Korsetes, krinolīna apakšbrunči un mazi zābaciņi – kāda ir mode un kā tā mainījusies, var uzzināt Modes muzejā. Tas ir stereotips, ka vīrieši neinteresējas par modi. Mode viņus skar tieši, vai viņi to apzinās vai ne, stāsta Modes muzeja projektu vadītāja Agrita Grīnvalde, kura "Neatkarīgajai" atklāj neskaitāmas nianses – kā ieraudzīt viltojumus un kas kolekciju padara īpašu!
Telpu ziņā muzejs nav liels. Muzejam ir trīs zāles - divās ir mainīgā ekspozīcija, trešajā - pastāvīgā. Šobrīd aplūkojama izstāde "Auksti", kas veidota no Aleksandra Vasiļjeva fonda un muzeja krājuma priekšmetiem. Telpas atrodas pagrabstāvā un, šķiet, pat īsti neatbilst augšējo stāvu plānojumam, jo pagrabi ir daudz senāki. Viena siena, kā noteikts arheoloģiskajā izpētē, datēta ar 14. gadsimta beigām. Raugoties no drošības viedokļa, mūsu priekšrocība ir atrašanās pagrabā. Vienā ziņā priekšrocība, bet otrā - trūkums. Trūkums no vides pieejamības viedokļa. Ēkas īpatnību dēļ nav iespējams izbūvēt liftu uz pagrabstāvu. Mums ir īpaša ierīce, lai pagrabstāvā varētu nokļūt cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Kopumā pati ēka ir diezgan jauna. Kara laikā ēka nopietni cieta. Šajā ielas pusē patiesība tā bija vienīgā ēka, kura nopietni cieta. Pagrabi palika, tie ir seni, stabili un ir sausi, kas nav mazsvarīgi muzejam. Tekstila izstrādājumiem lielākais ienaidnieks ir saules gaisma, tāpēc muzeja dibinātāju sākotnējā doma arī bija, ka tam jāatrodas zem ielas līmeņa, lai nebūtu šī riska faktora. Ik pa laikam muižas vai mazāki muzeji vēlas deponēt mūsu krājuma priekšmetus, bet reizēm diemžēl izrādās, ka apstākļi tam nav piemēroti - lieli, atklāti logi, netiek nodrošinātas vitrīnas, tāpēc esam spiesti atteikt. Ja tērps tādos apstākļos stāvēs pusgadu, audums var izbalot un zīds var kļūt trausls.
Muzejs un krājums ir diezgan jauns, tas tika atvērts apmeklētājiem 2016. gadā. Krājumu sākām veidot jau mazliet pirms tam. Bet mums nav tik liela problēma ar krājuma vienību skaitu, kas aktuāla lielajiem muzejiem. Jā, krājuma vienību skaits tāpat mērāms tūkstošos, bet tas ir aptverams apjoms. Viss tiek dublēts datu bāzē un arī papīra formātā. Mēs šo apjomu spējam kontrolēt.
Noliktava ir šeit vai ārpus ēkas?
Noliktava ir šajā ēkā, un šeit atrodas arī birojs. Drošības apsvērumu dēļ neatklāšu, kur tieši atrodas noliktava. Protams, daļa no eksponātiem ir unikāli. Senatnē tērpi tapa vienā eksemplārā, vienam valkātājam, pēc konkrēta mēra. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā tērpi praktiski netika tiražēti; vēlāk sākās laiks, kad tie tika tiražēti, tomēr augstās modes tērps tik un tā būs vienā eksemplārā. Muzejam ir divi ceļi, kā tikt pie šādiem unikāliem eksemplāriem - dāvinājums vai iegāde specializētās izsolēs.
Kādas ir izsoļu summas?
No dažiem simtiem līdz simtiem tūkstošu. Mēs nevaram atļauties maksāt 100 tūkstošus un arī citreiz raustām plecus, domājot - ko var darīt ar šo nenormāli dārgo tērpu. Citreiz tērpa summu nosaka bijušā valkātāja vārds, piemēram, princeses Diānas kleita, kuru radījis kāds slavens modes nams. Domāju, ka tādus tērpus pārsvarā pērk privātie kolekcionāri, jo muzejam tomēr ir jārēķinās ar zināmām naudas summām. Neviens mūs nav atbrīvojis no komunālajiem maksājumiem un citiem izdevumiem, par to ir jādomā. Mēģinām rast saprātīgu līdzsvaru. Apzinoties apsaimniekošanas izmaksas, mūsu mērķis nav kvantitāte. Mērķis ir izveidot krājumu, kurš ataino priekšstatu par dažādiem modes vēstures periodiem. Papildvirziens ir saistīts ar Latvijas modi, apģērbu, kas valkāts šeit. Šo nišu pamatā veido dāvinājumi. Visu arī neņemam, veidojam atlasi.
Kas muzejam ir interesants no Latvijas piedāvājuma?
Jo senāks, jo vērtīgāks. Latvijas vēsturei raksturīgs tas, ka mums ir gājuši pāri visādi viesuļi. Ja runājam par 20. gadsimtu, tas ir komplicēti - atšķirībā no daudzām Rietumeiropas valstīm mēs nevaram aiziet uz bēniņiem, atvērt vecmāmiņas lādi un atrast tur senus dārgumus. Saistībā ar modi mūsu interešu loks ir starpkaru periods, 20. un 30. gadi, Rīgas modeļu nams, kā arī atsevišķos gadījumos pašu adītas, tamborētas, šūtas lietas.
Kā notiek audumu restaurācija, tā ir īpaša...
Mums ir restaurācijas darbnīca. Pirms jebkuras izstādes tērpi jāpārskata - vai tas ir stabils, ja nepieciešams, jānostiprina, lai nedilst un neirst. Senie tērpi paši par sevi ir smagi. Tāpēc tērpus uzglabā guļus, kastēs. Izstādēs parādām to, kas ir stabils. Restaurācija ir smalks, delikāts process, un ir tērpi, kas prasa sevišķi daudz darba. Piemēram, restauratori, ieraugot pērlītes, saķer galvu, jo pērlīšu izšuvumu restaurācija prasa mēnešiem ilgu darbu.
Šajā reģionā esam vienīgais specializētais modes muzejs. Bagātīgs krājums ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Nacionālajā vēstures muzejā, bet tādā formātā, kā mēs, tāda muzeja nav. Atšķirībā no gleznām, kas piekārtas pie sienas, apģērbs kādreiz ir ticis praktiski izmantots. Tas var ļoti daudz pastāstīt par savu laiku, tāpēc nozīmīgs ir arī pētnieciskais darbs. Jā, daudzi agrāko laiku tērpi nav funkcionāli, piemēram, tērpi ar korsetēm, krinolīniem, garām apakšmalām, kas velkas pa zemi, bet tā ir tā laika mode un priekšstati par skaistumu un piedienību.
Kā vēsturiskie tērpi tiek "mazgāti", tīrīti?
Daudzi senākie tērpi ir no dabiskā zīda. Arī tolaik tādā ierastā izpratnē tos nemazgāja. Zīds varēja zaudēt formu, mainīties krāsa, palikt pleķi. Tīrīja tikai vietas, kur ir traipi. Arī tagad ļoti par to domājam. Ir daudz dažādu knifu, piemēram, tīrīšanai var izmantot micelāro ūdeni. No sākuma testējam neredzamās vietās. Milzīga problēma ir arī krāsas un krāsošana. Ja nepieciešams neliels auduma gabaliņš precīzā tonī, ir gandrīz neiespējami nopirkt gatavu audumu, tāpēc nākas krāsot pašiem. Pamatlietas tekstila restaurācijas rokasgrāmatās var atrast, bet reālu pieredzi meistari uzkrāj gadiem. Tā tas ir visās restaurācijas jomās. Tas ir laikietilpīgi, sarežģīti. Pat iegādājoties tērpu izsolē, pēc tam ir ļoti delikāts darbs ar to.
Kā notiek vēsturisko drēbju noņemšana no manekeniem? Arī tas ir smalks darbs.
To dara tehniskās ģērbējas. Manekenus nosacīti var iedalīt divās grupās. Mūsdienu apģērbiem manekens būs garāks un ar platākiem pleciem. Otra kategorija ir manekeni, kas piemēroti vēsturisko tērpu 50 centimetru vidukļiem - bet arī ar tiem gadās, ka tērpu viduklī nevar aiztaisīt. Tad manekens jāpielāgo tērpam. Labi manekeni ir dārgi, turklāt tie aizņem daudz vietas noliktavā. Tehniskā ģērbšana ir sarežģīts process, īpaši, ja runājam par 19. gadsimta tērpiem, kam ir daudz dažādu apakškonstrukciju un sastāvdaļu. Citreiz nākas manekenam arī krūšu daļu pārveidot, jo tērpi šūti vienā eksemplārā, konkrētam valkātājam, bet manekeniem ir standarta “krūšu izmērs”. Vienam tērpam arī nevaram atvēlēt bezgalīgi daudz laika, jo īsā laikā jāiekārto izstāde ar 40 un vairāk tērpiem.
Vai audumi tiek iekonservēti, vai tādas darbības neattiecas uz audumiem?
Audumi tiek nostiprināti. Ja zīds sāk sadalīties, tas jānostiprina. Tas ir sarežģīts process. Arī izstādēs tādus tērpus nevaram likt, tāpēc cenšamies krājumam tādus neiegādāties, taču dažreiz izsolēs tērpus pārdod nelielās grupās, tad var būt viens tērps labākā, bet otrs sliktākā stāvoklī. Kopumā ļoti cenšamies sabalansēt izmaksu un ieguldījumu līdzsvaru.
Kas ir dārgākie eksponāti, un vai varat nosaukt summas?
Dārgākā mums ir 18. gadsimta otrās puses franču stila kleita, aptuveni 1770. gads. Tā šobrīd ir deponēta izstādē Tamperē. Es nevaru atklāt precīzu kleitas cenu, vien to, ka tie nav simti, bet tūkstoši, jo tērps ir diezgan sens. Dārgāki ir arī slavenību apģērbi. Šeit, piemēram, bikses un krekls ir no Hjū Hefnera, "Playboy" dibinātāja, garderobes, tie ir pagājušā gadsimta 70. gadi. Cena vienmēr būs saistīta ar valkātāju, ja tas ir zināms. Ik pa laikam tiek rīkotas izsoles, kurās izsola slavenību tērpus un viņu privātās lietas, piemēram, Grētas Garbo vai Merilinas Monro tērpus. Šādām izsolēm ir liela piekrišana, bet arī nepieciešams pārliecināties, vai tērps, lieta patiesi ir piederējusi konkrētai personai. Specializētas izsoles izceļas ar to, ka tās ir drošas.
Specializētajās izsolēs lietai uzreiz nāk klāt apliecinājums par autentiskumu?
Parasti viņi stāsta lietas vēsturi, saikni ar vēsturi. Piemēram, nesen saistībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu rādījām un stāstījām par Merilinas Monro kleitu. Melna kleita, kuru fonds bija iegādājies izsolē. Monro šo kleitu bija uzdāvinājusi savai grima māksliniecei "FOX” studijā. Māksliniece kleitu bija ilgi glabājusi, līdz mantinieki vienā brīdī izšķīrās par pārdošanu. Saikne bija izsekojama, zīmīte, ko Merilina rakstījusi.
Vai Latvijā notiek šādas izsoles?
Nē. Ja nu vienīgi kādā labdarības mērķiem veltītā izsolē var parādīties kādas lietas. Ir bijuši gadījumi, kad novēl muzejiem. Arī skatuves tērpi ir ļoti vērtīgi, īpaši, ja tie saglabājas kā viens kopums, nevis tiek sadalīti. Mums kā nelielam muzejam gan būtu grūtāk paņemt visu kolekciju uzreiz, jo šobrīd ļoti nopietni apsveram noliktavas ietilpību. Tekstilu var glabāt diezgan kompakti - plauktu sistēmas, kastes, numerācija, bet tas tāpat aizņem zināmu platību.
Cik droši muzejs jūtas, ja pieļaujam X stundu?
Ir plusi un mīnusi. No vienas puses, atrodamies “viegli ievainojamā” vietā pie Daugavas, tiešā tilta tuvumā, Vecrīgā. No otras puses, pagrabs rada stabilitāti. Arī krājumus varam pārvietot uz ekspozīcijas telpām, kas būtu drošāk nekā kādā ekstrēmā situācijā mēģināt to visu pārvietot citur. Arī tas ir variants, bet pārvešanas brīdis būtu pats riskantākais. Domāju, ka glabāšana uz vietas būtu drošākais variants. Nevaram gan zināt visus iespējamos notikumu scenārijus. Vienlaicīgi jūtamies droši un nedroši, laikam tāpat kā vairākums muzeju. Ir lietas, kuras saprotam, ka varam risināt. Jebkurā gadījumā primārais ir cilvēku veselība un drošība. Arī ikdienā ievērojam drošības vadlīnijas, ļoti ceru, ka līdz tādai X stundai nenonāksim, bet mūsu galvenā priekšrocība ir tā, ka krājums ir neliels. Tie nav simtiem tūkstošu krājuma vienību. Mūsu nelielais muzeja kolektīvs var krājumu pārvietot uz pagraba telpām, izvietot augstāk par grīdas līmeni, nodrošinoties pret plūdiem un citiem riskiem.
Ir Ukrainas kara piemērs, kad mērķtiecīgi tiek iznīcinātas vēsturiskās vērtības. Vai tas nerada bažas?
Rada. Jo ir skaidrs, ka zināmās situācijās tā ir apzināta tieksme iznīcināt. Izteikta destrukcija. Vienlaikus jāapzinās, ka nav reāli iespējams saglabāt visu. Cilvēku dzīvība un drošība vienmēr būs svarīgāka par priekšmetiem. Mēs darīsim visu, lai pasargātu to, kas ir mūsu pārziņā, bet ir grūti prognozēt notikumu gaitu. Kā redzam pēc Ukrainas piemēra, situācijas strauji mainās, un bieži, pat gatavojoties tam, nav iespējams sagatavoties. Arī psiholoģiski. Bet mums ir piemērs, no kura mācīties. Arī šobrīd Latvijā aizvien vairāk par to runā un dara. Pieļauju, ja tā sirēna atskanētu, cilvēki bez militāras pieredzes to neuztvertu nopietni, noteikti būtu arī panikas moments, kas ir neizbēgami. Mūsu plāns un risinājums balstās uz pieņēmumu, ka šīs telpas ir salīdzinoši drošas.
Visi runā, ka primārais ir cilvēku drošība, dzīvība. Tas vienlaicīgi arī nozīmē, ka muzeja darbinieks pirmām kārtām domās par sevi, nevis glābs krājumu?
Tas atkarīgs no situācijas. Lēmums tiek pieņemts, ņemot vērā iespējamo apdraudējumu. Faktiski, ja eksponātus noglabājam šeit, ja telpas ir aizslēgtas, tad nosacītu brīdi tie ir drošībā. Jāsaprot, ka mēs nevaram izbūvēt neuzlaužamu seifu, izbetonēt neuzlaužamu krātuvi - labi apzināmies, ka tas nav iespējams.
Tātad tā ir muzeja darbinieku sirdsapziņa, bēgt vai glābt?
Tā ir. Neviens simtprocentīgi nevar galvot, kā rīkosies tādā situācijā. Arī par sevi nevaru pateikt, kā es rīkotos kritiskā situācijā. Labā ziņa ir tāda, ka mums nav liels kolektīvs un ir izteikta kopības sajūta, daudzi šeit strādā kopš muzeja atvēršanas. Tas veido ciešāku atbildības saikni, tas nav vienkārši tā, ka atnāku, nostrādāju savas stundas un aizeju prom. Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki, kuri strādā muzeju jomā, ir tieši šādi, jo, zinot dažādas nianses, arī atalgojuma ziņā, cilvēki, kuri dara savu darbu un dara to labi, viņiem ir kaut kādi emocionāli iemesli, kāpēc viņi to dara. Tieši šī iemesla dēļ viņi, visticamāk, nepametīs to visu krīzes situācijā. Mums ir arī vēsturisks piemērs, kad viena cilvēka drosme, pienākuma apziņa neļāva pamest tūkstošiem eksponātu. Tas tikai apliecina to, ka visu vadlīnijās nevar ierakstīt. Nevar cerēt, ka katrā muzejā būs tāds cilvēks, kurš visu glābs. Jā, cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs, mēs to nevaram izslēgt.
Muzejiem šobrīd ir aktuālas bezskābes kastes, papīri, viss, kas nepieciešams īslaicīgai uzglabāšanai. Vai tas arī jums ir aktuāli? Tas viss prasa ievērojamas summas. Vai varat pateikt, kādas izmaksas ir muzejam?
Jā, mēs to visu darām, jo nav jau jēgas iegādāties dārgus priekšmetus un tad tos neatbilstoši uzglabāt. Muzejs ir privāts, mēs neesam akreditēts muzejs. Tā bija mūsu apzināta izvēle. Protams, ievērojam visas prasības priekšmetu uzglabāšanā. Esam muzeju biedrībā ICOM, nav tā, ka esam paši par sevi. Tiesa, precīzu summu, kura tiek atvēlēta, nenosaukšu, jo ar to nodarbojas cilvēks, kurš atbild par krājumu, sargā un uzrauga to, zina, ka viss ir uz vietas.
Ir gadījies, ka kāds priekšmets pazūd?
Nē, nav. Loģistika ir ļoti strikta. Pat ja kāds priekšmets tiek deponēts, ir atzīmes, uz kurieni tas dodas un kad būs atpakaļ.
Ir viedoklis, ka krīzes situācijā varētu vest uz mājām muzeja priekšmetus.
Teorētiski jā, bet jādomā, vai mājas būs droša vieta. Vai pārvešana ir droša? Vispār jau atrašanās Vecrīgā pati par sevi ir riskanta. Drošāk būtu kaut kur provincē, mazpilsētā. Arī tas ir apsverams. Kas attiecas uz glabāšanas apstākļiem, tekstilam, sevišķi pagaidu variantā, nevajag smalku mikroklimatu. Telpai jābūt ar nepaaugstinātu mitruma līmeni un normālu istabas temperatūru. Protams, mums ir arī īpaši vērtīgi eksponāti, unikāli un vienā eksemplārā. Ja būtu jāizdara izvēle, ko glābt pirmām kārtām, mēs varam noorientēties un izdarīt šo izvēli.
Vai ir domāts par muzeja priekšmetu izvešanu uz ārvalstīm?
Šāda iespēja nav izskatīta. Tas ir dārgi un sarežģīti. Izvešanas process pats par sevi ir ļoti riskants, un nav saprotams, cik tas būtu lietderīgi. Varbūt atstāt uz vietas būtu labāk. Samērojot visus riskus, to būtu vairāk, vedot uz ārvalstīm. Mūsu krājumu neveido tikai ar Latviju saistītas lietas, līdz ar to kopīgajai Latvijas ainai tas nav tas pats, kas Purvīša gleznas, kuras pazuda Otrā pasaules kara laikā, kad tās veda uz ārzemēm. Ne vienmēr krīzes brīdī var pieņemt pareizo lēmumu - vedot ar vilcienu uz Vāciju, viss var pazust.
Kas ir šie unikālie eksemplāri, kas ir prioritātes?
Prioritātes ir tas, cik priekšmets ir sens, cik tas būtu atgūstams vai aizstājams ar citu priekšmetu. Jo mazāka ir iespēja aizstāt, jo lielāka vērtība. Ja ir zināmi kādreizējie īpašnieki, valkātāji, personisks stāsts, ģimenes stāsts, kuru mēs zinām, tas šo eksponātu padara īpaši vērtīgu. Jāatzīst, ka daudzi priekšmeti ir “nozaudējuši” saikni ar īpašnieku, īpaši tas attiecas uz senākiem laikiem - 19. gadsimtu. Arī tērpu izcelsme nereti nav zināma. Tā varēja būt kāda anonīma šuvēja, pēc tērpa kvalitātes varam saprast, kāda līmeņa šuvēja tā bijusi. Vai tas ir Parīzes augstās modes līmenis vai tomēr kaut kas lokālāks.
Vai tad nav tā, ka tērpam vienmēr ir iešūta atpazīstamības zīme, šuvēja atpazīstamības simboli?
Ja runājam par modes namiem un profesionāliem ateljē, darbnīcām, tad jā. Piederību augstajai modei var noteikt arī pēc apdares kvalitātes, iekšpuses, pēc auduma kvalitātes. Ja iekšpuse būs nostrādāta tikpat ideāli kā ārpuse, pat ja nebūs zīmītes ar modes nama, dizainera nosaukumu, uzreiz būs redzams, ka tas ir augstas meistarklases darbs. Problēma tāda, ka senāk dāmas nereti ārdīja nost šīs firmas zīmes, kas bija iešūtas tērpos - tas bija saistīts ar augsto ievedmuitas maksu importa precēm. Mūsdienās tas apgrūtina atpazīstamību. Arī starpkaru laikā Latvijā dažādām ievestām luksusa precēm bija ievedmuita. Cilvēki vienmēr ir centušies izvairīties no papildu izmaksām, tāpēc arī ārdīja nost modes namu zīmītes - sak, tā ir mana bagāža. Muitnieks nevar pierādīt, vai dāma ar šo kleitu braukusi uz Parīzi vai ved no turienes. Tā bieži darīja amerikānietes, kuras bija lielas Parīzes modes namu klientes. Esam patiesi priecīgi, ja šīs atpazīstamības zīmes tērpos ir. Tiesa, mēdz būt arī viltojumi. Tas attiecas uz senāku periodu - 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta sākumu.
Bet tas ir sarežģīti - kā var atrast senu audumu un izveidot kleitu?
Viltotāji cenšas pateikt, ka tērps ir konkrēta modes nama tērps. Vēsturiskā tērpā tiek iešūta modes nama zīmīte, tā pie tērpa vērtības pieraksta klāt vismaz vienu nulli. Tādas lietas notiek. Internetā ir virkne pamācību, kā noteikt viltojumus - kādas krāsas diedziņiem jābūt, kur piešūts modes nama simbols, kādi burti kuros gados tika izmantoti. Tas ir smalki, tiešām, tik ļoti neatšķiras no mākslas darbu autentiskuma atpazīšanas. Visur, kur apgrozās nauda, atrodas cilvēki, kuru mērķi nav godprātīgi. Mūsu pieredzē gan nav šādu gadījumu - varbūt tāpēc, ka neejam uz tik augsti cenotiem izsoļu priekšmetiem.
Cik pasaulē ir modes ekspertu, kuri var atšķirt viltojumu no īsta priekšmeta?
Tādi ir visos lielajos muzejos, kur ir tekstila kolekcijas. Mums ir uzkrāta vizuālā un taktilā pieredze. Balstoties uz vizuālo, mēs varam noteikt atbilstību. Līdzīgi kā mākslas darbiem, ir dažādas tehniskās nianses. Izcils eksperts ir Aleksandrs Vasiļjevs. Lielāko daļu tērpu viņš pašrocīgi pērk, klātienē vai attālināti. Viņam ir unikāla pieredze. Domāju, ka pasaulē patiešām nav daudz cilvēku, kuriem būtu tāda līmeņa pieredze un zināšanas. Tādu pieredzi var uzkrāt tikai empīriski. To nevar iemācīties skolā, tādu pieredzi var uzkrāt, tikai strādājot ar šiem priekšmetiem. Viennozīmīgi viņš ir eksperts šajā jomā.
Arī muzeja darbinieki savā ziņā ir šuvēji un eksperti?
Te ir piesaistīti cilvēki, kurus interesē mode. Mums ir cilvēki, kuri ārpus muzeja darba paši šuj. Ja cilvēki sāk ar šo muzeja darbu nodarboties, kā mēdz teikt, ir tas āķis lūpā. Tā ir vesela pasaule... Arī Vasiļjeva kunga gadījumā - cilvēki meta ārā dažādas lietas, bet viņš tās gribēja saglabāt, jo uzskatīja, ka lietas ir radītas ar cilvēka rokām, smalkā darbā, un būtu apgrēcība tās vienkārši izmest. Arī mums muzejā liekas, ka daudzi no šiem priekšmetiem ir pelnījuši otro vai trešo dzīvi. Tie nav jāmet ārā. Bet daudz kas ir gājis zudībā. Citreiz nāk muzeja apmeklētāji un saka: “Es tik daudz izmetu, man bija lietas no mammas, vecāsmātes.” Arī padomju laika lietas sāk pamazām kļūt par retumu. Savā ziņā tas ir laiks, kuru tik ļoti nemaz negribam atcerēties, tomēr tā ir vēsture. Padomju laika modes izpausmēs vislabākais piemērs ir Rīgas modeļu nams, tā ir izcila vēstures lappuse. Būtu žēl, ja tas tā pazustu, tas arī ir iemesls, kāpēc cenšamies savu iespēju robežās turēt šādus tērpus. Un visu modes muzeju nelaime ir tā, ka ir saglabājušies daudz mazāk vīriešu apģērbu.
Kā esat atrisinājuši muzeja pieejamību cilvēkiem ar redzes traucējumiem?
Šis ir sarežģīts jautājums. Drošības apsvērumu dēļ eksponāti atrodas stikla vitrīnās. Taču arī tad, ja nebūtu vitrīnas, ar šiem eksponātiem nevar taktili iedarboties. Šajā ziņā esam stipri ierobežoti. Tas, ko apmeklētāji ar redzes traucējumiem var darīt, ir iespēja pielaikot tērpus. Katrai izstādei veidojam vēsturisko tērpu replikas, kuras apmeklētāji var pielaikot. Mums ik pa laikam nāk apmeklētāju grupas, kurās ir cilvēki ar invaliditāti. Bet šis ir sarežģīts jautājums. Kāpnes no ielas puses ieejas ir visai stāvas, mums ir otras kāpnes no kafejnīcas, tās ir platākas un lēzenākas, tur ar īpašas kāpurķēžu ierīces palīdzību nodrošinām ieeju cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tas ir vienīgais tehniskais risinājums, ko esam atraduši. Tas neatbilst vides pieejamības prasībām, bet tas ir vienīgais risinājums šai ēkai. Padomju laikā šeit atradās projektēšanas institūts, šeit nebija dzīvokļi. Interesanti, ka arī projektēšanas institūtam šeit pagrabā bija izstāžu zāle. Plānojums ir citādāks nekā standarta ēkai.
Mēs gan neesam vienīgie, kas saskaras ar vides pieejamības problēmām. Nesen bija atvērto durvju diena Rīgas pilī, arī viņi stāstīja, ka bijis ieplānots lifts uz pagraba telpām, bet tieši tajā vietā atrada pils apkures krāsni. Līdz ar to lifta nav. Mēs cenšamies būt pretimnākoši un atrast risinājumus.
