Eiropas Savienība Krievijai var uzstādīt noteikumus un izvirzīt prasības, bet kā ar līdzvērtīgu partneri nerunās – atgriežoties no Briseles samita, paziņoja mūsu premjers Kariņš. Un viņa teiktajā bija sajūtams liels gandarījums un lepnums par šo nostāju, ko ES valstu valdību vadītāju sanāksmē panāca Austrumeiropas, galvenokārt Polijas un Baltijas pārstāvji.
Vēlāk Francijas prezidents šādu pozīciju nodēvēja par rusofobisku un nepamatoti stingru, savukārt Vācijas kanclere visai tieši deva mājienu, ka viņai nav vajadzīga ES svētība, lai sarunātos ar Putinu.
Rezultātā Eiropas attieksme pret Krieviju ir neviennozīmīga. Oficiālās rezolūcijas pauž vienu, bet pragmatisko Rietumvalstu vadītāju teiktais atstāj pavisam citu pēcgaršu.
Par Latviju skaidrs - premjers Kariņš izdarīs visu, lai mūsu attiecības ar kaimiņu būtu maksimāli apgrūtinātas. Lai iznīktu jebkuri biznesi, kas saistās ar šo valsti. Lai no ekonomikas tiktu izrautas veselas nozares, kas dod darbu tūkstošiem cilvēku un ienes Latvijas budžetā miljonus. Jo “tilts” un “tranzīts” - tie, premjeraprāt, ir slikti vārdi, visas mūsu tautsaimniecības lāsts.
Tā vietā - mistiskais “reindustralizācijas” plāns, par kuru visi runā, bet neviens nav redzējis tā strukturētu izklāstu: ar veicamiem pasākumiem, pieejamiem resursiem, konkrētiem termiņiem. Līdz ar to šis plāns vairāk izklausās pēc utopijas par “Saules pilsētu”…
Var, protams, tīksmināties par mūsu stingro mugurkaulu, iepretim “veco” ES valstu kompromisu meklējumiem. Taču jāatceras, ka “naudas tik daudz, kā nekad nav bijis” ir tieši pateicoties viņu solidaritātes izjūtai. Vai nav paradokss, ka Austrumeiropa, kas uzstājīgi prasa pēc subsīdijām, grantiem un citiem labumiem, nav gatava atbalstīt Vācijas un Francijas kursu, kurš vērsts uz šo labumu saražošanu? Ko tad īsti panāca Kariņš kopā ar saviem kolēģiem, atsakoties no iespējas atsākt ES un Krievijas samitus? Tikai to, ka attiecības ar Krieviju netiks veidotas ES valstu kopējas stratēģijas ietvarā, bet gan Eiropas lielās un bagātās valstis to darīs divpusēji un savās interesēs.
Iespējams, ka Austrumeiropa, kā parasti, vairāk orientējas nevis uz tiem, kas sniedz milzīgu atbalstu viņu ekonomikām, bet gan uz ASV drošības garantijām. Taču - pavisam neilgi pirms Briseles samita bija prezidentu tikšanās Ženēvā, un nemaz nav vajadzīga īpaša muzikālā dzirde, lai saklausītu, ka ASV - Krievijas attiecību toņkārta ir mainījusies.
Vispārpieejamā informācija par Baidena un Putina sarunu saturu ir visai lakoniska. Taču vairums politikas komentētāju norādīja, ka šo sarunu nozīmīgākais aspekts bija tas, ka tās vispār notika.
ASV prezidents pēc tikšanās ar Krievijas līderi uzsvēra, ka parādījušās reālas izredzes “ievērojami uzlabot attiecības, neatmetot principus un vērtības.”
Acīmredzami, ka pašreizējais ASV vadītājs ņēmis vērā reālpolitikas metra Henrija Kisindžera uzstādījumu - jārunā, jāsadarbojas ar to Krieviju, kāda tā ir. Nevis ar kādu “ideālo Krieviju”, kas Rietumiem būtu ērta, bet kas dabā nepastāv. “Jūs tur sakārtojiet savu demokrātiju, tikmēr baudiet mūsu sankcijas; kad būsiet izpildījuši mājasdarbus, tad arī runāsim” - šis modelis attiecībās ar Krieviju nedarbojas. Ir jārunā, jāiezīmē savas prioritātes, savas intereses un arī savas sarkanās līnijas. Tas daudz mērķtiecīgāk tuvina valstis savstarpējai izpratnei, ekonomiski izdevīgai sadarbībai un drošībai.
