti sakot, viņš mani pat pārsteidza. Armands piedāvāja visai interesantu modeli mūsu turpmākajām attiecībām. Viņš ierosināja, lai paliek tieši tā, kā ir. Tas nozīmē, ka netiek pieņemti nekādi sasteigti lēmumi, abas ģimenes turpina ierasto dzīvi. Savukārt mēs abi - es un Indra - turpinām tikties. Armands prognozēja, ka pēc pusgada mūsu kaisle noplaks un mēs katrs atgriezīsimies pie savām ģimenēm. Man viņa piedāvājums šķita pārāk savdabīgs, taču apsverams.»
Tomēr savdabīgais piedāvājums ātri vien ticis noraidīts. «Indra uzreiz pateica, ka viņa nav nekāda palaistuve, lai dzīvotu kopā ar vienu vīrieti, bet tiktos ar citu. Savai sievai Edītei es šādu variantu nemaz nepiedāvāju... Viņa bija pati pēdējā, kas uzzināja par šo jezgu. Un viņas priekšā man ir vislielākā vainas izjūta, viņa to nebija pelnījusi. Tas mani kremt joprojām.» Edgars teic, ka šobrīd abas ģimenes gatavojas šķirties mierīgi un bez skandāliem. «Vai esmu laimīgs? To es nezinu. Katrā ziņā es būtu nelaimīgs, ja nevarētu būt kopā ar Indru.