Dr. Putniņš: Ārstējot Ukrainas karavīrus, mēs dodam ieguldījumu kara novēršanā Latvijā

Ar neiroķirurgu Renāru Putniņu iepazīties gadījās kā jau ar dakteri – pie slimnieku gultām. Tikai tās gultas atradās Kijevas Galvenajā militārajā hospitālī, un tajās gulēja ievainoti ukraiņu nacionālie gvardi, regulārie armijnieki un labējie sektorieši.

Mūsu neiroķirurgs uz militāro hospitāli bija devies kā Latvijas delegācijas vadītājs kopā ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Dr. Pēteri Apini un mūsu vēstnieci Ukrainā – Dr. Argitu Daudzi. Atgriezušies Latvijā, abi dakteri nekavējoties nodibināja sabiedrisku organizāciju Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonds. Gada pirmajā pusē ārstniecība tika nodrošināta desmit Ukrainā cietušajiem – šo iespēju vēl februārī «izsita cauri» Einārs Cilinskis, kurš tikko bija atgriezies no lielā snaiperu slaktiņa uz Maidana. Tagad Latvijā ārstējas nākamie divi ievainotie, kam sekos vēl desmit citu. Tas ir – neskaitot humānās un militārās palīdzības vākšanu, ar kuru nodarbojas vēl citas organizācijas un brīvprātīgo kopas. Tāpēc saruna ar Dr. Putniņu tieši par palīdzības sniegšanu medicīniskajā laukā.

– Kā veicies jaunajam fondam divu mēnešu laikā?

– Fonds uzsācis darbu strauji, jo cilvēki ir atsaucīgi un ziedo Ukrainas karavīru ārstēšanai. Pašlaik (pirms 18. novembra – aut.) savākti gandrīz 14 tūkstoši eiro, kas nenāk, teiksim, no viena vai diviem bagātniekiem, bet no daudziem ziedotājiem. Otra lieta – mēs risinām pārrunas ar Ukrainas Veselības ministriju par ārstu sertifikātu savstarpējo atzīšanu, jo mūsu valstīs nedaudz atšķiras medicīniskā personāla apmācība un sertifikācija. Kad tas īstenosies, mūsu ārsti varēs doties uz vietas strādāt tur. Tikko kā tas notiks, fonds finansiāli palīdzēs mūsu ārstiem strādāt Ukrainā.

– Cik smagi ievainoti ir tie divi ukraiņi, kuri pašlaik ārstējas Latvijā?

– Vienam notiek elkoņa kaula atjaunošana, otram tiek rehabilitēta kāja, kas cietusi diezgan smagi, jo sadragāta granātas sprādzienā. Puiši ir jauni un ļoti izturīgi, no lidmašīnas izkāpa saviem spēkiem un līdz slimnīcai tika sakostiem zobiem, bet tad gan spēki bija galā – kad nolika kruķus un atlaidās gultās, bija viscaur nosvīduši un no sāpēm vairs nevarēja todien pakustēt.

– Kurā slimnīcā viņi ir?

– Mēs izlēmām neteikt publiski, jo iepriekšējam Ukrainas pacientam, kā atceramies, tika izteikti draudi. Rehabilitācijas centrs mums ir nācis pretī – vienu no pacientiem ir paņēmis ar atlaidi, bet otru vispār par velti. Respektīvi, abus kopā par mazāk nekā puscenu. Par to kolēģiem liels paldies! Mēs, protams, skatījāmies uz to, lai par fonda un valsts līdzekļiem varētu pēc iespējas vairāk cietušajiem sniegt palīdzību. Privātklīnikā mēs visu naudu iztērētu vienam pacientam. Jā, bija mums labs piedāvājums no privātklīnikas, kur viena rehabilitācijas diena izmaksā ap 60 eiro. Es uzreiz aptaujāju citas ārstniecības iestādes – Vaivaros, piemēram, izrādījās par desmit eiro dienā lētāk, bet vislielāko pretimnākšanu izrādīja tas centrs, kurā viņi tagad ārstējas. Par privātklīnikām uzreiz fonda valdē teicām – nē! Jo kā tas būs, ka tauta saziedo naudu, bet faktiski tā aizies privātajām maksas klīnikām? Tā nu gan nevar! Tās mēs nelobēsim.

– Cik ilgi ukraiņi ar šādām granātu traumām ārstēsies?

– Līdz mēnesim. Decembra sākumā viņiem vajadzētu būt gataviem doties mājās, varēs ierasties nākamie. Mēs esam izlēmuši rehabilitēt tos pacientus, kuriem vissteidzamākā ārstēšana jau ir veikta, kuriem tagad jāatjauno veselība līdz galam. Gulošus pacientus bezsamaņā pārvadāt pa gaisu iznāk tik sarežģīti un dārgi, jo viņus jāpavada mediķu brigādei, ka tas nav lietderīgi. Tā ir mācība no pirmajiem desmit pacientiem pavasarī.

Fonda darbībai kopumā paredzēti divi pamatvirzieni: vai nu jauno speciālistu sūtīšana uz Ukrainu, vai gadījumā, ja tas nav iespējams, ukraiņu pacientu ārstēšana šeit. Tāpēc laba ziņa – mums ir izveidojusies sadarbība ar SIA Valtera protēžu laboratorija, kuras speciālisti brauc uz Ukrainu. No sākuma es skatījos diezgan skeptiski, kad viņi gribēja, lai fonds viņiem apmaksā ceļanaudu uz Ukrainu, bet tad mēs vienojāmies, ka viņi operēs kādus 60 pacientus tur uz vietas vispār par brīvu. Pusi – bērnus, otru pusi – pieaugušos. Piebildīšu, ka viena no šīm operācijām izmaksā apmēram 340 latus. Iedomājieties, cik daudz Latvija jau spējusi palīdzēt tādā veidā – tie ir pie 30 tūkstošiem eiro. Tur bija situācija, kurā mūsu protēžu speciālisti bija sarunājuši veikt operācijas privātklīnikā Ukrainā, taču es to noprotestēju: tur mums nebūtu garantijas, ka šī privātklīnika pēc tam klusībā nepieprasa naudu no pacientiem, kaut gan mūsu speciālisti operē viņus par brīvu. Mēs piedomājam, lai palīdzība nonāktu reāli tiem, kuri par to samaksāt tiešām nespēj. Šā iemesla dēļ mēs par fonda līdzekļiem negādāsim segas, palagus utt., jo to spēj noziedot, savākt un aiztransportēt arī citas aktīvistu grupas. Mūsu fokuss – tieši medicīniskā palīdzība.

– Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis teica, ka daudziem mūsu mediķiem būtu ļoti noderīgi pastrādāt Ukrainā, lai apgūtu karalaika medicīnas smago pieredzi.

– Ar to ir grūtības, jo mūsu ārsti, ieskaitot jaunos censoņus, īsti nevar strādāt Ukrainā pilnīgi par brīvu. Gluži vienkārši nevar atļauties: visiem ir ģimenes, bērni, kredīti, maksājumi utt. Tātad viņiem ir nepieciešams kompensēt darba algu. Tā ir objektīva realitāte – pie mums mediķi nepelna tā kā Amerikā, kur viņi var atļauties pāris reizes mūžā trīs mēnešus uz sava personiskā rēķina Libērijā ārstēt Ebolas slimniekus. Tāpēc mēs domājam, kā kompensēt mūsu ārstiem vismaz kādu samaksu, ja viņi nolems doties uz Ukrainu kādu laiku pastrādāt. Jo interese par palīdzību Ukrainai no mūsu ārstiem ir, jāsaorganizē tikai iespējas.Tagad galvenais ir sakārtot ārstu profesionālo sertifikātu atzīšanas jautājumu, un tad arī es pats braukšu uz Ukrainu vēlreiz, tikai šoreiz – ne kā delegācijas vadītājs, bet kā ķirurgs. Operēt.

– Vietējā «vate» ne reizi vien darījusi zināmu, ka negrib, lai par prokremliski noskaņoto Latvijas iedzīvotāju nodokļu naudu tiktu palīdzēts nacgvardiem un pravosekiem. Pat Latvijas pilsoņi man ir teikuši: «Manam bērnam jāgaida rindā uz apskati pie ārsta, bet tikmēr šeit atbrauc kaut kāds Tarass un ar karodziņu rokā guļ baltos palagos.»

– Varu visus nomierināt: kā jau teicu, palīdzības fonds darbojas no mūsu visu ziedojumiem. Rehabilitācija notiek par fonda līdzekļiem, nevis valsts budžeta naudu, un tāpēc neviens mūsu pašu pacients bez palīdzības nav palicis! Bet, ja ir kāda aizķeršanās, tad tai ir kāds cits iemesls, un to jācenšas izlabot vietā, kur tā radusies. Mūsu rehabilitācijas centri ar pacientiem pārpildīti kopumā nav, tā ka mēs varētu uzņemt vēl ukraiņus, ja finansējuma apmērs atļaus. Uz diviem miljoniem iedzīvotāju mēs tagad pieņemam desmit pacientu – pieņemsim vēl desmit vai simtu, un Latvijas veselības aprūpe to pat nepamanīs! Toties pamanīs faktu gan latvieši, gan ukraiņi, ka mēs cits citu atbalstām ne tikai vārdos, bet arī darbos. Jāapzinās, ka Ukraina šobrīd cīnās mūsu vietā. Krievija nav tikusi nekur tālāk par Ukrainu! Jo tad, kad Krievija šeit būs iekšā – tad jau būs par vēlu.

Ukrainā tagad nav runa par veselības aprūpes kvalitāti, rindām, slimnīcu noslogotību – ne tā kā pie mums. Ukrainas Republika cīnās par izdzīvošanu. Tā ir milzu atšķirība starp abām mūsu valstīm. Mēs principiāli nedrīkstam sūtīt uz Ukrainu savus armijniekus bez ANO mandāta, jo tā būtu iejaukšanās svešā bruņotā konfliktā un varētu izraisīt Krievijas agresiju arī pie mums. Toties, ārstējot Ukrainas karavīrus, mēs iegūstam ne tikai veselus cilvēkus, bet arī pamazītēm stiprinām drošību pašu mājās. Lai karš nebūtu šeit.

***

ZIEDOJUMI

Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fondam ziedot var pa maksas telefonu 90067003 (zvans – 1,40 eiro), kā arī caur ej.uz/ZiedotUkrainai