Svinot 4. maiju, ierasts runāt par vienu lēmumu - Augstākās padomes deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Taču Latvijas tā laika parlaments todien balsoja par kopumā deviņiem dokumentiem. Nez kāpēc tos nav pieņemts plaši pieminēt. Vienā no tiem - “Aicinājumā Latvijas tautai” deputātu vairākums (136 no 201) deklarēja, ka jaunievēlētais parlaments
“par SVARĪGĀKO SAVAS DARBĪBAS PRINCIPU uzskata Latvijā dzīvojošo nacionālo grupu politisko brīvību, ekonomisko un sociālo tiesību garantēšanu, nacionālo kultūru attīstības nodrošināšanu, ievērojot gan vispārējās cilvēktiesību normas, gan specifiskās mazākumtautību nacionālo kultūru intereses. Latvijas parlaments uzskata par savu uzdevumu turēt svētus Latvijas Republikai raksturīgos demokrātiskos nacionālo attiecību principus. Tikai ejot kopsolī visai Latvijas tautai, mēs spēsim kopīgās interesēs atjaunot neatkarīgu, demokrātisku, eiropeisku Latvijas valsti.”
4. maija solījumiem noticēja liela daļa nelatviešu. Mums nekad nebūtu izdevies mierīgā ceļā panākt neatkarības atjaunošanu bez viņu izpratnes, atbalsta un līdzdalības. Vai mēs neesam palikuši kaut ko būtisku parādā? To, ko paši bijām apņēmušies?
No dziesmas vārdus nevar izmest. Aizmirst kādu pantu gan var mēģināt. Un tā jau vairākus gadu desmitus mēs cenšamies “neatcerēties”, uz kādiem pamatiem solījām būvēt savu valsti.
Nebeidzamas “sarkanās līnijas”, Satversmei neatbilstoši valodas ierobežojumi, bilingvālās izglītības iespēju iznīcināšana, krievu valodas izspiešana no sabiedriskās TV - ne jau to neatkarības atjaunotāji solīja Latvijas minoritātēm. Tas premjers, kurš saka “mums vajag asimilēt VIŅU bērnus” nav 4. maija gara mantinieks. Gan tīri pragmatiski, gan intuitīvi tā laika parlamentārieši saprata, cik svarīga Latvijas nākotnei ir vienota tauta un ka to nekādi nevar panākt bez cieņas pret citām kopienām.
Kurā brīdī mēs pazaudējām šo stingro pamatu zem kājām? Kā mums pie tā atgriezties?
4. maijs ir tautas cerību svētki. Piepildīto un arī nepiepildīto cerību gadadiena.
