Olga Šepicka-Slapjuma atgriezusies aktrises profesijā, pateicoties vēsturiskajai kinodrāmai "Marijas klusums". Filmas tapšanas laikā viņa sala pamestā cietumā, cīnījās ar klaustrofobiju karcerī, kā arī filmējās karjerā naktī – nošaušanas epizodē... “Kontekst.lv” sarunājās ar aktrisi par šo skaudro lomu.
Dāvja Sīmaņa filmas notikumi aptver aktrises un ekrāna zvaigznes Marijas Leiko (1887-1938) pēdējos dzīves gadus - viņa kopā ar latviešu teātra "Skatuve" trupu pagājušā gadsimta 30. gados kļuva par Staļina represiju upuri. Un, ja sākumā no Vācijas uz PSRS atbraukusī Olgas Šepickas-Slapjumas varone uz ekrāna mirdz dārgos kažokos un zīda kleitās, tad filmas noslēguma epizodēs viņa parādās saplēstā džemperī un ar zilumiem. Marija Leiko zaudēja visu, tika savainota, taču ne salauzta.
Olga Šepicka-Slapjuma savu aktrises karjeru sāka vēl Rīgas Jaunatnes teātrī, spēlēja tagadējā Mihaila Čehova teātra trupā un kopā ar Aleksu Dubasu vadīja populāro raidījumu "Rozigriši" (“Joku izspēles”) radio SWH+. Viņa filmējusies Jevgeņija Paškeviča filmās "Golfa straume zem leduskalna" (2011), "Cilvēka dienas" (1989) u. c.
Pēc ilgas pauzes savā profesijā Olga saņēma galveno lomu vēsturiskajā drāmā "Marijas klusums". Viss notika negaidīti un ātri - gluži kā kino. Un tad sekoja filmas triumfs Berlīnes kinofestivālā un ekumeniskās žūrijas balva. Bet nesen filmai "Marijas klusums" bija pirmizrāde arī Latvijā.
Olga, jūs pēdējā laikā neesat strādājusi savā profesijā. Ko jūs darījāt pirms "Marijas klusuma"?
Es nodarbojos ar pašattīstību un zīmēšanu, kā arī ar golfu, bet tā bija aktiera profesijas aizstāšana. Protams, ir labi lasīt labas grāmatas un skatīties labas izrādes, piepildīt sevi, lai dzīvotu līdzi laikam. Bet dažreiz man kļuva briesmīgi skumji, ka nedaru to, ko es darīju.
Kā jūs saņēmāt Marijas Leiko lomu?
Daudz domāju par to, ar ko es šodien varētu iziet pie cilvēkiem. Biju jūtu un emociju pārpildīta, un man gribējās tās "atgriezt" ar kādu materiālu. Un pēkšņi kādā briesmīgā dienā, kad pēc sava suņa nāves raudādama staigāju pa parku un nespēju rast mierinājumu, man piezvanīja. Un es sapratu - šis ir projekts, kas varētu remdināt manas nebeidzamās sāpes.
Es steidzos mājās, noslaucīju asaras un uzkrāsojos. Ar režisoru Dāvi Sīmani mēs sazinājāmies ar videozvana starpniecību. Pēc divām dienām mani uzaicināja uz izmēģinājumiem. Es aizgāju, īsti ne uz ko necerēdama. Domāju - kā jau vienmēr atteiks: "Piedodiet, bet šoreiz spēlēs cita aktrise.” Taču mani šai lomai apstiprināja.
Kāpēc gan viņiem vajadzēja “kā jau vienmēr” jums atteikt?
Vēl būdama studente, es iegaumēju, ka aktiera profesija ir ļoti nežēlīga - šodien tu esi vajadzīgs visiem, bet rīt - nevienam. Mēs visu mūžu saskaramies ar atteikumiem. Tā ir daļa no aktiera profesijas.
Vai ir sarežģīti atgriezties profesijā pēc ilgas pauzes?
Es biju gatava šai lomai kā auglis, kas nokritis no koka: labā formā. Biju sajūsmā, ka beidzot mani gaida liels projekts. Es vienmēr atceros sava skolotāja Ādolfa Šapiro teikto: "Tu nekad nezini, kad tev piezvanīs.”
Mēs meklējām tēlu, kostīmus un grimu Marijas Leiko lomai. Es izlasīju visu, ko vien varēju atrast par savu varoni. Visvairāk informācijas guvu no biogrāfiskās grāmatas "Kritušo lapu zvaigzne", ko sarakstījis rakstnieks Boriss Milovzorovs. Piemēram, par to, ka
Marija Leiko Ķeizariskajā akadēmijā studēja ne vien dramatisko mākslu, bet arī deju.
Tajos gados topā bija pantomīma. Tāpēc piedāvāju Dāvim Sīmanim epizodi, kurā mana varone dejo! Man pašai ļoti patīk ekspresionisms dejā, es dievinu Pinu Baušu un Mihailu Barišņikovu. Sagatavoju deju un parādīju to filmēšanas grupai. Visiem patika šī ideja.
A large screen with a picture of a person on it Description automatically generated
Kas bija visgrūtākais, strādājot pie Marijas Leiko lomas?
Tēlot aktrisi, kura ir sasniegusi tādas virsotnes un strādājusi ar izcilajiem režisoriem Vācijā, ir milzīga atbildība. Dāvis ļāva man sekot manām sajūtām. Galvenais bija nepārspīlēt. Kadrā bija jāuztur pareizā eksistences pakāpe.
Filmā ir daudz šaušalīgu ainu. Kuras epizodes no jums prasīja visvairāk garīgā spēka?
Epizodes NKVD cietumā, kuras mēs filmējām briesmīgo salu laikā pamestajā Brasas vīriešu cietumā [tas tolaik bija slēgts. - Autora piezīme]. Tobrīd visi slimoja. Ārsti man ieteica pagulēt mājās, bet es viņiem atbildēju: "Jūs man labāk pasakiet - kādas zāles jālieto, lai es rīt filmēšanas laukumā varētu nostāties uz kājām?"
Telpas nebija iespējams sasildīt, un visi par mani rūpējās - pārtraukumos mani sildīja un deva karstu tēju. Bet filmēšanas laikā visa grupa bija mēteļos un jakās, un es drebu vienā apakšveļā. Aukstums, klepus, es nevarēju dabūt zobu uz zoba. Iespējams, emocionāli visgrūtākā man bija epizode, kad mana varone tiek ieslodzīta karcerī. Mazā, šaurā, aukstā. Es sevi uzmundrināju šādi: "Marija to pārdzīvoja, bet tev tas tikai jātēlo!"
Un, protams, grūti gāja nošaušanas ainā Butovas poligonā. Kāpēc šajā epizodē deg ugunskuri? Tāpēc, ka pēc nošaušanas cilvēku līķus savāca ar ekskavatoru un tepat uz vietas sadedzināja. Ir baisi apzināties šādas lietas un ļaut tām iet caur sevi. Filmēšana notika naktī karjerā - režisors Dāvis Sīmanis panāca kadrā vēsturisku autentiskumu. Man ļoti patīk viņa radošā metode - uz mākslas filmas un dokumentālā kino robežas.
Režisors Dāvis Sīmanis uzskata, ka filma "Marijas klusums" māca mūs pazīt ļaunumu visās tā izpausmēs. Kādu vēstījumu saskatāt jūs?
Man šī filma ir par cilvēka bezpalīdzību likteņa dzirnakmeņos. Cik biedējoši ir zaudēt izvēles iespējas un apzināties, ka tava dzīve no tevis vairs nav atkarīga. Un arī par cietsirdību. Kad cilvēks pārkāpj morāles robežu, viņš ir spējīgs daudz ko darīt, un tad viņš nezina, ko dara.
Uz filmas pirmizrādi Rīgā bija atbraucis jūsu skolotājs, režisors Ādolfs Šapiro. Kā viņš novērtēja jūsu lomu?
Viņš sacīja, ka skatījies filmu nevis kā režisors, bet kā skatītājs, viņu aizrāva uz ekrāna notiekošais. Viņš manu tēlojumu raksturoja kā pārliecinošu, kas man ir spēcīgs novērtējums.
Par ko jūs sapņojat?
Kā teica Dāvis Sīmanis — mums vajag sliktus laikapstākļus! Lai cilvēki iet uz kino un skatās mūsu filmu.
