Operas un baleta cienītāju ieradumi, skatītāju vēlmes un gaidas, krāšņas izrādes un ovācijas – ir viena profesija kurā tas viss saplūst vienā harmoniskā veselumā: “Katrs vakars ir kā bingo vakars!” intervijā “Neatkarīgajai” stāsta vietu ierādītāja, programmu pārdevēja Beate Sprindžuka no Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB).
Kādi ir jūsu darba pienākumi?
Mēs ierodamies divas stundas pirms izrādes sākuma, sagatavojam zāli skatītājiem, noliekam visus krēslus, atveram durvis un izvēdinām. Tad sagatavojam programmiņas, kas domātas tās dienas pārdošanai, visu pārskaitām un sakārtojam. Visu šo darām pirms izrādes. Tad atveras durvis skatītājiem. Mēs viņus sagaidām, palīdzam atrast savas sēdvietas, cenšamies atbildēt uz visiem viņus interesējošiem jautājumiem. Parasti tie ir par to, kā atrast sēdvietu, bet dažkārt arī par izrādi vai izpildītāju sastāvu. Ne visi vēlas pirkt tās programmiņas.
Tad jau pirms tam sanāk sagatavoties arī attiecīgi katra vakara izrādei?
Es domāju, ka tas ir ļoti individuāli. Ja rokā jau ir tā izpildītāju lapiņa, tad var paskatīties. Man personīgi, tā kā arī ārpus darba esmu piesaistīta šai jomai [Beate Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā mācās akadēmisko vokālu], nav obligāti jālasa libreti, es zinu, par ko ir runa.
Kas jums visvairāk patīk šajā darbā?
Man liekas, ka tieši zāles sagatavošana. Tas ir daļēji kā ikdienas rituāls. Gan jau cilvēki tam īpaši nepievērš uzmanību, bet domāju, ka izrādes pieredze sākas vēl pirms izrādes, pirms priekškars ir atvēries. Man liekas, ka tad, kad esmu visu sagatavojusi, sakārtojusi, viss ir skaisti un izrādes burvība ir pilnīgi cita. Cilvēki ir dažādi, un katrs vakars ir kā bingo vakars, jo nekad nezini - cilvēks būs dusmīgs, laimīgs, priecīgs, viņu kaut kas kaitinās vai nē. Un tu vienmēr būsi tas zibensnovedējs, jo esi vistuvāk. Bet tieši vieta, kurā varu strādāt, patīk vislabāk.
Un kas sagādā grūtības?
Es teiktu skatītāji, jo nekad nezini, kā būs. Manā pārraudzībā ir arī ziedu nešana uz skatuves, un pašā sākumā, kad sāc strādāt, tev ir jāzina mākslinieki. Un tu viņus nezini. Tas ir ļoti sarežģīti. It īpaši, kad kostīmi un grims mainās katru izrādi. Un ja tu nepazīsti tos cilvēkus pēc vaibstiem tuvumā vai arī tev ir kaut mazākais redzes deficīts, tad ir, tā teikt, izaicinoši. Bet tagad, strādājot jau ceturto sezonu, ir trīs reizes vieglāk.
Kādi ir bijuši interesantākie skatītāju jautājumi?
Viens vīrietis vienreiz jautāja, vai operā tiek izmantoti pastiprinātāji, vai dziedātāji dzied ar mikrofonu. Un tieši tajā izrādē, vismaz cik es zinu, tādu nav. Bet viņš bija pilnībā pārliecināts, ka tomēr tiek izmantoti, un teica, ka mēs esam meļi. Un nepiekāpās. Tas, man liekas, ir tas interesantākais. Jo daudzi jautājumi jau ir ar gatavu atbildi, lai arī ko mēs atbildētu. Bet šis laikam ir bijis visīpatnējākais. Cilvēks jau zināja, viņam tā šķita, jo neviens nevar dziedāt tik skaļi. Bet tā tomēr nebija.
Varbūt skatītāju zālē ir atrastas kādas interesantas lietas?
Varbūt tas ir neliels noslēpums, bet mēs ar kolēģi kolekcionējam tās programmiņas, kas tiek atstātas zālē pēc izrādēm. Kura pirmā atrod, tā arī paņem. Ja tās ir privātas mantas, tās noteikti tiek nogādātas drošā vietā. Un cilvēki, ja tie nav tūristi, nākamajā dienā kasē arī atrod savas mantas. Ir bijis kāds ļoti dārgs pulkstenis, rokassprādzes, gredzeni, šalles, jakas. Visbiežāk atstāj lietussargus garderobē. Tos neviens neatceras.
Vai ir bijuši gadījumi, kad skatītāji netiek ielaisti zālē?
Man liekas, ka katru dienu kas tāds notiek. Pēc trešā zvana skatītāji zālē vairs netiek ielaisti. Ja kāds kavē, tad ir iespēja skatīties izrādi partera kafejnīcas ekrānā vai arī stāvvietā otrajā balkonā. Un ne vienmēr visiem tā ir vēlme, jo ļoti daudzi nesaprot, kāpēc nevar ielaist iekšā. Viņi taču ”klusiņām ieies”. Atrodoties zālē, ir ļoti viegli redzēt un dzirdēt, ka atveras durvis, un tas ļoti novērš uzmanību. Lai cik tu klusi nāktu iekšā, iespīd gaisma. Un, tā kā mūsu opera ir bijis vācu teātris, tā ir būvēta, lai no visām vietām redzētu nevis skatuvi, bet gan cilvēkus. Un tad tas ir galvenais, ko tu ieraudzīsi. Īpaši kādos ļoti klusos brīžos. Nošķaudies otrajā balkonā, un to dzirdēs parterā.
Bet mums mācīja - cilvēks nav dusmīgs uz tevi, bet gan uz situāciju. Un mums ir jābūt gandrīz kā psihologiem, jārunā, jānomierina cilvēki. Viss ir saprotams. Tu esi gribējis skaistu vakaru, atnāci, sapucējies, un tevi nelaiž. Un es esmu tas briesmonis, kurš tur to atslēgu. Bieži atnāku mājās un esmu izsmelta, jo esmu vienkārši darījusi savu darbu, bet nolikta no galvas līdz kājām. Ir jāpadomā vienmēr par to, ka tas nebija par tevi, tas bija par situāciju.
Gan jau ir izdevies redzēt kādas izrādes. Varbūt ir kāda mīļākā?
No baletiem varētu būt “Gulbju ezers” vai pat “Riekstkodis”. Man liekas, “Riekstkoža” sezona ir īpaša visiem, gan uz skatuves, gan arī apkalpojošajā sfērā, jo tā ir diezgan gara, bet parasti asociējas ar diezgan foršām emocijām, Ziemassvētku laiku. Un, tā kā to pavadām operas sienās, ir svarīga pozitīvā noskaņa. No operām man vismīļākais ir “Fausts”. Tā ir ļoti fantastiska izrāde, kuru iesaku pilnīgi visiem. Ļoti spēcīga. Izbaudu katru sekundi no sākuma līdz beigām. No īstas klasikas vēl “Traviata”.
Vai pastāv atšķirība starp baleta un operas publiku?
Es teiktu, ka uz baletu pat varbūt ir nedaudz universālāka publika. Uz operu nāk vairāk cilvēki, kas vairāk interesējas. Uz baletu nāk arī tādi, kuri nekad mūžā nav bijuši operā. Bet tas varētu būt attiecināms arī uz abiem. Pie mums bieži brauc autobusi ar skatītājiem. Tad pie loga paskaties un zini, ja lietuvieši vai igauņi, tad noteikti nāks uz rīta izrādi “Pie Zilās Donavas”. No rītiem vienmēr vairāk ir ārzemju publika. Vakaros un darba dienās vairāk latvieši. Bet uz baletu cilvēki nāk un bauda, viņiem nevajag neko stāstīt. Viņiem nav lielas intereses, kas un ko dejo, bauda visu to kopumu. Operās cilvēki uzdod vairāk jautājumu.
Parasti jau tie regulārie gājēji zina, uz ko viņi nāk, tad arī neuzdod liekus jautājumus. Bieži nāk arī pensionētas dāmas. Tad nu mums stāsta, kādas bija izrādes, kad viņas bija mūsu vecumā. Ir viens ļoti jauks opīti, kurš brauc no Slovēnijas. Pirmo reizi bija uz “Gulbju ezeru”. Otro reizi bija kādas divas nedēļas, visu skatījās. Viņam ļoti patīk klasiskais balets, tāpēc brauc pie mums skatīties. Arī mūs vienmēr atceras un nāk parunāties. Oktobrī būs atkal.
Ir tādi jauki cilvēki. Tad arī rodas jēga un redzi iemeslu visam, ko dari.
Ko jums nozīmē strādāt LNOB?
Man ir liels prieks būt daļai no maģijas, daļai no izrādes, lai arī kādā veidā es to varu izdarīt. Pagaidām tas ir šis, un esmu ļoti priecīga.
* Baleta māksliniece Paula Lieldidža-Kolbina ir Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 3. kursa studente. Prakses programmas ietvaros Paula šobrīd ar portāla “www.nra.lv” kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, gatavojot ziņas, rakstot intervijas.
