Skarbākā situācija ar personas tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpšanu trijās Baltijas valstīs ir Latvijā.
Taisnīguma atlikšana ir taisnīguma noliegums (justice delayed is justice denied - angļu val.). Šī tiesību maksima atgādina, ka, laikus nenodrošinot izjauktā tiesiskā līdzsvara atjaunošanu, rezultāts ir tieši tāds pats kā gadījumā, ja tiesiskās aizsardzības līdzekļi nepastāvētu vispār. Kavēšanos īpaši saasināti sabiedrība un iesaistītās personas uztver gadījumā, kad izskatāms jautājums par kāda noziedzīga nodarījuma atklāšanu un vainīgās personas sodīšanu. Taču būtiski, ka gadījumā, ja paveikts kāds Krimināllikumā ietverts nodarījums, alkas pēc risinājuma rašanas saprātīgā laika posmā raksturo ne vien personas, kuras tiesību pārkāpuma rezultātā cietušas, sabiedrību, kas seko līdzi tiesībaizsardzības iestāžu darbam, bet arī pašu pārkāpēju.
Krimināllikumā atzīstot un respektējot personas tiesības uz tiesisko drošību un stabilitāti, ietverts kriminālatbildības noilguma institūts, kas noteic konkrētu laika nogriezni, kas jāievēro, no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža līdz apsūdzības celšanai kriminālprocesā. Pārkāpjot likumā noteikto termiņu, saukt pie kriminālatbildības un sodīt personu ir aizliegts. Tomēr, iepazīstoties ne vien ar pašmāju krimināltiesisko regulējumu, bet arī Baltijas jūras austrumu krasta kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - tiesību aktiem, secināms, ka Dāmokla zobens draudīgi un neparedzami šūpojas tikai virs Latvijas jurisdikcijai pakļauto iespējamo pārkāpēju kakliem.
Visu trīs Baltijas valstu tiesību aktos noteikts konkrēts gadu skaits, kam paejot personu par pagātnē izdarīto pārkāpumu sodīt nav pieļaujams. Taču atšķirībā no Latvijas pārējās Baltijas valstīs šajā likumā noteiktajā laika posmā kopš noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesībaizsardzības iestādēm savs darbs ir jāorganizē tādā veidā, lai nonāktu pie notiesājoša vai attaisnojoša sprieduma. Rezultātā, notekot likumā noteiktajam nebūt ne īsajam laika posmam, persona var, nebaidoties no iespējama publiska sabiedrības nosodījuma vai draudošām smagām tiesiskām sekām, par, iespējams, agrā jaunībā pieļautu pārgalvību vai muļķību, izkopt sevi kā personību un brīvi veidot savu turpmāko dzīvi. Savukārt Latvijā šāda iespēja var nerasties vispār.
Izdarot kādu Lietuvas Republikas Kriminālkodeksā paredzētu noziedzīgu nodarījumu, saskaņā ar Kriminālkodeksa 95. panta pirmo un otro daļu jārēķinās, ka, personai neizdarot jaunu noziedzīgu nodarījumu un neizvairoties no kriminālprocesa vai tiesas, to atbilstoši Lietuvas nacionālajam regulējumam var par paveikto nodarījumu notiesāt atkarībā no noziedzīgā nodarījuma veida trīs līdz 30 gadu laikā kopš pārkāpuma izdarīšanas.
Ja persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, slēpjas no pirmstiesas izmeklēšanas vai tiesas, noilguma termiņa tecējums tiek pārtraukts. Noilguma termiņa aprēķināšana tiek atsākta, kad persona atkal ir sasniedzama attiecīgajām amatpersonām. Tomēr arī šajā gadījumā notiesājošu spriedumu tik un tā nevarēs pieņemt, ja kopš personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma būs pagājuši 25 gadi vai kopš tīšas slepkavības izdarīšanas 30 gadi un noilgums nebūs pārtraukts jauna nozieguma izdarīšanas dēļ.
Tāpat pārtraukumu noilguma tecējumā var radīt vairāki apstākļi, izskatot lietu tiesā, taču atbilstoši Lietuvas Republikas Kriminālkodeksa 95. panta septītajai daļai, pārtraucot noilguma tecējumu arī lietas iztiesāšanas gaitā, personu nedrīkstēs notiesāt, ja kopš noilguma termiņa tecējuma sākuma, tas ir, noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, būs pagājis nodarījuma veidam paredzētais noilguma termiņš un papildu piecu gadu periods, kas darbojas kā laika rezerve noilguma termiņa tecējuma pārtraukumiem.
Līdz ar to Lietuvā jebkura persona, kas ir izdarījusi Kriminālkodeksā paredzētu noziedzīgu nodarījumu, var aprēķināt precīzu laika posmu, kura ietvaros pret to var pieņemt notiesājošu spriedumu un piemērot sodu. Notekot šim termiņam, persona var šķirt jaunu lapu savas dzīves žurnālā.
Augstākas prasības pret amatpersonām saistībā ar noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un iespējami vainīgo personu noskaidrošanu un sodīšanu paredzētas Igaunijas Sodu kodeksa 81. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā. Minētās tiesību normas noteic, ka nevienu nevar notiesāt vai sodīt par noziedzīgu nodarījumu, ja no noziedzīgā nodarījuma pabeigšanas līdz tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienai ir pagājuši divi vai trīs gadi kriminālpārkāpuma izdarīšanas gadījumā, 10 gadi, ja izdarīts pirmās pakāpes noziegums, un pieci gadi, ja izdarīts otrās pakāpes noziegums.
Līdzīgi kā Lietuvas tiesību aktos, arī Igaunijas Sodu kodekss paredz gadījumus, kad, veicot kādu procesuālu darbību, noilguma termiņa tecējums tiek apturēts. Tomēr, tieši tāpat kā Lietuvā, arī Igaunijā noilguma termiņa tecējuma apturēšana nav veids, kā neprognozējami ilgu laiku saglabāt tiesiskās nenoteiktības stāvokli. Lai arī gadījumā, ja noilguma termiņš tiek pārtraukts, pēc procesuālās darbības paveikšanas termiņa tecējums sākas no jauna, personu nevar notiesāt vai sodīt par noziedzīgu nodarījumu, ja laika posms no noziedzīgā nodarījuma pabeigšanas vai pārtraukšanas brīža līdz tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienai ir par pieciem gadiem pārsniedzis likumā noteikto vispārējo noilguma termiņu attiecīgajam pārkāpuma veidam. Tas nozīmē, ka, piemēram, personas, kas paveikusi pirmās pakāpes noziegumu, notiesāšanai absolūts šķērslis Igaunijā būs 15 gadu termiņa notecējums.
Tādējādi arī Igaunijā persona pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas ir pakļauta likumā skaidri noteiktam termiņam, kura ietvaros tās tiesības var tikt ierobežotas, iesaistot šo personu kriminālprocesā, kā arī tā noslēgumā pieņemot notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu. Abās kaimiņvalstīs likumā ir precīzi noteiktas tiesiskās sekas ne vien iespējamā soda veidā, bet arī laika posma formā, kura ietvaros personai jārēķinās ar iespējamām krimināltiesiskām sekām par izdarīto nodarījumu.
Krimināllikuma 56. pants tāpat kā pārējo Baltijas valstu tiesību akti noteic dažādus noilguma termiņus atkarībā no paveiktā noziedzīgā nodarījuma smaguma. Saskaņā ar Krimināllikumā paredzēto, personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, līdz apsūdzības uzrādīšanai pagājis šāds laiks:
Latvijā noilguma termiņa tecējums tiek pārtraukts, ja līdz noilguma iestāšanās brīdim persona izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Šajā gadījumā noilguma laiku, kas paredzēts par smagāko no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, sāk skaitīt no jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža.
Lai arī pirmšķietami Krimināllikumā ietvertie noilguma termiņi nav krasi atšķirīgi no kaimiņvalstu noteiktajiem laika nogriežņiem, būtisks ir apstāklis, ka noilguma tecējums Latvijā tiek ņemts vērā tikai līdz apsūdzības uzrādīšanai. Tas nozīmē, ka šis salīdzināmais laika posms, kas Lietuvā un Igaunijā ir atvēlēts notiesājoša sprieduma pieņemšanai un kuru pārsniedzot personu tiesāt nav pieļaujams, Latvijā nozīmē tikai pirmā kriminālprocesa posma pabeigšanu. Proti, šajā noilguma termiņā prokuratūrai ir jāpaspēj uzrādīt apsūdzību, savukārt kriminālvajāšana, lietas iztiesāšana pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā, kasācijas instances tiesā, kā arī, iespējams, otrreizēja vai pat vairākkārtēja lietas atkārtota skatīšana pēc būtības nekādiem termiņiem pakļauta netiek.
Latvijā persona par jaunības dullumā izdarītu muļķību vai nenobrieduša prāta kļūdainu izvēli var burtiski tikt tiesāta visu atlikušo mūžu.
Skarbajam noilguma regulējumam mīlīgākus vaibstus pirmšķietami piešķir Krimināllikuma 58. panta piektajā daļā noteiktais, ka no kriminālatbildības personu var atbrīvot, ja konstatēts, ka nav ievērotas tās tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Taču ārkārtīgi ilga kriminālprocesa norise nav iemesls, kura dēļ kriminālprocess Latvijā būtu obligāti jāizbeidz. Krimināllikuma 49.1 pants noteic, ka, neievērojot personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, to var arī ņemt vērā kā apstākli pie soda noteikšanas, kad process vismaz pirmās instances tiesā būs sasniedzis brīdi, kad lemjams par soda veidu un mēru.
Līdz ar to arī likumā paredzētie rīki personas tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā īstenošanai nenodrošina jebkādu skaidrību par to, cik ilgi personai pa Latvijas ārēm būs jābrien nokārtu galvu, baidoties sabiedrības nosodījuma, un vai vispār jebkad šo galvu varēs pacelt.
*****
Autores: Jeļena Kvajtkovska, zvērināta advokāte un Ērika Gribonika, zvērināta advokāta palīdze
