Uz mazītiņām, šķībām sliedītēm ierūcas tanka izmēra traktors, stumjot sev pa priekšu piecus vagoniņus ar spiedzošiem bērneļiem un smaidīgiem vecākiem — Baložu kūdras purva “ekspresis” var doties ceļā!
Uz tīra entuziasma pamata muzejdzelzceļā pārveidotais Baložu vecais šaursliežu kūdras dzelzceļš šosezon jau atstāj pavisam respektablu iespaidu. Tas kļuvis par trešo šaursliežu dzelzceļu mūsu valstī, kas gaida zinātkārus cilvēkus: ja Gulbenes—Alūksnes bānītis ikdienā vadā gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus (un dara to ne pirmo gadsimtu), savukārt Ventspils tvaika mazbānītis ir tipisks XIX gs. beigu Kurzemes transportlīdzeklis, kas atjaunots nākamajām paaudzēm par prieku, tad Baložu kūdras dzelzceļš ir pavisam cita veida braucamais, kas stāsta par vienu no lielākajām Latvijas dabas bagātībām un tās apguvi.
Baložu muzejdzelzceļa lielais pluss ir tā atrašanās vieta. Ja dzīvojat valsts vidienē vai ierodaties Rīgas pusē ar ģimeni vai draugiem, tad šoreiz nebūs jābrauc līdz Alūksnei vai pašam Kurzemes galam — pietiks iekāpt “Rīgas satiksmes” 23. autobusā un braukt līdz priekšpēdējai pieturai “Baložu skola”. No turienes pārsimt metrus pa labi virzienā ārā no pilsētas, sekojot norādēm ieliņu krustojumos — vai arī, ja brauksiet ar savu mašīnu, tad varēsiet piebraukt gandrīz pavisam klāt pie mazajām, līkajām sliedītēm.
Braukšanas kārtībā patlaban ir pieci vagoni: viens ir pilnībā pārbūvēts kā “konfekte” un darītu godu kurai katrai Disneja pasaku filmai, bet nākamais ir tīšuprāt atstāts autentiski neremontēts, tajā redzami vēl visi padomju laiku uzraksti, kas papildināti ar skaidrojošiem mūsdienu plakātiem. Ir divas svaigi pārbūvētas vaļējās platformas, kas apgādātas ar margām un koka soliem — apmeklētāji var izvēlēties: ja ir labs laiks, sēdēt zem klajas debess, bet lietainā laikā sēdēt zem vagonu jumtiem. Sastāva vidū ir pats neparastākais eksponāts — ripojošā ēdnīca, kurā bez galdiņiem 16 ēdājiem ir arī iebūvēta milzīga malkas plīts ar īstiem keramikas podiņiem, kā arī izlietnes, skapīši un vitrīna gatavo maltīšu pasniegšanai. Vienkāršāk bijis pievest ēdnīcas vagoniņu pa sliedēm klāt strādājošajiem uz lauka, nevis pārvadāt darbinieku dučus uz ēdnīcu Baložu pilsētā.
Vilcieniņš dodas ceļā vispirms uz Ziepniekkalna pusi: uzzinām, ka staignajos kūdras purvos šaursliežu dzelzceļš (šim ir 750 mm platums, tātad tas nav pats šaurākais no standartiem) ir drošākais smagu kravu pārvietošanas veids — ja gulšņus zem sliedēm saliek blīvāk nekā “parastajam” dzelzceļam, tad spiediens uz augsni pa kvadrātmetriem izdalās mērenāk nekā pašizgāzēja riepu vai traktora kāpurķēžu gadījumā. Izbraucis cauri meža posmam, vilcieniņš apstājas kūdras laukā, kur no skaļruņa uzzinām daudz ko jaunu par kūdras ieguves nozari un paņēmieniem, un patiesībā tā ir ekskursijas galvenā daļa, jo kūdras dzelzceļš taču bez purva izgudrots nebūtu.
Medema purvs, kas stiepjas no Ziepniekkalna apkārt Baložu pilsētai un Medemciemam, lai turpinātos Jelgavas virzienā, ir tipisks Latvijas kūdras purvs tādā ziņā, ka to sāka izstrādāt pēc Otrā pasaules kara, jo uz to darbiniekiem bija vienkāršāk tikt nekā, piemēram, uz Stiklu purvu Kurzemē. Drīz vien kūdras pārstrādei izauga iekārtas un cehi, kam kūdru pieveda un gatavo preci uz “lielā” dzelzceļa Jelgavas līniju aizveda tipiskais kūdras mazbānītis. Viss turpinājies līdz 2011. gadam, kad konkrētais purvs bijis izsmelts tik lielā mērā, ka vairs nerentējies uzturēt kūdras dzelzceļu. Taču tas nav likvidēts, bet gan sliežu posmi kopā ar ritošo sastāvu pārvesti uz jaunizstrādājamu purvu Inčukalna novadā. Tikmēr dzelzceļa vēstures entuziasti 2013. gadā devušies ar priekšlikumu pie kūdras lauku īpašniekiem SIA “Pindstrup Latvija”, piedāvājot saglabāt pāris kilometrus ar sliežu ceļiem izglītojošiem nolūkiem, kam investori piekrituši. Starp citu, kūdras ieguve Medema purvā turpinās arī šodien, taču vairs ne tik lielos apjomos, lai tam būtu vajadzīgs dzelzceļš. Bet šādi paši kūdras dzelzceļi turpina strādāt citos purvos Baltijā — tā nav nekāda aizgājusī pagātne, tikai tajos nevar vizināt interesentus.
Kad apmeklētāji uzzinājuši par kūdras izcelšanos, ieguvi un atjaunošanos (tas ir svarīgi — kūdras lauki netiek “iztukšoti” tādā nozīmē, ka tie ietu pēc tam bojā, jo tie atgriežas pilnvērtīgā dabas apritē, tiekot apmežoti vai applūdināti), vilcieniņš dodas pretējā virzienā, lai parādītu vecās rūpnīcas. Tajās savulaik ne tikai kūdra presēta, bet arī ražots aprīkojums citām kūdras ieguves vietām un no traktoru detaļām montēti sastāvu vadāšanai nepieciešamie lokotraktori.
Baložu kūdras muzejdzelzceļu būs interesanti redzēt arī tādiem apmeklētājiem, kas jau braukuši ar Ventspils tvaika mazbānīti vai pa Gulbenes—Alūksnes šaursliežu dzelzceļu, jo šis ir pavisam citāda tipa dzelzceļš nekā abi pārējie. Turklāt šeit var uzzināt par kūdru, kas ir viens no Latvijas veiksmes stāstiem: mūsdienās kūdras nozare nodrošina tūkstošiem labi apmaksātu darba vietu attālos pagastos. Padomju laikā kūdru lielākoties izmantoja kā kurināmo un pakaišus lopiem, bet pēc 1994. gada nozare pilnībā sevi pārorientēja uz kūdras kā ekoloģiski tīra lauksaimniecības un dārzkopības mēslojuma ražotājiem. Mūsdienās kūdras substrāts maisos un t.s. “bigbagos” tiek eksportēts uz tālām zemēm, tajā skaitā pustuksnešu valstīm, kur ir nepieciešama augsnes ielabošana, lai vispār jebkas izaugtu. “Neatkarīgā” jau 2021. gadā vēstīja, ka Latvija 2018. gadā kļuva par lielāko kūdras eksportētāju pasaulē, apdzenot Vāciju — kā vēlāk apstiprināja “Dienas Bizness”, mūsu kūdras eksports (neskaitot vietējo patēriņu) pietuvojies diviem miljoniem tonnu gadā.
Baložu kūdras muzejdzelzceļš ir īstā vieta, kur par to uzzināt gan individuāli, gan kopā ar ģimeni vai skolas klasi, taču jāatceras, ka šo objektu (pretstatā abiem pārējiem aktīvajiem šaursliežu dzelzceļiem) uztur brīvprātīgie entuziasti no “Bānīša draugu kluba”, tāpēc ekskursijas notiek tikai gada siltajā laikā un arī tad ne katru sestdienu.
Kūdra kā Latvijas veiksmes stāsts - raksts lasāms šeit.
