Ikvienam no mums kādreiz dzīvē ir nācies zaudēt sev dārgu cilvēku, un sēras šajā procesā ir neizbēgamas. Dziļus ievainojumus gūst arī Zvaigžņu bērnu vecāki jeb tās mammas un tēti, kuru bērni miruši grūtniecības laikā, dzemdībās vai īsi pēc tām. Šobrīd palīdzīgu roku bērna zaudējuma sāpēs sniedz nodibinājuma “Torņakalna fonds” izsludinātā sērošanas atbalsta speciālistu apmācību programma ESF+ projekta “Dzīve un sēras” ietvaros – tā paredzēta cilvēkiem, kuri profesionāli vai brīvprātīgi iesaistīti atbalsta sniegšanā sērojošiem vecākiem un viņu tuviniekiem – “nra.lv” saruna ar mācītāju Linardu Rozentālu un kapelāni Sindiju Bergmani.
Šobrīd apmācības nodrošina septiņi speciālisti, tostarp sertificēta profesionālās veselības aprūpes kapelāne Sindija Bergmane un Rīgas Lutera draudzes mācītājs, asociētais profesors un sertificēts sērošanas atbalsta speciālists Linards Rozentāls.
Abi kolēģi daudzus gadus vadījuši sērojošo Zvaigžņu bērnu vecāku grupas un organizējuši atvadu brīžus viņu bērniem. 2014. gadā Torņakalnā viņi kopīgiem spēkiem izveidoja Latvijā otru Dvēseļu dārzu un sāka risināt jautājumu par izmaiņām likumdošanā, lai vecākiem būtu tiesības apglabāt savus bērnus neatkarīgi no grūtniecības nedēļu skaita.
Sarunas sākumā abi speciālisti ir vienisprātis - vispirms jādefinē, kas ir sēras.
“Mūsuprāt, sērošana ir ceļš. Tā nav slimība, problēma, nelaime vai liksta, jo neviens cilvēks nevar nodzīvot šo dzīvi, nezaudējot sev kādu nozīmīgu cilvēku. Tas ir kaut kas ļoti cilvēcisks,” teic Linards Rozentāls, piekodinot, ka sēras iespējams pielīdzināt ņudzeklim, kur viss ir krustām šķērsām. Tikai tad, kad cilvēkam izdodas aptvert otra nāvi, tikai tad sēras var virzīties uz priekšu.
Sērošanas ceļam ir divi uzdevumi. “Pirmkārt, sērām ir jāizpaužas. Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka vislabāk ir sērot vienatnē, taču tā nav patiesība - sērot dziedinoši ļoti bieži iespējams tikai tad, ja tu nepaliec viens pats. Otrkārt, sērošanas uzdevums ir rasties jaunām attiecībām un mīlestībai. Dzīvei nevis bez mirušā bērna, bet ar viņu. Šīs attiecības un mīlestība ar mirušo paliks līdz tavam pēdējam elpas vilcienam, un tas ir ļoti svarīgs punkts,” teic Rozentāls.
Bērna zaudējums ir ārkārtīgi smags trieciens ne tikai vecākiem, bet arī viņu tuviniekiem. Nereti mammas un tēti sēru jūrā peld vieni paši, jo apkārtējiem nav pieredzes - viņi nezina, ko teikt un kad padot glābšanas riņķi.
“Ir ļoti daudzas izplatītas un klasiskas frāzes, kuras nevajadzētu teikt cilvēkam, kurš piedzīvojis bērna zaudējumu. Drosme būt blakus dažkārt ir viss, kas nepieciešams, jo nekādi īpaši vārdi nevar atvieglot šo situāciju,” novērojumos dalās Sindija Bergmane.
Viņa uzsver, ka apkārtējā pasaule tādos brīžos ir diezgan robusta: “Cilvēks šajās sērās ir jēls - katrs pieskāriens un vārds ir trīs reizes sāpīgāks. Jāsaprot, ka bērna nāves gadījumā tu nesaki, ka dzīve iet uz priekšu vai ka tur nekā nebija.”
Turpretī Linards Rozentāls novērojis, ka cilvēki bieži vien nepiemin traģisko notikumu, lai nesāpinātu otru. Patiesībā gūtais zaudējums ir vienīgā lieta, par ko šis cilvēks spēj domāt, tāpēc sērošanas līdzgaitniekam jābūt klātesošam un apzinātam.
“Zaudējums ir kā tāda sabirzusi stikla figūriņa tavās rokās. Tur ir drausmīgi asas sāpes, kas dzeļ - no vienas puses, tu to nevari izturēt, bet, no otras puses, tas ir kaut kas tik dārgs, ko negribas aizmest prom. Ja tu paliec, sēro un ļauj sāpēm izpausties un ja tev blakus ir cilvēki, kas palīdz to izturēt, tad ar laiku šīs drumslas izveidojas par krāsainu stikla gabaliņu tavā lielajā dzīves vitrāžā,” pārliecināts ir mācītājs.
Viņaprāt, cilvēkiem bieži vien ir tendence domāt, ka viņi tagad mierinās otru - to raudošo, bēdīgo, vaimanājošo. “Gluži otrādi - ja kāds mani tagad mēģina mierināt, tas nozīmē, ka viņš neņem manu zaudējumu nopietni!” teic Rozentāls.
Mūsu sarunas laikā izskan vērtīga atziņa - sērošanas līdzgaitnieki ir kā papildritentiņi tam sērošanas velosipēdam, ar kuru cilvēkam pēc piedzīvotā zaudējuma pašam ir jābrauc. Tiesa, šo transportlīdzekli neviens tavā vietā neuztaisa, to tikai parāda.
Uzsākot projektu, apmācību pieteikumu skaits “Dzīve un sēras” komandai ļoti labi atspoguļoja to, ka sabiedrībā interese par šo tēmu ir ārkārtīgi liela. Kopumā komanda saņēma 69 pieteikumus, un paredzēto 15 interesentu vidū tika uzņemti 42. Atlases process ietvēra motivācijas vēstuļu izskatīšanu un dalību intervijās. “Mēs nekādā ziņā nevērtējām ne cilvēku zināšanas, ne pieredzi kādā noteiktā profesijā, jo starp šiem apmācību dalībniekiem ir plaša spektra speciālisti, tostarp skolotāji, sociālie darbinieki, juristi, policijas darbinieki, kapelāni un teologi. Mēs vairāk raudzījāmies uz to, vai cilvēks jūtas droši šajā tēmā, jo tā patiešām var nogurdināt,” precizē Sindija Bergmane.
Lai gan apmācības domātas ikvienam, vispirms kritiski jānovērtē, vai potenciālais dalībnieks ir ticis galā ar savu sērošanas biogrāfiju. “Cilvēkiem pēc piedzīvotā zaudējuma ir ļoti raksturīgi uzreiz mesties iekšā un palīdzēt citiem. Ja fiksējam, ka zaudējums ir akūts, vispirms aicinām saņemt sērošanas atbalstu un tikai tad atgriezties pie mums,” teic kapelāne.
Rozentāls neslēpj - saskaršanās ar sērošanas tēmu tevi mainīs. Viņam vairākkārt nācies pieredzēt, ka cilvēks uz apmācībām atnāk ar milzīgu vēlēšanos palīdzēt un atbalstīt otru, taču patiesībā kaut kas liels notiek ar viņu pašu.
“Sērošanas līdzgaitniecība ir kā mikroķirurģija - tas nenozīmē, ka mēs griežam ar skalpeli, bet šī klātesamība iet kā caur mikroskopu. Lai gan ar laiku ievainojumi sadzīst, dvēseles rētas vienmēr būs jutīgas pie kaut kādiem kontekstiem, piemēram, dzimšanas vai miršanas dienām, dažādām atmiņām. Tas ir diezgan filigrāns, iekšējs darbs,” novērojumos dalās mācītājs.
Pasniedzēji kopā ar apmācību dalībniekiem Torņakalna fonda izsludinātajā sērošanas atbalsta speciālistu apmācību programmā diskutē par to, kā sēro bērni, un neslēpj, ka mūsdienu zinātne ierosina ar viņiem par to runāt.
Sindija aicina ar bērnu komunicēt viņa vecumposmam atbilstošos vārdos un izteiksmes veidos: “Godīga attieksme pret bērnu vienmēr ir veselīgāka nekā eifēmismu lietošana. Teikt, ka brālis aizmiga vai aizgāja, ir bīstami.”
Linards Rozentāls mazāko ģimenes locekļu klātbūtni bērēs asociē ar kaut ko ļoti dziedinošu un aicina viņus neatstāt mājās: “Bērni vislabāk apgūst un izdzīvo kaut ko darbojoties. Reiz septiņgadīgs puika gribēja nest savam brālītim zārku, un viņš to darīja ar milzīgu atbildību - tas ir veids, kā viņš sēroja. Tāpat nesen manā praksē bija pirmais gadījums, kur ģimenei vajadzēja izšķirties par to, kurš nesīs krustu, un divpadsmitgadīga meitene teica, ka tieši viņa vēlas to darīt. Tas bija tik pašsaprotami, cieņpilni un dziedinoši!”
“Manuprāt, bērna klātbūtne normalizē bēres. Viņš nevar tikt izņemts ārā no kopējā sērošanas procesa, jo sēras nav kaut kas, ko mēs izvēlamies - tās vienkārši ar mums notiek un ierodas tāpat kā mīlestība vai draudzība,” pārliecināts ir mācītājs.
Vērtības un zināšanas, ko katrs pēc apmācību beigām iegūs, būs atšķirīgas, taču pasniedzēji no visiem apmācību dalībniekiem gaida ārkārtīgu lielu maigumu un pietāti pret jebkuru cilvēku, kurš piedzīvojis zaudējumu.
“Šobrīd mums ir 40 kursanti no visas Latvijas, kas ļoti mērķtiecīgi dodas pretī apmācību noslēgumam. Mēs vienmēr sakām, ka esam zvana attālumā un, ja kāds no viņiem vēlas sērošanas prakses realizēt savā novadā, mēs ar visām rokām un kājām esam par to!” vēlmi nodot zināšanas neslēpj Sindija Bergmane. 124 akadēmisko stundu laikā apmācību dalībnieki būs iemācījušies, kā atpazīt dažādas sērošanas reakcijas, spēs sniegt kompetentu psihoemocionālo atbalstu sērojošiem vecākiem un viņu tuviniekiem, kā arī gūs skaidru izpratni par sērošanas atbalsta speciālistu lomu. Savukārt iegūtā apliecība būs kā garantija prasmei savā darbā izmantot inovatīvas atbalsta metodes un sniegs iespēju iet praksē jomas profesionāļu vadībā, izmantojot jauniegūtās zināšanas sērojošo grupu vadīšanā.
Pēdējo divu gadu laikā lielos soļus “Dzīve un sēras” komandai ir palīdzējuši spert sērojošie vecāki. Iespējams, tieši viņi ir iedvesmojuši kapelānus uzsākt sarunas ar augstskolām, kurās būtu vērtīgi šādas apmācības ieviest kā kursu vai mūžizglītību.
Līdz šim kustība galvenokārt darbojusies brīvprātīgi un tās mērķauditorija bijusi Zvaigžņu bērnu vecāki, bet tagad kolēģi ir apņēmības pilni ilgi loloto projektu laist plašumā. Arī Linards Rozentāls vēlas sabiedrību izglītot, cerot, ka viņš ar kolēģiem nebūs vienīgais, kas to darīs turpmākajos gados vai pat gadu desmitos.
“Manuprāt, mēs šobrīd esam tāda laika priekšā, kurā industrializācijas laikmets pārtaps iekšējās attīstības laikmetā. Latīniski “industrialis” nozīmē “darbīgums”, “aktivitāte”, taču mēs sākam nojaust, ka aktivitātēm jēga ir tikai tad, ja tās veic iekšēji nobrieduši, dvēseliski pieauguši un ar citiem mīlestībā dzīvojoši cilvēki,” teic mācītājs. “Varbūt mēs piedzīvosim ne tikai attiecību vai sērošanas renesansi, bet arī to, ka laime neslēpjas tikai ārišķīgās lietās!”
