Radiniekiem izdodas atrast bērnu, kuru nozaga Mariupolē

11 gadu vecais Iļja skaidri zina, ka Padomju Savienība nebija nekas labs. Tāpat kā savulaik lielākā daļa padomju iedzīvotāju, arī viņš ir izgājis cauri propagandas apstrādei, kad gulēja Krievijas kontrolētās Doņeckas slimnīcā. Tur puika nokļuva pēc tam, kad Mariupolē viņa acu priekšā nogalināja mammu. Apšaudes laikā lādiņa lauska trāpīja mammai galvā, bet puisis guva vairākus ievainojumus un tika izvests uz Doņecku, vēsta “360TV Ziņneši”.

Iļja, atceroties piedzīvoto, stāsta: “Pie manis atnāca mans ārsts un pateica, ka tagad man būs jāsaka nevis “Slava Ukrainai”, bet “Slava Ukrainai Krievijas Federācijas sastāvā”. Vēl viņi teica, ka es braukšu uz Maskavu. Tajā momentā jau bija gatavi dokumenti manai adopcijai Krievijā.”

Puisis ar savu dzīvesstāstu dalās lietišķi un bez liekām emocijām. Ar viņu “360TV Ziņneši” tiekas Rīgā, kur Iļja atbraucis uz starptautisku konferenci par Krievijas īstenoto bērnu izvešanu no Ukrainas. “Man bija bail viņiem pretoties. Jo pret mani viņi attiecās diezgan neitrāli. Un es baidījos, ja es sākšu kaut ko darīt vai runāt pretī, tad viņi ar mani apiesies kā ar kaut kādu kucēnu. Man tur blakus palātā bija draugs. Es vienai sievietei palūdzu nodot viņam sveicienus. Bet viņa atgriezās un pateica, ka to draugu jau aizveda uz Maskavu ar lidmašīnu. Un es sapratu, ka, visticamāk, ar mani notiks tas pats.”

Puisim palīdzēja likteņa ironija. Kāds Krievijas televīzijas kanāls bija izveidojis sižetu par to, kā Krievija it kā glābj ukraiņu bērnus. Tajā bija nofilmēts arī Iļja slimnīcā, viņu atpazina radi, kuri video pārsūtīja puiša vecmammai. Tā viņa uzzināja par meitas nāvi un to, ka Krievija ir nozagusi viņas mazdēlu.

“Es sapratu, ka meitu vairs neatgriezīs, bet ir jāatbrīvo mazdēls no Doņeckas slimnīcas. Es sāku meklēt iespējas. Un, paldies Dievam, man palīdzēja,” atklāj Iļjas vecmamma Olena.

Par atgriešanas operāciju neko nedrīkst izpaust. Bet puisis, atgriežoties mājās, stāstīja par to, ka Doņeckas slimnīcā ticis operēts bez anestēzijas. Vēlāk Ukrainas ārsti atrada un izvilka no viņa vēl četras lādiņa lauskas.

“Saprotiet, viņam vairs nebija ne skolas, ne mājas, viņam nebija mammas. Viņš zaudēja savu bērnību. Viņš bija ļoti noslēgts, viņš raustījās no trokšņiem, baidījās no sirēnām. Viņām bija atmiņas zudumi. Viņš atcerējās tikai to, kas notika ar mammu Mariupolē,” stāsta vecmamma Olena.

Pateicoties ilgai psiholoģiskai rehabilitācijai, puika ne tikai atguvis savas atmiņas, bet arī spēj par tām stāstīt. Gan par mātes nāvi, gan par turēšanu gūstā slimnīcā, gan par krievu valodas stundām - tajās viņam likuši rakstīt dzejoli par lācīti, kas puisi šokēja.

Tagad Iļja dzīvo kopā ar vecmammu Ukrainā, mācās skolā un sapņo kļūt par ārstu. Viņš saka, ka viņa dzīvē tagad viss esot kārtība. Tomēr viņa konkrēta atrašanās vieta joprojām netiek izpausta.