Poļi ieved Latvijā "Impēriju" – performanci par baltkrievu-poļu mežu

© Agata Kubis, Strefa wolnosłowa

Rīgā notikusi performance par tiem, kurus apmānīja Lukašenko, solot vieglu ceļu uz ES.

Poļu teātra grupa “Vārda brīvības zona” uz Latviju atvedusi performanci “Impērija” - par Baltkrievijas un ES valstu robežu, uz kuras jau trešo gadu notiek humānā krīze. Šī ir sarežģīta un neviennozīmīga tēma, un, runājot par to, ir svarīgi pareizi salikt akcentus, lai rezultātā neiznāktu prasta propaganda.

Vispār jau šī krīze, šķiet, ir vislielākā Lukašenko uzvara pēdējos gados. Jo gala rezultātā zaudētāji ir visi, izņemot viņu un Putinu. Šis pāris (jo ir grūti iedomāties, ka Lukašenko to visu ir izdomājis un organizējis pats, bez lielā brāļa palīdzības) ir atradis ES vājāko vietu - vietu, kur visi mūsu priekšstati par humānismu, cilvēcīgumu un cilvēktiesībām ir īpaši nestabili. Viņi panāca, ka Latvijas, Lietuvas un Polijas politiķi ir nonākuši izvēles priekšā - īsā laika periodā ielaist savās valstīs desmitiem tūkstošu cilvēku un līdz ar to izraisīt noteiktu kolapsu un nogāzt pašreizējo valdošo partiju reitingus vai arī piespiest tās pašas varas iestādes pieņemt nehumānus lēmumus.

Taču “Impērija”, atšķirībā no filmas “Zaļā robeža”, kas arī tapusi Polijā, fokusējas nevis uz to, lai kritizētu politiķus, kuri nolēmuši neielaist cilvēkus ES un pat atļāva “pushback” jeb cilvēku atpakaļizstumšanu, un pat ne robežsargus, kuri faktiski veic šo netīro darbu. Nē, šajā performancē uzmanības centrā ir cilvēki, kuri ir iekļuvuši šajās briesmīgajās lamatās. Šo cilvēku jūtas un bailes, tas, ka šie cilvēki ir kā upe, kura tek cauri mežam, kļūstot par tā dabīgu sastāvdaļu.

Šī ideja, ka par notiekošo mežā ir vērts pastāstīt teātra valodā, Alisijai Borkovskai radās diezgan ātri, taču vispirms viņai un visiem brīvprātīgajiem bija sajūta, ka būtu jāpalīdz šiem cilvēkiem tieši mežā. Tomēr, laikam ritot, situācija mainījās:

“Bija parādījušies cilvēki, kuriem jau bija vismaz kaut kāda skaidrība ar dokumentiem. Attiecībā uz viņiem vēl nebija pieņemts lēmums par bēgļa statusu, taču no šiem cilvēkiem pieņēma iesniegumus, kā arī viņiem jau bija kaut kāds mājoklis, un mēs nolēmām ar viņiem strādāt. Mums ir meistarklases ar profesionāliem un neprofesionāliem aktieriem, un visu šo laiku es domāju, ka agri vai vēlu mums kaut kas par šo mežu būs jāuztaisa.

Kādā brīdī es pārstāju braukāt uz ārzemēm, un tad izveidojās distance, kas bija vajadzīga, lai uzsāktu darbu. Es runāju ar draugiem, kas palīdzēja cilvēkiem mežā, un daudzi no performancē skanošajiem stāstiem ir balstīti šo cilvēku pieredzē.”

Starp citu, performancē nav atsevišķu garu stāstu, tā neliek gremdēties atsevišķu cilvēku individuālajā pasaulē, bet parāda, kā visa šī situācija uz robežas cilvēkus dehumanizē un pārvērš par bezpersonisku masu. Cilvēki, kas nonāk mežā, vienkārši kļūst par statistiku - vispirms varas iestādēm, kurām viņi acīmredzot traucē, bet vēlāk arī brīvprātīgajiem, jo nav iespējams ilgi fokusēties uz vienu cilvēku, ja viņu ir tik daudz.

Agata Kubis, Strefa wolnosłowa

Izrādē tika izmantots paņēmiens, kas burtiski lika skatītājiem iejusties to cilvēku ādā, kuriem bija jāpieņem šis lēmums - vai sākt nodarboties ar tiem, kas pakļauti ciešanām mežā, vai nē. Vienā brīdī aktieri performancē atkāpās aiz starpsienām, atstājot uz skatuves tikai trīs viedtālruņus. Izskanēja skaļš ienākošā paziņojuma signāls un balss, kas aicināja cilvēkus piecelties un izlasīt, kas notiek. Skatītāji ilgi sēdēja, šķietami aizturējuši elpu, kamēr paziņojuma signāls atskanēja vēl un vēl.

Šis ir tas brīdis, kad mēs visi vai nu novēršamies, vai arī pievēršam uzmanību tam, kas notiek. Atbildēt uz telefona zvanu ir bail, jo tajā brīdī viss izmainīsies. Tu zināsi, ka konkrētiem cilvēkiem ir nepieciešama konkrēta palīdzība, un ar šo informāciju tev būs kaut kas jādara. Neviens nevar likt tev vākt viņiem apģērbu, apavus un pārtiku, taču šo telefonā saņemto paziņojumu tu vairs nekad nevarēsi ignorēt. Tu zināsi, ka mežā ir piecu izmirkušu, nosalušu un izsalkušu cilvēku grupa, kuriem ir nepieciešami sausi apavi. Tur ir cilvēki, kas ļoti cer uz kādu, kurš atnāks, apstrādās un pārsies viņu brūces, un kas burtiski nezina, vai spēs jelkad izkļūt ārā no šī meža.

Tāpēc vienkāršāk ir neņemt telefonu rokās. Galu galā, zālē ir vairāk nekā simts cilvēku, kāpēc tas jādara tieši man? Un šī arī ir izvēle, kuras priekšā esmu nostādīts un no kuras es jau nevaru izvairīties.

Eksistenciālā filozofija kļuva īpaši populāra pagājušā gadsimta vidū, kad cilvēkiem radās nepieciešamība pārdomāt savu izdzīvošanas un citu cilvēku miršanas pieredzi karā. Izvēles kategorija šajā filozofijā ir ļoti svarīga - domātāji burtiski atņēma mums cerību uz kādu augstāku substanci, kas visu izlemj mūsu vietā. Viņi it kā noplēsa pārsējus no mūsu brūcēm, liekot mums atkal un atkal apzināties, ka lēmumus pieņemam mēs paši. Mēs paši izvēlamies, vai piedalīties kādā pasākumā vai ne, vai protestēt vai ne, vai par prioritāti izvirzīt savas dzimtenes stratēģiskos panākumus vai savas ģimenes drošību.

Performance "Impērija" ir ļoti spēcīgs mūsdienu eksistenciālās filozofijas darbs par to, ka šausmas ir tepat, tepat mums blakus, un tikai mēs paši varam izlemt, ko ar šīm šausmām darīt. Un jā, mēs varam ilgi un ļoti korekti strīdēties par to, kurš, ar kādām metodēm un ar kādu mērķi organizēja šo krīzi, taču mūsu analītiskais darbs nemainīs realitāti, kurā jau gadiem ilgi cilvēki mirst mežā uz Baltkrievijas un ES robežas.

Agata Kubis, Strefa wolnosłowa

Droši vien, visiem būtu vieglāk, ja varētu pilnībā saprast varas iestāžu loģiku, taču nē, brīžiem tā ir pilnīgi absurda. Pēc performances es jautāju cilvēkiem no Polijas brīvprātīgo grupas “Robeža”, kuri tieši palīdz mežā iestrēgušajiem, kā viņi varētu izskaidrot šo absurdu: Polijas varas iestādes vienlaikus gan organizē šo cilvēku izstumšanu atpakaļ uz Baltkrieviju, un viņus neaptur pat viņu nāve, gan arī ļauj brīvprātīgajiem tur strādāt un palīdzēt cilvēkiem.

Jā, ir bijuši gadījumi, kad brīvprātīgos vaino par to, ka viņi palīdz cilvēkiem nelegāli iekļūt ES, taču es salīdzinu Polijas un Baltkrievijas situāciju un saprotu, ka Polijas varas iestādes ārkārtīgi labvēlīgi izturas pret tiem, kuri strādā mežā. Ja varas iestādes gribētu, tās jau sen visus tos, kas palīdz cilvēkiem pie robežas, ieliktu cietumā. Šis ir politiskas gribas jautājums, un šī griba izskatās ļoti neviennozīmīgi.

Aleksandra Hržanovska no grupas “Robeža” stāsta, ka sākumā brīvprātīgie mēģināja izprast varas iestāžu loģiku un iztēlojās dažādus scenārijus:

“Mēs domājam, ka varbūt viņi vāc vairāk pierādījumu, varbūt nedaudz vēlāk mūs visus ieliks cietumā, kad viņiem būs pietiekami daudz materiālu. Taču pagāja laiks, nekas nemainījās, un mēs sapratām, ka ir jāpārstāj par to domāt, lai nesajuktu prātā. Mēs vienkārši strādājam, un mums joprojām nav atbildes, kāpēc varas iestādes ir tik nekompetentas.”

Šķiet, tā ir laba metafora daudzām krīzēm. Vajag vienkārši palikt realitātē un darīt to, ko spējam. Bet tam, kurš un kā uz to reaģē, nav ne mazākas nozīmes. Iespējams, vēlāk mēs to noskaidrosim.

Lasāmgabali

Ņemam popkorna turzas un kolas glāzes, iekārtojamies ērtāk krēslos – izskatās, ka abu (nē, divu!) Latvijas populārās mūzikas gada balvu rīkotāju komandas šogad mūzikas industrijai un tai tuvajiem cilvēkiem sagādās gana daudz intriģējošu un izklaidējošu brīžu.

Svarīgākais