“Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.”
Tas ir teksts no “Labas gribas manifesta”, ko pirms 10 gadiem parakstīja Juris Rubenis, Jānis Stradiņš, Jānis Streičs, Renārs Kaupers, Georgs Andrejevs, Gundars Āboliņš, Marija Naumova un vēl daudzi jo daudzi cienījami cilvēki.
Tolaik, sabiedrībai polarizējoties ierosinātā valodas referenduma sakarā, viņi aicināja: Mēs apņemamies neveicināt naidu, agresiju un neiecietību. Mēs atsakāmies gūt labumu no bailēm un lietot agresīvu leksiku. Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm.
Uzskatu, ka pirms desmit gadiem mums pavērās liela iespēja. Mums visiem, Latvijas tautai. Izvērtējot referenduma cēloņus un rezultātus, tas varēja kļūt par pagrieziena punktu, lai Latvijā dzimtu un nostiprinātos pilsoniskās nācijas ideja. Diemžēl tā nenotika. Labējiem nacionālajiem politiķiem daudz ērtāk bija uzturēt referendumā iezīmēto proporciju - 75% vērā ņemamie, 25% - neredzamie pilsoņi. Latvieši un krievi - katrs savā istabā. Un sarkano līniju siena starp mums…
Valodu referenduma rezultātu izvērtēšanai nupat lielu daļu savas publicitātes veltījis arī Valsts prezidents Egils Levits. Latvija esot piedzīvojusi “konstitucionālu satricinājumu, kas izrādījies pagrieziena punkts par valsts pastāvēšanas jēgu, latviskumu un latviešu valodu”.
Desmit gadus senā referenduma atskaņas prezidents Levits grib izmantot, lai juridiski pastiprinātu, uzsvērtu un pasvītrotu to, kas jau tāpat ir nepārprotams - valstsnācijas un valsts valodas vietu Latvijā. Prezidents acīmredzami alkst vēlreiz atstāt pēdas Satversmē.
Es domāju, ka labāk par jauniem Satversmes pantiem valsts valodai statusu nodrošinātu tā savstarpējā cieņa, dialogs un izpratne, par kuru runāts toreizējā labas gribas manifestā.
Taču savstarpējas cieņas vietā šajos desmit gados ētiski pieņemami kļuvuši augstu amatpersonu publiski izteicieni par “krievu utīm Latvijas kažokā”, par nepieciešamību asimilēt krievu bērnus. Cilvēki, kas šeit ir dzimuši nu jau trešajā vai ceturtajā paaudzē, joprojām tiek saukti par “okupantiem”.
Dialoga vietā starp ieinteresētajām pusēm - valodu “reforma” izglītībā. Mērķis - nevis nodrošināt latviešu valodas apguvi un radīt cieņu pret to, bet stigmatizēt krievu valodu. To skolā jāliedz apgūt kā otro svešvalodu. Krievu valoda sabiedrību apdraud vairāk par kovidu, tāpēc pat pandēmijas apstākļos nav pieļaujama tās lietošana…
Var, protams, izmēzt krievu valodu no izglītības sistēmas, bet tā ir un paliks dzimtā valoda katram trešajam Latvijas iedzīvotājam. Nevar piespiest to nelietot, tāpat kā nevar piespiest mīlēt valsti, kas visādi cenšas uzsvērt cilvēka neiederēšanos.
75% balsu referendumā - tas ir daudz. Bet demokrātija tā pa īstam darbojas tad, kad vērā tiek ņemti arī tie 25% balsu. Tad demokrātija kļūst iekļaujoša, mūsdienīga. Tad valsts kļūst stiprāka.
“Saskaņas” recepte ir vienkārša. Senās brūces sadzīs tad, kad latvieši nejutīs apdraudējumu savām valstsnācijas pozīcijām, vienlaikus mazākumtautības būs pārliecinātas par Latvijas valsts rūpēm saglabāt viņu valodu un kultūru. Desmit gados ir izpildīta uzdevuma pirmā puse, tagad visiem labas gribas cilvēkiem laiks ķerties pie otrās.
