Ukraina atrisina vecās debates Latvijā: bija vai nebija vērts pirkt lietotas britu kāpurķēžu bruņumašīnas?

Kopš 2016. gada Latvija saņēmusi lietotus britu bruņutransportierus, kuri tikuši pilnībā atjaunoti un tagad kalpo mūsu armijai, taču iepirkums toreiz tika kritizēts par izmaksām un to, ka aparāti neesot pirmā svaiguma. Šobrīdējā Ukrainas pieredze palīdz izšķirt, kam taisnība.

2014. gada septembrī tika noslēgts starpvaldību pirkuma līgums par Lielbritānijas bruņoto spēku lietošanā esošo 123 tehnikas CVR(T) vienību iegādi. Pavisam iepirkti pieci bruņutehnikas modeļi uz kāpurķēdēm — "Sultan", kuri aprīkoti ar kaujas vadības sistēmu un 7,62 milimetru ložmetēju, izlūkošanas kaujas mašīnas "Scimitar", kas bruņotas ar 30 milimetru lielgabalu pretinieka likvidēšanai attālumā līdz 1500 metriem, bruņutransportieri "Spartan" ar ložmetējiem un medicīnas bruņutransportieri "Samaritan", kā arī evakuācijas un remonta bruņutransportieri "Samson", kas (bez ložmetējiem) aprīkoti ar vinčām un remonta iekārtām.

Bruņutehnikas iegādes summa bija 39,4 miljoni britu mārciņu. Summa ietvēra arī tehnikas kapitālu remontu un atjaunošanu pirms piegādes Latvijā. Toreizējais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis skaidroja: mēs nepērkam tikai tehnikas vienības, bet visu ieroču platformu, ko pēc vajadzības pēc tam varam papildināt ar jauniem ieročiem vai aprīkojumu. Konkrētie britu tehnikas modeļi ir ļoti piemēroti Latvijai, jo tie ir salīdzinoši nelieli (4,9 reiz 2,2 metru gabarīti), ātri (līdz 80 km/h), manevrētspējīgi un ar augstu caurgājību (uz kāpurķēdēm, nevis riteņiem), spējīgi vest 3 kareivju apkalpi un vēl 4 kājniekus ar visiem ieročiem. Turpretī, piemēram, smagos tankus Latvijai nav vērts iepirkt, jo mūsu salīdzinoši purvainajā un mežainajā, slapjajā valstī no tiem ir mazāka jēga (pretstatā to izmantošanai, kā šobrīd redzam, plakanajā Dienvidukrainas stepē).

Taču šim iepirkumam uzbruka kritiķi, no kuriem redzamākais bija Andrejs Elksniņš, tolaik — Saeimas deputāts, tagad — Daugavpils mērs. Viņš vērsās ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā un Valsts kontrolē, sakot: "Ir acīmredzama noziedzīga nolaidība un izšķērdēšana, atsakoties no jauna bruņojuma iegādes, pretēji, piemēram, Igaunijas un Lietuvas lemtajam, un tā vietā iepērkot Lielbritānijā norakstītu tehniku. Lēmums savā būtībā ir nepareizs, jo padarījis absolūti neefektīvu valsts aizsardzības spēju īstenošanu mūsdienu apstākļos," toreiz uzsvēra Elksniņš.

Tagad notikumi Ukrainā parādījuši, kam taisnība reālajā dzīvē. Lielākā ukraiņu volontieru fonda dibinātājs Serhijs Pritula izsludināja 200 miljonu hrivnu vākšanu, lai iepirktu Ukrainas Bruņotajiem spēkiem FV103 “Spartan” 50 eksemplārus. 36 stundu laikā tauta savāca 236 miljonus hrivnu (5,9 miljoni eiro), kamēr fonda darbinieki jau meklēja, kur nopirkt bruņumašīnas.

“Mūsu izvēle krita uz “Spartaniem”, ņemot vērā pieklājīgās atsauksmes par bruņu stiprumu, mašīnu kompaktumu un ātrumu, kā arī to, ka tas ir kāpurķēžu transports,” rakstīja S. Pritula.

Redzot, ka parādījies pieprasījums, Britu salās atdzīvojās bruņojuma tirgus, un cenas sāka iet uz augšu. Tehnikas vienībai, kas vēl nesen maksāja 29 500 britu mārciņas, vērtība strauji cēlās. Drīz vienas bruņumašīnas cena starptautiskajā tirgū tuvojās jau 100 tūkstošiem dolāru. Tajā brīdī iesaistījās Lielbritānijā dzīvojošā ukraiņu diaspora, kas uz vietas sāka meklēt visas iespējas iegādāt šādu tehniku. “Atrada par dažādām cenām. Par 38 tūkstošiem, par 65, 100 tūkstošiem vai pat vairāk, atkarībā no to tehniskā stāvokļa,” rakstīja S. Pritula.

Līdz ar to karš Ukrainā ir parādījis, ka Latvija ir izvēlējusies pareizo ieroču platformu saviem Sauszemes spēkiem, jo daba un klimats Latvijā un pusē no Ukrainas plašās teritorijas ir pietiekami līdzīgi, lai kaujas tehnikas darbībai tur būtu salīdzināmi apstākļi. Attiecībā uz cenām jāpiezīmē, ka Latvija saņēmusi CVR(T) kaujas mašīnas pēc kapitālā remonta un ar ieročiem, kurpretī ukraiņu gadījumā, tā kā pircējs ir civilais fonds, ieročus tam pārdot nedrīkst, tikai neaprīkotu bruņumašīnu.