Dzīve pandēmijas apstākļos kā nekad iepriekš prasa no varas ātru un izlēmīgu rīcību. Un runa nav tikai par smago izvēli starp ekonomiku un veselības aprūpi, runa ir par sociālās stabilitātes saglabāšanu mūsu valstī.
Koronavīruss milzīgā ātrumā paplašina bezdibeni starp bagātajiem un trūcīgajiem, bet, kā rāda vēsture, tāds sadalījums vienmēr beidzas ar revolūcijām. Pašlaik no šāda scenārija var izvairīties tikai vienā veidā: valstij ir jāizstrādā virkne sociālās izlīdzināšanas mehānismu, nodrošinot izdzīvošanu visiem bez izņēmuma. Un visīsākais ceļš te ir ‒ ārkārtas stāvokļa noteikšana.
Valdība, cenšoties saglabāt stingru stāju un ilūziju par to, ka situācija tiek kontrolēta, haotiski ievieš dažādus pasākumus vīrusa ierobežošanai, nemēģinot pat iedziļināties, vai iedzīvotāji tos ir sapratuši? Vai tos vispār ir iespējams izpildīt? Cik tie būs iedarbīgi? Nav nekādu saprotamu paskaidrojumu vai aprēķinu.
Valdošajiem viss ir tik vienkārši. Skolas aizvērt, maskas uzvilkt, lieku reizi citam citu nesatikt, pēc iespējas strādāt no mājām. Bet kā skolotājiem plēsties pušu starp klātienes apmācību 1. ‒ 6. klasēm un attālināto 7. ‒ 12. klasēm? Kur ņemt nepieciešamo masku daudzumu? Kā izvairīties no kontakta ar cilvēkiem, ja esi pārdevējs veikalā vai sociālā dienesta darbinieks? Kā strādāt no mājām, ja esi miesnieks vai strādniece šūšanas cehā? Atbilde skan kā mantra: "Vajag mobilizēties! Dzimtene taču ir briesmās!" Bet, ja kāds nepiekrīt, to sodīt un atņemt pabalstu.
Nav nekāds pārsteigums, ka šāda "mobilizēšanās" vēl vairāk sašķeļ mūsu sabiedrību, kuru jau tāpat nevar saukt par ļoti vienotu. Un kamēr mediju un sabiedrības uzmanība pastiprināti pievērsta strauji augošajam saslimušo skaitam, histēriskiem strīdiem, kurš ir "muļķis maskā" vai kurš "muļķis bez maskas", vai politiķiem, kuri šajā haosā kaldina sev augstus reitingus, tikmēr valsts pārliecinoši slīd sociālas destabilizācijas bedrē.
Bez šaubām, vīrusa izplatīšanās ir jāaptur. Bet palūkosimies, kā šie ierobežošanas pasākumi atsaucas uz Latvijas iedzīvotājiem. Kaut vai attālināto mācību aspektā. Pat neminēsim problēmas, ar kurām saskaras skolotāji ‒ tā ir atsevišķa tēma; pievērsīsimies bērniem un viņu vecākiem.
Ir ģimenes, kuras bez lielām problēmām var sagādāt savam bērnam personisko datoru ar jaudīgu internetu, uzstādīt visas nepieciešamās programmas (daudzas no tām ir par maksu). Tāpat varēs arī nodrošināt viņam atsevišķu istabu, kur netraucēti mācīties, vajadzības gadījumā atradīs privātskolotāju vai samaksās par online kursiem, varēs dienas laikā bērnam sagādāt siltas pusdienas, sekot līdzi, lai atvase visu dienu nepavadītu pie datora, bet ik pa laikam atpūtinātu acis un izstaipītu muskuļus.
Taču Latvijas iedzīvotāju vairākumam viss iepriekš minētais ir nesasniedzams sapnis. Vienistabas dzīvoklī, ar diviem bērniem un smagi slimu vecmāmuļu bērnu vecākiem diez vai izdosies atrast klusu stūrīti savam dēlam ‒ skolniekam. Dators varbūt arī vairs nav greznuma priekšmets, taču ne tik daudzās ģimenēs katram ir sava planšete vai klēpjdators. Vecāki ir spiesti rauties vaiga sviedros vairākos darbos, lai nodrošinātu savai saimei iztikas minimumu. Kad te vēl domāt par izglītības perspektīvām?!
Vai arī no lietderības viedokļa "apbrīnojamais" pie varas esošo aicinājums strādāt no mājām, bet, sajūtot pirmos slimības simptomus, ņemt "slimības lapu". Kas var atsaukties šim aicinājumam? Pareizi ‒ paši politiķi. Ierēdņi. Programmētāji. Lielākā daļa banku darbinieku. Īsāk sakot ‒ intelektuālā elite. Tā bez problēmām var strādāt attālināti, nezaudējot ne centa no savām ne jau nu mazajām algām. Viņiem tā ir pat ērtāk. Nevajag tērēties benzīnam, stāvvietai pilsētas centrā un pusdienām restorānā. Pie viena var arī pieskatīt savus skolas vecuma bērnus ‒ tos, kuriem ir tā atsevišķā istaba un dārgi online kursi spāņu valodas apguvei īsta spāņu pasniedzēja vadībā.
Bet "zilās apkaklītes" to atļauties nevar. "Maxima" pārdevēju atlaidīs bez vilcināšanās, ja viņš darba devējam ko bildīs par nepieciešamību pasēdēt mājās, lai palīdzētu savai meitai septītklasniecei sakārtot attālināto mācību procesu. Santehniķis neriskēs savai priekšniecībai teikt, ka man, lūk, ir iesnas, pasēdēšu mājās kādas dieniņas, tālāk no grēka.
Atklāts un ļoti uzskatāms piemērs no komentāriem "Facebook", kur uz kārtējiem pārmetumiem no sērijas "vai tiešām tik sarežģīti palikt mājās, jūs taču varat saslimt paši, aplipināt un tādējādi nogalināt savu pavecāko radinieku", kāda sieviete skarbi, bet godīgi atbildēja: "Kad es apaukstējusies eju darbā, man ir tikai VARBŪTĪBA saslimt ar kovidu, pēc tam ir tikai VARBŪTĪBA inficēt savu mammu, kurai ir tikai VARBŪTĪBA saslimt smagā formā un nomirt. Bet, ja es uz darbu neaiziešu, mani SIMTPROCENTĪGI atlaidīs, un es SIMTPROCENTĪGI nevarēšu samaksāt hipotekāro kredītu un komunālos maksājumus, mūs SIMTPROCENTĪGI izliks uz ielas, un mēs SIMTPROCENTĪGI būsim spiesti badoties. Un neviens, ne jūs, ne valsts, mums nepalīdzēs. Tāpēc es iešu uz darbu! Es riskēšu, bet iešu, jo saslimt ar kovidu man ir mazākais no šiem riskiem!"
Un šādu "nevērīgo un riskējošo" ir neskaitāmi daudz! Būt paklausīgam, apzinīgam pilsonim, kurš nēsā masku, dezinficē rokas un izvairās no cilvēku drūzmas ir ļoti viegli, ja esi pārticis. Kad tev ir kāda rezerve bankas kontā, kas ļauj pārdzīvot grūtos laikus. Bet, ja nav? Ja nav, tad dzimst naids pret turīgākiem līdzpilsoņiem, pret varu, kura nosaka visus šos ierobežojumus, kas traucē nopelnīt vismaz kaut ko; tu esi gatavs sekot katram populistam un panākt taisnību, tāpēc ka tev nav ko zaudēt, bet riskēt tu jau esi pieradis.
Tas fakts, ka kovidkrīze pašlaik ir skārusi visas pasaules valstis, tikai pasliktina situāciju. Agrāk tie, kas nebija apmierināti ar politiķu rīcību, netaisnību aizvainotie, savas valsts ignorētie un līdz izmisumam novestie pakoja čemodānus un uz visiem laikiem pameta valsti, kura nebija devusi viņiem iespēju sevi cienīt. Tautas dusmu tvaiks aizgāja "paēdušās Eiropas" svilpē. Tagad nav, kur tvaiku nolaist, un spiediena bulta mūsu Latvijas katlā sāk nosvērties sarkanajā iedaļā.
Tāpēc jau šodien ar augstu ticamības pakāpi var apgalvot: vai nu valsts nekavējoties izstrādās pasākumus sociālam izlīdzinājumam, vai arī valsts var gaidīt sociālu sprādzienu.
Turklāt nav jāizgudro velosipēds. Ārkārtas situācijas režīma noteikšana Latvijā automātiski ļaus iedarbināt sociālās aizsardzības mehānismus ‒ dīkstāves pabalstu izmaksu, utt. Ārkārtas situācijas apstākļos valdībai nevajadzēs saskaņot savus lēmumus ar raibo un amorfo Saeimas koalīciju. Jā, tam ir vajadzīga drosme! Drosme un izlēmība uzņemties atbildību par valstī notiekošo, nepiesegties ar koalīcijas partneru nespēju vienoties. Nu, tad parādiet, Kariņa kungs, ka jūsu kabinets ir spējīgs problēmas risināt! Ar drosmīgu soli ieejiet vēsturē! Bet, ja baidāties ‒ tad atstājiet savu posteni. Dodiet iespēju tiem, kuri nebaidās!
