Padomju impērijas sabrukums pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā mums nozīmēja neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanos. Līdzīgi procesi notika arī Dienvidkaukāzā, taču tur vēl joprojām deviņdesmito gadu atskaņas ir arī nelabā toņkārtā: jau vairāk nekā divdesmit gadu turpinās Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju.
Nekādus rezultātus samierināšanas virzienā nav devusi ne EDSO Minskas grupas* darbība, ne arī citi starptautiskie centieni noregulēt situāciju. Kopējā nestabilitāte reģionā, ņemot vērā kaimiņvalstu – Irānas un Sīrijas – tuvumu, rada aizvien lielākas bažas par mierīga risinājuma iespējamību. Kādu risinājumu situācijai redz Azerbaidžāna, saruna ar Azerbaidžānas vēstnieku Latvijā Elmanu Zejnalovu.
– 26. februārī Azerbaidžāna atzīmēs Khodžali traģēdijas 21. gadadienu. Ko nozīmē šā notikuma piemiņa azerbaidžāņu tautai?
– Azerbaidžānas tautai Khodžali asinspirts ir šausminošākais un melnākais brīdis jaunāko laiku vēsturē. 1992. gadā, naktī no 25. uz 26. februāri, armēņu militārās vienības kopā ar padomju Krievijas militārajām vienībām iebruka azerbaidžāņu apdzīvotajā Khodžali pilsētā Kalnu Karabahā un zvēriski nogalināja 613 cilvēku – mierīgos iedzīvotājus. Tas izraisīja nopietnus sarežģījumus Kalnu Karabahas konflikta atrisināšanā un izgaismoja Armēnijas ekstrēmistiskos un naidīgos centienus savienībā ar savām ekstrēmistiski noskaņotajām aprindām Krievijas Federācijā attiecībā uz Azerbaidžānu – sagrābt un anektēt Kalnu Karabahu. Khodžali ir tikai vēl viens apliecinājums, kurš ir pret kuru Kalnu Karabahas konfliktā. Katru gadu pēc šīs traģēdijas azerbaidžāņu diaspora visā pasaulē, Azerbaidžānas Republika un citas valstis, kurās izprot visu Kalnu Karabahas problēmas būtību, pievienojas Azerbaidžānai šajās sērās.
Šodien mūsu rīcībā ir fakti, ka asinspirts Khodžali, ko realizēja Armēnija sadarbībā ar padomju Krievijas 366. motorizēto strēlnieku pulku, ir genocīds pret azerbaidžāņu tautu. Šo faktu par genocīdu ir atzinušas vairākas pasaules valstis – Pakistāna, Kolumbija, Meksika, ASV štati – Masačūsetsa, Mena, Teksasa, Ņūdžersija un Ārkanzasa –, Rumānijas parlaments, un jaunākā ziņa – to atzinis arī Čehijas parlaments.
– Jūs sagaidāt, ka līdzīgi varētu rīkoties arī Latvijas Saeima?
– Es ne tikai sagaidu, es ļoti ceru, ka Latvijas Saeima pieņems šādu deklarāciju. Mūsu – Latvijas un Azerbaidžānas – starpvalstu attiecības šobrīd attīstās nozīmīgas partnerības savstarpējas izpratnes un pareiza vēstures izvērtējuma līmenī. Tāpēc es domāju, ka agri vai vēlu Latvijas parlaments dos savu novērtējumu Khodžali traģēdijai, jo neviena valsts, īpaši civilizēta valsts, nevar nereaģēt uz šādiem notikumiem.
– Kā Azerbaidžānas valdības centieni panākt Khodžali traģēdijas atzīšanu par genocīdu varētu veicināt Kalnu Karabahas konflikta atrisinājumu?
– Labs jautājums, tieši par problēmas būtību. Svarīgākais taču ir atrisināt jautājumu par armēņu – azerbaidžāņu pretstāvi Kalnu Karabahā. Mēģināšu atbildēt. Armēnija izmanto savu ārkārtīgi plašo diasporu pasaulē un īpaši Eiropā, lai izplatītu savu versiju par notiekošo Dienvidkaukāzā un Kalnu Karabahā, par to, cik apspiesti un nelaimīgi ir armēņi. Šī informācija ir melīga, un to pasaulē aizvien vairāk sāk saprast – jo vairāk uzzina arī citu pušu, Azerbaidžānas viedokli. Kā zināms, armēņiem taču ir teritoriālas pretenzijas pret kaimiņvalstīm – Azerbaidžānu, Gruziju, Turciju. Azerbaidžāna mēģina mainīt šo armēņu melīgo informācijas plūsmu starptautiskās organizācijās, Eiropas Savienības institūcijās, lai parādītu, ka armēņu apspiešanas jautājums no Azerbaidžānas puses ir fikcija.
Armēņi vēsturiski dzīvoja Azerbaidžānas teritorijā, arī Baku, dzīvoja pārticīgi, nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Taču ekstrēmiski noskaņotā Armēnijas sabiedrības daļa nolēma pievienot vienu citas valsts daļu sev. Iedomājieties – vienas valsts parlaments pieņem lēmumu, ka kādas citas valsts daļa pieder viņiem – kā Armēnijas parlaments nolēma, ka Kalnu Karabaha pieder Armēnijai. Un, lai radītu iespaidu, ka tā tam arī jābūt, sāka nomelnot visus apkārt, izmantojot galveno kārti – armēņu piederību kristīgajai ticībai. Eiropā Armēnija allaž izspēlē savu galveno argumentu – kristīgo reliģiju. Šis arguments arī nenoliedzami iedarbojas uz daļu no ekstrēmistiski noskaņotajām postsovjetiskajām Krievijas valdošajām aprindām.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma – mūsuprāt, Armēnijas veiktā genocīda Khodžali atzīšana būs atskurbuma brīdis visiem, tas veicinās mierīgu jautājuma noregulēšanu. Šobrīd ir ļoti saspringts brīdis Kalnu Karabahas konfliktā, jo Armēnija ir sapratusi, ka pasaule ir nedaudz mainījusi savu attieksmi pret armēņu – azerbaidžāņu konflikta noregulējumu, un tāpēc mēģina provocēt militāru risinājumu. Šobrīd pretrunā starptautiskajām tiesībām, veselajam saprātam Armēnija mēģina nelikumīgi atklāt lidostu okupētajās Kalnu Karabahas teritorijās, motivējot to ar nepieciešamību nogādāt humanitārās kravas. Saskaņā ar Čikāgas konvenciju, kas regulē civilos aviopārvadājumus, šāda lidostas atvēršana būs starptautisko tiesību pārkāpums. Tas būs tiešs militāru darbību detonators, un, neraugoties uz šo faktoru, Armēnija vienalga turpina realizēt savus plānus. Minskas grupas valstis un vairākas valstis viennozīmīgi ir izteikušas savu pozīciju šajā jautājumā. Viņi aicina Armēniju atturēties no līdzīgām provokatīvām darbībām, kuras izraisīs kara darbības eskalāciju.
Protams, Azerbaidžāna ir gatava arī militāram Kalnu Karabahas jautājuma risinājumam. Tomēr, mūsuprāt, Khodžali genocīda atzīšana būs atskurbinošs moments, kas nedaudz atvēsinās Armēnijas ekstrēmistiskos spēkus, kas mēģina provocēt militāru konfliktu. Iespējams, tas liks Armēnijai sēsties pie sarunu galda un vest konstruktīvas pārrunas.
Ir, protams, arī citi Khodžali traģēdijas aspekti, morāli – ētiskie aspekti: paskatieties tā laika fotogrāfijas – vai tad kristieši, par kuriem armēņi sevi uzskata, drīkst durt bērniem acis un griezt cilvēkiem galvas nost?!
– Kādā gadījumā azerbaidžāņu tauta būtu gatava piedot armēņiem Khodžali traģēdiju un aizmirst par šo vēstures lappusi, lai noregulētu konfliktu Kalnu Karabahā?
– Nosacīti mēs ar armēņiem atrodamies pie sarunu galda. Pie galda ir jāliek pēdiņās, jo nekādas sarunas pēc būtības nenotiek. Šovu, ko izspēlē Armēnijas puse, lai sarunas nenotiktu, ir izpratuši jau visā pasaulē. Taču sarunās būtībā ir tikai viens jautājums: jāatbrīvo 20% Azerbaidžānas teritorijas – Kalnu Karabahu. Kalnu Karabahas centrā atrodas Šuša – tās vēsturiskais centrs un vieta, no kurienes cēlušies teju visi azerbaidžāņu nozīmīgākie kultūras un mākslas darbinieki, radošā inteliģence.
Īsi atstāstīšu vēsturiskos notikumus – šeit armēņi sāka plaši dzīvot pēc 1915. gada, kad turki padzina armēņus no savas teritorijas un viņi tika izvietoti toreizējā Krievijas impērijā visā Kaukāzā. Armēņiem un azerbaidžāņiem bija labas attiecības pēc 1915. gada Kalnu Karabahā, nebija nekādu problēmu. Tās sākās vēlāk – pēc PSRS sabrukuma. Tad aktivizējās jau ilgāku laiku lolotā armēņu ideja, ka jāpievieno Armēnijai Kalnu Karabaha. Un Armēnijas parlaments nolēma pievienot Kalnu Karabahu savai teritorijai. Jūs spējat aptvert – tas būtu tāpat, kā Krievijas parlaments pieņemtu lēmumu pievienot Latgali Krievijai! Kāds absurds!
Protams, ka tas tika darīts ar toreizējā prezidenta Mihaila Gorbačova ziņu, jo Krievijai bija nepieciešams militārs konflikts reģionā situācijā, kad bija neizbēgama Azerbaidžānas, Gruzijas un Armēnijas neatkarība. Tas palīdzēja Krievijai saglabāt ietekmi reģionā. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Armēnija okupēja septiņus rajonus ap Kalnu Karabahu un teica – jūs atzīstiet Kalnu Karabahu par mūsu, un mēs tos rajonus atbrīvosim. Tad sākās militārs konflikts, un visa šī jezga turpinās joprojām. ANO Drošības padome ir pieņēmusi četras rezolūcijas, Eiropadome, visas starptautiskās institūcijas ir pieņēmušas viennozīmīgas rezolūcijas par okupēto teritoriju atbrīvošanu, bet tās netiek pildītas. Bet tajā pašā laikā mums saka – konflikts jārisina mierīgā ceļā. Jā, mēs jau arī to saprotam. Bet ko tad iesākt?! Pēdējo gadu laikā mēs savus bruņotos spēkus esam tehniski un skaitliski profesionāli sagatavojuši militāra konflikta iespējamībai. Jo mēs neticam viņiem. Cik ilgi Armēnija domā slēpties aiz lielā aizgādņa Krievijas muguras? Vienīgi pasaules, Eiropas izpratne par šīs problēmas saknēm un patiesajiem vaininiekiem varētu piespiest Armēniju sākt domāt racionāli.
– Domāju, ka nozīmīgs arguments Armēnijas pusei Kalnu Karabahas jautājuma risinājumā ir lielais armēņu skaits, kas dzīvo šajā teritorijā. Konflikta sākumā 90. gados armēņi tur bija 77%. Tagad vēl vairāk. Armēniju noteikti uztrauc, kas notiks ar šiem cilvēkiem, ja tā atkal atdos teritoriju Azerbaidžānai.
– Vai jums krievu skaits Latvijā ir arguments teritoriālu pretenziju atzīšanai?
– Protams, nē. Bet es vēlos saprast, vai azerbaidžāņiem, piemēram, atgūstot Kalnu Karabahas teritorijas, neuzjundīs senie vēsturiskie aizvainojumi, vai tiks ļauts armēņiem dzīvot Kalnu Karabahā? Ko jūs varat pateikt šajā jautājumā?
– Ko es jums varu pateikt? Ar šo jautājumu esat pietuvojusies konflikta risinājuma sarunu ceļā profesionālajai sfērai. Protams, sava loģika jūsu jautājumā ir. Taču – vai šī problēma attaisno genocīdu pret azerbaidžāņiem Khodžali?
– Nē, protams.
– Jā, bet par to nerunā. Jūsu jautājums par armēņiem Kalnu Karabahā ir sarežģīts. Vai armēņiem ir pamats baidīties? Pēc tā, kas ir izdarīts? Tas ir jautājums. Padomājiet, vai to var atbildēt, tikai skatoties uz tautību sadalījuma procentiem.
Vai Latgalē krieviem jāuztraucas par to, ka jūs varat izdarīt tā, lai viņi tur slikti dzīvotu? Viņiem ir pamats bīties? Kā jūs atbildēsiet uz šo jautājumu? Viņi dzīvo šajā zemē ilgus gadus un pēc šīs valsts likumiem. Tie, kas negrib dzīvot pēc šīs valsts likumiem, tiem ir jādzīvo citā vietā. Tajā taču ir loģika, vai ne? Tā ir arī atbilde uz jautājumu.
Procentuālais sadalījums nav tik svarīgs – galvenais, lai miljons bēgļu, kas bija spiesti pamest Kalnu Karabahu, atgrieztos savā zemē. Procentus var visādi saaudzēt – mums šobrīd ir fakti par Sīrijas armēņu pārvietošanu uz Kalnu Karabahas teritoriju. Blēdīšanās ar procentiem ne pie kā laba nenovedīs. Tad, kad to sapratīs visā pasaulē, tad varēs normāli atrisināt šo jautājumu. Bet blēdīšanās tikai novedīs pie militārām darbībām. Tad jau neizbēgami.
– Vai Azerbaidžānu nebiedē tas, ka, ņemot vērā situāciju Tuvo Austrumu reģionā, ap jūsu kaimiņvalstīm, piemēram, ap Irānu, Sīriju, var situācija sarežģīties tā, ka militāras darbības radīsies stihiski un mierīgs regulējums vienkārši nebūs iespējams?
– Neapšaubāmi, šāda situācija ir iespējama. Taču laiks rādīs. Tomēr šeit jāņem vērā, ka Azerbaidžāna ir nozīmīga Tuvo Austrumu politikas sastāvdaļa, tā ir Eiropas Savienības partneris Austrumu politikas jomā, arī sadarbības partneris enerģētikas jomā. Galvenais mūsu integrācijas virziens ir eiroatlantiskā integrācija. Ja Eiropa nepareizi reaģēs uz situāciju reģionā, tad... tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Vai Azerbaidžāna ir tam gatava? Azerbaidžāna jau daudzus gadus dzīvo starp kaimiņiem, kurus mēs ļoti labi pazīstam, zinām viņu ekstrēmisma pakāpi attieksmē pret mums. Mēs cenšamies izgrozīties, kā vien varam – mūsu ārpolitika ir ļoti sabalansēta un korekta. Tas, protams, lielā mērā notiek, pateicoties mūsu valsts prezidenta Ilhama Alijeva diplomātiskajai pieredzei un spējām.
To, kas notiks reģionā, nevaru paredzēt. Mums prioritārs jautājums ir Azerbaidžānas zemes atgriešana Azerbaidžānai. Protams, pasaules vēsturē ir notikuši dažādi traģiski notikumi – kari, kur Eiropas valstis ir nostājušās viena pret otru, genocīds pret ebrejiem no Vācijas puses, sarežģītas un samezglotas valstu attiecības, starp Vāciju un Franciju, piemēram. Bet neviens tāpēc nav kļuvis par mūžīgiem ienaidniekiem – tas ir pārejoši, upes plūst, vilcieni brauc, karavānas iet tālāk... Bet tas ir tad, ja cilvēki apsēžas pie galda, sarunā visu, piedod viens otram un iet tālāk. Protams, sāpe paliek – jaunāko laiku vēsturē tā palikusi pēc Otrā pasaules kara, visi zina tās vēsturiskās netaisnības, kas bija jāpiedzīvo bijušajām padomju republikām pēc PSRS sabrukuma. Bet mēs taču neliekam to par stūrakmeni, risinot nākotnes jautājumus. Dzīvot, jaunākajai paaudzei iepotējot naidu pret citu tautu – tas ir pats muļķīgākais, kas vien var būt. Tāpēc es jums vēlreiz atkārtoju – vienīgais risinājums Kalnu Karabahas jautājumā ir azerbaidžāņu zemju atbrīvošana. Pēc tam, ņemot vērā Dienvidkaukāza tautu komunikatīvās īpašības, mēs ātri vien apsēdīsimies pie galda un atkal kļūsim draugi...
– Es tikai brīnos, kāpēc, ņemot vērā šīs pašas īpašības, vēl neesat pie tā galda apsēdušies...
– ...tāpēc, ka neļauj! Tāpēc ekstrēmisms un meli tiek uzturēti un atbalstīti. Khodžali traģēdijas atzīšana var būt pagrieziena punkts armēņu – azerbaidžāņu konflikta risinājumā. Jo vēsturē neviens neko neaizmirst, bet visu piedod. Un tas ir ceļš, kas ved uz priekšu.
– Vai Azerbaidžāna redz savu vietu Eirāzijas savienības attīstības procesos, ko aktīvi mēģina realizēt Krievija?
– Nē, neredz. Es saskatu labas partnerattiecības ar Krieviju nākotnē, jo mēs esam kaimiņvalstis un Krievijā dzīvo plaša azerbaidžāņu diaspora. Mūsu sadarbība var attīstīties tikai divpusēju attiecību kontekstā, nevis vienotas Eirāzijas telpas projektos vai jebkādās citās pārnacionālās struktūrās.
– Latvijas augstas amatpersonas ir vairrākkārt devušās uz Azerbaidžānu, 2012. gada novembrī bija Ministru prezidenta Valda Dombrovska vizīte, šogad paredzēta arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizīte jūsu valstī. Kā jūs vērtējat mūsu valstu sadarbības perspektīvas?
– Mūsu valstīm ir ļoti labas sadarbības perspektīvas. Latvija ir ļoti pievilcīga valsts šajā reģionā, un tā ir nopietns sadarbības partneris daudzās darbības sfērās. Apliecinājums tam, ka ar Latviju var sekmīgi sadarboties, ir jūsu valsts ekonomiskā izaugsme. Latvijas valdība šobrīd rāda augstāko pilotāžu, pierādot, ka var efektīvi saimniekot arī krīzes apstākļos. Arī Azerbaidžānā šobrīd ir ekonomiskā izaugsme. Valstu ģeogrāfisko novietojumu neviens nav atcēlis un tāpēc sadarbību starp mums apgrūtina loģistikas jautājumi. Tagad galvenais ir palielināt tirdzniecisko apgrozījumu un savstarpējās investīciju plūsmas, nodrošināt vidējā uzņēmējdarbības slāņa klātbūtni šajos procesos, uzlabot satiksmi un kontaktus, arī atjaunojot tiešo aviosatiksmi starp Rīgu un Baku, kas noteikti palielinās tūristu plūsmu abos virzienos.
***
EDSO Minskas grupa izveidota 1992. gadā, lai noregulētu attiecības starp Armēniju un Azerbaidžānu Kalnu Karabahas jautājumā.
Vadošās valstis tajā ir Francija, Krievija, ASV, piedalās Baltkrievija, Itālija, Vācija, Nīderlande, Zviedrija, Somija, Turcija un Armēnija ar Azerbaidžānu.