Kurš pasaulē uzradās pirmais – vista vai ola; ko nozīmē ola; kā to pareizi vārīt; kā pareizāk olas uzglabāt; kādēļ nedrīkst olām radīt straujas temperatūras svārstības; ko darīt, lai olas vārot neplaisātu – par šiem un citiem ar Lieldienu un ikdienā lietojamo vistu olu jautājumiem TV ciklā "Nra.lv sarunas" spriež aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane, AS ''Balticovo" komunikācijas un attīstības direktors un valdes loceklis Toms Auškāps un "Vakara Ziņu" galvenā redaktore Inese Dāvidsone.
"Ola ir auglības un dzīvības simbols. No teoloģiskā aspekta ola simbolizē dzīvības rašanos gan caur savu čaulu, gan saturu, kā simbols tam, ka šī jaunā dzīvība līdz ar Lieldienām pierāda savu klātbūtību. Tas ir gan pavasara, auglības, spēka un atdzimšanas simbols, tādēļ olai ir arī simbolisks spēks mūsu uzturā caur to, ko tā mūsos ienes savā spēkā, jaudā un ticībā. Tāpēc teoloģiskā pasaule nāk caur mums Lieldienās, apvienojot šīs pagāniskās tradīcijas ar šūpošanos un zaķi," stāsta Inese Dāvidsone.
Kāpēc mēs šūpojamies Lieldienās? Tādēļ, ka šī šūpošanās ir līdzīga kā Kristus augšāmcelšanās, šī mūsu atraušanās no zemes, un tādā veidā mēs sevi iešūpojam šim jaunajam, cikliskajam pavasara cēlienam, kas saistās ar zemes un augsnes augšanu. Un ola kā auglības simbols simbolizē šo sējas laiku pavasarī, kas ļauj zemē iedēstīt sēklu un nest ražu. Tamdēļ tas ir pamošanās, atjaunošanās, atdzimšanas un spēka laiks.
"Tāpēc arī, krāsojot olas, mēs varam iekļaut dažādus sakrālus simbolus. Piemēram, gliemezītis simbolizē bezgalību, iegriezto ciklu. Tas ir brīnišķīgs, intuitīvs zīmējums, kas ir automātiski attēlojies. Ģeometrisks zīmējums savukārt stāsta par sistēmu, kārtību, organizāciju," turpina Inese un piedāvā piedalīties olu krāsošanas meistarklasē, ievērojot senatnīgas tradīcijas caur simboliem, krāsām, formām un smaržu.
Toms Auškāps, atbildot uz jautājumu, kas bija pirmā - vista vai ola, saka, ka olu ražotājiem pirmā ir ola. Bet bez vistām pie olām netikt, un vistu Latvijā ir vairāk nekā iedzīvotāju - 3,5 miljoni, trīs vistas uz katru iedzīvotāju.
"Eiropas regulas paredz, ka ola no izdēšanas ir derīga 28 dienas, un olas ieteicams glabāt atdzesētas. Citur pasaulē, ārpus Eiropas Savienības, olas ir derīgas 90 dienas, bet obligāti jāglabā ledusskapī. Tātad, lai ola glabātos trīs mēnešus, tā no pirmā mirkļa ir jātur ledusskapī. Eiropā mēs esam brīvāki, un šis ieteikums nav obligāts, bet ir ieteicams, līdz ar to termiņš ir samazināts līdz 28 dienām. Ja ola ir ieplaisājusi, tad tā ir apdraudētāka, un tajā kaut kas var iekļūt un "uzziedēt", tēlaini izsakoties.
Mums fabrikā katru olu no visām pusēm izklaudzina 16 āmurīši. Katram āmurītim galā ir sensors, kas klausās pats savu sitienu atbalsi un salīdzina skaņas, lai pārliecinātos, ka ola ir vesela," skaidro Toms Auškāps.
Uz olu čaumalas ir pigments, un olu krāsa - tā ir pigmentācija. "Mēs bieži saskaramies ar jautājumu, kas nosaka olu čaumalu krāsu. Tā ir vistu šķirne, un vienkāršākais veids ir skatīties pēc vistas spalvu krāsas. Primitīvi runājot, brūnām vistām brūnas olas, bēšām vistām - bēšas, baltām vistām - baltas. Bet ir jāvēro arī vistu ausu ļipiņas, un ausu ļipiņās var redzēt šo pigmentāciju, kas nonāks uz čaumalas. Un, ja brūnu vai bēšu olu ieliks etiķūdenī, pigments nonāks nost. Un brūnām olām no iekšpuses čaumala ir balta - brūnais pigments ir tikai ārpusē," Toms atbild uz daudzus interesējošu jautājumu.
Tieši vārīta ola, nevis cepta vai olu kultenis, ir vislabākais veids, kā uzņemt olbaltumvielas. "Mēs fabrikā vārām ļoti daudz olu. Tās ir apmēram 400 tonnas mēnesī vārītu un lobītu olu, ko mēs saražojam. Un tur ir vesela tehnoloģija, kā darīt, lai tās pareizāk un vieglāk nolobās. Lai ola labi lobītos, tā, pirmkārt, nedrīkst būt svaiga. Mums ir speciāla liela telpa, kur olas tiek nogatavinātas vārīšanai. Tās ir aptuveni 9-10 dienas istabas temperatūrā. Olu baltumā 90% ir ūdens, un, ja ola ir pilna ar ūdeni, tad to teorētiski ir ļoti grūti nolobīt netraumējot, tāpēc, ļaujot ūdenim nedaudz iztvaikot, starp olu un čaumalu veidojas neliela gaisa kamera.
Un otra lieta pēc vārīšanas ir "kontrastduša". Ieliekot aukstā ūdenī, čaumala atlec un saraujas, un tad ir garantija, ka olu daudz vieglāk un ātrāk varēs nolobīt.
Pērkot olas, to, cik tās vecas, var redzēt uz iepakojuma - uz tā būs norādīts galējais termiņš - 28 dienas. Un tad nedaudz jānodarbojas ar aritmētiku, lai izrēķinātu, kad olas ir dētas, un, sākot no piektās dienas, jau būtu diezgan droši, ka tā kaut cik labi lobīsies," Toms Auškāps atklāj dažus tehnoloģijas "knifus".
Lai olas nesaplaisātu, Toms iesaka pirms vārīšanas tām ar adatu izdurt galā caurumiņu, lai rodas spiediens, jo temperatūras maiņā olas mēdz kļūt lielākas un, ja tas notiek strauji, var saplaisāt. Lieldienu olas, kas paredzētas cīņām, Toms gan neieteiktu deformēt ar caurumiņu, bet ikdienā caurumiņš olā var darboties kā ventilis.
Toms teic, ka lielākā kļūda būtu ņemt olas tūlīt no ledusskapja, jo tad būs ļoti strauja temperatūras maiņa un, visticamāk, radīsies plaisas. Visdrošāk ir, ja olas ir siltas. Un, vārot Lieldienu olas, tās labāk likt aukstā ūdenī un tad pakāpeniski paaugstināt temperatūru. Viņš pats olas ledusskapī neturot. Vēl bīstamāk olas ir turēt ledusskapja durvīs tām paredzētajā vietā, kur tās visu laiku tiek virinātas.
Turpretī, lai izvārītu olu bez čaumalas, tur vajag tieši pretēji - ļoti svaigas olas un no jaunām vistām. "Pārsvarā, jo mazāka ola, jo tā būs no jaunākas vistiņas. Un baltuma struktūra būs labāka, tas labāk turēsies kopā. Un es gatavoju nevis katlā, kur var iesist vienu olu, bet dziļajā pannā, kur var iesist 6-7 olas," pamāca Toms.
Ja pirms dažiem gadiem tika uzskatīts, ka daudz olu ēst ir kaitīgi, tad tagad veselīgas ēšanas piekritēji apgalvo, ka var ēst tik daudz olu, cik gribas, un kaut vai tikai pārtikt no olām, stāsta Kristīne. Tāpēc nav jāuztraucas, ja Lieldienām būs sakrāsots par daudz olu. Olas pēc svētkiem var likt salātos, pildīt, gatavot dažādas strūdeles, pildot ar olām un spinātiem, tādējādi nezaudējot ieguldīto laiku un naudu, uzskata Inese.
Taču Toms brīdina par kādu aspektu, par kuru daudzi neaizdomājas. "Svaigas olas ir pārklātas ar dabīgu kutikulu, kas pasargā no mikrobu iekļūšanas tajās. Novārot olas, tā zūd - tiklīdz mēs olu novārām, tā kļūst "kaila", šī kutikula tiek novārīta nost, un paliek kaļķa režģis, kas ir mikroporains. Tāpēc vārītu olu glabāt ledusskapī nevajadzētu ilgāk par trim četrām dienām, maksimums - nedēļu," viņš paskaidro.
Inese Dāvidsone olas krāso ar hennu. "Mēs ņemam svaigās hennas pastas konusus. Uzliekam olu tā, lai tā ir drošībā un mēs varam darboties ar brīvām rokām. Henna ir materiāls, kas ļoti labi smaržo un viegli tīrās," piebilst Inese.
Kristīne Krūze-Hermane atgādina, ja olai apakšā ir jau kāda bāzes krāsa, piemēram, tā ir krāsota, izmantojot sarkano kāpostu, kurkumu vai klasiski - vieglā sīpolu mizu novārījumā, henna izskatīsies vēl labāk.
"Bet šoreiz mums būs kontrasts starp dabīgi balto olu un brūno hennas pastu. Veram vaļā savu radošumu, darām to, uz ko mūsu rokas mūs vada," mudina Inese.
Ģeometriski raksti olai ir Austrumu tradīcija un hennas pasaulē raksturīgi Marokas kultūrai. Un ģeometrija allaž runā par sistēmu, kurā mēs varam iegrupēt daudzus un dažādus simbolus, jo katrs rokas vilciens simbolizē kādu ciparu, formu, skaņu, garšu, kosmisko modeļu attēlojumu uz zemes.
Savukārt Kristīne Krūze-Hermane piedāvā olas, kas nokrāsotas zīda drāniņās. "Lai uz Lieldienām nokrāsotu olas, dāmām nevajag steigties iznīcināt savas zīda kleitas, bet krāsošanai var izmantot, piemēram, vecas kaklasaites, kas iegādātas "second hand" veikalos," viņa iesaka.
Kaklasaites raksts pilnībā pārceļo uz olu, un tas ir ļoti vienkārši. Ietin olu kaklasaitē vai jebkurā zīda drāniņā, tad ietin marlē, lai piefiksētu drāniņu, un ieliek maisījumā, kas sastāv no ūdens, etiķa esences vai galda etiķa, sāls. Olas iegremdē ūdenī un vāra septiņas minūtes no laika, kad tās sāk vārīties. Tad samazina karstumu un vāra vēl 20 minūtes uz ļoti lēnas uguns vai vispār tās var paturēt katliņā. Gatavais rezultāts ir ļoti skaists un pārsteidzošs.
Vai zinājāt, ka Norvēģijā Lieldienu brīvdienās ir tradīcija lasīt kriminālromānus? Tas aizsākās 1923. gadā, kad tieši Lieldienās vienā laikrakstā bija publicēts kriminālromāns. Tas visiem tā patika un visi tā lasīja, ka no tā brīža tas tika ieviests kā tradīcija, un katru gadu Lieldienas Norvēģijā ir kriminālromānu lasīšanas laiks.
"Un vēl mēs varētu no frančiem pašpikot milzu omleti no 15 000 olām, kuru viņi taisa katru gadu," iesaka Kristīne Krūze-Hermane.
Inese Dāvidsone savukārt ir pārliecināta, ka mēs par Lieldienām varētu padomāt arī kā par gavēņa noslēguma laiku un katrs sevī padomāt, ko mēs esam gatavi ieguldīt vai no kā atteikties, lai optimizētu savus resursus pret savu rezultātu. Un arī atcerēties, ka šis ir tas laiks, kad mēs varam stiprināt savu ticību - galvenokārt paši sev.
Toms uzskata, ka tas ir arī laiks, kad mums būt kopā ar mūsu mīļajiem un dārgajiem cilvēkiem un novērtēt to, jo tie ir tie mirkļi, kurus, paejot laikam, mēs atceramies, un tie veido mūsu iekšējo apziņu.
Bet, runājot par olu kaujām, viņaprāt, ir vēl vairāki triki. Jo mazāka ola, jo cietāka, stingrāka, jo proporcionāli vistai barībā ir ticis par daudz kalcija un tā būs koncentrētāka. Un vēl arī no fizikas - jo lielāka ola, jo tā pati ar savu svaru var ietekmēt čaumalu.
Un vēl Toms atgādina: "Mēs jau arī varam visu samaitāt ar to, ar ko kopā olas ēdam, ja tur ir visādi speķi, tauki, eļļas. Nepareizais sajaukums var radīt arī dažādas veselības problēmas.”
