Uz jebkuru dzīves problēmu vienmēr lielākā vai mazākā mērā ir attiecināma konkrēta tiesību norma. Savukārt katru tiesību normu, kas regulē to vai citu dzīves jomu, noteikti ir izstrādājusi grupa autoru. Un ir Saeimas deputāti, kuri šīs normas ir pieņēmuši. Un no tā, kā deputāti saredz problēmu, kāda ir viņu pieeja tās risināšanai un cik viņi ir patstāvīgi un kompetenti, ir atkarīgs, kā mēs dzīvosim – visa sabiedrība un katrs no mums kā indivīds. Ļoti uzskatāmi to demonstrē arī Latvijas tiesību akti mājokļu jomā.
Kad 1991. gadā aizsākās vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas process un vecais dzīvojamais fonds tika atdots ēku agrākajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, notika visa dzīvojamā fonda sadalīšana jaunajā fondā, kas palika valstij, un milzīgā skaitā īpašniekiem atdotu dzīvojamo ēku, kas parasti ir daudzdzīvokļu nami, kuros kopumā mitinās daudzi tūkstoši cilvēku.
Pirmais jautājums, kas radās un uzreiz kļuva akūts, bija jautājums par īres līgumiem. Līdz 1991. gadam lielāko daļu mājokļu veidoja īres mājokļi, kas tika saņemti, varētu teikt, beztermiņa lietošanā saskaņā ar noteiktiem valsts diktētiem nosacījumiem. Mainoties īpašuma formai, parādījās dzīvokļu privātīpašums un radās nepieciešamība noregulēt visas ar to saistītās lietas.
Tiklīdz daudzdzīvokļu mājas sāka atdot to agrākajiem īpašniekiem, šie īpašnieki sāka domāt - ko gan tālāk iesākt ar atgūto īpašumu? Un radās ideja (kas uzreiz sāka realizēties!), ka māja ir laba tikai tad, kad tā ir atbrīvota no iedzīvotājiem. Tad var domāt tālāk, vai šo ēku pārvērst par īres namu, biroju centru, viesnīcu vai ko citu. Jaunie īpašnieki izrādīja vēlmi pilnībā atbrīvoties no iedzīvotājiem. Un tas noveda pie īpašas iedzīvotāju kategorijas rašanās, kura diemžēl pastāv vēl šobaltdien, - tie ir denacionalizēto namu dzīvokļu iemītnieki.
Lai vismaz kaut kā aizsargātu šo cilvēku tiesības, 1993. gadā tika pieņemts likums “Par dzīvojamo telpu īri”, kas regulēja iespējamās izlikšanas kārtību un prasību par izlikšanu izskatīšanu tiesā, kā arī noteica īres maksas griestus.
Denacionalizēto namu iedzīvotāji bija lielā mērā pasargāti no pilnīgas īpašnieku patvaļas. Tomēr problēma tādējādi netika atrisināta un turpināja pastāvēt visus šos gadus. Nesen pieņemtajā jaunajā Dzīvojamu telpu īres likumā denacionalizēto namu iedzīvotāji praktiski nav pieminēti. Vienīgais drošības instruments viņiem ir tas, ka strīdi starp denacionalizēto namu iedzīvotājiem un īpašniekiem tiek atlikti uz zināmu laiku - līdz to izskatīšanai tiesā. Joprojām nav tāda mehānisma, kas ietvertu valsts līdzdalību citu mājokļu piešķiršanā denacionalizēto namu iedzīvotājiem. Par vienīgo līdzekli kļuva kompensācijas izmaksāšana šo dzīvokļu faktiskajiem iemītniekiem, lai viņi varētu atrast citu dzīvesvietu. Es šai problēmai piedāvāju šādu risinājumu: 1. Valsts nodrošina īrniekiem līdzvērtīgu mājokli neatkarīgi no viņu finansiālā stāvokļa; 2. Dzīvokļu īpašniekiem tiek izmaksāta kompensācija tajos gadījumos, ja viņi nodrošina īrniekam pieņemamu mājokli.
Jaunais dzīvojamo telpu īres likums nav labākais parlamenta pieņemtais likums, jo tas nosaka daudz mākslīgu ierobežojumu. Piemēram, tagad dzīvojamās telpas īres līgumi ir jāieraksta zemesgrāmatā. Kādēļ? Civillikums paredz jebkādas līgumattiecību formas - izīrējot vai nododot lietošanā savu īpašumu, var vienkārši vienoties par darījumu, var uzrakstīt vienošanos uz papīra, var parakstīt līgumu, reģistrējot to pie notāra. Dzīvokļu izīrēšana savā būtībā ir bizness, savukārt biznesa mērķis ir gūt peļņu, un šis process būtu jāregulē Valsts ieņēmumu dienestam (VID).
Turklāt, noslēdzot īres līgumu, lai saņemtu kaut kādu atlīdzību par sava īpašuma lietošanu, dokuments vienalga ir jāreģistrē VID. Mehānisms līguma reģistrēšanai zemesgrāmatā nav kaitīgs, bet nav arī lietderīgs. Nākamais: īres līgumus, kurus pašvaldība un valsts slēdz ar iedzīvotājiem, var noslēgt tikai uz noteiktu laiku. Bet valsts interesēs ir, lai šie līgumi būtu noslēgti uz iespējami ilgāku laiku. Tad veidojas stabila attiecību sistēma, iespēja mudināt māju īpašniekus (neatkarīgi no tā, vai tā ir privātpersona vai valsts) uzturēt dzīvojamo fondu labā stāvoklī.
Šī tēma ir ļoti svarīga, jo šobrīd viena no vissarežģītākajām un aktuālākajām problēmām ir ēku renovācija. Lielākā daļa dzīvojamo ēku ir celtas jau ļoti sen, neievērojot mūsdienu prasības. Šobrīd gandrīz ceturto daļu enerģijas, kas nonāk atmosfērā, rada tieši dzīvojamās ēkas. Un, lai reāli samazinātu energopatēriņu, galvenais jautājums ir energoefektivitāte. Šīs problēmas risināšanai ir dažādas pieejas. Bet, ja izdevumi par energopatēriņa samazināšanu galvenokārt gulstas uz dzīvokļu īpašnieku pleciem, tas ir diezgan apgrūtinošs risinājums. Latvijā pastāvēja un joprojām darbojas valsts programma renovācijas projektu atbalstam, kas paredz līdzfinansējumu šādiem projektiem. Finansējuma apjoms un tā īpatsvars kopējās izmaksās ir atkarīgs no valsts budžeta iespējām. Šīs programmas pirmais posms ietvēra Eiropas fondu līdzekļu izmantošanu.
Tagad to lielā mērā nosaka līdzekļu pieejamība budžetā. Un tieši tāpēc jaunajam parlamentam būs jālemj par šiem mērķiem atvēlēto budžeta līdzekļu būtisku palielināšanu.
Tie, kuri parlamentā pieņem likumus, nevar zināt atbildes uz absolūti visiem jautājumiem. Taču viņiem ir jāspēj izvēlēties optimālos risinājumus, atsijāt mirkļa efektu no ilgtermiņa rezultātiem, novērtēt iedzīvotāju reālās iespējas piedalīties to vai citu problēmu risināšanā, tostarp finansiāli. Tas prasa visnotaļ nopietnu pieeju.
Jebkuras problēmas risināšanas mehānisms ir likumdošanas risinājumu kopuma izstrāde. Rezultāts ir atkarīgs no likuma normu piemērošanas. Un tāpēc ir ļoti svarīgi, kas izstrādās un pieņems tos likumus, kurus gaidāt jūs un visa sabiedrība.
***
Publikāciju apmaksā “Saskaņa” Sociāldemokrātiskā partija
