Portāla “kontekst.lv” autore apmeklē Amsterdamu, kur sev un mums paver durvis uz pagātni uz pasaulē slavenās holokausta dokumentētājas Annas Frankas piemiņas vietām
Ir saglabājusies viena kinofilmiņa, kurā iemūžināta Anna Franka. Melnbalti amatiera kadri, acīmredzot no mājas kaimiņu kāzām. Anna kadrā iekļuva tīri nejauši. Viņa stāv uz balkona, kad viņu no dzīvokļa uzrunā kāds ārpus kadra palikušais cilvēks - iespējams, viņas mamma. Anna pagriežas, pamāj ar roku un pēc tam atkal pagriežas ar seju pret skatītāju. Kadrā viņa redzama vien dažas sekundes. Šī epizode filmēta ap 1935. gadu.
Gandrīz pirmais, ko pamanu, izkāpjot no tramvaja Amsterdamas Uzvaras laukumā - Victorieplein, ir trīs mazi misiņa kvadrāti, kas glīti iestrādāti bruģakmens segumā. Uz tiem lasāmi trīs vārdi: Moriss Blūms, Daniels Blūms, Rahela Blūma-Maja un viņu dzīves gadi. Pēdējais datums — 1943. gads. Bet blakus - baisie nacistu nāves nometņu nosaukumi: “Sobibora”, atkal “Sobibora” un “Aušvica”.
Tie ir klupšanas akmeņi — Stolperstein. Kaut kur zemapziņā es atzīmēju, cik tie ir labi kopti un spīdīgi. It kā tikko būtu nospodrināti līdz mirdzumam ar īpašu GOI pastu. Es redzēšu vēl daudz šādu zīmju, jo tās šeit sastopamas ik uz soļa. Rivjerenburgas rajons, kā man vēlāk paskaidroja, ir viena no trim Amsterdamas ebreju apdzīvotām apkaimēm, no kurām viņus izveda Otrā pasaules kara laikā.
Draugs, pie kura dzīvoju, pieved mani pie dzīvokļa loga: "Skaties, skaties, tur pāri ielai ir Annas Frankas māja. Nevis tā, labi zināmā, kur slēpās Franku ģimene un kur tagad ir muzejs, bet tā, kur viņi dzīvoja pirms okupācijas.” Tā ir kārtīga ķieģeļu māja, kas būvēta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, šādas mājas tika celtas pilsētu rajonos rūpniecības uzņēmumu darbiniekiem un strādniekiem. Tūlīt pat arī uzzinu, ka šajās maija dienās Nīderlandē piemin Otrā pasaules kara upurus. Amsterdamas centrā būs liels gājiens, taču pievienoties tam nevarēs. Bet šeit, netālu no Annas Frankas mājas, notiks neliels piemiņas pasākums, ko organizē vietējā kopiena. Mēs nolemjam doties tur.
Pa ceļam draugs man stāsta, ka viņa astoņgadīgā meita vēl Maskavā "saslima" ar Annu Franku: izlasīja visu, ko vien varēja par viņu izlasīt, ņemot vērā savu vecumu, un caur Annas stāstu iejutās holokausta tēmā. Lai gan abi viņas vecāki ir aizrāvušies ar smagām XX gadsimta vēstures tēmām, meitene par holokaustu sākusi interesēties pati, bez pieaugušo pamudinājuma. Un, kad ģimene pameta Maskavu un sāka meklēt mājokli Amsterdamā, motivācijas vēstulē izīrējamā dzīvokļa saimniekam tika pieminēta potenciālo īrnieku meitas izrādītā interese par Annas Frankas likteni. Meitenes vecāki uzskata, ka tieši šis apstāklis ietekmēja dzīvokļa īpašnieka lēmumu izvēlēties viņu ģimeni no daudziem desmitiem pretendentu.
Kad draugi bija pārcēlušies uz dzīvi šajā rajonā, izrādījās, ka viņu meita mācīsies tajā pašā skolā, kurā savulaik mācījās Anna Franka, jo tā atradās vistuvāk mājām. Meita bija pilnīgā sajūsmā - viņasprāt, "tas ir kā lasīt Betmena komiksus un pēkšņi nokļūt skolā, kurā mācījās Betmens", stāsta mans draugs.
Pa ceļam es uzzinu, ka apkaime, kurā notiks pasākums, ir burtiski piesātināta ar kara atmiņām. Mēs ejam cauri Victorieplein - Uzvaras laukumam. Tā nosaukums ir nevis par godu kaut kādai abstraktai uzvarai, bet gan tieši 1945. gada uzvarai. No laukuma atzarojas trīs ielas, kas nes sabiedroto valstu vadītāju vārdus: Čērčila prospekts, Rūzvelta prospekts un Brīvības prospekts. Pēdējais gan sākotnēji tika nosaukts Staļina vārdā, bet 1956. gadā, pēc tam, kad Padomju Savienība apspieda Ungārijas sacelšanos, tika pārdēvēts.
Ceļu uz pieminekli atrast nav grūti - to iezīmē svaigas tulpes, kas noliktas tieši uz ietves blakus klupšanas akmeņiem. Šos akmeņus arvien turpina uzstādīt, skaidro mans gids, norādot uz svaigi mirdzošiem misiņa kvadrātiem. Plāksnītes pie Annas mājas ir nedaudz nosūbējušas, kas nozīmē, ka tās šeit atrodas jau ilgāku laiku.
Mēs tuvojamies laukumam. Tā vidū ir neliels bronzas piemineklis pusaugu meitenei ar koferīti rokās, kas atgādina par pamestību un bēgšanu. Līņā lietus, un pie pieminekļa jau ir sapulcējušies cilvēki. Viņi ir klusi, koncentrējušies, daudziem rokās ir ziedi. Man pa kreisi stāv jauna, jauka afroamerikāņu izcelsmes eiropiete ar drediem. Pa labi - jaukta ģimene: mamma no Āzijas, tētis no Eiropas un viņu dēls pusaudzis tradicionālajā ebreju cepurītē - kipā. Ir daudz jaunu cilvēku, ģimeņu ar bērniem. Tie, kam stāvēt ir grūti, sēž blakus uz sola.
Pie pieminekļa iznāk pavecs, mazliet sakumpis vīrietis neierasti siltā mētelī un vilnas šallē. Viņš sāk klusi runāt lielā, pūkainā mikrofonā. Lai gan no viņa runas es saprotu tikai ”varum”, “holokaust” un “discrimination”, viss pārējais tāpat ir skaidrs. Savu runu viņš noslēdz ar vārdiem "salām aleikum, šalom, frieden", kas arī ir vispār saprotami. Mans draugs pazīst šo runātāju - viņš ir tepat blakus esošās grāmatnīcas īpašnieks. Uz tās fasādes joprojām plīvo Ukrainas karogs, turklāt jauns.
Lietus arvien pieņemas spēkā, bet cilvēki nāk un nāk. Es ievēroju, cik te ir daudz bērnu, sākot apmēram no trīs gadu vecuma. Viņi pacietīgi stāv, netrokšņo, nerausta vecākus. Gluži kā baznīcā dievkalpojuma laikā. Tomēr šī nav kanoniska lūgšana, varētu teikt, ka tā ir laicīga. Janušam Korčakam ir grāmata “Vienatnē ar Dievu Kungu: lūgšanas tiem, kas nelūdz”. Šeit, manuprāt, ir kaut kas līdzīgs.
Vīrieti ar pūkainu mikrofonu pie pieminekļa nomaina vijolniece. Skan melodija. Es, tāpat kā mans draugs, to nepazīstu. Melodijas mainās cita pēc citas, tad apklust. Iestājas klusuma brīdis. Tad kāds pasaka vārdu "kadiš" (ebreju piemiņas lūgšana, ko dēls nolasa pie tēva kapa), un pie pieminekļa iznāk trīs cilvēki - mums jau pazīstamais pasākuma vadītājs un divi jauni vīrieši kipās. Viņi visi kopā, saskaņoti lasa lūgšanu. Mēs atkal nepazīstam melodiju, kas skan pēc kadiša, bet nojaušam, ka tā ir Nīderlandes himna.
Klātesošie kādu brīdi stāv klusumā, tad gluži kā pēc pavēles cilvēku izveidotais loks atveras un viņi ar ziediem rokās dodas pie pieminekļa. Šī neizreklamēta, no patosa brīva akcija man atsauca atmiņā Maskavā rīkoto "Vārdu atgriešanas" akciju, kad desmitos vakarā rindā stāvošie cilvēki izklīst, pienāk pie Solovecas akmens un noliek ap to iedegtas sveces.
Tepat aiz stūra, netālu no Mervedeplein laukuma, atrodas jau pieminētā Boekhandel Jimmink grāmatnīca. Tās īpašnieks Herts Jans Jimings — tas pats cilvēks ar pūkaino mikrofonu — laipni piekrīt tikties ar mani dažas dienas vēlāk, lai parunātu par šīs akcijas vēsturi un atmiņas par neērto pagātni nozīmi Nīderlandei. Jau pārnākdama mājās, es izlasīšu, ka grāmatnīca pastāv kopš 1932. gada un tieši šeit Anna kopā ar tēvu nopirka sarkanu rūtiņu burtnīcu, kurā vēlāk meitene rakstīja savu dienasgrāmatu.
Atpakaļceļā mēs noejam garām grāmatnīcai un skolai. Montesori skolas, kurā mācījās Anna Franka un kura tagad nes viņas vārdu, trīsstāvu ēkas fasāde ir apgleznota ar grafiti, kuri attēlo Annas Frankas dienasgrāmatas lapaspuses. Virs nosaukuma - 6e Montesori skola - uz izkārtnes pie ieejas durvīm redzams Annas autogrāfa faksimils.
Uz grāmatnīcas ēkas ir Nīderlandes karogs. Šodien šeit, tāpat kā citur, tas ir nolaists pusmastā upuru piemiņai. Blakus tam ir divi jauni Ukrainas karogi. Tagad Amsterdamā Ukrainas karogus pārāk bieži neredz, skaidro mans draugs - cilvēki ir noguruši, karogi izbalējuši, un lielākajā daļā vietu, kur tie parādījās kara sākumā, laika gaitā tos vienkārši noņēma. Bet šeit saimnieks nepārprotami rūpējas par to, lai karogi būtu un izskatītos jauni. Tāpēc viņam karoga novietošana nav vis no situācijas atkarīgs lēmums, bet gan nostāja.
Pastaigas apkārt grāmatnīcai man sniedza pavisam jaunu skatījumu uz pilsētu. Es jau biju redzējusi grezno ielu Amsterdamu, kanālu Amsterdamu un ar tūrismu nesaistīto apkaimju Amsterdamu. Kad pēc dažām dienām es gāju tikties ar Hertu Janu, es pirmo reizi ieraudzīju pagalmu Amsterdamu.
Vienā pagalmā kaimiņi pulcējas ap galdu, dzīvi sarunādamies un liedami glāzēs šampanieti. Acīmredzot viņi svin kādu notikumu. Netālu mazi bērni vecmāmiņu uzraudzībā lēkā uz batuta. Blakus mājā kaut kas smags tiek pacelts augstā stāvā - augšējais logs ir vaļā, un pie trosēm, kas pārmestas pāri zem jumta esošai sijai, gatavojas piestiprināt kādu kravu, varbūt dīvānu vai atpūtas krēslu. Vecajās Amsterdamas mājās ar stāvām kāpnēm šis ir visai ierasts mēbeļu pacelšanas paņēmiens.
Varbūt tā iemesla dēļ, ka šis rajons kopš tā apbūves ir palicis gandrīz nemainīgs, es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka pirms astoņdesmit gadiem dzīve šeit ritēja ļoti līdzīgi. Bērni kopā rotaļājās pagalmā, pieaugušie satikās un apmainījās ar jaunumiem. Anna iznāca pa kāpņutelpas durvīm, sēdās uz sava divriteņa un brauca uz skolu garām grāmatnīcai. Lai gan skola ir tik tuvu mājai, ka varbūt viņa gāja kājām, tāpat kā mana drauga bērni tagad iet uz šo pašu skolu. Šis tilts starp laikiem pat nav jāiztēlojas - tas ir tik tuvu.
Pēc dažām dienām mēs tiekamies ar Hertu Janu viņa veikalā. Grāmatnīca ir ļoti mājīga un nedaudz vecmodīga. Par apmeklētāju ierašanos signalizē zvaniņš. Herts Jans personīgi sagaida katru viesi,
palīdz atrast vajadzīgo grāmatu, apstājās patērzēt pie grāmatplauktiem. Viens no grāmatnīcas skatlogiem ir veltīts Otrajam pasaules karam un holokaustam. Skatlogā redzams Annas Frankas mājas makets, laikraksti ar Herta Jana intervijām un šajā namā kādreiz dzīvojušo ebreju fotogrāfijas.
Ir silts laiks, un grāmatnieks piedāvā iziet ārā. Kamēr mēs sarunājamies, sēžot uz soliņa pie veikala, garām braucošie velosipēdisti mūs sveicina, mājot ar roku. Es jautāju Hertam Janam, kā viņš, būdams vēsturnieks pēc izglītības, kļuva par grāmatnīcas īpašnieku.
- Es biju izdevējs un 1970. gados izdevu daudz grāmatu. Tas bija ļoti veiksmīgs bizness. Pēc tam mana draudzene piedāvāja nopirkt man grāmatnīcu. Es turpināju izdevējdarbību, pilnveidoju šo grāmatnīcu un kopš tā laiku nodarbojos ar tās attīstību. Šobrīd tā ir arī platforma dažādiem sabiedriskajiem pasākumiem, mūsu apkaimes kultūras centrs.
- Vai toreiz zinājāt, ka apkaime, kur atrodas grāmatu veikals, ir saistīta ar Annas Frankas piemiņu?
- Nē. Bet mans tēvs bija Pretestības kustības dalībnieks un tika deportēts uz Dahavas koncentrācijas nometni. Pēc atgriešanās no nometnes viņš ļoti aizrāvās ar PSRS noziegumu tēmu, turklāt ne tikai ar padomju lēģeros pastrādātajiem noziegumiem, bet kopumā ar lēģeru sistēmu, kas joprojām ir dzīva. Tāpēc pagātnes tēma, kara tēma man bija nevis garāmejoša, bet svarīga tēma. Es sāku rīkot piemiņas dienas, un ar to saistās arī iniciatīva par pieminekļa uzstādīšanu.
Šis nav piemineklis Annai Frankai, bet gan tiem 14 000 Rivierenburgas ebreju, kas šeit gājuši bojā. Šo pieminekli 2005. gadā uzstādīja Amsterdamas pilsētas dome, un toreiz notika arī pirmais piemiņas pasākums. Pēdējos gados uz šo pasākumu nāk 700 līdz 900 cilvēku. Pirmajā reizē piedalījās tikai pieci cilvēki.
- Akcija notiek Karā kritušo piemiņas dienā. Kāpēc jums bija svarīgi to akcentēt, jo akciju taču varēja rīkot arī Holokausta piemiņas dienā?
- Pirms kara ebreji veidoja 35 procentus no šīs apkaimes iedzīvotājiem. 1931. gadā šeit ieradās pirmais ebreju vilnis - no vecā ebreju kvartāla. Tikko bija sākusies rajona apbūve, dzīvokļi bija diezgan dārgi, un tajos varēja apmesties tie, kas to varēja atļauties. Otrais vilnis bija 1935. gadā, kad tika pieņemti Nirnbergas likumi par rasu tīrību un uz šejieni sāka braukt no Vācijas bēgošie ebreji. Tie, kas varēja atļauties un kam bija brīvi naudas līdzekļi, īrēja šeit mājokļus kā Franku ģimene.
Nīderlandē Amsterdama bija pilsēta ar skaitliski vislielāko ebreju kopienu - ap 70 tūkstošiem, un tieši šī Amsterdamas apkaime bija visebrejiskākā. Te dzīvoja 17 tūkstoši ebreju, no tiem 14 tūkstoši gājuši bojā. Šī ir vissvarīgākā daļa no mūsu apkaimes vēstures, un tāpēc man šķita svarīgi, lai šeit būtu Nīderlandes holokausta simbols - Anna Franka. Viņas piemineklis ir šeit, un tieši piemiņas dienā mēs uzsveram stāstu par viņas likteni, jo tas ir raksturīgs šai apkaimei. Daudzi vārdi nīderlandiešu valodā ir aizgūti no jidiša un ivrita valodas. Nīderlandes ebreju vēsture ir milzīga un cieši saistīta ar vispārējo vēsturi.
