Masu medijos laiku pa laikam parādās ziņas par “Rail Baltica” – tas ir Baltijas valstu simtgades projekts, kas būtiski un pozitīvi ietekmēs transporta pieejamību, tūrismu, ekonomiku un kopējo drošību. Daudzi ar nepacietību gaida šo iespēju. Igaunijas medijs “Postimees” atgādina, ka visās Baltijas valstīs dzelzceļi darbojas un jau šobrīd ar to palīdzību ir iespējams apmeklēt trīs Baltijas valstu galvaspilsētas.
Blogeris Danils Kurakins izmēģināja ar vilcienu aizbraukt no Tallinas līdz Viļņai. Viņa secinājums - tas bijis dīvainākais ceļojums, kas prasīja pacietību un skatīšanos pulkstenī, lai kaut ko nenokavētu. Danila Kurakina ceļojuma iespaidus publicējis Igaunijas medijs “Postimees”.
Agrs rīts Tallinas dzelzceļa stacijā. Pulkstenis rāda 7.15. No perona izkustas vilciens uz Valgu. Brauciens ilgs trīs stundas un 32 minūtes, līdz vilciens sasniegs gala staciju Valgā. Pasažieri ceļā dodas ar “Stadler Flirt” vilcienu - šie vilcieni Igaunijas dzelzceļam kalpo jau 10 gadus, un nākamgad tos papildinās jauni “Škoda” vilcieni.
Blogeris Tallinas staciju starp trim Baltijas valstu galvaspilsētu stacijām raksturo kā ērtāko un vislabāk izvietoto - no vienas puses, tā atrodas pāris soļu attālumā no vecpilsētas, no otras puses, pavisam netālu no Kalamajas rajona, kas pēdējā laikā tiek uzskatīts par tūristiem īpaši pievilcīgu vietu.
To visu savieno labiekārtots stacijas laukums, kas ir draudzīgs arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
“Šīs stacijas vienīgā problēma ir tā, ka to vairs grūti nosaukt par staciju - pašā ēkā atrodas veikals un biroji, un visas biļešu kases ir pārceltas uz pretī esošo paviljonu, kurā lielākā daļa vietas atvēlēta populāriem ātrās ēdināšanas ķēdes restorāniem. Stacijai kā tādai nav vēsturiskas vērtības, jo pirmā un oriģinālā stacija, kas celta no vietējā akmens 1870. gadā, tika pārbūvēta par modernu ēku. Klasiskās stacijas funkcijas pārņems Īlemistē topošais “Rail Baltica” terminālis, kur apstāsies arī vietējie vilcieni,” stāsta Danils Kurakins.
Vilciens Valgā ierodas plkst. 10.47. Vilciens uz Rīgu jāgaida aptuveni četras stundas. Tā kā igauņi un latvieši nav sinhronizējuši savus vilcienu grafikus, pārsēšanās var būt gan ļoti ilga, gan ilgt tikai dažas minūtes vai pat sekundes.
“Bet, tā kā mūsu gadījumā mums bija četras stundas laika, tad mums ir laiks izstaigāt valsts robežas sadalīto sadraudzības pilsētu Valgu/Valku, kuru robeža fiziski jau sen ir pārveidota par kopīgu latviešu un igauņu parku. Pastaigājoties šeit, nereti var, pašam nemanot, šķērsot divu valstu robežu, neapzinoties, kurā valstī atrodies. Tieši tā izskatās robežas gadījumos, kad valstīm ir tuvas un labas kaimiņattiecības,” uzsver Danils Kurakins.
Pulksten 14.52 vilciens izbrauc no Valgas uz Rīgu. Un tas jau notiek ar Latvijas vilcienu, kas, kā raksta žurnālists, kursē vēl no Padomju Savienības laikiem.
“Latviešiem līdz šim izdevies pilnībā nomainīt tikai savus elektrovilcienus pret pavisam jauniem “Škoda” vilcieniem. Modelis ir ļoti līdzīgs tam, kas drīz ceļos pa Igaunijas dzelzceļiem, bet garāks un nedaudz vecāks. Dīzeļvilcienus joprojām ražo “Rīgas vagonu rūpnīca”, un šobrīd nav zināms, kad tos varēs nomainīt pret jaunākiem, ņemot vērā, ka viss budžets tika iztērēts “Rail Baltica” būvniecībai. Šiem padomju vilcieniem jau sen vieta muzejā - ir grūti sagādāt tiem rezerves daļas, jo gandrīz neviens tās vairs neražo, un pat ja kāds to dara, pret viņiem tiek piemērotas sankcijas. Kopumā ir pat interesanti, kas Latvijā notiks ātrāk - Rīgas loka atvēršana vai jaunu dīzeļvilcienu palaišana,” retoriski vaicā blogeris.
Rīgas stacijā vilciens ierodas pulksten 17.46. “Tāpat kā Tallinā, arī Rīgā galvenā stacija vairs nav vēsturiska ēka, bet kārtējais padomju modernisma pārstāvis, tikai izmēros krietni lielāks. Pēc tirdzniecības centra “Origo” pabeigšanas pati Rīgas stacija drīzāk ir kļuvusi par tirdzniecības centra nodaļu. Uzgaidāmo telpu vietā ir veikali un ēstuves, bet ērtas pieejas peroniem vietā ir tumši un nobružāti koridori bez liftiem vai ērtībām cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Stacija kā vieta ērtai vilciena gaidīšanai Rīgā vienkārši nepastāv, jo savu vilcienu nākas gaidīt vai nu kafejnīcā, vai kādā ātrās ēdināšanas restorānā, vai arī ejot pa tirdzniecības centra nodaļām. Arī peronu stāvoklis nerada pozitīvas emocijas, jo tas vairāk atgādina kaut ko, kas palicis no 90. gadiem, nevis modernu dzelzceļa infrastruktūru. Atšķirībā no Tallinas, Rīgā jauno vilcienu peroni ir zemāki par grīdas līmeni, tomēr stacijas laukums kopš “Origo” uzcelšanas nav mainījies, un šodien tā ir iecienīta dažādu antisociālu kompāniju pulcēšanās vieta. Arī infrastruktūra ap staciju varētu būt labāka, jo, neskatoties uz ērto atrašanās vietu pilsētas centrā, staciju ieskauj pazemes gājēju pāreju tīkls, pa kuru jādodas augšā un lejā, lai nokļūtu Vecrīgā vai Centrāltirgū.
Pilsētas varas iestādes vēlas novērst visas pilsētplānošanas kļūdas ap Rīgas staciju un aktualizēt to līdz ar “Rail Baltica” multimodālā mezgla rašanos, taču tā izbūvi diez vai var saukt par raitu, un šobrīd arvien biežāk parādās ziņas, ka “Rail Baltica” vilcieni sākumā, iespējams, vispār apbrauks Rīgu. Taču, ja šāds lēmums tiks pieņemts, tas būs īslaicīgs, jo termiņi uzliek pienākumu dzelzceļu izbūvēt līdz šīs desmitgades beigām,” vērtē Danils Kurakins.
No Rīgas vilciens uz Viļņu kursē vien nākamajā dienā, līdz ar to žurnālists secina, ka pārsēšanās Latvijas galvaspilsētā aizņēma gandrīz 22 stundas. Dīzeļvilciens “Pesa 710M” uz Lietuvas galvaspilsētu atiet plkst. 15.28, bet Viļņā ierodas plkst. 19.51. Kā raksta blogeris, šā maršruta pastāvēšana esot tikai un vienīgi Lietuvas puses iniciatīva, kas joprojām plāno atjaunot pilnu savienojumu ar Tallinu caur Rīgu un atgriezt sakarus starp Viļņu un Daugavpili.
“Lietuvā jau ir Eiropas platuma dzelzceļš un attiecīgi savienojums ar Eiropu. Viņiem nav arī nopietnu problēmu ar “Rail Baltica”, kuras galvenais mezgls būs Kauņā, savukārt Viļņa būs tikai atzars. Lietuvas galvaspilsētas stacijas ēka, iespējams, ir visērtākā starp visām Baltijas valstu galvaspilsētu stacijām, raugoties no lietošanas ērtuma un gaidīšanas komforta. Stacijā ir pilnvērtīga uzgaidāmā zona ar soliņiem, pie katra pieejama elektrības rozete, tāpēc uzlādēt savas viedierīces nesagādās problēmas. Lietuvieši savu staciju nav pārvērtuši par ēstuvi, veikalu vai tirdzniecības centru. Tā vietā ir vairākas nelielas kafejnīcas, kur, gaidot vilcienu, var iegādāties uzkodas. Vairāku juceklīgu pazemes koridoru vietā, kā Rīgā, Viļņā tāds ir tikai viens un aprīkots ar visiem nepieciešamajiem liftiem un eskalatoriem, tāpēc cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem problēmu pārvietoties nav. Stacijas otrajā stāvā atrodas moderns dzelzceļa muzejs, kas pārsteidz ar savu krāsainību un interaktivitāti,” vērtē Danils Kurakins.
Kopumā brauciens no Tallinas uz Viļņu ar vilcienu ilgst aptuveni divas dienas ar nakšņošanu Rīgā, un visu vilciena biļešu kopējās izmaksas ir 52 eiro vienai personai. Šādā scenārijā dzelzceļš nevar konkurēt ar autobusu satiksmi, un, pat ja lietuvieši palaidīs tiešo vilcienu no Viļņas uz Tallinu, māc šaubas, vai tas būs daudz ātrāks laika ziņā, ņemot vērā apvedceļu cauri Valgai, kas vilcienam jāveic, lai nokļūtu Tallinā.
“Rail Baltica” būs jāizlabo šis katastrofālais dzelzceļa sakaru stāvoklis, samazinot brauciena laiku no Tallinas uz Viļņu no astoņām stundām ar autobusu līdz nedaudz vairāk kā trim stundām ar ātrvilcienu.
Atliek cerēt, ka arī latvieši atrisinās Rīgas loka problēmu, jo iespēja ātri nokļūt Rīgas lidostā ievērojami vienkāršos dzīvi gan tūristiem, gan uzņēmējiem ne tikai Baltijā, bet visā Eiropā, noslēgumā secina Danils Kurakins.
