Saruna ar Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Hariju Rokpelni
Daļa Latvijas sabiedrības tikai nesen jūs pamanījusi ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amatā. Varbūt nedaudz pastāstiet par sevi un tiem iemesliem, kas jūs pamudināja izšķirties kandidēt Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās kā ZZS saraksta līderim?
Domāju, ka esmu izgājis visus nepieciešamos “klasiska politiķa” karjeras posmus. Absolvēju Rīgas Ekonomikas augstskolu, ekonomikas un biznesa vadības programmu. Iesākumā strādāju Mazsalacas novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta centrā, tad tiku ievēlēts Mazsalacas novada domē, tad kļuvu par Mazsalacas pašvaldības vadītāju, pēc tam mani ievēlēja Saeimā. Manuprāt Eiropas Parlaments ir nākamais loģiskais pakāpiens. Tomēr gribētu uzsvērt, ka tas nav pašmērķis, bet rīks kā ietekmēt un uzlabot situāciju Latvijas reģionos, laukos. Es uzskatu, ka tiem ir jāpievērš lielāka uzmanība gan Saeimas, gan valdības (un mēs - ZZS - to šobrīd jau darām), gan Eiropas līmenī. Es domāju, ka Briselē šobrīd pietrūkst skaidrs redzējums un rīcība Latvijas reģionu interešu aizstāvībai. To arī redzu kā savu primāro uzdevumu EP.
Eiropas Savienības (ES) virzienā pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā izskanējis gana daudz skepses - gan par “zaļo kursu”, gan lauksaimniecības politiku. Kas jums šajās jomās šķiet aplams un par ko Latvijai būtu vērts pacīnīties?
Mēs - gan sabiedrība, gan politiķi - nedaudz arī paši esam būvējuši Eiropas tēlu kā tādu bubuli pēc principa - pie mums ir slikti, jo Briselē slikti lēmumi ir pieņemti. Daļēji tā ir taisnība, jo liela daļa no mūsu likumiem un lēmumiem ir pieņemti balstoties tajā, kas tiek nolemts ES līmenī. Vienlaikus daļu no vainas tomēr ir jāuzņemas pašiem. Galu galā - arī ES likumus uz vietas mēs paši piemērojam.
Kopumā skaidrs, ka lauksaimniecība ir mūsu eksistences pamatu pamats. Diemžēl ir jāatzīst, ka mūsu lauksaimniecības nozares aizstāvība Brisele nav bijusi pietiekami stingra. Mēs esam pārāk koncentrējušies uz iedomātām vai pastarpinātām problēmām. Svarīgākais ir vispirms prast saimniekot un sevi nodrošināt, un pēc tam jau mēs varam domāt par to, kādā veidā, cik zaļi, skaisti, droši utt. Un, jā, tas ir fakts, ka liela daļa no problēmām, par lauksaimnieki šobrīd sūdzas, izriet no zaļā kursa prasībām.
Vai no tā būtu jāatsakās?
Tā lielā ideja neapšaubāmi ir atbalstāma. Es pats ar prieku dzīvoju Mazsalacā tieši tāpēc, ka tur tīra vide, svaigs gaiss. Bet mums ir jāparūpējas arī par cilvēkiem, kuri tur dzīvo. Mēs gan nevaram arī pretnostatīt - piemēram, vai būs putni vai cilvēki. Visiem ir jāsadzīvo vienā telpā. Taču pirmajai prioritātei tomēr ir jābūt cilvēkam.
Šobrīd aizvien vairāk izskan runas, ka ES prasību apjoms nav adekvāts. Piemēram, koksnes kurināšana it kā varētu būt pretrunā klimata mērķiem. Manuprāt tas ir pilnīgs absurds. Mums pusi valsts teritorijas aizņem meži, tie ir atjaunojamais resurss un acīmredzot kāds Briselei nav spējis paskaidrot, ka Latvijā meži nav apdraudēta vērtība.
Būtiska daļa zaļajā kursā ir pāreja uz atjaunojamajiem resursiem enerģētikā. Taču vai ir skaidrs, tieši uz kādiem?
Skaidrs, ka no fosilā kurināmā agri vai vēlu būs jāatsakās. Un tad ir jautājums - kur mēs ņemsim elektroenerģiju. Viena iespēja ir saules parki. Taču šī enerģija ir nestabila, mēs nepakārtosim visu mūsu dzīvi tam, kad spīd vai nespīd saule. Tad ir vēja enerģija, kurai arī ir pietiekami liela pretestība no sabiedrības, jo vēja turbīnas bojā ainavu, traucē putniem, armijai u.tt. Neizmantota iespēja ir atomenerģija, kur izskan bažas par drošību, lai gan šodien tas ir viens no drošākajiem un zaļākajiem enerģijas veidiem.
Nākamais izaicinājums ir siltuma ražošana, kur nākotnē būs pilnībā jāatsakās no dabasgāzes. Daudzas koģenerācijas stacijas jau ir pārgājušas uz šķeldu kā kurināmo, kas manuprāt ir labs risinājums, bet mums būs jāstrādā Eiropas līmenī, lai skaidrotu, ka šķelda un koksne ir atjaunojamais jeb zaļais resurss.
Latvijas sabiedrībai kopīgi ir jāatrod labākais risinājums, kādu enerģiju mēs izmantosim. Taču viens ir skaidrs - jo vairāk tās mums būs, jo lielākas iespējas, ka cena būs zemāka un mēs visi dzīvosim labāk. Un drošākais veids šeit ir veidot daudzveidīgu enerģijas jaudu portfeli.
Labā ziņa - valdība ir uzņēmusi kursu uz atbalsta, tostarp finansiāla, sniegšanu jaunu elektrostaciju pieguļošo teritoriju cilvēkiem. Piemēram, ja pusotra kilometra rādiusā ap tavu māju tiek uzstādīts vēja parks, tu saņem kompensāciju, ko tu vari izmantot sava īpašuma vērtības celšanai.
Vai ES fondu finansējuma izmantošanu Latvijā mēs līdz šim varam uzskatīt par sekmīgu? Kādas pārmaiņas te būtu nepieciešamas.
Nē un jā. Ir labi piemēri, labas lietas izdarītas, un ir problēmas, kas vairāk saistās ar mums pašiem, mazāk ar Eiropu. Mēs zinām, kā ES plāno budžetu, kādos termiņos tiks nolemts par konkrēto finansējumu. Tālāk valsts līmenī ir jāpieņem noteikumi, kārtība, kā šī nauda tiks sadalīta. Kārtējais plānošanas periods jau ir pusē, un esošā valdība ir saņēmusi ļoti nepateicīgu mantojumu. Mums ir virkne ar neuzrakstītiem noteikumiem, jo iepriekš nav bijis skaidrs redzējums valstiskā līmenī, kurp mēs virzāmies un šos līdzekļus ieguldām. Vai ēku siltināšanā, katlu māju būvniecībā, vai ceļu remontos, vai skolu modernizācijā? Stratēģisku atbilžu vietā mēs paši nereti apliekam ES fondu izmantošanu ar nevajadzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem. Tādēļ valdība tagad saspringti strādā, lai kaut cik sasmeltu šo izlieto ūdeni.
Protams, ka Latvijai kopumā ir ļoti izdevīga t.s. ES kohēzijas politika, ar kuru tiek palīdzēts tiem reģioniem un valstīm, kas atpaliek no ES vidējā līmeņa. Latvija līdz šim bijusi šajā sarakstā un arī nākamajiem EP deputātiem būs jācīnās, lai tā arī turpmāk šajā sarakstā būtu.
ZZS krasi iebilda iepriekš sagatavotajam skolu tīkla reformas variantam. Kāds bija šī soļa mērķis un ko izdevās panākt?
Kopējais mērķis ir panākt, lai mums būtu gudrāki bērni un viņi saņemtu labāku izglītību. Un, lai tas notiktu, mums pirmkārt vajag gudrākus un labākus skolotājus, kuriem ir jābūt pienācīgi atalgotiem.
Otra šķautne - iedzīvotāju un līdz ar to bērnu skaits Latvijā krītas. Kopš 2000. gada ap 450 skolas Latvijā jau ir slēgtas, un diemžēl šis process vēl turpināsies. Bet tas, ko apzinoties šo situāciju, mēs tomēr gribējām panākt - lai šī reforma notiek prātīgi, saudzīgi un cilvēciski. Un izskatās, ka mēs to vairākos aspektos esam panākuši.
Pirmkārt, situācijās, kad pašvaldības ir izšķīrušās par skolas slēgšanu vai izglītības pakāpes samazināšanu, bērniem ir jābūt iespējai veiksmīgi nokļūt no mājām līdz citai skolai. Ir jābūt ceļam, transportam. Iespējams, tai skolai, kur viņi nokļūs, ir nepieciešama modernizācija vai paplašināšana. Tāpēc mēs iestājāmies par to, ka valstij ir jāveido speciāls pašvaldību atbalsta fonds, kura līdzekļus izmantot šiem mērķiem. Tas tagad tiks ieviests. Otra lieta - vislabāk to, kādām skolām un kurā vietā atrasties, redz pašvaldība, nevis valdība vai Saeima. Tāpēc pašvaldībām būs iespēja līdzfinansēt skolas, kuras neatbilst vispārējiem kritērijiem.
Treškārt, ir stāsts par stratēģiski nozīmīgajām jeb t.s. pieejamības skolām. Pierobežā cilvēku strauji kļūst mazāk un tur objektīvi bērnu skaits nevar būt tik liels kā reģionu centros vai Pierīgā. Taču stratēģisku apsvērumu dēļ mēs gribam, lai pierobežā cilvēki dzīvotu un saņemtu no valsts tos pašus pakalpojumus, ko visi pārējie. Līdz ar to mums būs vairāk nekā 20 t.s. pieejamības skolas, kuras saņems valsts finansējumu neatkarīgi no kritēriju izpildes vai neizpildes.
Pagājuši gandrīz trīs gadi kopš teritoriālās reformas īstenošanas. Kādus secinājumus šodien varam izdarīt - vai tā ir sevi attaisnojusi, pašvaldības reģionos ir kļuvušas spēcīgākas?
ZZS jau reformas ieviešanas laikā teica, ka tā ir liela kļūda. Līdzīgi kā skolu reformas jautājumā, valdība toreiz būtu ieguvēja, ja tajā būtu bijusi ZZS un padalījusies savā ekspertīzē. Diemžēl tā nenotika. Rezultātā, pirmkārt, ir krasi samazinājusies iedzīvotāju iesaiste pašvaldību lēmumu pieņemšanas procesos, otrkārt, pasliktinājušās kādreizējo mazo novadu attīstības iespējas. Savulaik tie varbūt nebija tik turīgi, bet tomēr atrada veidus, kā kaut ko uzlabot, atjaunot, investēt. Šobrīd tas tā vairs nav.
Tagad tiks vērts vaļā Administratīvo teritoriju likums. Nezinu, cik no šī sasistā trauka izdosies atkal salipināt kopā, bet mēģināsim darīt, ko varam.
* * * * * *
Politisko reklāmu apmaksā Zaļo un zemnieku savienība
