Minskas pamiera gads

Tieši pirms gada 5. septembrī stājās spēkā Baltkrievijas galvaspilsētā parakstītā vienošanās par uguns pārtraukšanu, pazīstama kā Minska-2. Tomēr gaidītais pamiers nav iestājies. Neatkarīgā pēta: kāpēc tā?

Pagājušā gada vasara Ukrainā aizritēja kara zīmē, kaut gan publiski to pieklājīgi dēvēja par ATO jeb «antiterora operācijas aktīvo fāzi». To patiesībā uzsāka paši prokremliskie separātisti, dienu pēc prezidenta vēlēšanām 26. maijā uzbrūkot Doņeckas lidostai un ar to izprovocējot Ukrainas pretuzbrukumu. Ukrainas Nacionālā gvarde lidostu atguva dažu stundu laikā. (Tam par aculiecinieku veiksmīgā kārtā gadījās Neatkarīgā – šā notikuma fotoreportāžas var apskatīt ej.uz/Donecka un ej.uz/Donbass.) Ukraiņi iebarikādējās lidostā, un līdz gada beigām teroristi to nolīdzināja tiktāl, ka to vairs nebija jēgas aizstāvēt – abu termināļu sienas bija tā sacaurumotas, ka aiz tām vīri nevarēja paslēpties no lādiņiem.

Doņeckas lidostas aizstāvēšana bija redzamākā cīņas daļa, kamēr faktiski Ukrainas armijas pretuzbrukumi noritēja visā Donbasa platībā. 2014. gada vasarā Nacionālā gvarde kopā ar regulāro armiju un Brīvprātīgo korpusu atņēma teroristiem divas trešdaļas no to sagrābtās teritorijas. Sistemātiski tika atbrīvota Slovjanska, Kramatorska, Artemivska, Debaļceve, bez kaujas tika atgūta Mariupole. Tomēr divi miljoni no kopumā četriem miljoniem Donbasa iedzīvotāju devās bēgļu gaitās: miljons – uz Krieviju pie saviem radiniekiem, otrs miljons – uz brīvo Ukrainas daļu.

Cīņas gaitā abām pašpasludinātajām Doņeckas un Luhanskas «tautas republikām» (DNR un LNR) gluži vienkārši izbeidzās dzīvais spēks – dažādi sadisti un laimes meklētāji pazuda, kolīdz sākās īstas nepatikšanas. Pat DNR «virsterorists» Igors Girkins jeb Strelkovs aizbēga uz Maskavu. Līdzšinējo separātistu ordu vietā Krievijas Federācija sāka iesūtīt savus regulāros karavīrus. Piemēram, bēdīgi slaveno Pleskavas 76. gaisa desanta divīziju. Viņu iesaistīšanās ļāva noturēt atlikušo teritorijas trešdaļu separātistu kontrolē, lai sāktu Minskas pamiera sarunas.

Slikts pamiers slikta kara vietā 5. septembrī 18.00 stājās spēkā Minskas protokols. Divas minūtes pirms tā stāšanās spēkā teroristi jau paspēja izplatīt uzaicinājumu uz preses konferenci 9. septembrī, kurā likšot priekšā «pierādījumus, kā Ukraina pārkāpj pamieru»…

Diez vai kādu izbrīnīja fakti, kas apliecināja – separātisti pamieru tā arī nav ievērojuši. Lādiņi turpināja lidot, vienīgi mazākos apmēros nekā pirms tam. Bet Krievija turpinājusi pieslānīt Donbasu ar savu militāro tehniku, karamateriālu un personālu. Iesūtot Donbasā ieročus un cilvēkus apjomos, kādi nav redzēti kopš Otrā pasaules kara, spriedze nevarēja neizlauzties vairākās atklātās militārās sadursmēs.

Nevienu minūti pēc pamiera noslēgšanas neizbeidzās kauja par Doņeckas lidostu – ukraiņi to pameta tikai 20. janvārī pēc tam, kad iebruka abu termināļu stāvi un čupā sagāzās kontroltornis, kurā sēdēja ukraiņu snaiperi. Bet īstais pārbaudījums sākās pēc četrām dienām, kad teroristi ar jauniem spēkiem uzbruka stratēģiski svarīgajai rūpniecības un ostas pilsētai Mariupolei pie Azovas jūras, kas ļautu sākt veidot sauszemes koridoru no Krievijas uz okupēto Krimu.

Pilsētu notur brīvprātīgie

«Esam pārliecināti, ka mums izdosies noturēties un nepadoties separātistu spiedienam,» jau pirmās diennakts vidū pēc uzbrukuma Mariupolei pienāca informācija no ATO štāba iekšienes. Toreiz par to rakstīt nevarēja, taču pārliecība izrādījās pareiza. Pilsēta, kurā pašlaik palikusi tikai trešdaļa drosmīgāko iedzīvotāju, izturējusi vairākus separātistu uzbrukuma viļņus visa 2015. gada garumā.

«Pilsēta ir pustukša, aptiekas nestrādā, veikali tikai retumis. Visur braukā militārais personāls, vadā lielgabalus. Tanki. Tomēr Mariupole ir pie tā jau pieradusi,» stāsta latviešu uzņēmējs un sabiedriskais aktīvists Renārs Sproģis, kurš vedis humāno palīdzību uz Mariupoli. «Vietējie krievi veselām ģimenēm brīvprātīgi dodas rakt ierakumus, lai atbrīvotāji netiek viņus atbrīvot. Paši ikdienā runā krieviski, bet ir gatavi mirt par savu tēvzemi Ukrainu. Brīvprātīgie bataljoni, kas aizstāv pilsētu, atrodas tautas apgādē: viņiem uz pozīcijām atbalstītāji ar privātajām mašīnām pieved kartupeļus, baterijas, patronas, līdz pat tualetes papīram. Ir jābūt lielai drosmei, lai tā stātos pretī okupantiem ne vien komentāros kaut kur internetā, bet ikdienas darbā, kad jebkurā brīdī uz galvas var uzkrist TočkaU, GRAD vai Uragan lādiņš,» ar neslēptu apbrīnu saka R. Sproģis. Mariupolieši noturējuši savu pilsētu līdz šim brīdim.

Bardaks frontē noved pie Debaļceves

«Frontē joprojām valda bardaks, un tas attiecas gan uz mūsu pusi, gan teroristu pusi,» stāsta Timofejs Zlatkins. Viņam, kā praktiski ikvienam iedzīvotājam piefrontes joslā, ir divas lomas vienlaikus. Viņa pamatprofesija ir žurnālists, un viņš vāc ziņas no karadarbības rajoniem. Labprāt satiekas ar visādiem jauniņajiem, kuri nokļūst Doņeckas un Luhanskas apgabalos, un apskaidro tādus apstākļus, kuri uzzināmi tikai personīgajā pieredzē. Un vienlaikus viņš ir brīvprātīgais karotājs, kurš dodas iekšā kauju zonās, citreiz pat pāri frontes līnijai, kura daudzviet ir diezgan šķidra, un izpilda ATO kaujas uzdevumus.

«Konflikta sākumā bruņotajos spēkos valdīja nenormāla birokrātija. Mūsu diversiju un izlūkgrupa devās iekšā DNR kontrolētajās teritorijās, veica kaujas uzdevumus, bet pirms un pēc tam bija jāaizpilda neticama kaudze ar papīriem. Piebildīsim, ka teroristiem nebija jāpilda nekas – gribi, ej un laupi, slepkavo, notriec kaut Malaizijas lidmašīnu… Tagad organizatoriskais darbs ir uzlabojies: nav vairs jātērē laiks papīru aizpildīšanai. Varam izplānot kaujas uzdevumus un veikt tos, kad vien rodas iespēja,» stāsta Zlatkins, kuram sadursmju laikā izsisti pāris priekšzobi. Viņa stāstījumā dominē dažādi vispārēji raksturojumi un notikumu atstāsti, taču ārzemnieku priekšā viņš neizpauž pārāk konkrētas detaļas par to, ko viņi dara kaujas uzdevumu laikā. Kā tam arī būtu jābūt.

Šo ukraiņu spēku klibojošo koordināciju izmantoja DNR un LNR teroristi reizē, februāra gaitā ieņemot Debaļceves pilsētiņu, Vuhļehirskas un Lohvinoves ciemus. Šeit abas puses pārkāpa pamieru, Ukrainai zaudējot. Atbildot uz šo separātistu ofensīvu, brīvprātīgais pulks Azova līdz jūlijam atkaroja Širokines rajonu pie Mariupoles. Teroristu uzbrukums Doņeckas piepilsētai Mārjinkai beidzās ar Ukrainas uzvaru.

Domāšanas sadursme

Ukrainas pusē regulārā armija (mobilizētie un profesionālā dienesta kontraktnieki) joprojām darbojas pēc teju pilnīgi pretējiem principiem kā Nacionālā gvarde, kas līdzinās mūsu Zemessardzei. Līdz pat šim gadam Ukrainas armijā bija saglabājies padomju princips: karavīrs ir bezvārda neradījums, kuram nedrīkst ļaut neko zināt un kura eksistences mērķis – izpildīt priekšniecības pavēles absolūti burtiskā veidā. Toties Nacionālā gvarde, kura tā pa īstam darbojas tikai gadu un trīs mēnešus, stihiski izveidojusies pēc mūsu NATO spēku principiem: augstākā vadība dod virzienus un uzdevumus, bet bataljoni un pulki pēc tam paši izdomā, kā tos uz vietas ir reāli īstenot. Timofeja Zlatkina minētā dokumentu pildīšana pirms un pēc katra izlūkgājiena ir piemērs abu pieeju nesavienojamajai atšķirībai – ja brīvprātīgie karotāji par galveno uzskata sasniedzamos rezultātus ATO labā, tad regulārā armija ir nobijusies, vai tikai papīri ir kārtībā. Praktiskā pieeja operāciju plānošanai šobrīd, saasinoties karadarbībai, ir uzvarējusi.

Kāpēc teroristi pat vairākkārt šī gada laikā izziņojuši Minskas pamiera laušanu un rīko gan ikdienas apšaudes, gan masveida uzbrukumus? Lieta tāda, ka plakanajā stepē var karot vienīgi vasarā, kad sauss, un ziemā, kad stepe sasalst. Pavasarī un rudenī treknā melnzeme pārvēršas mīkstā putrā, pa kuru ar smago tehniku pabraukt nevar. Stepe nav izraibināta ar maziem viensētu piebraucamajiem celiņiem kā pie mums – ukraiņu stepe sastāv vienīgi no bezgalīgas lauksaimniecības zemes ar retiem krūmiem pa vidu. Tauta dzīvo pilsētās un ciematos, bet atsevišķās saimniecībās ļoti reti.

Diemžēl ir apstiprinājies Nacionālās gvardes priekšstats, ka ukraiņu Ģenerālštāba priekšnieks Viktors Muženko (t.s. parketa virsnieks) nav spējīgs saprātīgi vadīt antiterora operāciju. Piemēram, V. Muženko sacījis, ka «Širokinei nav stratēģiskas vērtības» un ka «Mārjinku varēja atstāt»; patiesībā bezgalīgajā stepē apdzīvotas vietas ar saviem ēku mūriem ir vienīgās vietas, kur to aizstāvji var patverties – Donbasā nav Karpati, kur var noslēpties aiz kalna vai mežā. ATO vīri uzsver: armiju štābos joprojām vadība pieder miera laikā karjeru taisījušajiem virsniekiem, kamēr faktiskā kara pieredze ir tiem ierindas vīriem, kuri jau gadu atrodas kaujaslaukā.

Kā norāda Jevhens Perebijnis, Ukrainas vēstnieks Latvijā – Minskas protokols darbojas tikai līdz šī gada beigām. Kas notiks pēc tam, pagaidām nezina neviens.