2011. gads ārzemēs

Ziemeļāfrikas režīmu sabrukšana

Tunisijas prezidents Zinelabidins ben Alī, Ēģiptes līderis Hosnī Mubāraks, Lībijas vadonis Muammars Kadāfi – triju šķietami nenogremdējamo Ziemeļāfrikas valstu autoritāru valdnieku krišanā (dēvētā arī par Arābu pavasari) bija daudz kā kopēja, bet tikpat daudz atšķirīga. Kopējais ir fakts, ka pat šādi režīmi, kas turējušies pie varas desmitiem gadu, var sabrukt dažu nedēļu vai, sliktākajā gadījumā, mēnešu laikā. Atšķirīgais ir gan iemesli, gan līdzekļi, ar kuriem tika panākta elites maiņa. Tunisijā un Ēģiptē protestus izraisīja sarežģītā ekonomiskā situācija un lielais bezdarba līmenis, tikai mazliet vēlāk demonstranti atcerējās par cilvēktiesībām un demokrātiju. Saprotot, ka bez lielas asinsizliešanas protestus apslāpēt neizdosies, gan Z. ben Alī (agrāk), gan H. Mubāraks (vēlāk) bija spiesti atteikties no varas. Savukārt Lībijā bija novērojama tipiska klanu cīņa par varu, kas izvērtās pilsoņu karā, turklāt starptautiskā sabiedrība nostājās M. Kadāfi pretinieku pusē. Cerētās demokrātijas paraugstundas vietā pasaule bija spiesta noskatīties viduslaiku stilā ieturētu izrēķināšanos ar gāzto un sagūstīto līderi, viņa līķa izlikšanu publiskai apskatei kādā tirdzniecības centra saldētavā.

Autoritāro režīmu gāšana novedusi pie islāmistu lomas palielināšanās – Tunisijā notikušajās parlamenta vēlēšanās jau uzvarējusi partija, kas sevi pozicionē kā mērenos islāmistus, Ēģiptē vēlēšanu process turpinās un par panākumiem vēsta gan relatīvi mērenā Musulmaņu brālība, gan salafīti no kustības Al Nour, kuru piemērs ir Saūda Arābijas režīms. Tiesa, Ēģiptē pietiekami lielu varu saglabā bruņotie spēki, kas spēj neitralizēt islāmistus. Jau ir skaidrs, ka 2012. gada sākumā notiks varas maiņa Jemenā, turpina saasināties situācija Sīrijā, kur prezidentam Bašaram Asadam būs ļoti grūti palikt amatā.

In Memoriam – Havels, Džobss, Kims un citi

Laika ritējums ir nepielūdzams, un arī 2011. gadā pasaule uz visiem laikiem atvadījās no virknes pasaulē pazīstamu cilvēku: 18. martā 68 gadu vecumā miris bijušais ASV valsts sekretārs Vorens Kristofers.

23. martā 79 gadu vecumā mūžībā aizgājusi Holivudas dīva Elizabete Teilore.

30. martā 75 gadu vecumā mirusi slavenā krievu aktrise Ludmila Gurčenko.

18. jūnijā sēru ziņa pienāca no Bostonas, kur 88 gadu vecumā aizsaulē aizgāja pazīstamā cilvēktiesību aizstāve, Andreja Saharova atraitne Jeļena Bonnere.

4. jūlijā 98 gadu vecumā aizsaulē aizgājis pēdējā Austroungārijas imperatora dēls Otto fon Habsburgs.

8. jūlijā 93 gadu vecumā mirusi bijusī ASV pirmā lēdija Betija Forda.

23. jūlijā skandaloziem mūziķiem tik liktenīgajā 27 gadu vecumā aizsaulē aizgājusi dziedātāja Eimija Vainhausa.

20. septembrī 70 gadu vecumā Kabulā nogalināts bijušais Afganistānas prezidents Burhanudins Rabanī.

5. oktobrī sēroja visi Apple fani – kļuva zināms par 56 gadus vecā kompānijas dibinātāja Stīva Džobsa nāvi.

22. novembrī kādā Viskonsinas štata mazpilsētā mirusi Svetlana Allilujeva (viņa arī Lana Pītersa) – padomju diktatora Josifa Staļina meita.

22. novembrī 87 gadu vecumā mirusi bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna atraitne Daniela Miterāna.

17. decembrī pārstāja pukstēt 70 gadus vecās kaboverdiešu dziedātājas, baskājainās dīvas Sezārijas Evoras sirds.

17. decembrī 70 gadu vecumā miris Ziemeļkorejas līderis Kims Čenirs.

18. decembrī 75 gadu vecumā miris bijušais disidents, vēlāk Čehijas prezidents Vāclavs Havels.

Osama bin Lādens nesagaida

11. septembra teroraktu desmitgadi

2. maijā ASV prezidents Baraks Obama triumfējoši paziņoja, ka 2001. gada 11. septembra rēķini ir nokārtoti un pasaules meklētākais terorists Osama bin Lādens ir likvidēts. Al Qaeda līderi amerikāņu jūras kara flotes īpašo uzdevumu vienības SEALS kaujinieki nogalināja nevis kādā alā Afganistānā, bet gan greznā savrupmājā Pakistānas pilsētā Abotabadā. Vēl noteikti tiks lauzti šķēpi par to, kādēļ O. bin Lādens netika sagūstīts dzīvs, kādēļ viņa līķis tika apglabāts tādā steigā, vai noslepkavotais terorists pēdējos gados tiešām baudīja reālu ietekmi Al Qaeda. Taču meklētākā terorista dzīvesvieta lieku reizi pierādīja, ka stāsti par Pakistānu kā ASV uzticamāko sabiedroto reģionā ir mīts. Kopš 2. maija operācijas (par kuras plānošanu amerikāņi savus nominālos sabiedrotos neinformēja) attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās ar katru dienu. Pakistāna pārmet ASV savas suverenitātes ignorēšanu un militārās operācijas Pakistānas teritorijā, kurās regulāri iet bojā šīs valsts karavīri. Savukārt Vašingtona ir pārliecināta, ka Pakistānas armija un izlūkdienests turpina slepus atbalstīt tālibu grupējumus, vēloties garantēt savu ietekmi Afganistānā arī pēc tam, kad to 2014. gadā pametīs starptautiskie spēki. Nedz Islāmābādā, nedz Vašingtonā neslēpj, ka attiecības tiks būtiski pārskatītas.

Norvēģus šokē nežēlīgs slaktiņš

Astoņi bojāgājušie sprādzienā Oslo centrā un vēl 69 nošautie Ūtoijas salā – tik asiņainu dienu kā 22. jūlijs Norvēģija vēl nebija pieredzējusi. Vēl lielāks šoks valsts iedzīvotājus pārņēma, kad kļuva zināms – asinspirti sarīkojusi nevis kāda islāmistu ekstrēmistu šūniņa, bet gan Norvēģijā dzimušais un uzaugušais 32 gadus vecais Anderss BēringsBreivīks. Kaut gan atklājās viņa kontakti ar dažādiem labējā spārna grupējumiem citās Eiropas valstīs, policijas izmeklēšana liecina, ka uzbrukumu A. BēringsBreivīks plānojis un realizējis vienatnē. Tas ir vēl viens trauksmes zvans, jo pierāda, ka asiņainu terora aktu veikšanai nemaz nav nepieciešamas komplicētas organizācijas vai liels finansējums.

Terorists, kurš bija neapmierināts ar varas iestāžu iecietību pret ieceļotājiem, par savu galveno mērķi bija izvēlējies valdošās Darba partijas jauniešu nometni Ūtoijas salā, kur aukstasinīgi apšāva neapbruņotos jaunos ļaudis. Pirms uzbrukuma viņš internetā bija publiskojis milzīga apjoma manifestu – samērā murgainu sacerējumu, kuram cauri vijās doma, ka pienācis laiks sodīt tos, kuri Norvēģiju un citas Eiropas valstis padara par ieceļotāju no trešās pasaules valstīm galamērķi. Zīmīgi, ka atšķirībā no daudziem citiem masu slepkavām A. BēringsBreivīks darīja visu, lai viņu notvertu dzīvu, un uzreiz paziņoja, ka ir gatavs savus rīcības motīvus izklāstīt atklātā tiesas prāvā. Tieši šā iemesla dēļ slepkavam un viņa advokātiem vilšanos sagādājis vairāku psihiatru slēdziens, ka A. BēringsBreivīks ir nepieskaitāms un viņam nepieciešama ārstēšanās slēgta tipa psihiatriskajā slimnīcā. Galīgais lēmums gan tiks pieņemts tikai 2012. gada aprīlī, taču ir saprotams, ka Norvēģijas varas iestādes nevēlas, lai slepkava tiesu izmantotu kā tribīni savu uzskatu paušanai.

Zemestrīce, cunami un kodolavārija

235 miljardi dolāru – tik lielus finansiālos zaudējumus, pēc Pasaules bankas aplēsēm, Japānai nodarījusi 11. martā notikusī deviņas balles stiprā zemestrīce, kurai sekoja cunami vilnis. Gandrīz 20 000 bojāgājušo un bezvēsts pazudušo, nopostītas ziemeļaustrumu piekrastes pilsētas, bezprecedenta avārija Fukušimas1 atomelektrostacijā, kuras sekas būs jūtamas vēl gadiem – tas ļāva Japānas premjeram Naoto Kanam šo dabas katastrofu nodēvēt par nopietnāko un sarežģītāko krīzi Japānā 65 gados pēc Otrā pasaules kara beigām.

Kaut gan Japānā, kas atrodas seismiski aktīvā zonā, celtnes tradicionāli tiek būvētas, ņemot vērā zemestrīču varbūtību, tik spēcīga zemestrīce, kuras epicentrs atradās relatīvi netālu no piekrastes, apliecināja, ka visus riskus novērst nav iespējams. Okeāna krastā uzbūvētās sešus metrus augstās aizsargbarjeras izrādījās bezspēcīgas pret 14 metrus augstiem un pat augstākiem cunami viļņiem. Taču lielākais šoks japāņus gaidīja pāris dienas pēc dabas katastrofas, kad noskaidrojās, ka cunami vilnis sabojājis Fukušimas AES dzesēšanas iekārtas, notiek radioaktīvu materiālu noplūde, pastāv bažas par spēkstacijas eksplodēšanu. No 30 kilometru zonas ap spēkstaciju tika evakuēti ap 200 000 cilvēku, stacija pamazām tika apturēta, taču tās pilnīgi iekonservēšana prasīs 30 gadus.

Radiācijas noplūdes dēļ panika izcēlās ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā. Vācijas valdība pārskatīja iepriekšējo programmu un samazināja esošo AES darbības termiņus, paziņojot, ka astoņi vecākie valsts teritorijā esošie reaktori vairs netiks ieslēgti, bet pārējie deviņi darbosies ne ilgāk kā līdz 2022. gadam. Šveicē un Itālijā tika anulēti jaunu AES celtniecības plāni.

Pazemo StrosuKānu

Ne katru dienu TV ekrānos iespējams redzēt visuvarenā SVF izpilddirektoru, kurš, ieslēgts rokudzelžos, tiek vests uz Ņujorkas cietumu. 14. maijā tā notika ar 62 gadus veco Dominiku StrosuKānu, kurš tika apsūdzēts viesnīcas Sofitel istabenes izvarošanā. Jau pēc pāris mēnešiem apsūdzības bija atsauktas, D. StrossKāns atbrīvots un atgriezies Francijā, jo apsūdzībai pēkšņi bija radušās šaubas par cietušās vārdu patiesumu.

Taču viņa reputācija bija neglābjami sabojāta – pāris dienas pēc aresta D. StrossKāns demisionēja no SVF izpilddirektora amata, tika svītrots no sociālistu partijas kandidātiem uz prezidenta amatu. Liekas, kāds izmantojis D. StrosaKāna vājību uz sievietēm. Iespējams, viņš izraisījis Volstrīta darboņu neapmierinātību, apšaubot pašreizējo finanšu sistēmu jeb Vašingtonas konsensu. Vai arī D. StrosuKānu par ļoti bīstamu sāncensi nākamgad Francijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās uzskatījis Nikolā Sarkozī, kurš izmantojis savu ietekmi. n

Sabrukuma rēgs klīst pa eiro zonu

Svārstīgie rādītāji pasaules biržās un eiro kursa izmaiņas liecināja, ka eiro zona jūtas kā nopietni slims cilvēks – situācijas uzlabojumam noteikti atkal sekoja tās pasliktināšanās. Zīmīgi, ka uzlabojumi tika panākti, pateicoties politiķu, pirmām kārtām Vācijas un Francijas līderu, skaļajiem paziņojumiem, ka «eiro zona tiks glābta», bet kārtējā krīze sekoja, kad bezkaislīgie skaitļi apliecināja, ka Grieķijas, Itālijas un, iespējams, arī Spānijas parādu jūgs ir tik liels, ka glābjams vairs nav faktiski nekas. Attiecībā uz Grieķiju šī situācija ir atzīta un daļa parāda grieķiem norakstīta. Taču līdzīgi rīkoties arī Itālijas vai Spānijas gadījumā nav iespējams, jo tam vienkārši nepietiek naudas stabilizācijas fondā.

Savukārt decembrī ES samitā pieņemtais lēmums 26 ES valstīs (Lielbritānija šo priekšlikumu ignorēja) noteikt stingrāku budžeta deficīta kontroli nepalīdzēs veco parādu atmaksāšanai. Aizvien vairāk un vairāk ekspertu norāda, ka eiro ieviešana bijusi kļūda, jo vienā maisā saliktas valstis ar spēcīgu ekonomiku (Vācija, Francija, Nīderlande, Somija) un valstis, kuru konkurētspēja ir ļoti zema (Grieķija, Portugāle). Rezultātā eiro zonas bagātākās valstis tikai vairojušas savu bagātību, bet nabadzīgākās vēl dziļāk grimušas bezdibenī. Zīmīgi, ka lielākās ieguvējas no eiro ieviešanas (Vācija un Francija) neparko nevēlas, lai no vienotās valūtas zonas izstātos Eiropas dienvidu valstis, kurās eiro vērtība ir stipri pārvērtēta.

Ir skaidrs, ka ar izdevumu samazināšanu sociāliem mērķiem, pensiju reformām, lielākiem nodokļiem jārēķinās ne tikai problemātisko valstu, bet arī citu ES valstu iedzīvotājiem. Grieķijā, Portugālē, Spānijā un Itālijā ar to jau nodarbojas jaunas valdības, jo iepriekšējās nav izturējušas pārbaudījumu. Taču veidojas paradoksāla situācija – piemēram, Spānijā vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušajiem konservatīvajiem nāksies īstenot to pašu taupības politiku, kuras dēļ balsošanā lielāko sakāvi kopš 1975. gada cieta sociālistu partija.