"The Foreign Policy": nabadzīgie pārņems pasauli jau nākošās paaudzes laikā

Pirms 30 gadiem attīstošās valstis figurēja plašsaziņas līdzekļu ekonomikas ziņu virsrakstos tikai tad, ja kāda Latīņamerikas valsts pasludināja defoltu vai kāds Saūda Arābijas ministrs paziņoja jaunu vēlamo naftas cenu, raksta „The Foreign Policy”.

„Savukārt šodien attīstošās valstis ir pasaules ekonomikas motors, un četras no tām (Ķīna, Indija, Krievija un Brazīlija) ietilpst pasaules lielāko ekonomiku pirmajā septītniekā,” norāda izdevums, pēc kura domām nākamo 30 gadu laikā šajā septiņniekā paliks tikai viena attīstītā valsts – ASV.

„Vienlaikus paradoksāli, ka jaunie ekonomikas virzītāji paliks relatīvi nabadzīgi. Ap 2035. gadu Ķīna apsteigs ASV pēc valsts IKP, bet ienākumi uz vienu iedzīvotāji līdzināsies tikai 50% no šī rādītāja ASV.” Tā ir bezprecedenta parādība, un tās sekas iespējams vienīgi nojaust. „Viss ko mēs zinām, ir, ka nabadzīgo tautu pārstāvjiem būs lielu ietekme starptautiskajos forumos un ka tās tieksies sasniegt tādu preču un pakalpojumu kvalitāti, kādu Rietumi uzskata par normu,” teikts rakstā.

Tomēr jaunāko laiku vēsture liecina, ka Ķīnā, Indijā, Brazīlijā, Indonēzijā un Krievijā tāpat kā agrāk pastāv daudz lielāka nekā attīstītajās valstīs nosliece uz politisko, ekonomisko un politisko nestabilitāti. Mehānismi, kas ļauj mīkstināt ekonomisko krīžu sekas, attīstošās valstīs ir vēl vājāki, nekā ASV. Tādēļ pilnībā iespējams, ka nākošā globālā krīze var sākties attīstības valstīs, brīdina izdevums.

Attīstības valstīm tāpat ir savs specifisks skatījums uz darba kodeksu un uz upuriem, kas nepieciešami, lai mazinātu apkārtējai videi nodarītos zaudējumus. Īpaši liela atšķirība pasaules uzskatos sākas, kad runa ir par pretdarbību klimata izmaiņām. Vēl viens šķērslis jaunās iekārtas ceļā ir eksistējošie starptautiskie institūti, teikts rakstā. ASV un to sabiedrotajiem ir jāatrod veids jauno lielvalstu ietekmes atzīšanai vai arī jāsamierinās ar risku, ka tās radīs savus personīgos institūtus, padziļinot domstarpības.

Attīstošos valstu nostiprināšanās paplašina „labklājības zonu”, taču rada kolosālu berzi. „Šos riskus nepieciešams apzināties iespējami ātrāk, citādi mums nāksies pārvarēt tos tikai pēc citas, neparedzamas krīzes,” noslēdz „The Foreign Policy”.