Vai Latvija ir demokrātiska valsts, kurā tiek cienītas cilvēku brīvas un likumīgas izvēles, ja policija var medijos aicināt nedoties pie kāda pieminekļa un liegt tur nolikt ziedus?
Likumsargu funkcija ir uzturēt kārtību un gādāt par drošību. Vai 9. maijā pie pieminekļa bija kādi nemieri, provokācijas, nepakļaušanās? Valsts policija pati apgalvo - nebija.
Tad - ar kādām tiesībām? Ar kādām tiesībām desmitiem tūkstošu cilvēku tika pazemoti?
Nevajag šeit piesaukt epidemioloģisko drošību, tas neskanēs ticami pēc tam, kad septiņu stundu rindas pēc vakcīnām mūsu valdība uzdeva par “lielisku sasniegumu”.
Pagājušajā gadā, sagādājot dziļu vilšanos mūsu nacionālajiem vanagiem, cilvēki disciplinēti un apzinīgi, ievērojot visus distancēšanās noteikumus, nolika ziedus pie pieminekļa un devās tālāk, lieki nepulcējoties. Tieši tāpat viņi to gribēja izdarīt arī šogad.
Bet valstī tāds politiski nervozs laiks. Varai ir sevi jāparāda. Ministram, kas praktiski ir politiskais bezpajumtnieks, jācenšas noturēties.
Tāpēc šie dzeltenie aizgaldi, šī idiotiskā pieturu pārcelšana, šie puķu nodošanas punkti… Ziedu nolikšana ir cieņas izrādīšana kritušajiem, dziļi personisks brīdis. Varbūt nākamreiz viņi prasīs, lai ziedus nosūta ar kurjerpastu vai “Bolt”?!
Cilvēki, kam ir svarīgs 9. maijs, veido lielu daļu sabiedrības. Un nedrīkst tā būt, ka valstij no šiem saviem pilsoņiem ir vajadzīgi tikai nodokļi, darba rokas, talanti un spējas, bet viņu tradīcijas, vēsturiskās saknes, dzimtas atmiņu drīkst noniecināt. Tā starp mums aug plaisa, kas sašķeļ Latviju.
“Tas bija svešs karš”. Īsa, bet ļoti ietilpīga prezidenta Levita frāze. Griezīga. Vai tie, kas svin uzvaru karā pār nacismu - ir svešinieki?
Bet varbūt cilvēks, kurš reiz gribēja būt visas tautas prezidents, lielai tās daļai pats tā arī paliks svešinieks?
