Acīs riesās laimes asaras, kad lidmašīna pacēlās no Rīgas lidostas skrejceļa. Es atkal braucu uz savu mīļo Itāliju. Austiņās skanēja dziesma “Chi vediamo a casa”, latviski tas nozīmē – tiksimies mājās. Vienmēr, kad braucu uz Itāliju, ir bijusi sajūta, it kā es atgrieztos mājās.
Šoreiz mans galamērķis bija Apūlija, reģions Itālijas DA ar tā galveno pilsētu Bari. Sen jau bija gribējos šo Itālijas daļu apskatīt, un beidzot īstenoju šo sapni. Taču nokļūt Bari nemaz nav tik vienkārši, jo tiešo reisu no Rīgas nav. Tuvākā lielā pilsēta, uz kuru var aizlidot, ir Roma. Tālāk ir varianti: ar autobusu, vilcienu vai lidmašīnu.
Lai arī cik dīvaini tas būtu, ātrākais un lētākais variants bija tieši ar lidmašīnu. Tikai tāda viena nianse - Romā bija jāsamaina lidostas. Tam man bija trīsarpus stundas laika. Es iekļāvos trīs stundās un 20 minūtēs. Neesmu pārliecināta, ka šo joku gribētu atkārtot, jo šoreiz nebija nekādu aizķeršanos ar transportu - viss atnāca laikā, un arī nekādu sastrēgumu pilsētā nebija, tāpēc jau vēlā pēcpusdienā es biju Bari. Viegli atradu savus apartamentus, mazliet atvilku elpu pēc lielā pārbrauciena un varēju iet pēc savas godam nopelnītās aperola glāzes.
Jauka vakara pastaiga pa Bari vecpilsētu, un klāt jau bija vakariņu laiks. Šoreiz vakariņām izvēlējos kādu augsti novērtētu restorānu Bari vecpilsētas centrā. Sapratu, ka tās ir tūristu lamatas, brīdī, kad uz galda ieraudzīju kvadrātkodus ar lūgumu novērtēt restorānu. Un ēdiens nebija izcils, bet par ko gan es sūdzos - bija fantastiski silts vasaras vakars, un es biju Itālijā! Neveiksmīga vakariņu vietas izvēle bija absolūti sīkumi. Vēl viena neliela naksnīga pastaiga pa pilsētas mūriem, un es varēju doties pie miera.
Nākamajā rītā piecēlos nejēdzīgi agri. Manā mazajā mājoklī nebija ne kafijas, ne brokastu, tāpēc ātri sataisījos un devos meklēt savu ikrīta kofeīna devu. Šo dienu biju nodomājusi veltīt Bari apskatei, tāpēc sāku ar vecās ostas apskati. Tur no rītiem jābūt zvejnieku laivām ar rīta lomu, taču sastapu tikai vientuļu zvejnieku, kurš diezgan brutāli apstrādāja noķerto astoņkāji.
Var jau būt, ka piektdienu rīti nav zvejas rīti, tāpēc nekas cits neatlika kā vien doties uz tuvāko kafejnīcu, lai beidzot tomēr tiktu pie rīta kapučīno un nepieklājīgi lielā un saldā kruasāna. Jā, itāļi brokastīs ēd saldumus, un es nolēmu pieturēties pie vietējām tradīcijām.
Pēc brokastīm - uz vecpilsētu, jo sapratu, ka jaunā pilsēta mani īsti neinteresē. Vecā Bari bija tipiska Dienviditālijas vecpilsēta. Šauras ieliņas, baltu akmeņu mājas. Mazliet atgādināja Sicīlijas vai Horvātijas vecās pilsētas. Klīdu pa Bari vecpilsētu, ieskatoties baznīcās, kas nebija tik greznas un krāšņas kā parasti Itālijā, tās šķita senākas, tādas mazliet apbružātas, taču noteikti ievērības cienīgas.
Viena no galvenajām vecās Bari izklaidēm ir pastas dāmu ieliņas apskate. Tā ir neliela ieliņa, uz kuras vairākas dāmas taisa un pārdod pastu. Viņas taisa īpašu, tieši Apūlijas reģionam tipisko pastas veidu - orekjete (orecchiette). Tas tulkojumā nozīmē “austiņas”, un pasta ir patiešām auss formā. Man šķita, ka tas viss ir tikai tūristu izklaidei, taču, pavadot tur kādu laiciņu, novēroju, ka arī daudzi vietējie nāk iepirkt svaigu pastu vakariņām.
Kad lielāko daļu vecpilsētas izstaigāju, bija tikai 11 no rīta. Sapratu, ka esmu pamatīgi pārrēķinājusies, Bari veltot visu dienu. Prātā ienāca ideja mainīt sākotnēju plānu, apskates vietām pievienojot vēl vienu - nelielo piekrastes pilsētiņu Poliņano a mare (Polignano a mare). Tā atrodas 30 minūšu brauciena ar vilciena attālumā.
Par to neko iepriekš nebiju pētījusi, tāpēc nezināju, ko sagaidīt. Bet tā jau parasti ir ar tiem neplānotajiem randiņiem - tie parasti ir labākie. Tā bija kā mīlestība no pirmā acu skatiena. Mani sagaidīja spoži baltas saules apspīdētas ēkas, tāda kārtīga pludmales pilsēta, taču bez pludmales, jo gar krastu bija augsta klinšu siena, uz kuras pilsēta bija uzbūvēta. Toties skati, kas pavērās, bija fantastiski.
Nu labi! Pludmale tur bija tieši viena! Šaura, skaista, klinšu ieskauta pieeja jūrai pašā pilsētas centrā. Šajā vējainajā dienā viļņi ar varenu spēku sitās pret klinšu malām, un krastā bija grūti nostāvēt. Žēl, ka nesanāca nopeldēties, taču kājas Adrijas jūrā samērcēju un kleitu arī - varēju doties tālāk. Tā arī pavadīju atlikušo dienu, vienkārši pastaigājoties pa pilsētu un bildējot katru balto māju stūri un katru šauro šķērsielu, tieši tik skaisti te bija.
Vakarā atgriezos Bari ar nodegušiem pleciem un pārgurušām kājām. Laika pietika tik daudz, lai atrastu kādu pieklājīgu vakariņu vietu. Es taču biju jūras krastā, es gribēju labas jūras veltes! Izrādās, bārs, kurā piesēdos, bija tieši blakus kādam labi novērtētam restorānam, un tas pat neizskatījās pēc tūristu iestādes, jo pamanīju pie galdiņiem sēžam daudzus vietējos, un tā vienmēr ir laba zīme.
Un viņiem bija grilēts astoņkājis! Baudīju katru kumosu, tieši tik garšīgs tas bija! Pēc vakariņām vēl aizgāju pēc naksnīgas dželato porcijas, ko ieteica kāds vecs kungs, ar kuru pārmiju dažus teikumus itāliski. Šī bija pozitīvu emociju diena.
Par nākamās dienas plāniem nebija šaubu - šodienas plānā iekļāvu pilsētu Matera. Pamodos krietni pirms modinātāja ar nelielu stresu par iepriekšējā vakarā nopirktajām autobusa biļetēm. Autobuss uz Materu no Bari iet divreiz dienā - rītā un vakarā. Atšķirība no sakārtotās vilcienu satiksmes autobusu satiksmē ir tāds viegli itālisks bardaks.
Bari tādas vienotas autoostas nav, katra autobusu firma pietur dažādās vietās. Un īsto pārvadātāju interesējošā maršrutā vislabāk meklēt kādās informāciju apkopojošās aplikācijās un tad jau iet uz tā pārvadātāja mājaslapu. Var jau pirkt biļeti uz vietas, bet nav tādas biļešu kases, parasti pie autobusa pieturas ir kāds avīžu kiosks vai kafejnīca, kur var nopirkt biļetes, bet lielas izkārtnes tik un tā nemeklējiet.
Tā nu, sagaidījusi īsto autobusu, pēc stundas jau biju Materā. Vairs nebija patīkamās jūras brīzes, un tāpēc varēja just pamatīgo karstumu. Ēnā rādīja ap +30 ͦC, taču es pat nedomāju sūdzēties - pati taču izvēlējos doties uz Itālijas dienvidiem vasarā.
Matera ir pilsēta Itālijas dienvidaustrumu daļā, Bazilikatas reģionā. Tā plašāk ir pazīstama ar savu seno pilsētas daļu - Sassi di Matera. To 1993. gadā iekļāva UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Sassi di Materas mitekļi ir ierīkoti alās. Sassi saglabājusies tieši tāda kā senatnē, tā atgādina seno Jeruzalemi, tāpēc tur ir uzņemtas daudzas filmas pēc Bībeles motīviem, Mela Gibsona “Kristus ciešanas” ieskaitot. Vietējie ļoti lepojās ar šīs filmas uzņemšanas faktu, rādot bildes no uzņemšanas laukuma un filmā attēloto Golgātas kalnu.
Unikāla Sassi di Materas iezīme ir ūdens vākšanas sistēma. Pazemes alās kā milzu cisternās savulaik tika uzkrāts lietus ūdens, un tas, vienmēr auksts un veldzējošs, pa pazemes tuneļiem tika novadīts uz pilsētiņas iedzīvotāju mājokļiem. Vienu no šīm lietus ūdens cisternām ir iespējams arī aplūkot šobrīd - to noteikti iesaku, ja ir vēlme patverties no karstuma.
Vēl līdz 20. gadsimta vidum Sassi nebija arī kanalizācijas sistēmas, draudēja pārapdzīvotība un tai sekojošā malārijas epidēmija. Tāpēc 1950. gados Itālijas valdība piespiedu kārtā pārcēla lielāko daļu Sassi iedzīvotājus uz Materas modernākajiem apgabaliem, uz labiekārtotiem dzīvokļiem. Šobrīd par Sassi di Materas pastāvīgajiem iedzīvotājiem sevi uzskata aptuveni 1000 cilvēku. Lielākā daļa senās pilsētas ir atjaunota, tajā ir ievilkta moderna kanalizācija un ūdens apgādes sistēma. Kādreizējās iedzīvotāju mītnēs, alās, ir ierīkotas dizaina viesnīcas un SPA, kā arī ieliņu malās ir neskaitāmi mazi restorāniņi. Itālijas valdība, lai atjaunotu dzīvību senajā pilsētā, piešķir grantus dzīvošanai un biznesam Sassi di Matera. Tāpēc, ja ir iespēja, noteikt vajadzētu pārlaist nakti senajā pilsētā - tas noteikti būtu īpašs piedzīvojums.
Bet man bija tikai viena diena. Viena ļoti karsta diena. Laikam karstuma iespaidā izdarīju to, ko parasti nedaru. Pieteicos tūrei gida pavadība pa pilsētas seno daļu. Un iesaku to visiem, jo uzzināju ļoti daudz interesanta par Materas vēsturi un sadzīvi.
Apskatījām arī vienu tipisku Sassi iedzīvotāju mājokli vēl pirms modernizācijas un kādu alā izveidotu kapelu. Ņemot vērā Materas ģeogrāfisko novietojumu - kāpnes ir galvenais pārvietošanās veids abās Sassi ielejās. Pēc ekskursijas vēl pati izstaigāju vietas, kur ar ekskursiju nebiju. Unikāla vieta! Dienas beigās mans pulkstenis rādīja, ka esmu uzkāpusi uz 51. stāvu. Un tas viss nežēlīgā karstumā, jo arī ēnas, kur patverties, tur īsti nav. Saldējums man trauciņā izkusa tik ātri, ka lielāko daļu vienkārši izdzēru, bet aperols, ko pasūtīju kādā ēnainā kafejnīcā, gaidot mājās braukšanas brīdi, klusi nočūkstēja, kad to dzēru.
Atpakaļ Bari biju jau tumsiņā, tieši uz vakariņu laiku, ko baudīju tajā pašā restorānā, kur iepriekšējā vakarā. Kāpēc gan meklēt vēl kādu citu vietu, ja šī bija tik lieliska?
Arī nākamo dienu jau biju saplānojusi laikus. Šodien plānā bija apskatīt Alberobello. Pilsēta atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā no Bari. Šī pilsēta ir slavena ar savām unikālajām trulli celtnēm. Tās ir mazas, apaļas mājiņas ar konusveida akmens krāvumu jumtiem. Nu gluži kā rūķīšu mājiņas. Tās bija tik piemīlīgas, ka neticējās, ka tās patiešām savulaik tika būvētas dzīvošanai, nevis tikai tūristu izklaidei.
Šādu unikālo mājiņu rašanās iemesls ir pavisam triviāls - nodokļi. Populārākā no teorijām vēsta, ka 15. gadsimtā Neapoles karalistē tika izdots likums, kas katru jaunu celtni pakļāva nodevai. Taču ja šādu mājiņu un tās jumtu būvēja kā lego klucīšus bez javas un citām saistvielām, tad to bija viegli nojaukt, pirms pilsētā ieradās nodokļu iekasētāji, un pēc tam tikpat ātri atjaunot. Vārdu sakot - elegants veids, kā izvairīties no īpašuma nodokļa maksāšanas. Šobrīd šīs trulli mājiņas Alberobello pilsētā ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un ik gadu tūkstošiem tūristu dodas apskatīt šo unikālo vietu.
Jau izkāpjot no autobusa, es sāku ilgoties pēc jūras brīzes, kas palika Bari pilsētā, pat aizdomājos, cik forši būtu, ja uzlītu lietus. Brīnījos par šādām domām, jo es taču vienmēr esmu deklarējusi, ka mīlu sauli un karstumu, bet šoreiz nebija kur patverties.
Alberobello nav liela, un tāpēc tās izstaigāšanai pietiek ar pusi dienas. Materā tūristu pūļus tik ļoti nejuta, savukārt Alberobello tas jau bija nedaudz kaitinoši. Trulli mājiņu teritorija nav liela, ieliņu nav daudz, tāpēc, lai sagaidītu kādu skaistu kadru bez sveša tūrista, nācās būt pacietīgai, bet, ja noklīdu nost no galvenajām ieliņām, tad varēja atrast arī kādu nomaļu romantisku stūrīti. Alberobello vienkārši jāklīst, kur acis rāda, priecājoties par burvīgajām mājiņām, jo apmaldīties tur nav iespējams. Iesaku arī izmantot iespēju kādā no tūristu suvenīru veikaliem uzkāpt uz mājas jumta izveidotās terases, lai apskatītu pilsētu no citas perspektīvas.
Arī pusdienu vietu atrast nebija viegli, jo trulli mājiņu tuvumā bija tikai pārcenoti tūristu restorāni, tāpēc nācās aiziet prom no pilsētas centra, lai atrastu jauku restorānu, kur papusdienot. Pēc tam vēl viens veldzējošs aperola malks, un es varēju doties atpakaļ uz Bari, lai baudītu pēdējo vakaru savā Apūlijas braucienā.
Vakariņās Bari jau trešo vakaru pēc kārtas gāju uz vienu un to pašu restorānu, kur mani sveicināja kā senu paziņu un izteica nožēlu, ka braucu mājās. Negribēju riskēt ar jaunām nezināmām vietām pēdējā vakarā, un šoreiz atkal mana piesardzība atmaksājās. Gards ēdiens un lieliska kompānija, jo sāku pļāpāt ar argentīniešu pāri un diviem amerikāņu kungiem, ar kuriem vēl vēlāk aizgājām uz vakara kokteili.
Pēdējais vakars nevarēja būt jaukāks! Es iemīlēju Apūliju, un šķiet, ka Apūlija man atbildēja, sniedzot miljonu jauku brīžu un iespaidu. Es noteikti gribu te atgriezties, jo tik daudz kas vēl palika neapskatīts. Tāds unikāls Itālijas nostūris, tikai nākamreiz jāizvēlas kāds vēsāks mēnesis, nevis vasaras vidus.
