“Rakstivāls”, “Uz Tukumu pēc literatūras” un Vidzemes prozas lasījumi — nevar atcerēties citu gadu, kad Latvijā no nekā būtu radušies veseli trīs jauni literārie festivāli, turklāt to līmenis uzreiz ir tāds, ka tie ne vien elpo pakausī vecajiem pasākumiem, bet liek arī ieraudzīt to vājās vietas.
Ja tā objektīvi ņem, tad stabilu literāro festivālu skaits Latvijā ir pamazs: Dzejas dienas un Prozas lasījumi (ar saviem “saistītajiem” reģionālajiem pasākumiem, tā kā Kurzemes Dzejas dienas vai Tukuma “Prozas fermentācija”), un tad ir tiešsaistes žurnāla “Punctum” festivāls. Pirmo reizi šogad notika “Uz Tukumu pēc literatūras”, jo Tukumam rodas iespējas īstenot arvien jaunas idejas pēc iekļaušanās UNESCO pasaules radošo pilsētu tīklā. Gan tukumnieku iniciatīva, gan Līgatnes “Rakstivāls” un Vidzemes prozas lasījumi radušies ne tāpēc, ka pašvaldība izdomāja — “mums vajag”, bet visos gadījumos impulss nācis no tautas.
11. augustā Līgatnē startējušais “Rakstivāls” izrādījās daudz populārāks, nekā varētu gaidīt no nezināma pasākuma, kurš norisinās vietā, kas līdz šim vēl nebija izskanējusi saistībā ar mūsdienu literatūras procesu un aktivitātēm. Toties tagad ir. Kā tas var būt, ka no nekā rodas jauns festivāls — un ir sekmīgs jau pirmajā reizē?
“Ideja cilvēkiem radās pēc tam, kad 2022. gada garumā vadīju kursus, kur mērķis bija — iemācīties gada laikā uzrakstīt romānu. Kursi beidzās, bet rakstītāji teica: grib turpināt slīpēt savus jaunatrastos talantus,” stāsta rakstniece Inga Žolude. Tas saskan ar attieksmi, ko katru gadu piedzīvo Jauno autoru semināra, “Aicinājuma” un Literārās akadēmijas meistardarbnīcu rīkotāji: neatkarīgi no tā, kāds konkrētajai apmācībai ir ilgums, formāts vai dalībnieku sastāvs, lielākā daļa parasti grib vēl.
Līdz ar to 2023. gadā Žoludes kursu dalībnieki savākušies neoficiālā nometnē Līgatnē, kas šogad tika pāraugusi publiskā festivālā. Literāti slavēja Līgatnes radošā kvartāla “Zeit” dibinātāju Marģeri Zeitmani, no kura uzvārda atvasināts norises vietas nosaukums: bijušais ražošanas kvartāls tagad sistemātiski transformējies radošā koncertu, mākslas, atpūtas pie dabas un viesnīcu kompleksā. Aizpagājušā gadsimta vidū te bijuši zirgu staļļi papīrfabrikai, pirms 100 gadiem blakus staļļiem bijusi ferma ar dažiem dzīvoklīšiem un pat skoliņa, savukārt padomju vara septiņdesmitajos gados šeit ierīkojusi stiklaplasta ražotni motociklistu ķiveru izgatavošanai. Tagad vecās telpas ar savu industriālo šarmu devušas vietu daudzveidīgam saturam, kas organiski iekļaujas viesnīcas, restorāna un bāru vidū. Protams, lielākā kultūras darbība līdz šim bijusi koncertu un izstāžu rīkošana — līdz “Rakstivāla” izveidei “Zeit” kvartālam saistība ar literatūru bijusi lielākoties tāda, ka šeit apzināti tiek vākta latviešu trimdas autoru literatūra, kas atgriežas Latvijā no visām iespējamām valstīm, kur tikušas izdotas grāmatas latviski.
Ko redzam, ierodoties “Rakstivālā” bez priekšzināšanām? Lielākā zāle pilna: tur uzstājas pieredzējuši autori, pētnieki un tulkotāji. Klausītāji aizņēmuši visas sēdvietas, stāv kājās gar malām un karājas aiz balkona margām, un tam pa vidu vēl maisās vairāki sabiedriski un ļoti priecīgi suņi. Ar ko jārēķinās, lai mūsdienās varētu būt par profesionālu autoru, ieskicē Ērika Bērziņa: “Esmu redaktore žurnālos “Mans Mazais”, “Pūcīte” un vēl rakstu vienam citam žurnālam. Izpaužos dzejā un bērnu literatūrā, jo man ir trīs bērni.” Turpretī Māra Zālīte stāsta, kā padomju gados valodniecību, kas tolaik bija viens no nedaudzajiem ceļiem uz literāro dzīvi, studējušas gandrīz vienīgi meitenes — pretstatā jauno autoru meistardarbnīcām mūsdienās, kurās tagad vīrieši nav retums: “Mūs nosūtīja prakses braucienā, tas ir: brauca visas mūsu kursa meitenes ar vienīgo puisi, un tam pašam uzvārdā bija Zābaks.”
Citi runātāji pievēršas nākotnei. “Ja mēs paskatāmies, kas ir tie teksti, kas šobrīd veido internetā atrodamo informācijas pamatmasu, tad tie bieži vien ir sliktas kvalitātes mašīntulkojumi, no kuriem mākslīgais intelekts nevar apgūt pareizu valodas lietojumu, un mums pašiem arī tādi tulkojumi bieži vien neder,” saka Andrejs Vasiļjevs, kompānijas “Tilde” vadītājs. Viņam piekrīt filosofijas profesors Arnis Rītups: “Mākslīgais intelekts nevarēs aizstāt cilvēku zinātkāri, jo cilvēks ir organisms, ko nevar aprakstīt, definējot mūsu funkcijas — cilvēks pats nezina, kur ir mūsu spēju galējās robežas!”
Profesors salīdzina, ka dabā ir viegli aprakstīt ezīša funkcijas, jo ir zināms, ko ezis dara — kur dzīvo, ko ēd, kā ziemo un kā rūpējas par mazajiem ezēniem. Vēl vieglāk ir aprakstīt vīnogulāja funkcijas. “Taču cilvēkus nevar nodefinēt pēc mūsu funkcijām, jo cilvēki bieži rīkojas ārpus savām parastajām robežām! Tā ir mūsu vieta Visumā — mēs esam lielas jautājuma zīmes. Tikmēr visa tā transhumānisma šļura saka, ka cilvēks esot kaut kas tāds, kas jāpārvar,” ironizē filosofs, liekot aizdomāties — ja cilvēciskais un mākslīgais intelekts saplūdīs, vai nezaudēsim savas spējas jautājumu uzdošanā, kas ir unikālas cilvēku sugai?
Kamēr dzejnieces un pētnieki sacenšas asprātībā publikas priekšā, visas citas pieejamās telpas piepildītas ar meistardarbnīcām lieliem un maziem. Ar to jaunais festivāls atšķiras no esošajiem: tā kā “Rakstivāla” ideja izšķīlusies kā publisks turpinājums radošās rakstības kursiem, te ikviens interesents var piedalīties jaunu paņēmienu apguvē, nevis klausīties jau iznākušu vai drīzumā izdodamu grāmatu fragmentu lasījumos. Māksliniece Ivonna Zīle aicina apgūt asēmisko rakstību — teksta impulsīvu uzgleznošanu, kurā vārdi iegūst jaunas, spontānas vizuālas formas, bet Māra Upmane-Holšteine dalās dziesmu tekstu rakstīšanas pieredzē, kamēr Nils Sakss Konstantinovs, Inga Bitēna un citi liek priekšā zināšanas par psiholoģiju. Haralda Matuļa darbnīca “Pretrunīgums tekstā kā intrigas avots” ir tik pārpildīta, ka Ilmārs Šlāpins paliek aiz durvīm gaitenī. Tiem, kas tomēr tikuši iekšā, rokā nonāk trīs prozas teksti, kuros jāiedziļinās, lai pēc tam ar dažādiem t.s. “constrained writing” paņēmieniem uztaisītu savu turpinājumu, ko nolasīt pārējiem priekšā. Iznākumā dažs dalībnieks, no rīta ieradies “Rakstivālā” kā interesents, vakarā jau tiek bīdīts uz festivāla skatuves kā jaunizcepts autors.
Līdz ar to var vispārināt, ka “Rakstivāls” savā pirmajā reizē uzrāda to intelekta līmeni, kādu esam pieraduši saistīt ar žurnālu “Rīgas Laiks” vai izdevniecības “Dienas Grāmata” izdoto literatūru, un tas ir svarīgi, lai nākamajā gadā pasākums paplašinātos — no Ingas Žoludes teiktā var noprast, ka nācies papūlēties, lai pārliecinātu Kultūrkapitāla fondu atbalstīt jaunu, nezināmu pasākumu. Ja cerības piepildīsies, tad nākamgad “Rakstivālam” būtu jānorisinās jau divas dienas.
Tukumnieki savu inaugurālo “Uz Tukumu pēc literatūras” festivālu rīkoja no 11. līdz 13. aprīlim, turklāt novada centrālajā bibliotēkā, nevis kādā īslaicīgās aizturēšanas izolatorā pie policistiem: nav nekāds noslēpums, ka Tukuma literātu apvienību (TLA) pirms 60 gadiem dibinājuši divi sevišķi smagu noziegumu izmeklētāji Pēteris Jurciņš un Elmārs A. Rumba, un kopš tā laika TLA sastāvā vienmēr ir kāds bijušais vai esošais izmeklētājs vai jurists (kas attiecīgi bieži vien raksta uz patiesiem notikumiem balstītus stāstus), savukārt iepriekšējo gadu visu laiku labākais literārais festivāls noritēja trīs dienas un trīs naktis vietējās policijas pagalmā, bet tagad TLA mītne ir agrākajās rajona prokuratūras telpās.
Festivāls “Uz Tukumu pēc literatūras”, ņemot vērā šajā reģionā novērojamo autoru skaitu uz kvadrātmetra, izveidoja jaunu formātu: vietējie autori publiski debatē ar uzaicinātiem autoriem no Rīgas vai citurienes — sākot ar bērnu literatūru un beidzot ar kriminālromāniem un dokumentālo prozu. Festivāls sākās ar bērnu grāmatu autores Irīnas Pumpures kopīgu pasākumu ar uzaicināto literāti Luīzi Pastori, piedāvājot divas radošās literārās darbnīcas “Mākslas detektīvs” un “Džungļu izdzīvošanas tests”. Nākamajā dienā sekoja Ronalda Brieža meistardarbnīca, bet festivāla galvenajā dienā debašu meistarībā publikas priekšā bija jāstājas reizē pa kādam TLA autoram un vienam uzaicinātajam: “dueļos” sacentās Arno Jundze un Guna Roze, psiholoģiskajā reālismā iegrima Džena Andersone un Gvido Drage ar Ingrīdu Zaķi, sacensība notika starp detektīvromānu autoriem Janu Veinbergu un Gunti Tāleru.
Negaidīti izvērtās notikumi ap pēdējo diskusiju, uz kuru sākotnēji bija aicināts polittehnologs Jurģis Liepnieks — viņa pēdējā grāmata “Mans nabaga pirāts” izrādījusies stipri populāra lasītāju vidū. Taču, ieraugot pārējo dalībnieku sarakstu, Liepnieks atsūtīja organizatoriem ziņu, ka netikšot piedalīties šādās publiskajās debatēs, tāpēc viņa vietā pēdējā minūtē piekrita piedalīties Latvijas Universitātes profesors un Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs.
Tradicionālās Dzejas dienas vienmēr izceļas ar māksliniecisko kvalitāti, jo tajās piedalās autori, kam iepriekšējā gadā iznākušas pozitīvi novērtētas grāmatas, kā arī tādi ārzemju viesi, kas nesen atdzejoti un drukāti latviski. Turpretī Prozas lasījumos autori ceļ priekšā jaunus darbus, kas tikko tapuši un ne vienmēr ir pilnībā pabeigti (tie oficiāli iznāk tikai gadu vai pat vairākus pēc pirmās publiskās nolasīšanas), tāpēc gan Prozas lasījumos Rīgā un Ventspilī, gan jaunajos Vidzemes prozas lasījumos darbu savstarpējais līmenis mēdz būt mežonīgi atšķirīgs.
Tā Kurzemes prozas lasījumos šoreiz dominējošo tēmu varētu raksturot kā “sīksadzīviskumu” vai “mikroreālismu”. Gandrīz visos stāstos galvenais motīvs bija sadzīves apstākļu detalizēts apraksts, kur stāsta personāžiem (te nebūtu pareizi tos dēvēt par “varoņiem”) viņu interešu un darbību apvārsnis nesniedzas daudz tālāk par tējas krūzēm uz galda vai drēbju gabalu pielaikošanu mazpilsētas veikaliņā. (Savā ziņā šāds vides un darbības regress mūsdienu XXI gadsimta tekstā izskatās vēl dīvaināk nekā savulaik “Straumēnos”, kur ļoti ierobežotā darbība noritēja vismaz vienas lauku saimniecības ietvaros.)
Sadzīviskuma vienmuļību centās lauzt Evijas Martukānes-Laganovskas satīriskais īsais stāstiņš “Utins manā mazdārziņā”, kurā utaino valdnieks Utins savas pils pagrabā salauž slepeno skārienjutīgo “analogovņet” spoguli un maģiski uzrodas Vysagala pagastā Latgalē, kur gada laikā vietējais iedzīvotājs Miernesis viņu cenšas pāraudzināt caur smagu, bet godīgu darbu. Šāda ironija ar pasaku fantāzijas motīva un aktuālās politiskās satīras organisku sapludināšanu uzreiz izcēlās uz pārējo zeķbikšu aprakstu fona.
Dīvainākais bija tas, ka sīksadzīviskums pēc lasījumiem Ventspilī turpinājās arī tradicionālajās “Prozas brokastīs” Rīgā, kur Marikas Indānes un Ingas Ābeles teksti turpināja šo principu, bet Laimas Kotas darbā vienīgā atšķirība tāda, ka aprakstīta sadzīve Turcijā, nevis kādā mūsu viensētā. Aivars Eipurs vismaz pacenties savu sadzīves situāciju garlaicību noīsināt, kā rezultātā uz pasākuma kopējā fona izcēlās pat tādi izteicieni kā “vai jums ir dzīvē gadījies, ka jūs nolamā uzreiz divi igauņi? Nu re, man arī ne, jo vienu dienu pie Barona centra mani izlamāja veseli trīs igauņi”! Taču tajos nedaudzajos gadījumos, kad no šādiem starpgadījumiem var izcelties dzīvelīgs sižets, tas nenotiek, un stāsts beidzas vēl nesācies. Pozitīvi izcēlās vismaz teoloģes Ilzes Jansones stāsts ar sieviešu attiecību analīzi no darbavietām Latvijā līdz klosterim Polijā un atpakaļ, turklāt autore ir izkopusi spējas publiski saprotami uzstāties. Tie, kas apmeklēja Prozas lasījumu noslēguma pasākumu, pēc tam ziņoja, ka tur gan esot bijis daudz labāks vidējais līmenis.
Secinājums no šiem gada laikā apmeklētajiem pieciem literārajiem festivāliem — vecajiem un jaunajiem — ir tāds, ka tādam festivālam, kurā tiek dotas arī kādas balvas (kā Prozas lasījumos, jo “Rakstivālā” vai jaunajā Tukuma festivālā formāts ir pavisam citāds), lielākais traucēklis izrādījās… žūrija. Šogad visos gadījumos it kā pieredzējušie un profesionālie žūriju locekļi priekšroku deva minētajam sadzīviskumam un mikroreālismam — tādiem stāstiem, kurā ir tikai viena plakne un nav nekāda saturiskā vai stilistiskā lidojuma, kur nu vēl zemteksts. Bet tur, kur līdztekus žūrijai ir arī autoru savstarpējais vērtējums (“Prozas fermentācija”) un auditorijas balsojums (Ventspils), publika balsoja par interesantākajiem un daudzšķautņainākajiem stāstiem, kas izslīpēšanas gadījumā parādīs pilnu māksliniecisko kapacitāti. Redzēsim, kā būs 2025. gadā!
