Šonakt, plkst. 00:44 pēc Latvijas laka pasaulē būs novērojams Saules aptumsusm, ko mēs šoreiz neredzam.
Mūsdienās pat lielākā daļa skolēnu zina, ka Saules aptumsums nav nekas briesmīgs – laiku pa laikam Mēness, kas atrodas mūsu planētai krietni tuvāk nekā Saule, vienkārši aizsedz skatu uz to. Atkarībā no tā, cik tālu no Zemes tobrīd atrodas Mēness, aptumsumi mēdz būt dažādas formas, pilni vai daļēji, bet to maksimālās fāzes ilgums nepārsniedz septiņas ar pusi minūtes.
Jau senajās civilizācijās (Ķīnā, Ēģiptē, Babilonijā) mācīti ļaudis bija aptvēruši likumsakarības, kas ļāva aptuveni prognozēt aptumsumu laiku, bet pašlaik sastādīti saraksti, kuros precīzi noteikts, kādus aptumsumus mūsu pēcteči varēs novērot, piemēram, 2666. gadā – ja vien līdz tam laikam «homo sapiens» paši sevi nebūs iznīcinājuši bezjēdzīgos karos vai piesaukuši kādu Visuma mēroga kataklizmu. Gaidot kārtējo daļējo Saules aptumsumu, kas 23. oktobrī būs novērojams Ziemeļamerikā un Krievijas Tālajos Austrumos, nolēmām nedaudz ielūkoties vēsturē un noskaidrot, kā pret aptumsumiem attiecās mūsu tālie senči.
«Apēdāji» debesīs
Lai gan Saules aptumsumi notiek regulāri (ik gadu vismaz divas reizes), jāņem vērā, ka tie vienlaikus nav redzami uz visas mūsu planētas, bet tikai noteiktos reģionos. Mūsdienās astronomi aplēsuši, ka kādā konkrētā vietā pilns Saules aptumsums novērojams vidēji reizi 370 gados. Šajā laikā paspēj uzaugt un savu mūžu nodzīvot ne viena vien paaudze, savukārt ar mobilitāti mūsu priekšteči nevarēja lepoties un uz citiem kontinentiem vērot aptumsumu nedzinās. Tāpēc nav pārsteigums, ka šī parādība, kas patiesībā ir tikpat dabiska kā Mēness fāžu maiņa, līdz pat samērā neseniem laikiem tā arī netika uzskatīta par ikdienišķu. Bet kaut ko neparastu senie cilvēki bija raduši traktēt kā briesmu un gaidāmu katastrofu signālu.
Daudzviet pasaulē ļaudis uzskatīja, ka aptumsuma laikā Saule tiek apēsta. Atšķirība ir vien tā, kādas radības paveic šo ļauno darbu. Ķīnieši, piemēram, bija pārliecināti, ka pie visa vainīgs ir izsalcis pūķis – ugunsrijējs. Saskaņā ar vienu no viņu leģendām, pūķis tieši no Saules smeļas savus spēkus un pēc kārtīgas maltītes dodas pastrādāt dažādas nelietības, reizēm iznīdējot ražu, nolaupot valdnieka meitas vai spļaujot uguni uz cilvēkiem. Savukārt indiešiem ir mīts par dēmonu Rahu, kurš savulaik bez atļaujas nobaudījis mūžīgās dzīvības un nemirstības nektāru. Saule un Mēness, kuri redzējuši šo pārkāpumu, par to pasūdzējušies augstākajiem dieviem, kuri sodījuši dēmonu, nocērtot tam galvu. Taču bijis jau par vēlu, nektāru nobaudījusī galva bija iemantojusi nemirstību un laiku pa laikam sūdzmaņiem atriebjas, tos apēdot. Cita indiešu cilts gan uzskata, ka viss bijis pavisam citādi – Saule un Mēness reiz aizņēmušies dēmona Danko bagātības, taču nevēlas tās atdot, tāpēc dēmons viņiem uzbrūk.
Citviet bija savi, lokālie ļaundari. Latīņamerikas indiāņi, piemēram, uzskatīja, ka Sauli aptumsuma laikā aprij jaguārs, bet Vjetnamā bija pārliecināti, ka to dara milzīgs bruņrupucis. Kalifornijā dzīvojušie serano cilts indiāņi tic, ka Saules apēšanā vainojami mirušo cilvēku gari – tiesa, ne visi, bet to, kuri pēc nāves nav pietiekami godināti, kurus pieminot nav veikti pienācīgi upurēšanas rituāli. Rumānijā ļaudis uzskatījuši, ka vainīgi ir vilkači, bet Aizkarpatu iedzīvotāji, gluži tāpat kā ķīnieši, sliekušies uz to, ka gaismas un dzīvības avotam tomēr uzbrūk pūķis.
Ticējumiem, protams, mēdz būt savas modifikācijas. Piemēram, Polijā un Bulgārijā pūķis nav uzskatīts par tik asinskāru, lai aprītu Sauli – rietumslāvu mitoloģijā viņš to tikai un vienīgi aizsedz, taču pastāvēja uzskats, ka, neveicot noteiktus rituālus, pūķis Saules gaismu var liegt uz ilgāku laiku, iespējams, pat uz mūžību. Pūķis, protams, asociējas ar čūskām, un Polijas austrumos ļaudis ticējuši, ka Saules aptumsumu iespējams izraisīt, pametot saules gaismā nosistu čūsku. Ir atrodamas liecības, ka ar ļaudīm, kuru īpašumos redzētas beigtas čūskas vai zalkši, viņu kaimiņi nežēlīgi izrēķinājušies. Balkānos savukārt uzskatīts, ka Sauli reizēm mēdz nozagt velns vai raganas. Saskaņā ar kādu bulgāru kalniešu leģendu, raganas mēdzot šos debesu spīdekļus nogāzt uz Zemes un tad tos izslaukt – gluži kā govis.
Sauli iespējams aizstāvēt
Senatnē lielākā daļa cilvēku saules aptumsumu laikā mēdza vienkārši paslēpties, skaitīt lūgšanas (kurš nu kuru dievu piesaucot) un cerēt, ka viss galu galā beigsies laimīgi. Taču visos laikos un visās vietās atradušies arī drosminieki, kuri nav vēlējušies samierināties ar to, ka kāds pūķis vai cits briesmonis tā vienkārši aprīs Sauli un ar to arī visai dzīvībai uz Zemes pienāks gals. Cenšoties ļaundari padzīt, viņi rībinājuši bungas, zvanījuši zvanus, klaigājuši un dziedājuši, šāvuši briesmoņa virzienā bultas, mētājušies ar šķēpiem, bet vēlāk, kad tika izgudrots šaujampulveris, likuši lietā arī to.
Mūsdienās mēs zinām, ka aptumsums agrāk vai vēlāk beigsies, jo gan Saulei, gan Mēnesim jāturpina savs ceļš pa debess jumu. Taču senatnē ļaudis bijuši pārliecināti, ka tieši viņu aktīvā rīcība novedusi pie tā, ka briesmoni izdevies padzīt un debess spīdeklis nav aprīts uz visiem laikiem. Lai gan – vēl ir jautājums, ko šajā gadījumā saprast ar vārdu «senatne». 2500 gadu pirms mūsu ēras Ēģiptes, Babilonijas un Ķīnas gudrajiem vīriem bija aptuveni skaidrs, kādu iemeslu dēļ reizēm mēdz pazust Saule vai Mēness, bet tumsonīgu un māņticīgu ļautiņu uz mūsu planētas nekad nav trūcis. Vēl 1877. gadā Turcijā Saules aptumsuma laikā dārdējusi skaļa kanonāde – iedzīvotāji ar ieročiem rokās aizstāvējuši Sauli, ko šaitans jeb pats nelabais mēģinājis nozagt no debess juma. Šis gadījums nebija nekāds iestudējums vai tūristiem domāta tautas tradīciju demonstrēšana – daļa ļaužu patiešām bija pārbijušies. Bet atsevišķas Āfrikas, Latīņamerikas un Āzijas pamatiedzīvotāju grupas arī mūsdienās tic, ka Sauli pēc aptumsuma sākšanās iespējams atgūt, tikai veicot noteiktus, bieži vien samērā agresīvus rituālus, bet šo tradīciju ignorēšana novedīs pie tā, ka pienāks pasaules gals.
Nelāga zīme
To, ka aptumsumi obligāti nenozīmē pasaules galu, mūsu senči aptvēra, uzkrājoties informācijai par jau piedzīvotajiem Saules vai Mēness aptumsumiem. Tomēr par nelāgu zīmi tie tikuši uzskatīti gandrīz visur pasaulē. Izņēmums šajā ziņā ir, šķiet, vienīgi Taiti – nav zināms, kādēļ, bet šajā salā ticis uzskatīts, ka aptumsums ir ļoti romantiska lieta, jo šajā brīdī Saule un Mēness atraduši brīvu laiku, lai nodotos mīlestībai. Taiti ticējumu ietekmē dažviet izplatījusies tradīcija tieši aptumsuma brīdī bildināt draudzenes, jo vairāk tāpēc, ka gredzenveida Saules aptumsums debess jumā pēc izskata ļoti atgādina mirdzošu laulības gredzenu.
Taču tas ir tikai izņēmums – lielākoties ļaudis uzskatījuši, ka aptumsumi ir slikta zīme, kas vēsta par valdnieka nāvi vai smagu slimību (Ķīnā), gaidāmu karu (Krievzemē), epidēmijām (Rietumeiropā), dabas katastrofām (Indijā) vai neražu un badu (faktiski visā pasaulē). Kopš 1967. gada, kad klajā nāca jaunais «Aptumsumu kanons», kurā apkopota informācija par visiem Saules aptumsumiem, kas notikuši kopš 1207. gada pirms mūsu ēras, pētnieki centušies atrast kādas likumsakarības, taču, godīgi sakot, tas īsti nav izdevies. Daudzi droši vien dzirdējuši par to, ka neilgi pēc 1853. gada aptumsuma Spānijā šajā valstī notika spēcīga zemestrīce, kas prasīja vismaz 4000 cilvēku dzīvības, vai arī par to, ka 1901. gada Saules aptumsumam sekoja postošais Monpeljē vulkāna izvirdums Martinikā. Iespaidīgi, taču tā ir tikai daļa no kopējās ainas – patiesībā daudz biežāk aptumsumiem citas lielas katastrofas vairs nav sekojušas, vismaz tajos reģionos, kuros aptumsumi bijuši novērojami. Savukārt visas pasaules mērogu piesaukšana šajā gadījumā nav īsti korekta. Jau sacīts, ka ik gadu notiek vismaz divi Saules aptumsumi, bet divus būtiskus notikumus gadā, kuri kaut kādā veidā ietekmējuši cilvēci, allaž iespējams piemeklēt un vainu par to uzvelt tieši aptumsumiem.
Tas attiecas arī uz aizspriedumu, ka aptumsumi nozīmē drīzu karu. Bet vēl sliktāk kritiku iztur apgalvojums, ka aptumsums nozīmē zaudējumu karā. Krievijas mediji šajā sakarā parasti mēdz atsaukties uz «Teiksmu par Igora kauju», kurā aprakstīta 1185. gadā notikusī kauja starp Novgorodas kņaza Igora Svjatoslava dēla karaspēku un tjurku cilti polovciem. Īsi pirms kaujas noticis Saules aptumsums, kuru daļa Igora karavīru uztvēruši kā sliktu zīmi. Karavadonis gan nav to ņēmis vērā un vai nu nākamajā dienā, vai dienu pēc tam tomēr iesaistījies kaujā un cietis sakāvi. Tomēr, zinot abu karaspēku atrašanās vietas un spriežot loģiski, ir skaidrs, ka šo pašu aptumsumu novēroja arī polovcu karavīri, lai gan par to nekādās hronikās nav rakstīts. Līdz ar to viņiem, kā uzvarētājiem, aptumsums bijusi nevis nelāga, bet gan laba zīme! Līdzīgi bija ar 1944. gada aptumsumu, ko varēja novērot lielākajā daļā Eiropas. Sarkanajai armijai tā izrādījās zīme, kas pareģoja veiksmīgu ofensīvas turpinājumu, bet vērmahtam vēstīja par pilnīgu nacistiskās Vācijas sakāvi.
Bailes no tā, ka aptumsums var izraisīt katastrofālu notikumu attīstību, nereti novedušas līdz iedzīvotāju histērijai un pat nemieriem. Tāpēc visā pasaulē valdniekiem, kuri lielākajā daļā gadījumu bija labi informēti par to, kādēļ notiek aptumsumi, nācies sniegt saviem pavalstniekiem dozētu informāciju – no vienas puses, atturot tos no nekārtībām un marodierisma, ko neizbēgami izraisa baumas par drīzu pasaules galu (tā pirms 1654. gada aptumsuma notika Nirnbergā), bet no otras – nepastāstot visu patiesību, jo valdnieka (vai tas bija cars, karalis, imperators vai cilts vadonis) uzdevums taču bija saglabāt iespaidu, ka viņš un tikai viņš ir paša dieva izredzēta persona, kurai lemts zināt detaļas pat par Saules aptumsumiem.
Rezultātā ļaužu māņticību turpinājuši izmantot dažādu totalitāru sektu vadoņi un iekarotāji. Kāda leģenda vēsta, ka 1504. gadā, sava ceturtā ceļojuma uz Ameriku laikā, slavenais jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs izmantojis zināšanas par gaidāmo Mēness aptumsumu. Viņš piespiedis indiāņus pakļauties pēc tam, kad pierādījis tiem, ka spēj «nolaupīt» Mēnesi. Līdzīgi atgadījumi attiecībā uz Saules aptumsumiem aprakstīti Marka Tvena romānā «Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā» un Henrija Raidera Hegarda darbā «Ķēniņa Zālamana raktuves», bet vēlāk nereti izmantoti kino industrijā. Lai gan tie apliecina, ka cilvēka spējās nav ietekmēt Sauli, arī mūsdienās atrodas ne mazums ļautiņu, kuru stāstus par to, kā kārtējā aptumsuma rezultātā sabruks internets vai graujoši kritīsies Dova-Džonsa indekss, ar prieku retranslē daļa avīžu un televīzijas kanālu. Attiecībā un pasaules tīmekli prognozes pagaidām nav piepildījušās, bet zināmu paniku biržās māņticīgi (un, protams, ļoti turīgi) cilvēki gan spēj radīt, jo tur spēkā ir domino efekts un bieži vien ar pirkšanas/pārdošanas akcijām nodarbojas roboti, kuriem nav ne mazākās jausmas, ka pēkšņās kursa svārstības ir notikušas aptumsuma rezultātā.
Hinduistu rituāli
Dažādām tautām ir dažādi ticējumi par to, kas darāms vai, gluži otrādi, nekādā gadījumā nav darāms Saules aptumsumu laikā. Mūsdienās lielākajai daļai no tiem ir tikai etnogrāfiska nozīme, un ļaudis ikdienā nemēdz ievērot senās tradīcijas. Būtisks izņēmums ir hinduisti – dienās, kad Indijā ir novērojams Saules aptumsums, iespējams pārliecināties par to, ka miljoni, pat desmitiem miljonu cilvēku stingri seko savu priekšteču izstrādātajiem rituāliem. «No garīgās dzīves viedokļa tā ir lieliska diena visu veidu reliģiskajiem rituāliem. Saules aptumsuma dienā tie dod daudz redzamāku rezultātu nekā jebkurā citā dienā,» 2009. gadā, kad Indijā tika novērots pilns Saules aptumsums, ziņu aģentūrai «Reuters» sacījis Bhailals Šarma, kurš bija ieradies uz rituālu mazgāšanos svētās upes Gangas ūdeņos.
Arī hinduisti uzskata, ka aptumsumi nav nekāda labā zīme, taču ir pārliecināti, ka pelde svētajos ūdeņos ne tikai paglābs no neražas vai dabas katastrofām, bet arī palīdzēs uzlabot dzīvi pēc nāves. Saskaņā ar hinduistu leģendām, gaisma, kas līdz Zemei nonāk Saules aptumsuma laikā, ir indīga. Tāpēc viņi neēd ne tikai pēc aptumsuma sākšanās, bet mēdz gavēni uzsākt 12 stundas pirms šī brīža. Visi tempļi aptumsuma laikā ir slēgti, bet pirms to atvēršanas tiek veikti speciāli rituāli, kuru mērķis ir neitralizēt kaitīgā starojuma iedarbību. Hinduisti arī uzskata, ka aptumsuma laikā nav ieteicams ķerties pie kādiem svarīgiem darbiem vai nodoties izklaidēm. Savukārt sievietes, kuras ir mātes cerībās, aptumsuma laikā nedrīkst iziet ārpus mājas, kuras logi tiek rūpīgi aizklāti, lai nepieļautu sliktā starojuma iekļūšanu ēkā. Indieši uzskata, ka tieši grūtnieces aptumsuma laikā ir pašas neaizsargātākās, cita starpā viņām šajā dienā nav vēlams lietot asus priekšmetus, piemēram, adatas, šķēres vai nažus. Pastāv ticējums, ka pretējā gadījumā bērns var piedzimt ar sagrieztiem iekšējiem orgāniem.
Saule ūdens atspulgā
Tradīcijas, kas saistītas ar Saules aptumsumiem, bieži vien atgādina par divu seno stihiju – uguns un ūdens – cīņu. Ikdienā Saules gaisma, kas tiek uzskatīta par uguni, simbolizē dzīvību uz Zemes, taču aptumsumu dienās tā tiek uzskatīta par kaitīgu. Lai arī kādas bailes mūsu senči izjutuši no aptumsumiem, viena no «homo sapiens» raksturīgākajām īpašībām allaž bijusi zinātkāre. To, ka tieši skatīties uz Sauli nav ieteicams, ļaudis aptvēruši jau sensenā pagātnē, un daudzviet aptumsumi novēroti, raugoties debess juma atspulgā – ar ūdeni piepildītos traukos. Šāda rīcība bija ļoti racionāla, jo nenoveda pie redzes bojājumiem, taču gadsimtiem ilgi tai bijis viens un tas pats izskaidrojums – ūdens neitralizējot indīgos starus, kas rodas Saules aptumsuma laikā. Piemēram, Japānā pirms aptumsumiem cilvēki kārtīgi aiztaisījuši akas, jo uzskatījuši, ka starojums var saindēt dzeramo ūdeni, bet Indijā nav pieņemts lietot uzturā ūdeni, kas aptumsuma laikā atradies gaišā vietā. Savukārt slāvu tautas uzskatījušas, ka ūdens, ar kura starpniecību novērots aptumsums, iegūst maģiskas un dziednieciskas spējas. Interesanti, ka vēl 2006. gadā, kad Apvienotajos Arābu Emirātos vairāki planetāriji un observatorijas aicināja cilvēkus novērot pilnu Saules aptumsumu ar teleskopiem, kas aprīkoti, lai aizsargātu redzi, atsaucība bija ļoti maza, jo iedzīvotāju vairākums bija pārliecināti, ka uz Sauli drīkst skatīties tikai atspulgā.
(turki) Jau kopš aizvēsturiskiem laikiem karagājieni tikuši plānoti saskaņā ar Saules vai Mēness aptumsumu grafiku. XVII gadsimta Osmaņu impērija šajā ziņā nebija izņēmums.
(indiesi) Hinduisti uzskata, ka Saules aptumsuma dienā ir lietderīga mazgāšanās svētajos ūdeņos, piemēram, Gangas upē. Rituāls ne tikai palīdz novērst katastrofas, bet arī uzlabo pēcnāves dzīvi.
(liela bilde) Lai gan Saules aptumsumi notiek regulāri, tā ir pietiekami reta dabas parādība, kas veicina dažādu aizspriedumu, ticējumu un tradīciju rašanos.
(pakistana) Pakistānā uzskata, ka, Saules aptumsuma laikā ierokot zemē slimu bērnu, viņš tiks izdziedināts.
(babiloniesi) 763. gadā pirms mūsu ēras Babilonijas iedzīvotāji bija pārliecināti, ka galma astrologu prognozētais Saules aptumsums novedīs pie pasaules gala.
(taizeme) Taizemes budisti pirms Saules aptumsumiem joprojām cenšas pielabināt ļaunos garus, lai tie Sauli nenozagtu uz visiem laikiem.
(kiniesi) Ķīnieši ir pārliecināti, ka aptumsuma laikā Sauli ēd ļauns ugunsrijējs pūķis.