Pagājušā gada aprīlī Saeima pieņēma vienbalsīgu lēmumu – izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju, “lai izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā”. Īpaši uzsvērts, ka komisijas uzdevums ir “nosaukt to politisko amatpersonu uzvārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai”.
Tagad komisija darbu beigusi. Vairākums šīs komisijas locekļu - kurus deleģējušas varas partijas - nolēma, ka viņiem parlamenta pilnvarojums nav nekas saistošs. Uzvārdu nebūs.
Vai gan varēja gaidīt, ka izmeklēšanas komisija, kurā vairākumu veido un kuru vada koalīcijas pārstāvis, principiāli paskatīsies uz pirkstiem šīs pašas koalīcijas veidotās valdības pārstāvjiem?
Šāda pieeja degradē pašas parlamentārās izmeklēšanas jēgu, jo komisijas nodarbojas nevis ar principiālu pieļauto kļūdu atmaskošanu, bet gan ar savējo piesegšanu. Tāpēc parlamentārā kontrole pār izpildvaras darbu ir tik bezzobaina un neefektīva.
Ir acīmredzams, ka Latvijas valdības rīcība Covid-19 pandēmijas pārvarēšanā ir neveiksmīga. Novēloti lēmumi, nesaprotami iepirkumi, bezjēdzīgi miljonu tēriņi. Cilvēku nāves, kas bija novēršamas. Jautājums - vai šīs sekas ir tikai kļūdas vai arī amata noziegumi? Bet uzvārdu nebūs…
Nupat parlamenta simtgadei veltītajā pasākumā Saeimas priekšsēdētāja svinīgi aicināja “uzsvērt parlamenta lomu demokrātijā”. Kā tagad viņa un pārējais vairākums rīkosies, lai šo lomu nodrošinātu? Mierīgi “paslaucīs zem tepiķa” parlamentāro brāķi?
Parlamentārās izmeklēšanas instruments ir jānodod opozīcijas rokās, likumā skaidri jānorāda, ka komisiju vada un tās darbu organizē tie deputāti, kas šādu izmeklēšanu ir pieprasījuši. Ja vien mēs patiešām, Mūrnieces kundzes aicināti, gribam demokrātiju stiprināt, nevis tēlot.
