Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir vienīgā fotogrāfijas medijam veltītā atmiņu institūcija Latvijā, teikts muzeja mājaslapā. Šajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja struktūrvienībā atrodamas unikālas liecības par fotomākslas pirmsākumiem – muzejs ir arī lielisks avots, kur smelties iedvesmu un rast uzdrīkstēšanos nodarboties ar fotografēšanu. Fotografēšana var būt gan māksla, gan vērtīgu laikmeta liecību dokumentēšana. Muzeja kolektīvs uzņem apmeklētājus un saglabā modrību pašreizējos ģeopolitiskajos izaicinājumos. Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir gatavs glābt kolekciju jebkuros draudu apstākļos. Par aktualitātēm, muzeja darbu un gatavību neparedzētām situācijām stāsta muzeja vadītāja Antija Erdmane-Hermane.
Ko vajadzētu ņemt vērā, veidojot evakuācijas plānus kara gadījumiem? Kāda ir muzeja rīcība krīzes situācijā?
Muzejs vienmēr ir bijis gatavs katastrofālām situācijām, tai skaitā arī kara radītām situācijām. Galvenais muzejā vienmēr ir krājums. Tāpat pastāv Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka rīcību krīzes situācijā. Nedomāju, ka karš šajā gadījumā būtu izņēmums. Ir skaidrs rīcības plāns, ko darīt jebkurā situācijā - vai tie būtu plūdi, ugunsgrēks vai militārs apdraudējums, pastāv iespēja glābt muzeja vērtības. Kara gadījumā nekādi noteikumi vairs nepastāv, to mums rāda Ukrainas pieredze.
Muzejs vadās pēc Kultūras ministrijas norādēm. Valsts civilās aizsardzības plānā ir sniegtas visas atbildes, ka no saglabāšanas uzdevuma ir jāpāriet uz evakuāciju un uz kurām vietām var vest priekšmetus.
Mūsu muzejs nesen ir pārcēlies no ēkas Mārstaļu ielā 8. Tagad Latvijas Fotogrāfijas muzejs atrodas pagaidu telpās Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī 4. Šī pārcelšanās mums praksē parādīja, ko nozīmē pārvākšanās. Miera apstākļos tas aizņēma četrus mēnešus. Protams, saskaņā ar noteikumiem mums ir saraksti, prioritātes, priekšmeti, kas ir īpaši vērtīgi. Fotogrāfijas muzejs ir tāds īpašs, jā, mums ir vēsturiski vērtīgi priekšmeti, bet tajā pašā laikā, ja tas viss nonāk kādas citas varas rokās... tās ir fotogrāfijas, tie ir mirkļi, tas var būt materiāls, kuru izmantot sliktiem mērķiem. Tāpēc muzejs nav tikai nacionālais krājums, bet krājums, kura materiālus var dažādi pavērst.
Vai ir zināma nākamā muzeja pārcelšanās vieta?
Pagaidām nav tieša lēmuma, uz kurieni pārcelsimies nākotnē, bet šeit strādāsim vismaz piecus gadus. Taču par to mēs nebēdājam. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Mākslas akadēmiju, kurai šeit ir liela izstāžu zāle. Nākotnē plānojam arī izstādes. Savukārt muzeja specializētajā fotogrāfijas nozares bibliotēkā ir aptuveni septiņi tūkstoši grāmatu dažādās valodās - par fotogrāfijas vēsturi un teoriju, tehniku, dažādiem fotogrāfiskajiem procesiem un žanriem, fotogrāmatas.
Kādi būtu vērtīgākie krājuma priekšmeti?
Šobrīd krājumu veido aptuveni 70 000 vienību - gan stikla plates, filmu negatīvi, diapozitīvi un fotogrāfijas, gan foto kameras, albumi un pastkartes. Muzeja krājuma priekšmeti sistematizēti kolekcijās, no kurām apjomīgākā ir Strenču fotodarbnīcas kolekcija.
Muzeja krājumā atrodas Rēzeknes fotogrāfa Jāzepa Danovska kolekcija, kurā ir iepirktas aptuveni 5000 vienību. Otra ievērojamā kolekcija ir fotogrāfa Kārļa Lakšes stikla plašu kolekcija, kura ietver vairāk nekā 3000 vienību. Kolekciju muzejam nodeva fotogrāfa sievas māsa. Plates visus šos gadus, līdz 1990. gadam, bija glabātas bēniņos, kastē zem skaidām. Krājumā pārstāvēti arī Juris un Ģirts Bokumi, Žanis Legzdiņš, Gustavs Žakerts, Alfrēds Grāvers, Konstantīns Koks, Jāzeps Danovskis, Gunārs Birkmanis un daudzi citi.
Unikāla ir Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija (13 000 vienību). Stikla plašu kolekcijā ir plates, kas uzņemtas no 1920. līdz 1950. gadam, bet pati fotodarbnīca turpinājusi darbu līdz pat 1970. gadam. Fotodarbnīcā strādājuši fotogrāfi Dāvis Spunde, Jānis Ziemeļnieks, viņa māsa Paulīne Kraukle un brālis Konrāds Krauklis. Strenču stikla plašu kolekcija ir viena no lielākajām kolekcijām, kas aptver plašu laika periodu. 2021. gada 14. oktobrī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas asambleja iekļāva Latvijas Fotogrāfijas muzeja Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekciju UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā. Mums ir arī reta fototehnikas kolekcija, tas nav tikai pasaulslavenais "Minox".
Vai ir kādas iestrādes par pagaidu glabātavu, uz kuru pārvietot krājumu?
Plāns kā tāds vienmēr ir bijis. Tas ir civilās aizsardzības plāns, kurš nosaka, ka galvenais ir cilvēka dzīvība un tad krājums. Tieši šāda secība. Mēs esam Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle. Līdz ar to mums ir kopējs plāns. Šobrīd esam jaunās telpās un jau esam pārliecinājušies, ka šīs ēkas pagrabi nav piemēroti, jo tie bieži applūst. Līdz ar to pievienosimies kuģniecības muzeja plāniem krājuma glābšanas jautājumos.
Kuģniecības muzejs plāno daļu vienību pārvietot uz Pulka ielas glabātavu. Bet uz turieni plāno vest mantas visi muzeji. Glabātava taču nav no gumijas, lai visi tur varētu savest glābjamās vienības?
Jā, nav no gumijas. Vadāmies no plāna kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās. Tāpēc ir samazināts absolūti vērtīgo priekšmetu saraksts. Kas ir apdraudējums? Priekšmets var sadegt, izmirkt, salūst, apgaismoties. Tajā pašā laikā mēs atrodamies ēkā ar ļoti stiprām sienām. Priekšmeti jau atrodas aploksnēs, kastītēs un speciālos iesaiņojumos. Kara gadījumā, ja šī ēka nedeg, tad labi. Ja sākas plūdi, tad ar fotogrāfijām ir beigas. Apdraudējums būs lielāks pārvietošanas gadījumā. Kā negatīvi vides ietekmes faktori jāmin gaisma, kas paātrina fotoattēla izbalēšanu, un arī gaisa piesārņojums, kas veicina sudraba slāņa oksidēšanos, ietekmējot attēla kvalitāti. No saglabāšanas viedokļa sevišķi saudzējamas ir pirmās un senākās fototehnikas - dagerotipi, ambrotipi, ferotipi, autohromi, kas ir fotogrāfijas vēstures pirmsākumi 19. gs. otrajā pusē. Prioritārie priekšmeti krājumā ir marķēti ar atzīmēm - tas ir izdarīts.
Te vēlētos pieminēt Šnores kungu, kurš aizstāvēja muzeju. Rīgas pilsētas vēstures muzeja direktora Raula Šnores (1901-1962) 1941. gada 23. septembrī parakstītajā atskaitē rakstīts par padomju varas gadā muzejā notikušo un par savu darbību. Dokumentā aprakstītais risinājās no 1940. gada augusta līdz 1941. gada 3. jūlijam: "Ar kara sākšanos muzejā norīkoja nepārtrauktas darbinieku dienas un naktsdežūras. No 27. jūnija muzejā pastāvīgi uzturējās direktors un 13 darbinieki, kas muzeju neatstāja 5 dienas un 4 naktis līdz Rīgas atbrīvošanai no boļševiku jūga. 27. jūnijā ap plkst. 17.00 Rīgā pārtrauca telefonisku saziņu, līdz ar ko pārtrūka arī muzeja sakari ar ārieni. Dienā bija vairākas gaisa trauksmes. Darbinieki sapirka produktus, nodrošinoties vairāku dienu dežūrām. Noslēdza un nobultēja muzeja ieejas durvis."
Jūs minējāt cilvēcisko faktoru. Vai nepastāv iespēja, ka muzeja darbinieki glābsies paši, nevis domās par krājuma drošību?
Tādā stresa situācijā mēs neviens nezinām, kā rīkosimies. Kad lodes svilps pāri galvai, nav paredzama katra cilvēka reakcija. Mums regulāri notiek evakuācijas mācības. Ir plāns par krājuma saglabāšanu krīzes situācijās. Uzsveru, ka galvenais ir cilvēka dzīvība.
Kā norisinās komunikācija ar Kultūras, Aizsardzības ministriju un VUGD? Vai ir kādi konkrēti rīcības piedāvājumi, vai viss ir tikai sarunu līmenī?
To veic kuģniecības muzejs, mēs kā filiāle saņemam direktīvas. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas ir atbildīgs par civilās aizsardzības sistēmu Latvijā un ir izstrādājis Valsts civilās aizsardzības plānu, un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs rīkojas saskaņā ar to. Jāsaka, ka mums ir jaunākā darba drošības, ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženiere, kas regulāri instruē, pārbauda un apmāca.
Kuri būtu šīs ēkas vājie punkti?
Noteikti tas, ka ēkai ir viena izeja, esam tuvu Daugavai un Vecrīgai. Mīnuss arī būtu lielie logi, bet kopumā māja ir ļoti stipra. Kā zinām, jaunās kara metodes nežēlo pilsētas centrus. Tomēr esam tuvu dažādiem stratēģiskiem objektiem. Jāsaka, ka neesmu šīs jomas speciāliste.
Tiek minēts, ka krīzes gadījumā labāk krājumus ir sadalīt un pārvietot dažādās vietās. Tāpat ir dzirdēti viedokļi par pārvietošanu uz savām mājām.
Kas attiecas uz fotogrāfijām, nedomāju, ka tās ir vērts pārvietot haotiski. Krājuma priekšmeti šeit ir atbilstoši iesaiņoti un maksimāli aizsargāti. Tie atrodas bezskābes kastītēs, aploksnēs, zīdpapīrā. Pa ceļam daudz kas var atgadīties. Jebkura priekšmeta iznešana no stabilas vides ir strauja klimata maiņa. Nepieciešamības gadījumā pārvietošanai vadāmies saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 956, 69. līdz 73. punkts.
Bezskābes kartona kastītes, papīri, nebalināts kokvilnas vai lina audums, īpaši apstrādāts zīda audums, kurš nesatur sēru, indikatori, lina diegi - tātad visa pārvietošana ir ļoti dārga?
Labā ziņa ir tāda, ka pēc pārcelšanās mums viss ir ļoti labi iepakots. Tas viss ir ļoti ātri saliekams lielā kastē. Ekspozīcijas muzejam šobrīd nav. Ir tikai nelielas izstādes. Tāpēc ļoti ātri varam rīkoties un doties prom. Nav gluži tā, ka viss stāv, kā atvests. Šobrīd visi priekšmeti novietoti pēc topogrāfijas, lai visu var atrast. Mums nav speciālas telpas ekspozīcijai, tāpēc visa ekspozīcija, kas bija apskatāma Mārstaļu ielā, šobrīd atrodas krājumā. Tāpēc, ja mums būs jādodas ceļā, jau esam gatavi ar 72 stundu koferi.
Kā jaunās telpas ir piemērotas fotomateriāliem klimata ziņā? Objektus ļoti ietekmē arī apgaismojuma intensitāte un ultravioletais starojums. Tāpat arī telpu piesārņojums ar skābajiem oksīdiem un putekļiem.
Telpās nav krasas temperatūras un mitruma maiņas. Visnedraudzīgākais ir krasas temperatūras maiņas. Te nav tik atbilstoši apstākļi kā Pulka ielā, kur viss atbilst standartiem, bet papīrs ir pieradis un nebojājas. Kas attiecas uz telpu piesārņojumu - mums viss ir labi. Lielie logi krājuma telpā ir aizvērti ar žalūzijām. Mums ir izremontētas telpas, jauni materiāli iesaiņošanai. Priekšmeti jūtas labi.
Ir dzirdēts par īpašiem furgoniem ar regulējamu klimatu, kurus izmanto priekšmetu pārvietošanai. Latvijā tādi ir?
Neesmu neko tādu dzirdējusi.
Kā var atrast signētu priekšmetu, ja tas pārvietojot ir nozaudējies vai nozagts?
Gan krājuma, gan palīgkrājuma priekšmeti visi ir signēti. Fotogrāfiju, filmiņu un stikla plašu apraksti ir inventāra grāmatās. Arī uz paša priekšmeta ir signējums. Grūtāk ir ar fotoaparātiem, tos mēs nesignējam, bet pievienojam numuriņu ar lina diedziņu, tad nestandarta gadījumā, ja signējums pazūd, varēsim to noteikt pēc apraksta. Signējums pēc vecā standarta ir ar tušu, rakstīts ar smalku spalvu un pārklāts ar laku. Pēc jaunajiem standartiem papīru signējam ar HB2 cietības zīmuli, bet stikla platēm ar speciālu flomāsteru.
Kādas cenas šobrīd ir stikla fotoplatēm?
Priekšmetam vērtību apstiprina krājuma komisija, to izvērtē, uzņemot priekšmetu krājumā. Parasti priekšmetu izvērtē, vai tāds ir pieejams. Var teikt, ka katra fotoplate ir nenovērtējama, tie ir cilvēki uz plates, vietas, notikumi. Aptuvenā vērtība varētu būt 15 eiro. Tas ir vidējais vērtējums. Vērtība aug, ja uz plates ir datums, vieta, notikums, īpaši cilvēki, zināms autors. Interesanta ir arī zudusī Latvijas ainava, un svarīgs aspekts ir mākslinieciskā vērtība. Vienu un to pašu ainavu dažādi autori var nofotografēt dažādā kvalitātē un skatupunktā.
Kā var noteikt autoru, ja tas nav zināms?
Ir arī gadījumi, kad nevar noteikt. Ir redzams, ka tas ir augstas kvalitātes darbs, un mēs to tāpat uzņemam krājumā. Nesen mums atnesa vairāk nekā 300 stikla plašu kolekciju. Autors nebija zināms. Pētniecības rezultātā atradām autoru. Autors bija nofotografējis savu darbnīcu, līdz ar to vairākus apstiprinājumus atradām pēc periodikas. Autors bija Alfrēds Grāvers. Mēs nedēļas priekšmetus ieliekam arī "Facebook", tā cilvēki fotogrāfijā atpazina klavierskolotāju, un tagad zinām viņas vārdu un uzvārdu.
Vai cilvēki bieži nes dzimtas albumus un fotogrāfijas?
Bieži. Mums katru dienu zvana un piedāvā kaut ko. Aprunājamies telefoniski, izvērtējam, vai tas mums būtu vajadzīgs. Tālāk to izlemj pirmskrājuma komisijas. Māju bēniņos joprojām ir skaisti albumi, stikla plates un citas vērtīgas lietas.
Jūs arī pērkat fotogrāfijas?
Jā. Summas atkarīgas no piedāvājuma. Tam jābūt īpašai tehnikai, autoram. Pirms dažiem gadiem samaksājām 2000 eiro par sudraba želatīna fotogrāfijām. Tas varbūt nav daudz. Tās ir neatkārtojamas fotogrāfijas, autors tajā ir ieguldījis lielu darbu. Mērķa priekšmetus izvēlamies saskaņā ar krājuma politiku. Moderno mākslas fotogrāfiju mēs neuzņemam krājumā. Mums ir arī dāvinājumi, tādi kā Gunāra Bindes "Smiļģis", Roberta Johansona, Vilhelma Mihailovska, Leonīda Tugaļeva darbi. Mums ir arī Ansela Adamsa fotogrāfija ar autora personīgo numerāciju, kas apliecina, ka tā ir viņa fotogrāfija. Fotogrāfijas muzejs nacionālajā krājumā ir nozīmīgs ar vērtīgiem, izsmalcinātiem un īpašiem priekšmetiem.
