ACULIECINIEKS: Luhanska: starp mieru un karu
Tikt uz pašpasludināto Luhanskas tautas republikas (LTR) teritoriju var tikai caur Krieviju. Kustība ir ļoti dzīva – no Maskavas uz dažādām LTR pilsētām ir seši autobusu reisi dienā. 15 stundu ceļā, un mēs beidzot esam robežas pārejas punktā Izvarino.
Kā nojautu, Latvijas pase pievērsa sev pastiprinātu uzmanību no Krievijas Federācijas un LTR dienestu puses (Ukraina šeit robežu nekontrolē). Krievijas pārstāvji izjautāja, cik sen dzīvoju Latvijā, kamdēļ un kāpēc. LTR ierakstīja īpašā sarakstā – «mēs visus ārzemniekus tur ierakstām». Pārējais viss bez aizķeršanās. Maršruta autobusi kursē bez rindas, ar vieglo automašīnu var nostāvēt diennakti.
«Pavasarī Ukraina bloķēja Donbasu,» skaidro nogurdinātie autovadītāji. «Tagad pat no Luhanskas līdz Harkovai braucam caur Krieviju, ierasto piecu stundu vietā iznāk 30. Ukrainas kontrolpunktos atklāti pazemo, it kā mēs nebūtu tādi paši pilsoņi kā viņi, tāpēc braucam turp tikai ārkārtas gadījumos.»
«Agrāk tirgotāji veda preces no Harkovas, Odesas, Hmeļnickas, tagad ir spiesti vest no Rostovas un Voroņežas, kaut arī kvalitāte viņiem ir zemāka, bet cenas augstākas,» stāsta neliela furgona šoferis. «Ukrainas saimniecības šajā brīdī ir spiestas iznīcināt tās preces, ko agrāk piegādāja Luhanskā – iet bojā gurķi, tomāti. Iznāk, ka paši barojam mums uzbrukušo valsti.»
Ar mīlestību no Krievijas
Pirms gada Izvarino bombardēja. Bēgļu rindas tajā laikā veidojās kilometriem garas. Tagad sprādzienu pēdas ir aizaugušas ar nezālēm, vietām redzamas drupas.
«Vai dzirdat, kā gaudo ceļš zem riepām?» jautā mans ceļabiedrs. «To mums kā piemiņu no kara smagā tehnika atstāja. Tanki, bruņutransportieri, kravas mašīnas ar ieročiem – visi brauca pa šo ceļu uz Luhansku. Tie arī atstāja šīs dziļās pēdas... Šīs nenormālās bedres – tās nav no viņiem. Tādi mums ceļi bija jau miera laikā.»
Es labi pazīstu šos ceļus. Tā ir mana dzimtene. Pirms kara katru gadu, braucot pie radiniekiem, vienmēr brīnījos, kāpēc viņi atbalsta Janukoviču, kas negrib pat ceļiem ielāpus uzlikt. «Vienkārši citu variantu nav,» skaidroja man, «visas valdības zog vienādi, taču šie vismaz mūsu valodu neaizliedz.»
Mums pretī, uz Izvarino pusi, ik pa laikam pabrauc garām kravas ar oglēm. «No atklātiem karjeriem,» skaidro kaimiņš. «Agrāk iegūt ogles atklātā veidā (nevis rokot šahtas) bija nelikumīgi, bet tagad it kā pat atļaujas dod. Ļoti ienesīga lieta. Kaut gan augšējo kārtu aiztikt nedrīkst – tas ir mežonīgi, tās ir stratēģiskās rezerves. Arī ekoloģija stipri cieš. Baumo, ka izved uz to pašu Ukrainu, tikai caur Krieviju. Lūk, arī domājiet, kas mums te ir par karu.»
«Ko tad jūs gribat – Ahmeta raktuvēs taču nekas nenotiek,» sarunai pievienojas vīrietis vidējos gados. «Ogļrači noslogoti tikai par 20 procentiem, tikai administrācija strādā. Atkal blokādes dēļ – Ukraina neņem mūsu ogles. Toties ogļračus bezdarbniekus uzņem LTR armijā, piemēram, no Krasnijlučas karo 85 procenti vīru. Cita darba viņiem vienkārši nav.»
Luhanskas ielas karstā augusta dienā šķiet izmirušas. Šeit nav nedz upju, nedz ezeru, taču cilvēki, par spīti svilinošajai saulei, iemanās pat kara laikā audzēt dobes ar kuplām krāsainām rozēm. Daudz dārgu kafejnīcu un veikalu, taču apmeklētāju tur nemana.
«Jūs esat pirmā 15 minūšu laikā,» skumji nosaka neliela pārtikas veikala saimnieks. «Tā nav nekāda tirdzniecība, nāksies braukt prom. Gaidu, kad bērni pabeigs mācības Voroņežā. Nē, uz Krieviju nebraukšu, man tur nepatīk, – uz Ukrainu.»
Centrāltirgū klusa burzma, kaut gan lielākoties to rada paši tirgotāji. Garastāvoklis nomākts, cilvēki sūdzas par Ukrainas blokādi. «Kā viņi nesaprot, ka tādā veidā viņi psiholoģiski atrauj Donbasu no Ukrainas. Uz kāda pamata mums neļauj iebraukt valstī?» spriež sadzīves tehnikas pārdevējs. Pēc viņa vārdiem, cilvēki paši jau sen būtu padzinuši militārās vienības, ja Kijevas valdība nepasludinātu par nodevējiem visus Donbasa iedzīvotājus bez izņēmuma. «Kuru tad mēs esam nodevuši? Vienkārši mēs savas mājas nevaram pamest, mums nav, kur braukt. Pajautājiet, kurš tad gribētu, lai atdalāmies no Ukrainas – uz pirkstiem saskaitīt! Gribējām lielu patstāvību, bet tas taču nav noziegums! Šā brīža LTR valdība nav labāka par iepriekšējo, nevienam ilūziju nav. Gan humanitārās kravas tirgū izpārdod, gan uzņēmējdarbību nospiež – viss bez izmaiņām. Kaut viens no Ukrainas vadoņiem kādu labu vārdu par mums būtu pateicis! Visi «nodevēji, teroristi».
Kara teritorija
No redzamām kara pazīmēm Luhanskas ielās vietām ir māju drupas, nogruvuši balkoni un ar atlūzām skarti sienu fragmenti. Ļoti daudz haki krāsās ģērbtu cilvēku. Jūtama mežonīga spriedze stindzinošā klusumā.
«Militāristiem aizliegts uz ielas rādīties ar ieročiem, lai nesatrauktu mierīgos iedzīvotājus,» skaidro kolēģis, žurnālists no Latvijas Valentīns Veselovs. Pirms gada viņš ir atbraucis uz Luhansku un ir palicis līdz šim laikam. Pēkšņi mūsu sarunu pārtrauc pilnā gaitā braucošs bruņutransportieris. Valentīns apgalvo, ka tas ir izņēmums. Pēc tam ieklausās: «Automātu šāvienu rindas.» Es tos uztveru kā parastus klaudzienus – tomēr pilsētas centrs. Taču kolēģis iesaka: «Ja sadzirdēsi sprādziena dārdienus, uzreiz krīti gar zemi, piedevām labāk kādā patvērumā. Nebaidies nosmērēties! Labāk aizrāpot kādā kaktā un palikt netīram, bet toties dzīvam!»
Karš neļauj aizmirst par sevi ne uz vienu sekundi. Pat tā sauktajā frontes līnijas aizmugurē jau otrajā naktī es spēju atpazīt šāvienu un bezpilotu lidmašīnu skaņas. Šeit katrs patur prātā, ka frontes līnijas aizmugures jēdziens ir ļoti nosacīts. Tās pašas raķetes Grad sasniedz mērķi 40 kilometru attālumā un atsākt bombardēt var jebkurā brīdī atkal no abām pusēm.
Krievijas standarti
1. septembra priekšvakarā viena no Luhanskas skolām saved kārtībā ēku – iestiklo logus, krāso sienas. Vestibilā goda vietā paliek Tarasa Ševčenko piemineklis. Pedagogi saka, ka neviens nav aizliedzis. Visās LTR skolās no šā gada tiek īstenota krievu izglītības programma. Ukrainas valoda paliek izglītības programmā, kaut arī stundu skaits ir manāmi samazināts, krievu valodas – palielināts. Ieviesti divi jauni mācību priekšmeti: dzimtenes vēsture (Luhanskas apgabala) un elementārā militārā apmācība. Luhanskas mācību iestāžu diplomi tiks pielīdzināti Krievijā iegūtiem diplomiem.
Pedagogu noskaņojums gan pilsētās, gan laukos ir diezgan nomākts. Pret pārmaiņām izglītības sistēmā viņi attiecas ļoti piesardzīgi, nezināmais sociālajā sistēmā biedē. «Algu pagājušajā septembrī izmaksāja, taču nākamo iedeva tikai aprīlī. Daudzi, atklāti sakot, cieta badu. Bija aizgājis tik tālu, ka mūs no februāra kopā ar bērniem sāka barot ar siltajām pusdienām, taču mūsu ģimenes cieta badu. Sākām burciņās mājās nest zupu – tas viss ir loti pazemojoši!»
Atmiņās par algām
Cenas ir galvenā sarunas tēma LTR. Tās vienkārši ir nenormālas. Laimīgo kārtā tiek ierindoti pensionāri, kuriem LTR maksā regulāri (Ukraina maksāt atteicās līdz teritoriju atkalsavienošanas brīdim). Minimālā alga – 949 rubļi, pati labākā – ap diviem tūkstošiem. Cenas LTR ir kā Krievijā, kaut arī tur vidējā pensija ir ap 15 tūkstošiem rubļu. Šeit tik daudz saņem ierēdņi un milicijas darbinieki – algas tiek uzskatītas par ļoti labām, taču nav regulāras. Skolotājiem un ārstiem maksā, taču pa daļām un ne katru mēnesi (ap pieciem tūkstošiem rubļu). Vislabāk dzīvo raktuvju darbinieki – pensionāri, kuriem Ukrainā pensijas bija ļoti lielas, tagad LTR maksā tikpat – 10–15 tūkstošus rubļu.
Vienīgais labums, ka komunālo maksājumu tarifi šeit ir palikuši tādi paši kā pirms kara, turpretī pašā Ukrainā tie izauguši vairākkārt. Piemēram, divistabu dzīvoklis šeit izmaksā ap tūkstoti rubļu mēnesī. Maizes kukulis – 12 rubļu, vistas gaļas kilograms – 160 rubļu, speķis – 400 rubļu, biļete maršruta autobusā – 6 rubļi.
Lai tikai nešauj!
Politisks noskaņojums vietējos iedzīvotājos ir vienots. Pirmkārt, cilvēki jūtas ļoti nomākti – dzīvot «pelēkajā zonā» viņiem ir ļoti apnicis. Otrkārt, ar visiem aizvainojumiem uz Ukrainu, nokļūt Krievijas sastāvā neviens manā klātbūtnē nevēlējās. Ļoti daudzi ir tik noguruši, ka, atmetot ar roku, izsaka tikai vienu vēlēšanos – «lai viss ir kā agrāk, kaut tikai vairs nešauj!» Sabiedriski aktīva iedzīvotāju daļa paziņo: «Lai tikai iedod mums cienīga cilvēka statusu un garantijas, ka neatriebsies mums. Tagad Ukrainas armija ir izglītota, taču sākumā valdība izlaida uz mums fašistu bataljonus, cik daudz necilvēcības viņi pastrādājuši ar mierīgiem iedzīvotājiem!».
Satelīta šķīvji ir pat laukos, cilvēki skatās gan Krievijas, gan Ukrainas ziņas un salīdzina ar to, ko redz ar savām acīm. Teiksim, Novosvetlovskas ciems, kas atrodas 20 kilometru no Luhanskas, ir ļoti cietis pagājušā gada apšaudēs. Stāsta, ka aiz ciema stāvējuši krievu tanki un lielgabali Grad, bet ciema priekšā nacionālā gvarde. Šajā apšaudē iznīcinātas 88 mājas, 18 dienu cilvēki bija glābušies pagrabos. Redzējuši gan vienu armiju, gan otru. Uz jautājumu, kā jūs tos pazināt, jo gan vieni, gan otri runā vienā valodā, pārsteigti atbild: «Pēc uzšuvēm. Vieniem – НБУ, citiem – Krievijas armijas uzšuves.
Nelaime ne jau tankos, bet cilvēkos
Krievijas militārās tehnikas klātbūtne vietējiem iedzīvotājiem nav noslēpums. Dažādās apgabala vietās cilvēki stāstījuši par to kā par ierastām lietām – «nogāja kolonna ar tankiem, bruņutransportieriem, kādus 40 gabalus saskaitīju, bet pēc tam apnika...».
Atšķirīga ir tikai attieksme pret faktiem. Vieni uzskata, «ja nebūtu šeit Krievijas tanku, tad nebūtu, ar ko Ukrainai karot. Mēs ar ziemeļu daļas iedzīvotājiem dzīvojām kaut ar zināmu distanci, bet mierā, un neviens, izņemot Janukoviču ar viņa bandu, nebūtu mūs aizticis. Ja Krievijas televīzija nebūtu uztaisījusi histēriju, tad neviens Maidanu te nebūtu pamanījis.»
Citi kategoriski atbalsta ciešu saikni ar Krieviju (kaut arī runā ukraiņu valodā): «Ja nebūtu Krievijas tanku, tad Labējais sektors būtu mums stepē koncentrācijas nometnes sarīkojis. Viņi taču bija paziņojuši, ka nāk mūs nogalināt. Mēs neesam pret Ukrainu, mēs esam pret tās fašistisko valdību. Janukovičs taču ir prezidents, bija jāsagaida viņa pilnvaru laika beigas un jāpārvēlē, ja jau mēs esam demokrātiska valsts.»
Interesanti, ka iedzīvotāji pauž savu viedokli brīvi, neviens savus uzskatus neslēpj (ja nu vienīgi dažreiz cenšas nebūt uzkrītoši). Pilnīgi noteikti viedokļus neiespaido valoda, kurā cilvēki runā. Lauku apvidū Luhanskas apkaimē dzīvo pamatā ukraiņu valodā runājošie cilvēki, kaut arī krievu valodu zina visi. Vienīgi brīvprātīgie no Krievijas, ar kuriem man ir izdevies aprunāties, ir atšķīrušies šai apkaimei ar neraksturīgu etnisku viedokli: «Šīs vēsturiski ir krievu zemes, un mēs neļausim darīt pāri krievu cilvēkiem (Ukrainas iedzīvotājus viņi arī uzskata par krieviem).»
Diemžēl man nav izdevies intervēt kādu no LTR valdības pārstāvjiem – manu lūgumu tie ir ignorējuši. Ko būvē, kā un kāpēc – vēlējos uzzināt no pirmavota. «Ko tad viņi stāstīs, viņi paši vēl nezina, ko viņi būvē,» mierināja mani pazīstama vecmāmiņa laukos. Šo viedokli es dzirdēju bieži no cilvēkiem ar dažādu ienākumu līmeni un dažādiem politiskiem uzskatiem. Valdība it kā ir radusies no nekurienes un, ja būs nepieciešams, tad pati par sevi arī nomainīsies – «kuru nozīmēs, tas arī būs».
«Viss tak ir labi,» uz situāciju mierīgi reaģē politiķis iesācējs Ivans no ogļraču pilsētas Roveņki. «LTR ir jau veikta visu militāro vienību centralizācija, radīta regulāra armija. Nav vairs daudzvaras pilsētās, viss pakļauts vienam centram. Lūk, ieviešam nodarbinātības programmu bezdarbniekiem ar 650 vietām (ar algu 2600 rubļu mēnesī), bet pieteikušies tikai 200 – tauta nenāk. Sagrautās mājas republika atjaunos. Pārejam uz nākamo posmu – varas struktūras sakārtošanu. Drīz miers būs visā Ukrainā, tiklīdz mēs uzsliesim virs Kijevas Jaunkrievijas karogu.»
Donbasa balss
Tomēr, spriežot pēc paziņojumiem masu medijos, iedzīvotāji karot īpaši nevēlas. Jebkurā gadījumā, brīvprātīgas ieroču nodošanas akcijas laikā tauta aktīvi nesa uz miliciju ne tikai munīciju, granātas un automātus, bet arī pārvietojamos zenītraķešu kompleksus!
Seno draugu kompānijā nonācām pie skumja pēdējo notikumu kopsavilkuma: ar ko vienmēr bija slavens Donbass – šeit neviens un nekad nav īpaši domājis par to, kādas tautības viņš ir, taču tagad Luhanskas centrā stāv plakāts: Luhanska – krievu pilsēta. Un katrs tagad mēģina atcerēties – vai šī ir krievu, vai nav krievu pilsēta.
...Izbraucot no Donbasa, vērojama ierastā mašīnu rinda. Pārtikuša izskata 40 gadu vecs vīrietis stāsta savu izdzīvošanas recepti: pēc iespējas biežāk izbraukt no šejienes, citādi var sajukt prātā. Diennakti nostāvi uz robežas, toties izraujies lielajā pasaulē un jūties kā brīvs cilvēks. Šeit visa atmosfēra nospiež, pilnīga bezcerība, it kā ielien tumšā alā – nu kāda var būt dzīve pelēkajā zonā? Un galvenais ir tas, ka no cilvēkiem nekas nav atkarīgs. Kas šeit sarīkos godīgu referendumu un sadzirdēs mūsu balsis?