Banku nedienas noplicina valsts finanses
Aptuveni 56% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzīst, ka pēdējā laika notikumi banku sektorā ir iedragājuši viņu uzticību kredītiestādēm. Vēl no atmiņas nebija pagaisušas Parex bankas nedienas, kad nedienas piemeklēja Latvijas Krājbanku. Taču pretēji Parex, ko valsts pirms trim gadiem ņēma savā azotē, Krājbanku valdība nolēma neglābt, tā vietā izmēģinot, kā darbosies noguldījumu garantiju likums. Jāteic, likums darbojas – līdz 19. decembrim garantētā atlīdzība 266,8 miljonu latu apmērā bija izmaksāta 73 223 Krājbankas klientiem. Tas nozīmē, ka noguldījumu garantiju fonds jau ir tukšs, jo tajā bija vien 194 miljoni latu. Lai apmierinātu likumā paredzētās Krājbankas noguldītāju prasības, aptuveni 200 miljoni latu jāaizņemas no valsts budžeta. Labi, ka tas ir piecreiz mazāk, nekā tika izlietots Parex uzturēšanai. Krājbankas krahs, kurā ieguldījumus zaudēja vairākas pašvaldības, valsts un privātie uzņēmumi, kā arī privātpersonas, radīja labvēlīgu augsni baumām par Swedbank galu. Tas nepienāca, kaut daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi padevās panikai un izņēma no bankas gan skaidro, gan bezskaidro naudu, nerēķinoties ar saviem papildu izdevumiem.
airBaltic nacionalizācija
Latvijas valsts 30. novembrī kļuva no aviosabiedrības airBaltic vairākumakcionāra (52,6% kapitāla) par praktiski vienīgo akcionāru (99,8%). Valsts ieguva privāto akciju paketi, kas bija ieķīlāta Latvijas Krājbankā pret aizdevumu juridiskām personām, kas piesedza Krājbankas īpašniekus Antonovus. Viņu darījumiem pašiem ar sevi valsts lika pretī līdzīgu paņēmienu: valsts ieceltais Krājbankas pārvaldnieks Jānis Brazovskis atņēma akcijas Antonoviem, kuri par aizdevumu spēja norēķināties tikai tik ilgi, kamēr viņi grāmatvedības mahināciju ceļā maksāja Krājbankai ar pašas Krājbankas naudu, un pārdeva akcijas Satiksmes ministrijai par 224 tūkstošiem latu. Darījums atgādina par Parex bankas nacionalizāciju, kad valsts par diviem latiem nopirka apmēram miljardu latu lielus parādus. Šeit parādu summa šķiet tikai pārsimts miljoni latu, kurus paguva izsaimniekot airBaltic iepriekšējais vadītājs Bertolts Fliks. Valda Dombrovska valdība neiedomājās atņemt viņam juridisko rīcībspēju uzņēmumā pat pēc tam, kad viņš pavasarī pazuda, un neviens līdz šim brīdim nezina, kur viņš dzīvo, ja vispār dzīvo, un vai viņa paraksta tiesības nav izmantojis kāds cits. Tikai tad, kad uzņēmumam bija uzkrauti nekādi neatmaksājami parādi, B. Fliku nomainīja Martins Gauss.
Antonovi Latvijā
Paldies Aleksandram un Vladimiram Antonoviem par jautrību 2011. gada otrajā pusē. Gatavošanās viņu priekšnesumam sākās jau 2005. gadā, kad Lietuvas banka Snoras nopirka Latvijas Krājbankas akciju kontrolpaketi un Snoras līdzīpašnieks A. Antonovs ieņēma vietu Krājbankas padomē. Tālāk Krājbanka finansēja nacionālās aviosabiedrības airBaltic toreizējo vadītāju Bertoltu Fliku, kurš 2009. gada sākumā atpirka daļu airBaltic akciju no skandināvu aviosabiedrība SAS. Tādējādi A. Antonovs par 10 miljoniem latu tika pie uzņēmuma ar vairāk nekā 200 miljonu latu gada apgrozījumu. Pēc gada tas pats triks tika atkārtots Zviedrijā. Vispirms par Snoras (Krājbankas, airBaltic?) naudu nopirka kapitāldaļas holandiešu sporta automašīnu ražotājā Spyker un pēc tam ar Spyker vārdu – zviedru Saab. Zviedri gan neļāva Spyker pirkt Saab, kamēr Spyker nav ticis vaļā no Antonova, bet Antonovs atrada Flika dubultnieku Viktoru Mulleru, kurš uzdevās par Saab pircēju un kuram neviens neprasīja, kur viņš ņēmis naudu. Nauda tika ņemta Latvijā. Valda Dombrovska pirmā valdība uzdāvināja A. Antonovam 16 miljonus, sedzot iztrūkumu airBaltic kasē, otrā valdība apsolīja uzdāvināt vēl 50 miljonus, un trešā valdība šos maksājumus sāka, līdz shēmu izjauca Snoras nacionalizācija. Tagad Latvijai būs jāmaksā par diviem, ko atgādināt V. Dombrovskim bija ieradies Aleksandra tēvs Vladimirs. Šīs saistības neļaus aizmirst viens no tagadējās koalīcijas sponsoriem, V. Antonova vizītes organizators Beslans Abdulmuslimovs. n
Elektrošoks iedzīvotājiem
Neraugoties uz iedzīvotāju protestiem, šā gada sākumā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija apstiprināja jaunus Latvenergo elektroenerģijas tarifus, kuri paredz diferencētu maksu par elektrību. Mājsaimniecībām, kuras gadā patērē mazāk nekā 1200 kWh, par elektrību jāmaksā 8,25 santīmi par kWh, savukārt tām ģimenēm, kuras elektrību lieto vairāk, jārēķinās, ka, pārsniedzot 1200 kWh robežu, elektrības cena jau ir 10,74 santīmi par kWh. Administratīvā apgabaltiesa ir saņēmusi 34 pieteikumus, kuros apstrīdēts šis regulatora lēmums. Tiesa šos pieteikumus ir apvienojusi vienā lietā, ko izskatīs nākamā gada februārī.
Vilcienu nepasūtīšanas piektais gads
Beidzas piektais gads, kopš Latvija cenšas pasūtīt jaunu iekšzemes pasažieru vilcienu būvi un 30 gadus ilgu uzturēšanu. Nez kādi dālderi vai dukāti būs apgrozībā Latvijā pēc tik ilga laika, bet pašreizējās vērtības latos pasūtījums ir aptuveni 400 miljonu vērts – otrais lielākais aiz Dienvidu tilta. Ar pasūtījuma lielumu var attaisnot Valda Dombrovska tagadējās valdības interesi par konkursu, bet interese parādījās tikai tad, kad valsts a/s Pasažieru vilciens atzina par konkursa uzvarētāju spāņu firmu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF) un Iepirkumu uzraudzības birojs vairāku mēnešu procesā šo lēmumu akceptēja. Tomēr intereses izrādīšana par konkursu trijās četrās valdības sēdēs pēc kārtas nav devusi neko vairāk par solījumu interesēties par to pašu arī nākamgad. Vai nu valdība tādējādi atklāj savu locekļu kolektīvo mazspēju, kuras dēļ spriešana par konkursu notiek tikai un vienīgi slepeni, vai – ticamāk – tagadējās koalīcijas partijām un personīgi koalīcijas vadītājiem ir finansiālas saistības pret CAF konkurentiem.
Latvijas iedzīvotāji izrādās bagāti
Paiet trešais gads, kopš Latvijas iedzīvotāji mazina valsts budžeta deficītu ar aizvien augstāku nodokļu maksājumiem. To celšana ir vienīgais šogad pat divu (otrās un trešās) Valda Dombrovska valdību paņēmiens, kā iegūt naudu un atpirkties no valsts kreditoriem. Šajās valdībās finanšu ministrs ir Andris Vilks. 22. decembrī Dombrovskis un Vilks publiski svinēja atpirkšanos no kreditoru – Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Komisijas – uzraudzības, bet parādu atdošanai ir jāsākas tikai nākamgad. Jau pieņemtais 2012. gada budžets paredz, ka iedzīvotāji piemaksās valdībai vēl par 100 miljoniem latu vairāk nekā šogad, bet parādu problēmu tik maza naudiņa nerisinās, parāds turpinās pieaugt. Šogad noslēgtā Latvijas un kreditoru darījumu jēga ir tāda, ka kreditori vairs nebūs atbildīgi par publiskās un privātās partnerības u.c. shēmām, ar kurām Latvijas valdība iemānīs Latvijā naudu, lai daļu no tās atdotu SVF un EK. Ar šādu naudu Latvijai jāatkārto Grieķijas triki, lai iespruktu eiro zonā, kur visu valdību un visu banku parādus sedz Eiropas Centrālās bankas eiro emisija. n
Eksports attaisno valdības cerības
Citiem vārdiem var teikt, ka nodokļu celšana attaisno valdības cerības arī ar eksporta pieaugumu. Proti, augsti nodokļi grauj vietējo tirgu un atbrīvo darbiniekus, telpas u.c. resursus ražošanai eksportam. Par šā gada pirmajiem 10 mēnešiem pieejamā statistika rāda, ka eksporta apjoms pret pērnā gada 10 mēnešiem ir pieaudzis par 1,15 miljardiem latu jeb 30,3% un sasniedzis 4,97 miljardus latu. Eksports gan daudzos gadījumos ir tikai preču reeksports jeb preču pārvadāšanas un glabāšanas pakalpojumu eksports. Preču kustībā tas izpaužas kā eksportam atbilstīgs importa kāpums līdz 6,2 miljardiem latu (+1,5 miljardi jeb +32,1%). Liecība par šāda stila darbošanos jau daudzus gadus ir kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas.
Latvijas zemnieki protestē
Lauksaimnieki par tiešo maksājumu izlīdzināšanu cīnās jau kopš 2004. gada, cerot, ka netaisnību labos šogad, kad bija paredzēts lemt par 2013.–2020. gada plānošanas periodu. Diemžēl jaunais EK piedāvājums nākotnei ir tikpat diskriminējošs kā esošā sistēma. Lai gan absolūtā naudas izteiksmē Latvijas zemniekiem tiek solīti lielāki tiešie maksājumi nekā līdz šim (aptuveni 100 lati par hektāru pašreizējo 50 latu vietā), tomēr tas ir divkārt niecīgāks atbalsts nekā vidēji ES un četras reizes mazāks atbalsts nekā dažām citām ES dalībvalstīm.
Latvijas zemnieki, politiķi un amatpersonas ir vienisprātis: tiešo maksājumu līmenim Latvijā ir jābūt vismaz 80% apmērā no ES vidējā līmeņa. Zemnieku centienus aizstāv gan Valsts prezidents Andris Bērziņš, gan Latvijas EP deputāti, kuri Briselē piketā pie EP ēkas stāvēja plecu pie pleca ar lauksaimniekiem. Par tiešo maksājumu izlīdzināšanu cīnās arī zemkopības ministre Laimdota Straujuma, kura cer uz Latvijai labvēlīgāku iznākumu. Galīgais lēmums par ES daudzgadu budžetu nākamajam plānošanas periodam tiek solīts vēl pēc gada.
Latvija pirks par četrkāršu cenu
Šogad atklājās, ka Latvija, vērtējot pēc atjaunojamo energoresursu īpatsvara kopējā enerģijas patēriņā, ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā.
2009. gadā 36,2% no Latvijas enerģijas patēriņa bija atjaunojamie energoresursi. Kaut cik tuvu Latvijai spējusi nonākt vien Zviedrija ar 34,4%. ES mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt 20% lielu atjaunojamo energoresursu izmantošanas līmeni Latvijai jau ir gandrīz divkārt pārsniegts! Līdz ar to rodas pilnīga neizpratne par valsts politiku, kad valsts vēl vairāk un vairāk subsidē tā saukto atjaunojamo energoresursu biznesu. No tiem, kas iegūs atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas licences, elektroenerģija tiks iepirkta pat par četrkārt augstāku cenu nekā Baltijas elektrības tirgū.