Karš Ukrainā ir atklājis patiesību par Krieviju. Tiem, kas nevēlējās redzēt, ka Putina valstij ir nosliece uz imperiālismu, šodien jāsaprot, ka Krievijā ir atdzimuši XIX un XX gadsimta dēmoni: šovinisms, koloniālisms un totalitārisms, kas kļūst arvien redzamāks. Bet karš Ukrainā arī atklāja patiesību par Eiropu. Daudzi Eiropas līderi bija ļāvušies Putina vilinājumam un šodien piedzīvo šoku.
Krievijas imperiālisms atgriežas. Krievija gandrīz divdesmit gadu garumā atjaunoja savu pozīciju. Rietumi šajā laikā izvēlējās ģeopolitisku snaudu, nevis saprātīgu modrību.
Eiropa nonāca šodienas situācijā nevis tāpēc, ka nebija pietiekami integrēta, bet tāpēc, ka tā nevēlējās ieklausīties patiesības balsī. Jau daudzus gadus šī balss skanēja no Polijas. Polija nepretendē uz patiesības monopolu, bet jautājumos, kas saistīti ar attiecībām ar Krieviju, tai ir daudz bagātīgāka pieredze nekā citiem. Polijas prezidentam Leham Kačinskim bija taisnība, kad viņš pareģoja Trojas krišanu, pirms daudziem gadiem teikdams, ka Krievija neapstāsies pie Gruzijas un tieksies pēc kā vairāk. Viņš palika nesadzirdēts.
Polijas balss ignorēšana ir piemērs tam, ka ir plašāka problēma, ar ko saskaras ES. Atsevišķu valstu vienlīdzībai ir deklaratīvs raksturs, Vācijas un Francijas balsis ir svarīgākas par visu. Tātad mums ir darīšana ar formālu demokrātiju un de facto oligarhiju, kad varas grožus tur visspēcīgākie. Spēcīgākie kļūdās un nespēj pieņemt kritiku.
Vienprātības princips ir sava veida drošības vārsts, kas sargā ES no vairākuma tirānijas. Kompromisa meklēšana starp 27 valstīm, kuru intereses bieži ir pretrunīgas, var būt nomācoša, un kompromiss var visus neapmierināt. Tomēr tas nodrošina, ka ikviena balss tiek sadzirdēta un ka pieņemtais risinājums atbilst dalībvalstu minimālajām cerībām. Ja pēdējos gados Eiropa vienmēr būtu rīkojusies tā, kā to vēlas Vācija, vai mēs šodien atrastos labākā vai vēl ļaunākā situācijā?
Ja visa Eiropa sekotu Vācijas balsij, tad jau daudzus mēnešus darbotos ne tikai “Nord Stream 1”, bet arī “Nord Stream 2”. Eiropas atkarība no Krievijas gāzes, kas šodien kalpo Putinam kā šantāžas instruments pret visu kontinentu, būtu gandrīz neatgriezeniska.
Ja 2021. gada jūnijā Eiropa pieņemtu Vācijas prezidentūras priekšlikumu sarīkot ES un Krievijas samitu, viss beigtos ar Putina atzīšanu par pilntiesīgu partneri un sankciju atcelšanu, kas tika noteiktas Krievijai pēc 2014. gada. Ja šis priekšlikums, kuru toreiz bloķēja Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija, būtu pieņemts, Putins saņemtu garantijas, ka ES neveiks nekādus reālus pasākumus Ukrainas teritoriālās integritātes aizstāvībai.
Ja ES būtu pieņēmusi 2015. gadā ierosinātos migrantu pārdales noteikumus, tā vietā, lai īstenotu stingru savu robežu aizstāvības politiku, kas ir valsts suverenitātes pamatatribūts, šodien mēs būtu starptautiskās politikas objekts, nevis tās subjekts. 2015. gadā Putins ievēroja, ka hibrīdkarā pret ES var izmantot migrantus, un 2021. gadā kopā ar Aleksandru Lukašenko veica šāda veida uzbrukumu Polijai, Lietuvai un Latvijai.
Ja visa Eiropa būtu sūtījusi uz Ukrainu ieročus tādā apjomā un ātrumā kā Vācija, tad karš jau sen būtu beidzies ar pilnīgu Krievijas uzvaru. Un Eiropa atrastos vēl viena kara priekšvakarā: Krievija, savu pretinieku vājuma mudināta, virzītos tālāk.
Šodien jebkura balss no Rietumiem par ieroču piegādes Ukrainai ierobežošanu, sankciju atvieglošanu, “abu pušu” (t.i., agresora un upura) virzīšanu uz dialogu - Putina uztverē ir vājuma pazīme. Un tomēr Eiropa ir daudz spēcīgāka par Krieviju.
Ja vēlamies runāt par demokrātiskām vērtībām, ir pienācis laiks veikt Eiropas sirdsapziņas pārbaudi. Pārāk ilgi daudzām valstīm vissvarīgākā vērtība ir bijusi Krievijas gāzes zemā cena, un tā varēja būt zema, jo tai nebija pieskaitīta “asins nodeva”, ko šodien maksā Ukraina.
ES saskaras ar dalībvalstu brīvības un vienlīdzības ievērošanas problēmām. Arvien biežāk dzirdam, ka nevis vienprātība, bet vairākums lemj Kopienas nākotni. Attālinoties no vienprātības principa, mēs pietuvojamies modelim, kurā stiprākie dominē pār vājākajiem. Šie trūkumi padara Eiropas Savienību īpaši ievainojamu, saskaroties ar Krievijas imperiālismu.
Konfrontācijā ar lielākajām valstīm arvien vairāk tiek zaudētas iespējas aizstāvēt vidējo un mazo valstu tiesības, intereses un vajadzības. Šis ir brīvības pārkāpums, kas tiek bieži uzspiests kopuma šķietamu interešu vārdā. Eiropas solidaritāte pārvēršas par tukšu koncepciju, kas reducējas līdz tam, ka tiek uzspiesta piekrišana faktiskajam stiprāko diktātam.
Pavisam atklāti: ES kārtība mūs nepietiekami aizsargā no ārvalstu imperiālisma. Gluži pretēji, ES prakse, kas nav brīva no kārdinājuma dominēt pār vājākajiem, joprojām paliek pakļauta Krievijas imperiālisma iefiltrēšanas briesmām.
Tāpēc aicinu visus Eiropas līderus būt drosmīgiem un domāt kategorijās, kas atbilst laikam, kurā dzīvojam. Un mēs atrodamies vēsturiskā brīdī. Imperiālistiskā Krievija var tikt sakauta - pateicoties Ukrainai un mūsu atbalstam tai. Uzvara šajā karā ir tikai mūsu nelokāmības un stingras apņēmības jautājums.
Pateicoties tehnikas piegādēm, kuru apjoms, ņemot vēra Rietumu spējas, joprojām ir salīdzinoši neliels, Ukraina sāka pagriezt kara gaitu. Krievija uzbrūk, sēj nāvi un iznīcību, izdara nežēlīgus noziegumus - bet jau gandrīz pusgadu ukraiņu morāle nav sagrauta. Tikmēr, kā liecina izlūkdienestu dati, Krievijas karaspēka morāle kļūst arvien zemāka. Armija cieš nopietnus zaudējumus. Ieroču un citas tehnikas krājumi nav neizsmeļami, bet sankciju skartajai rūpniecībai būs arvien grūtāk tos atjaunot.
Tāpēc ir nepieciešams atbalstīt Ukrainu, lai tā atgūtu zaudēto teritoriju un piespiestu Krieviju atkāpties. Tikai tad būs iespējams reāls dialogs un patiesas kara beigas, nevis tikai īstermiņa pārtraukums pirms kārtējās agresijas. Tikai šādas beigas nozīmēs mūsu uzvaru.
Imperiālisma draudi ir jāuzvar arī ES iekšienē. Mums ir nepieciešama dziļa reforma, kas ES principu pašā augšgalā atgriezīs kopējo labumu un vienlīdzību. Par Kopienas rīcības virzieniem un prioritātēm ir jālemj dalībvalstīm, nevis ES iestādēm, jo tieši iestādes ir veidotas valstu vajadzībām, nevis otrādi. Sadarbībai vienmēr jābūt balstītai uz vienprātības panākšanu, nevis uz lielāko pārsvaru pār visiem pārējiem.
Šodienas situācija liek mums domāt pavisam citos rāmjos. Mums ir jābūt drosmīgiem, lai atzītu, ka, saskaroties ar kovidkrīzi un karu, ES nav darbojusies tā, kā vajadzētu. Tomēr tā nav problēma, ka pārāk lēni ejam pa integrācijas ceļu un šis process būtu jāpaātrina. Problēma ir tāda, ka šis ceļš pats par sevi ir nepareizs.
Dažreiz tā vietā, lai spertu divus soļus uz priekšu, ir vērts spert soli atpakaļ un paskatīties uz lietām no noteiktas perspektīvas. Perspektīva atgriezties pie principiem, kas veido Eiropas kopienas pamatus, šķiet, ir visdrošākā.
Runa nav par ES pamatu graušanu, bet gan par to nostiprināšanu un nebūvēšanos pāri tiem. Šobrīd - kā vēl nekad agrāk - Eiropai ir vajadzīga cerība. Un tā ir atrodama tikai tad, ja atgriezīsimies pie ES principiem, nevis tikai stiprināsim institucionālo virsbūvi.
