ASTROLOĢIJA: Šonakt pasaule novēro Saules aptumsumu. Kas tas ir?

© Scanpix

Šonakt, plkst. 00:44 pēc Latvijas laka pasaulē būs novērojams Saules aptumsusm, ko mēs šoreiz neredzam.

Mūs­die­nās pat lie­lā­kā da­ļa sko­lē­nu zi­na, ka Sau­les ap­tum­sums nav ne­kas bries­mīgs – lai­ku pa lai­kam Mē­ness, kas at­ro­das mū­su pla­nē­tai kriet­ni tu­vāk ne­kā Sau­le, vien­kār­ši aiz­sedz ska­tu uz to. At­ka­rī­bā no tā, cik tā­lu no Ze­mes to­brīd at­ro­das Mē­ness, ap­tum­su­mi mēdz būt da­žā­das for­mas, pil­ni vai da­ļē­ji, bet to mak­si­mā­lās fā­zes il­gums ne­pār­sniedz sep­ti­ņas ar pus­i mi­nū­tes.

 

Jau se­na­jās ci­vi­li­zā­ci­jās (Ķī­nā, Ēģip­tē, Ba­bi­lo­ni­jā) mā­cī­ti ļau­dis bi­ja ap­tvē­ru­ši li­kum­sa­ka­rī­bas, kas ļā­va ap­tu­ve­ni prog­no­zēt ap­tum­su­mu lai­ku, bet paš­laik sa­stā­dī­ti sa­rak­sti, ku­ros pre­cī­zi no­teikts, kā­dus ap­tum­su­mus mū­su pēc­te­či va­rēs no­vē­rot, pie­mē­ram, 2666. ga­dā – ja vien līdz tam lai­kam «ho­mo sa­piens» pa­ši se­vi ne­būs iz­nī­ci­nā­ju­ši bez­jē­dzī­gos ka­ros vai pie­sau­ku­ši kā­du Vi­su­ma mē­ro­ga ka­ta­kliz­mu. Gai­dot kār­tē­jo da­ļē­jo Sau­les ap­tum­su­mu, kas 23. ok­tob­rī būs no­vē­ro­jams Zie­meļ­ame­ri­kā un Krie­vi­jas Tā­la­jos Aus­tru­mos, no­lē­mām ne­daudz ie­lū­ko­ties vēs­tu­rē un no­skaid­rot, kā pret ap­tum­su­miem at­tie­cās mū­su tā­lie sen­či.

 

«Ap­ēdā­ji» de­be­sīs

Lai gan Sau­les ap­tum­su­mi no­tiek re­gu­lā­ri (ik ga­du vis­maz di­vas rei­zes), jā­ņem vē­rā, ka tie vien­lai­kus nav re­dza­mi uz vi­sas mū­su pla­nē­tas, bet ti­kai no­teik­tos re­ģi­onos. Mūs­die­nās as­tro­no­mi ap­lē­su­ši, ka kā­dā kon­krē­tā vie­tā pilns Sau­les ap­tum­sums no­vē­ro­jams vi­dē­ji rei­zi 370 ga­dos. Ša­jā lai­kā pa­spēj uz­augt un sa­vu mū­žu no­dzī­vot ne vie­na vien pa­au­dze, sa­vu­kārt ar mo­bi­li­tā­ti mū­su priekš­te­či ne­va­rē­ja le­po­ties un uz ci­tiem kon­ti­nen­tiem vē­rot ap­tum­su­mu ne­dzi­nās. Tā­pēc nav pār­stei­gums, ka šī pa­rā­dī­ba, kas pa­tie­sī­bā ir tik­pat da­bis­ka kā Mē­ness fā­žu mai­ņa, līdz pat sa­mē­rā ne­se­niem lai­kiem tā arī ne­ti­ka uz­ska­tī­ta par ik­die­niš­ķu. Bet kaut ko ne­pa­ras­tu se­nie cil­vē­ki bi­ja ra­du­ši trak­tēt kā bries­mu un gai­dā­mu ka­tas­tro­fu sig­nā­lu.

Daudz­viet pa­sau­lē ļau­dis uz­ska­tī­ja, ka ap­tum­su­ma lai­kā Sau­le tiek ap­ēs­ta. At­šķi­rī­ba ir vien tā, kā­das ra­dī­bas pa­veic šo ļau­no dar­bu. Ķī­nie­ši, pie­mē­ram, bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka pie vi­sa vai­nīgs ir iz­sal­cis pū­ķis – ugun­sri­jējs. Sa­ska­ņā ar vie­nu no vi­ņu le­ģen­dām, pū­ķis tie­ši no Sau­les sme­ļas sa­vus spē­kus un pēc kār­tī­gas mal­tī­tes do­das past­rā­dāt da­žā­das ne­lie­tī­bas, rei­zēm iz­nī­dē­jot ra­žu, no­lau­pot vald­nie­ka mei­tas vai spļau­jot ugu­ni uz cil­vē­kiem. Sa­vu­kārt in­die­šiem ir mīts par dē­mo­nu Ra­hu, kurš sa­vu­laik bez at­ļau­jas no­bau­dī­jis mū­žī­gās dzī­vī­bas un ne­mir­stī­bas nek­tā­ru. Sau­le un Mē­ness, ku­ri re­dzē­ju­ši šo pār­kā­pu­mu, par to pa­sū­dzē­ju­šies augst­āka­jiem die­viem, ku­ri so­dī­ju­ši dē­mo­nu, no­cēr­tot tam gal­vu. Ta­ču bi­jis jau par vē­lu, nek­tā­ru no­bau­dī­ju­sī gal­va bi­ja ie­man­to­ju­si ne­mir­stī­bu un lai­ku pa lai­kam sūdz­ma­ņiem at­rieb­jas, tos ap­ēdot. Ci­ta in­die­šu cilts gan uz­ska­ta, ka viss bi­jis pa­vi­sam ci­tā­di – Sau­le un Mē­ness reiz aiz­ņē­mu­šies dē­mo­na Dan­ko ba­gā­tī­bas, ta­ču ne­vē­las tās at­dot, tā­pēc dē­mons vi­ņiem uz­brūk.

Cit­viet bi­ja sa­vi, lo­kā­lie ļaun­da­ri. Lat­īņ­ame­ri­kas in­di­āņi, pie­mē­ram, uz­ska­tī­ja, ka Sau­li ap­tum­su­ma lai­kā ap­rij ja­gu­ārs, bet Vjet­na­mā bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka to da­ra mil­zīgs bruņ­ru­pu­cis. Ka­li­for­ni­jā dzī­vo­ju­šie se­ra­no cilts in­di­āņi tic, ka Sau­les ap­ēša­nā vai­no­ja­mi mi­ru­šo cil­vē­ku ga­ri – tie­sa, ne vi­si, bet to, ku­ri pēc nā­ves nav pie­tie­ka­mi go­di­nā­ti, ku­rus pie­mi­not nav veik­ti pie­nā­cī­gi upu­rē­ša­nas ri­tu­āli. Ru­mā­ni­jā ļau­dis uz­ska­tī­ju­ši, ka vai­nī­gi ir vilk­ači, bet Aiz­kar­pa­tu ie­dzī­vo­tā­ji, glu­ži tā­pat kā ķī­nie­ši, slie­ku­šies uz to, ka gais­mas un dzī­vī­bas avo­tam to­mēr uz­brūk pū­ķis.

Ti­cē­ju­miem, pro­tams, mēdz būt sa­vas mo­di­fi­kā­ci­jas. Pie­mē­ram, Po­li­jā un Bul­gā­ri­jā pū­ķis nav uz­ska­tīts par tik asins­kā­ru, lai ap­rī­tu Sau­li – rie­tum­slā­vu mi­to­lo­ģi­jā viņš to ti­kai un vie­nī­gi aiz­sedz, ta­ču past­āvē­ja uz­skats, ka, ne­vei­cot no­teik­tus ri­tu­ālus, pū­ķis Sau­les gais­mu var liegt uz il­gā­ku lai­ku, ie­spē­jams, pat uz mū­žī­bu. Pū­ķis, pro­tams, aso­ci­ējas ar čūs­kām, un Po­li­jas aus­tru­mos ļau­dis ti­cē­ju­ši, ka Sau­les ap­tum­su­mu ie­spē­jams iz­rai­sīt, pa­me­tot sau­les gais­mā no­sis­tu čūs­ku. Ir at­ro­da­mas lie­cī­bas, ka ar ļau­dīm, ku­ru īpa­šu­mos re­dzē­tas beig­tas čūs­kas vai zal­kši, vi­ņu kai­mi­ņi ne­žē­lī­gi iz­rē­ķi­nā­ju­šies. Bal­kā­nos sa­vu­kārt uz­ska­tīts, ka Sau­li rei­zēm mēdz no­zagt velns vai ra­ga­nas. Sa­ska­ņā ar kā­du bul­gā­ru kal­nie­šu le­ģen­du, ra­ga­nas mē­dzot šos de­be­su spī­dek­ļus no­gāzt uz Ze­mes un tad tos iz­slaukt – glu­ži kā go­vis.

Sau­li ie­spē­jams aiz­stā­vēt

Se­nat­nē lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku sau­les ap­tum­su­mu lai­kā mē­dza vien­kār­ši pa­slēp­ties, skai­tīt lūg­ša­nas (kurš nu ku­ru die­vu pie­sau­cot) un ce­rēt, ka viss ga­lu ga­lā beig­sies lai­mī­gi. Ta­ču vi­sos lai­kos un vi­sās vie­tās at­ra­du­šies arī dros­mi­nie­ki, ku­ri nav vē­lē­ju­šies sa­mie­ri­nā­ties ar to, ka kāds pū­ķis vai cits bries­mo­nis tā vien­kār­ši ap­rīs Sau­li un ar to arī vi­sai dzī­vī­bai uz Ze­mes pie­nāks gals. Cen­šo­ties ļaun­da­ri pa­dzīt, vi­ņi rī­bi­nā­ju­ši bun­gas, zva­nī­ju­ši zva­nus, klai­gā­ju­ši un dzie­dā­ju­ši, šā­vu­ši bries­mo­ņa vir­zie­nā bul­tas, mē­tā­ju­šies ar šķē­piem, bet vē­lāk, kad ti­ka iz­gud­rots šau­jam­pul­ve­ris, li­ku­ši lie­tā arī to.

Mūs­die­nās mēs zi­nām, ka ap­tum­sums ag­rāk vai vē­lāk beig­sies, jo gan Sau­lei, gan Mē­ne­sim jā­tur­pi­na savs ceļš pa de­bess ju­mu. Ta­ču se­nat­nē ļau­dis bi­ju­ši pār­lie­ci­nā­ti, ka tie­ši vi­ņu ak­tī­vā rī­cī­ba no­ve­du­si pie tā, ka bries­mo­ni iz­de­vies pa­dzīt un de­bess spī­dek­lis nav ap­rīts uz vi­siem lai­kiem. Lai gan – vēl ir jau­tā­jums, ko ša­jā ga­dī­ju­mā sa­prast ar vār­du «se­nat­ne». 2500 ga­du pirms mū­su ēras Ēģip­tes, Ba­bi­lo­ni­jas un Ķī­nas gud­ra­jiem vī­riem bi­ja ap­tu­ve­ni skaidrs, kā­du ie­mes­lu dēļ rei­zēm mēdz pa­zust Sau­le vai Mē­ness, bet tum­so­nī­gu un māņ­ti­cī­gu ļau­ti­ņu uz mū­su pla­nē­tas ne­kad nav trū­cis. Vēl 1877. ga­dā Tur­ci­jā Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā dār­dē­ju­si ska­ļa ka­no­nā­de – ie­dzī­vo­tā­ji ar ie­ro­čiem ro­kās aiz­stā­vē­ju­ši Sau­li, ko šai­tans jeb pats ne­la­bais mē­ģi­nā­jis no­zagt no de­bess ju­ma. Šis ga­dī­jums ne­bi­ja ne­kāds ie­stu­dē­jums vai tū­ris­tiem do­mā­ta tau­tas tra­dī­ci­ju de­mon­strē­ša­na – da­ļa ļau­žu pa­tie­šām bi­ja pār­bi­ju­šies. Bet at­se­viš­ķas Āf­ri­kas, Lat­īņ­ame­ri­kas un Āzi­jas pa­mat­ie­dzī­vo­tā­ju gru­pas arī mūs­die­nās tic, ka Sau­li pēc ap­tum­su­ma sāk­ša­nās ie­spē­jams at­gūt, ti­kai vei­cot no­teik­tus, bie­ži vien sa­mē­rā ag­re­sī­vus ri­tu­ālus, bet šo tra­dī­ci­ju ig­no­rē­ša­na no­ve­dīs pie tā, ka pie­nāks pa­sau­les gals.

Ne­lā­ga zī­me

To, ka ap­tum­su­mi ob­li­gā­ti ne­no­zī­mē pa­sau­les ga­lu, mū­su sen­či ap­tvē­ra, uz­krā­jo­ties in­for­mā­ci­jai par jau pie­dzī­vo­ta­jiem Sau­les vai Mē­ness ap­tum­su­miem. To­mēr par ne­lā­gu zī­mi tie ti­ku­ši uz­ska­tī­ti gan­drīz vi­sur pa­sau­lē. Iz­ņē­mums ša­jā zi­ņā ir, šķiet, vie­nī­gi Tai­ti – nav zi­nāms, kā­dēļ, bet ša­jā sa­lā ti­cis uz­ska­tīts, ka ap­tum­sums ir ļo­ti ro­man­tis­ka lie­ta, jo ša­jā brī­dī Sau­le un Mē­ness at­ra­du­ši brī­vu lai­ku, lai no­do­tos mī­les­tī­bai. Tai­ti ti­cē­ju­mu ie­tek­mē daž­viet iz­pla­tī­ju­sies tra­dī­ci­ja tie­ši ap­tum­su­ma brī­dī bil­di­nāt drau­dze­nes, jo vai­rāk tā­pēc, ka gre­dzen­vei­da Sau­les ap­tum­sums de­bess ju­mā pēc iz­ska­ta ļo­ti at­gā­di­na mir­dzo­šu lau­lī­bas gre­dze­nu.

Ta­ču tas ir ti­kai iz­ņē­mums – lie­lā­ko­ties ļau­dis uz­ska­tī­ju­ši, ka ap­tum­su­mi ir slik­ta zī­me, kas vēs­ta par vald­nie­ka nā­vi vai sma­gu sli­mī­bu (Ķī­nā), gai­dā­mu ka­ru (Kriev­ze­mē), epi­dē­mi­jām (Rie­tum­ei­ro­pā), da­bas ka­tas­tro­fām (In­di­jā) vai ne­ra­žu un ba­du (fak­tis­ki vi­sā pa­sau­lē). Kopš 1967. ga­da, kad kla­jā nā­ca jaun­ais «Ap­tum­su­mu ka­nons», ku­rā ap­ko­po­ta in­for­mā­ci­ja par vi­siem Sau­les ap­tum­su­miem, kas no­ti­ku­ši kopš 1207. ga­da pirms mū­su ēras, pēt­nie­ki cen­tu­šies at­rast kā­das li­kum­sa­ka­rī­bas, ta­ču, go­dī­gi sa­kot, tas īs­ti nav iz­de­vies. Dau­dzi dro­ši vien dzir­dē­ju­ši par to, ka ne­il­gi pēc 1853. ga­da ap­tum­su­ma Spā­ni­jā ša­jā val­stī no­ti­ka spē­cī­ga ze­mes­trī­ce, kas pra­sī­ja vis­maz 4000 cil­vē­ku dzī­vī­bas, vai arī par to, ka 1901. ga­da Sau­les ap­tum­su­mam se­ko­ja pos­to­šais Mon­pel­jē vul­kā­na iz­vir­dums Mar­ti­ni­kā. Ie­spai­dī­gi, ta­ču tā ir ti­kai da­ļa no ko­pē­jās ainas – pa­tie­sī­bā daudz bie­žāk ap­tum­su­miem ci­tas lie­las ka­tas­tro­fas vairs nav se­ko­ju­šas, vis­maz ta­jos re­ģi­onos, ku­ros ap­tum­su­mi bi­ju­ši no­vē­ro­ja­mi. Sa­vu­kārt vi­sas pa­sau­les mē­ro­gu pie­sauk­ša­na ša­jā ga­dī­ju­mā nav īs­ti ko­rek­ta. Jau sa­cīts, ka ik ga­du no­tiek vis­maz di­vi Sau­les ap­tum­su­mi, bet di­vus bū­tis­kus no­ti­ku­mus ga­dā, ku­ri kaut kā­dā vei­dā ie­tek­mē­ju­ši cil­vē­ci, al­laž ie­spē­jams pie­mek­lēt un vai­nu par to uz­velt tie­ši ap­tum­su­miem.

Tas at­tie­cas arī uz aizs­prie­du­mu, ka ap­tum­su­mi no­zī­mē drī­zu ka­ru. Bet vēl slik­tāk kri­ti­ku iz­tur ap­gal­vo­jums, ka ap­tum­sums no­zī­mē zau­dē­ju­mu ka­rā. Krie­vi­jas me­di­ji ša­jā sa­ka­rā pa­ras­ti mēdz at­sauk­ties uz «Teik­smu par Igo­ra kau­ju», ku­rā ap­rak­stī­ta 1185. ga­dā no­ti­ku­sī kau­ja starp Nov­go­ro­das kņa­za Igo­ra Svja­tos­la­va dē­la ka­ra­spē­ku un tjur­ku cil­ti po­lov­ciem. Īsi pirms kau­jas no­ti­cis Sau­les ap­tum­sums, ku­ru da­ļa Igo­ra ka­ra­vī­ru uz­tvē­ru­ši kā slik­tu zī­mi. Ka­ra­va­do­nis gan nav to ņē­mis vē­rā un vai nu nā­ka­ma­jā die­nā, vai die­nu pēc tam to­mēr ie­sais­tī­jies kau­jā un cie­tis sa­kā­vi. To­mēr, zi­not abu ka­ra­spē­ku at­ra­ša­nās vie­tas un sprie­žot lo­ģis­ki, ir skaidrs, ka šo pa­šu ap­tum­su­mu no­vē­ro­ja arī po­lov­cu ka­ra­vī­ri, lai gan par to ne­kā­dās hro­ni­kās nav rak­stīts. Līdz ar to vi­ņiem, kā uz­va­rē­tā­jiem, ap­tum­sums bi­ju­si ne­vis ne­lā­ga, bet gan la­ba zī­me! Līdz­īgi bi­ja ar 1944. ga­da ap­tum­su­mu, ko va­rē­ja no­vē­rot lie­lā­ka­jā da­ļā Eiro­pas. Sar­ka­na­jai ar­mi­jai tā iz­rā­dī­jās zī­me, kas pa­re­ģo­ja veik­smī­gu ofen­sī­vas tur­pi­nā­ju­mu, bet vēr­mah­tam vēs­tī­ja par pil­nī­gu na­cis­tis­kās Vā­ci­jas sa­kā­vi.

Bai­les no tā, ka ap­tum­sums var iz­rai­sīt ka­tas­tro­fā­lu no­ti­ku­mu at­tīs­tī­bu, ne­re­ti no­ve­du­šas līdz ie­dzī­vo­tā­ju his­tē­ri­jai un pat ne­mie­riem. Tā­pēc vi­sā pa­sau­lē vald­nie­kiem, ku­ri lie­lā­ka­jā da­ļā ga­dī­ju­mu bi­ja la­bi in­for­mē­ti par to, kā­dēļ no­tiek ap­tum­su­mi, nā­cies sniegt sa­viem pa­valst­nie­kiem do­zē­tu in­for­mā­ci­ju – no vie­nas pus­es, at­tu­rot tos no ne­kār­tī­bām un ma­ro­die­ris­ma, ko ne­iz­bē­ga­mi iz­rai­sa bau­mas par drī­zu pa­sau­les ga­lu (tā pirms 1654. ga­da ap­tum­su­ma no­ti­ka Nirn­ber­gā), bet no ot­ras – ne­pa­stās­tot vi­su pa­tie­sī­bu, jo vald­nie­ka (vai tas bi­ja cars, ka­ra­lis, im­pe­ra­tors vai cilts va­do­nis) uz­de­vums ta­ču bi­ja sa­gla­bāt ie­spai­du, ka viņš un ti­kai viņš ir pa­ša die­va iz­re­dzē­ta per­so­na, ku­rai lemts zi­nāt de­ta­ļas pat par Sau­les ap­tum­su­miem.

Re­zul­tā­tā ļau­žu māņ­ti­cī­bu tur­pi­nā­ju­ši iz­man­tot da­žā­du to­ta­li­tā­ru sek­tu va­do­ņi un ie­ka­ro­tā­ji. Kā­da le­ģen­da vēs­ta, ka 1504. ga­dā, sa­va ce­tur­tā ce­ļo­ju­ma uz Ame­ri­ku lai­kā, sla­ve­nais jū­ras­brau­cējs Kris­to­fors Ko­lumbs iz­man­to­jis zi­nā­ša­nas par gai­dā­mo Mē­ness ap­tum­su­mu. Viņš pie­spie­dis in­di­āņus pa­kļau­ties pēc tam, kad pie­rā­dī­jis tiem, ka spēj «no­lau­pīt» Mē­ne­si. Līdz­īgi at­ga­dī­ju­mi at­tie­cī­bā uz Sau­les ap­tum­su­miem ap­rak­stī­ti Mar­ka Tve­na ro­mā­nā «Ko­nek­ti­ku­tas jeņ­ķis ka­ra­ļa Ar­tu­ra gal­mā» un Hen­ri­ja Rai­de­ra He­gar­da dar­bā «Ķē­ni­ņa Zā­la­ma­na rak­tu­ves», bet vē­lāk ne­re­ti iz­man­to­ti ki­no in­dus­tri­jā. Lai gan tie ap­lie­ci­na, ka cil­vē­ka spē­jās nav ie­tek­mēt Sau­li, arī mūs­die­nās at­ro­das ne ma­zums ļau­ti­ņu, ku­ru stās­tus par to, kā kār­tē­jā ap­tum­su­ma re­zul­tā­tā sa­bruks in­ter­nets vai grau­jo­ši kri­tī­sies Do­va-Džon­sa in­dekss, ar prie­ku re­tran­slē da­ļa avī­žu un tele­vī­zi­jas ka­nā­lu. At­tie­cī­bā un pa­sau­les tī­mek­li prog­no­zes pa­gai­dām nav pie­pil­dī­ju­šās, bet zi­nā­mu pa­ni­ku bir­žās māņ­ti­cī­gi (un, pro­tams, ļo­ti tu­rī­gi) cil­vē­ki gan spēj ra­dīt, jo tur spē­kā ir do­mi­no efekts un bie­ži vien ar pir­kša­nas/pār­do­ša­nas ak­ci­jām no­dar­bo­jas ro­bo­ti, ku­riem nav ne ma­zā­kās jaus­mas, ka pēk­šņās kur­sa svār­stī­bas ir no­ti­ku­šas ap­tum­su­ma re­zul­tā­tā.

Hin­duis­tu ri­tu­āli

Da­žā­dām tau­tām ir da­žā­di ti­cē­ju­mi par to, kas da­rāms vai, glu­ži ot­rā­di, ne­kā­dā ga­dī­ju­mā nav da­rāms Sau­les ap­tum­su­mu lai­kā. Mūs­die­nās lie­lā­ka­jai da­ļai no tiem ir ti­kai et­no­grā­fis­ka no­zī­me, un ļau­dis ik­die­nā ne­mēdz ie­vē­rot se­nās tra­dī­ci­jas. Bū­tisks iz­ņē­mums ir hin­duis­ti – die­nās, kad In­di­jā ir no­vē­ro­jams Sau­les ap­tum­sums, ie­spē­jams pār­lie­ci­nā­ties par to, ka mil­jo­ni, pat des­mi­tiem mil­jo­nu cil­vē­ku stin­gri se­ko sa­vu priekš­te­ču iz­strā­dā­ta­jiem ri­tu­āliem. «No ga­rī­gās dzī­ves vie­dok­ļa tā ir lie­lis­ka die­na vi­su vei­du re­li­ģis­ka­jiem ri­tu­āliem. Sau­les ap­tum­su­ma die­nā tie dod daudz re­dza­mā­ku re­zul­tā­tu ne­kā jeb­ku­rā ci­tā die­nā,» 2009. ga­dā, kad In­di­jā ti­ka no­vē­rots pilns Sau­les ap­tum­sums, zi­ņu aģen­tū­rai «Re­uters» sa­cī­jis Bhai­lals Šar­ma, kurš bi­ja ie­ra­dies uz ri­tu­ālu maz­gā­ša­nos svē­tās upes Gan­gas ūde­ņos.

Arī hin­duis­ti uz­ska­ta, ka ap­tum­su­mi nav ne­kā­da la­bā zī­me, ta­ču ir pār­lie­ci­nā­ti, ka pel­de svē­ta­jos ūde­ņos ne ti­kai pa­glābs no ne­ra­žas vai da­bas ka­tas­tro­fām, bet arī pa­lī­dzēs uz­la­bot dzī­vi pēc nā­ves. Sa­ska­ņā ar hin­duis­tu le­ģen­dām, gais­ma, kas līdz Ze­mei no­nāk Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā, ir in­dī­ga. Tā­pēc vi­ņi ne­ēd ne ti­kai pēc ap­tum­su­ma sāk­ša­nās, bet mēdz ga­vē­ni uz­sākt 12 stun­das pirms šī brī­ža. Vi­si tem­pļi ap­tum­su­ma lai­kā ir slēg­ti, bet pirms to at­vēr­ša­nas tiek veik­ti spe­ci­āli ri­tu­āli, ku­ru mēr­ķis ir nei­tra­li­zēt kai­tī­gā sta­ro­ju­ma ie­dar­bī­bu. Hin­duis­ti arī uz­ska­ta, ka ap­tum­su­ma lai­kā nav ie­tei­cams ķer­ties pie kā­diem sva­rī­giem dar­biem vai no­do­ties iz­klai­dēm. Sa­vu­kārt sie­vie­tes, ku­ras ir mā­tes ce­rī­bās, ap­tum­su­ma lai­kā ne­drīkst iz­iet ār­pus mā­jas, ku­ras lo­gi tiek rū­pī­gi aiz­klā­ti, lai ne­pie­ļau­tu slik­tā sta­ro­ju­ma ie­kļū­ša­nu ēkā. In­die­ši uz­ska­ta, ka tie­ši grūt­nie­ces ap­tum­su­ma lai­kā ir pa­šas ne­aiz­sar­gā­tā­kās, ci­ta star­pā vi­ņām ša­jā die­nā nav vē­lams lie­tot asus priekš­me­tus, pie­mē­ram, ada­tas, šķē­res vai na­žus. Past­āv ti­cē­jums, ka pre­tē­jā ga­dī­ju­mā bērns var pie­dzimt ar sa­griez­tiem iek­šē­jiem or­gā­niem.

Sau­le ūdens at­spul­gā

Tra­dī­ci­jas, kas sais­tī­tas ar Sau­les ap­tum­su­miem, bie­ži vien at­gā­di­na par di­vu se­no sti­hi­ju – uguns un ūdens – cī­ņu. Ik­die­nā Sau­les gais­ma, kas tiek uz­ska­tī­ta par ugu­ni, sim­bo­li­zē dzī­vī­bu uz Ze­mes, ta­ču ap­tum­su­mu die­nās tā tiek uz­ska­tī­ta par kai­tī­gu. Lai arī kā­das bai­les mū­su sen­či iz­ju­tu­ši no ap­tum­su­miem, vie­na no «ho­mo sa­piens» rak­stu­rī­gā­ka­jām īpa­šī­bām al­laž bi­ju­si zi­nāt­kā­re. To, ka tie­ši ska­tī­ties uz Sau­li nav ie­tei­cams, ļau­dis ap­tvē­ru­ši jau sen­se­nā pa­gāt­nē, un daudz­viet ap­tum­su­mi no­vē­ro­ti, rau­go­ties de­bess ju­ma at­spul­gā – ar ūde­ni pie­pil­dī­tos trau­kos. Šā­da rī­cī­ba bi­ja ļo­ti ra­ci­onā­la, jo ne­no­ve­da pie re­dzes bo­jā­ju­miem, ta­ču gad­sim­tiem il­gi tai bi­jis viens un tas pats iz­skaid­ro­jums – ūdens nei­tra­li­zē­jot in­dī­gos sta­rus, kas ro­das Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā. Pie­mē­ram, Ja­pā­nā pirms ap­tum­su­miem cil­vē­ki kār­tī­gi aiz­tai­sī­ju­ši akas, jo uz­ska­tī­ju­ši, ka sta­ro­jums var sai­ndēt dze­ra­mo ūde­ni, bet In­di­jā nav pie­ņemts lie­tot uz­tu­rā ūde­ni, kas ap­tum­su­ma lai­kā at­ra­dies gai­šā vie­tā. Sa­vu­kārt slā­vu tau­tas uz­ska­tī­ju­šas, ka ūdens, ar ku­ra starp­nie­cī­bu no­vē­rots ap­tum­sums, ie­gūst ma­ģis­kas un dzied­nie­cis­kas spē­jas. In­te­re­san­ti, ka vēl 2006. ga­dā, kad Ap­vie­no­ta­jos Arā­bu Emi­rā­tos vai­rā­ki pla­ne­tā­ri­ji un ob­ser­va­to­ri­jas aici­nā­ja cil­vē­kus no­vē­rot pil­nu Sau­les ap­tum­su­mu ar te­le­sko­piem, kas ap­rī­ko­ti, lai aiz­sar­gā­tu re­dzi, at­sau­cī­ba bi­ja ļo­ti ma­za, jo ie­dzī­vo­tā­ju vai­rā­kums bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka uz Sau­li drīkst ska­tī­ties ti­kai at­spul­gā.

 

(tur­ki) Jau kopš aiz­vēs­tu­ris­kiem lai­kiem ka­ra­gā­jie­ni ti­ku­ši plā­no­ti sa­ska­ņā ar Sau­les vai Mē­ness ap­tum­su­mu gra­fi­ku. XVII gad­sim­ta Os­ma­ņu im­pē­ri­ja ša­jā zi­ņā ne­bi­ja iz­ņē­mums.

 

(in­die­si) Hin­duis­ti uz­ska­ta, ka Sau­les ap­tum­su­ma die­nā ir liet­de­rī­ga maz­gā­ša­nās svē­ta­jos ūde­ņos, pie­mē­ram, Gan­gas upē. Ri­tu­āls ne ti­kai pa­līdz no­vērst ka­tas­tro­fas, bet arī uz­la­bo pēc­nā­ves dzī­vi.

 

(lie­la bil­de) Lai gan Sau­les ap­tum­su­mi no­tiek re­gu­lā­ri, tā ir pie­tie­ka­mi re­ta da­bas pa­rā­dī­ba, kas vei­ci­na da­žā­du aizs­prie­du­mu, ti­cē­ju­mu un tra­dī­ci­ju ra­ša­nos.

(pa­kis­ta­na) Pa­kis­tā­nā uz­ska­ta, ka, Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā ie­ro­kot zem­ē sli­mu bēr­nu, viņš tiks iz­dzie­di­nāts.

 

(ba­bi­lo­nie­si) 763. ga­dā pirms mū­su ēras Ba­bi­lo­ni­jas ie­dzī­vo­tā­ji bi­ja pār­lie­ci­nā­ti, ka gal­ma as­tro­lo­gu prog­no­zē­tais Sau­les ap­tum­sums no­ve­dīs pie pa­sau­les ga­la.

(tai­ze­me) Tai­ze­mes bu­dis­ti pirms Sau­les ap­tum­su­miem jo­pro­jām cen­šas pie­la­bi­nāt ļau­nos ga­rus, lai tie Sau­li ne­no­zag­tu uz vi­siem lai­kiem.

(ki­nie­si) Ķī­nie­ši ir pār­lie­ci­nā­ti, ka ap­tum­su­ma lai­kā Sau­li ēd ļauns ugun­sri­jējs pū­ķis.

Pasaulē

ASV un Meksikas robežas siena tiks nokrāsota melnā krāsā pēc ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojuma, paziņoja Iekšzemes drošības ministre Kristi Noema. Melnās krāsas dēļ siena saulē kļūs karstāka un tajā būs gandrīz neiespējami uzkāpt, uzskata Baltais nams, raksta "The Insider".

Svarīgākais