Maskavā dzīvojusī svētbilžu gleznotāja Anastasija Zeļikina pirms kara nokļuva Ukrainā, bet kad sākās karš – Polijā. Tur viņa rada patvērumu, draugus, mācekļus un atzinību. “Kontekst.lv” sarunājas ar kara bēgli no Krievijas par viņas ne visai acīmredzamo, bet tomēr veiksmes stāstu.
Nastja, tev ir neparasta dzīves trajektorija. Kā krievu ikonu gleznotāja no Maskavas nokļuva Ukrainā un pēc tam - Polijā?
Krievu ikonu gleznotāja bija iemīlējusies ebreju jauneklī ar gaiši zilām acīm. Šis jauneklis bija no Odesas. Mēs apprecējāmies, un mums piedzima dēls Matvejs. Aizbraucām uz Odesu un sākām tur dzīvot. Un tad sākās karš.
Kā tas sākās?
Piecos no rīta mūs pamodināja tālumā dārdoši sprādzieni. Un man kļuva ļoti bail. Iepriekš mēs bijām vienojušies, ka gadījumā, ja sāksies karš, mēs nekavējoties aizbrauksim. Bet mums bija jāgaida mana vīramāte Soņa, kurai nākamajā dienā bija jāierodas no Irpiņas. Tobrīd tajā vēl nebija iegājis karaspēks. Tiltu uzspridzināja dažas stundas pēc tam, kad Soņa bija pa to braukusi, viņa paspēja. Un tad viņa izbrauca no Kijivas, un labi, ka bija iepriekš nopirkusi biļeti, jo Kijivā jau valdīja panika.
Vai uzreiz izlēmāt, kurp doties?
Nē, pirmo nedēļu mēs sēdējām Ļvivā, apstulbuši, visu laiku lasot ziņas un mēģinot saprast, vai dzīvojam Krievijā vai joprojām Ukrainā. Arī Ļvivā jau valdīja apjukums, bija ļoti daudz cilvēku, visi ar dzīvniekiem, ar bērniem, un mums vajadzēja kaut ko darīt, kaut kā palīdzēt. Mans vīrs Mitja uz kādu laiku palika Ļvivā, sāka strādāt kā brīvprātīgais, tad atgriezās Odesā, un mēs devāmies uz Poliju.
Vai atceries savus visspilgtākos iespaidus no pirmajām kara dienām?
Man palika spilgts iespaids nevis no kara pirmās dienas, bet gan no vilciena, ar kuru mēs braucām no Odesas uz Ļvivu. Droši vien tā bija otrā vai trešā diena, kad visiem bija sajūta, ka Kijivu tūlīt ieņems, un neviens nezināja, kurā valstī pamodīsies. Lūk, ar šādu noskaņojumu mēs iekāpām vilcienā. Nebija vēl šī milzīga pūļa, kāds bija jau nākamajā dienā, kad visi jau gulēja koridorā kopā ar dzīvniekiem. Vilciens bija pilns, bet ne tik pilns. Kupejā kopā ar mums brauca milzīgs haskijs. Sievietei, kas brauca ar šo haskiju, kā vēlāk izrādījās, bija arī divi kaķi. Viņi visi kopā brauca uz Ļvivu. No rīta vilcienā pamodos, paskatījos koridorā un ieraudzīju, ka tas ir pilns ar cilvēkiem, cilvēki sēdēja un stāvēja. Vilciens pa ceļam strauji pildījās.
Tur bija cilvēki, kuriem nebija biļešu, cilvēki, kuriem nebija sēdvietu. Bet galvenais, šie koridorā stāvošie cilvēki bija pavisam citā noskaņojumā. Tas bija redzams viņu sejās. Viņi smaidīja, jutās ne tik saspringti. Un lūk, es eju viņiem cauri, lai paņemtu tēju, un konduktore man saka: naktī mēs aizstāvējām Kijivu. Viņa it kā apsveica mani ar to, ka mēs tonakt izturējām. Visi pamodās ar sajūtu, ka Ukraina tomēr joprojām ir Ukraina.
Vai Ļvivā jutāties drošāk?
Atbraucām uz Ļvivu, jo Odesā bija pārāk bīstami. Bija sajūta, ka no jūras puses ieradīsies aviācijas bāzes kuģi, karakuģi. Mēs dzīvojam pirmajā stāvā, mūsu māja atradās uz pirmās līnijas pie jūras, un pirmajās dienās helikopters lidoja tieši zem mūsu loga. Bija sajūta, ka tur ir ļoti nedroši. Ļvivā mēs dzīvojām kādā brīvprātīgo dzīvoklī jaunbūvju rajonā. Kādā brīdī mēs paskatījāmies kartē un ieraudzījām, ka vienā pusē mums ir tanku rūpnīca, bet otrā - lidlauks. Un kaut kā kļuva ļoti neomulīgi arī šajā dzīvoklī.
Kāpēc jūs nolēmāt braukt uz Poliju?
Mēs nolēmām doties uz Poliju, jo tā bija vienkāršākā un tuvākā iespēja. Sākumā mēs vienkārši devāmies turp kādu laiku padzīvot un paskatīties, kas notiks tālāk, nedomājot tur palikt. Toreiz es gandrīz nepazinu savus pašreizējos draugus. Mēs bijām redzējušies vienreiz kādreiz sen iepriekš, bet es to neatceros, un man bija sajūta, it kā es braucu pie praktiski svešiem cilvēkiem. Arī viņi mani tobrīd nepazina.
Kā jūs šķērsojāt robežu?
Mani ļoti pārsteidza, ka, šķērsojot robežu, šķiet, 2. martā, bija sajūta, it kā Polija tam būtu sagatavojusies jau iepriekš. Jo ir diezgan grūti iedomāties, ka desmit dienu laikā brīvprātīgie sanāca kopā un visu tik organizēti sagatavoja - palīdzības punktus, bēgļu pārsūtīšanas punktu, juridisko un psiholoģisko atbalstu. Zinājām, cik nežēlīga birokrātija valda Eiropā.
Vairākas stundas stāvējām rindā, lai šķērsotu robežu. Mums piedāvāja tēju, bet Matvejam iedeva veselu vafeļu paciņu. Tālāk devāmies uz Krakovu pie Soņas draugiem. Polija mūs uzņēma brīnišķīgi. Tikām laipni sagaidīti, pabaroti ar pusdienām. Mēs pie viņiem palikām. Nezinu, vai viņi bija gatavi, ka tas būs tik ilgi, taču viņi saprata situāciju. Šeit ir daudz brīvprātīgo, visur ir projekti, bēgļu uzņemšanas programmas, valsts sniedz atbalstu tiem, kas uzņem bēgļus, un atbalsta visus tos, kas ieradušies no Ukrainas.
Mēs nolēmām palikt šeit, jo mums te šķita diezgan mājīgi, savukārt doties uz nezināmu vietu un nezināmos apstākļos ir diezgan problemātiski. Mēs sākām mācīties valodu, Matvejs devās uzreiz uz skolu, kas mūs arī piesaista šai vietai.
Kā Matvejs tika galā ar pārcelšanos?
Man liekas, ka samērā labi. Es bieži dzirdu stāstus, ka dažiem bērniem, tostarp tiem, kas ir aizbraukuši no Krievijas, ir ļoti grūti. Daudzi sūdzas, ka bērni to visu slikti panes un nesaprot. Matvejs būtībā visu saprata. Protams, ir grūtības un zināmas bažas, par kurām viņš nerunā, bet kopumā viņam skolā patīk un viņš vairāk vai mazāk saprot valodu.
Kopumā bērni daudzas emocijas glabā sevī. Pieaugušie tiek galā ar organizatoriskiem un materiāliem jautājumiem, bet ir skaidrs, ka ar emocijām viņi tiek galā daudz sliktāk, savukārt bērni ir tāds kā buferis. Diemžēl pieaugušie bieži vien izgāž dusmas uz bērniem, kuri cieš visvairāk. Uzskatu, ka mēs ar Matveju mācāmies kopā, mācāmies valodu, cenšamies kopā visu saprast.
Vai vari pastāstīt ko vairāk par Polijas skolu? Kā Matvejs tur jūtas?
Tagad visās poļu skolās mācās daudz ukraiņu bērnu, viņiem ir izstrādāta īpaša valsts programma, ir atsevišķas klases, atsevišķi skolotāji un stundas. Matvejs mācās parastā skolā, bet tur ir integrācijas klase. Tur mācās ne tikai bēgļu bērni, bet arī dažādi citi bērni, kuriem nepieciešami īpaši apstākļi, piemēram, ir zēns ar Dauna sindromu.
Nesen jautāju Matvejam, kā viņam patika skolā, vai viņam labāk patika skolā Odesā. Viņš atbildēja, ka nē, viņam patika arī poļu skola. Tas mani pārsteidza, jo es domāju, ka Odesas skola ir labāka un viņam tur noteikti bija draugi. Bet šeit, izrādās, viņam arī patīk. Pēc skolas viņš ar kādu spēlējas, piedalās ārpusskolas programmā. Viņa jaunie draugi arī ir bērni no Ukrainas vai Baltkrievijas. Es priecājos, ka Matvejs šeit atradis draugus un sadraudzējies ar poļu valodu.
Vai Matvejs mācās tikai poļu skolā? Ir taču bērni, kuri dzīvo citās valstīs, bet turpina mācīties tiešsaistē Ukrainas skolās.
Daudzi pat turpina mācīties tikai Ukrainas skolās tiešsaistē. Ir arī ukraiņu skolas, kas paredzētas tikai ukraiņiem. Matvejs devās uzreiz uz poļu skolu. Pagājušajā gadā viņš turpināja mācības tiešsaistē Odesas skolā vairākas reizes nedēļā. Tad tas kaut kā apstājās, bet nupat piezvanīja skolas direktore no Odesas un piedāvāja organizēt nodarbības vakarā un pieslēgties. Es domāju, būtu labi, ja Matvejs neaizmirstu ukraiņu valodu, mācītos to, reizēm lasītu tajā.
Tavs vīrs Mitja palika Odesā. Ar ko viņš nodarbojas?
Viņš strādā labdarības organizācijā “Caritas”. Tā ir starptautiska katoļu organizācija, kas sniedz humāno palīdzību visiem, kam vien var palīdzēt. Mitja ir iesaistīts šajā darbā jau no paša kara sākuma. Pārsvarā viņš veic administratīvo darbu - raksta programmas, palīdz ar sarakstiem, datu bāzēm, tērzētavām. Bet dažreiz viņš kopā ar viņiem dodas uz reģioniem. Viņi regulāri uzturas Nikolajevas un Hersonas reģionā, ved ģeneratorus, krāsnis. Dažreiz viņi aizved naudu atjaunošanas darbiem.
Vai jums izdodas satikties?
Mēs satikāmies vienu reizi, vasarā. Mēs ar Matveju atbraucām pie viņa uz Odesu, un izrādījās, ka mēs bijām atbraukuši smagākās apšaudes laikā. Starp citu, mēs nebijām vienīgie. Lielākā daļa cilvēku, kas uzdrošinājās doties uz Odesu, devās tur tieši vasaras beigās - un viņus visus apšaudīja ar raķetēm.
Tas bija baisi, ļoti baisi. Mēs gulējām koridorā - ziniet, ir tāds "divu sienu likums"... Man tā bija pirmā reize, bet Odesai tas jau bija ierasts - viņi bija pieraduši gulēt koridorā vai skriet uz patvertni. Kad tu dzirdi trauksmi, tu skrien uz patvertni. Bet man tā bija jauna pieredze - gulēt koridorā. Vai arī negulēt koridorā...
Vai jūsu mājā ir patvertne?
Mājā nav, un tuvākā patvertne ir patālu, taču pati māja ir veca, biezām sienām un ir diezgan droša. Mūsu dzīvokļa koridors ir mazliet līdzīgs bunkuram, tur mēs paslēpāmies. Varēja dzirdēt, kā ārā dun, tad viss arī mazliet palecas. Logi - džinkst! Tad atskan tāda ka dūkoņa - var dzirdēt, kā virs tevis lido "mopēdi". Ukrainā par mopēdiem sauc "šahedus", jo tiem ir tieši tāda pati skaņa kā mopēdam. Apšaudes laikā rodas sajūta, ka virs tavas galvas brauc mopēds, tikai lēnām. Un tad tas atskan "pum!". Drons var izdarīt šo "pum" tieši debesīs, ja to notriec. Mēs dzīvojam netālu no ostas un tieši pa mūsu logu varējām redzēt, kā viņi šauj pretī. Viņi mērķē uz ostu, un tur atlido diezgan daudz dronu. Kaut kur virs ostas ir pretgaisa aizsardzības iekārtas, viņi tās notriec, un šie "mopēdi" iekrīt tieši ūdenī.
Patiesībā neatkarīgi no tā, kurā vietā pilsētas centrā atrodas ēka, tā palecas. Vecā 19. gadsimta māja ar metru biezām sienām patiešām palecas, logi džinkst. Un, kad lido raķetes, visa pilsēta palecas. To nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu.
Ukrainā mēs bijām diezgan ilgi, vispirms aizbraucām uz Karpatiem, tur bija droši. Bet es gribēju braukt uz Odesu, lai sapakotu un aizvestu savas mantas un grāmatas. Un mums "paveicās" - tur gandrīz nepārtraukti notika apšaude. Kā apšaudes laikā dzīvo pilsēta? Cilvēki visu nakti neguļ, bērni neguļ. Kādam ir jāvelk savi bērni uz patvertni. Tā ir tāda "izklaide" - celties divos naktī un vilkt bērnus uz patvertni.
Vai pilsētā ir daudz bērnu?
Pārsteidzoši, bet ir daudz. Man arvien liekas, ka tas ir nepareizi. Bet skolas strādā, kāds jau ir atgriezies ar saviem bērniem. Vairāki mūsu draugi ar saviem bērniem ir atgriezušies, viena draudzene pasniedz mūzikas skolā.
Jūsu ģimene tagad ir izkaisīta pa vairākām valstīm. Daži jūsu radinieki ir palikuši Krievijā. Vai jums ir grūti komunicēt? Vai varat runāt ar saviem radiniekiem par to, kas notiek?
Man ir ļoti paveicies, ka manā ģimenē nav tik briesmīgu un dramatisku ideoloģisku domstarpību. Bet, kad runāju ar saviem radiniekiem no Krievijas, redzu, ka viņiem ir grūtāk uzzināt informāciju, viņiem ir mazāka piekļuve tai. Vienmēr ir kaut kādi traucējumi, ir jāizveido VPN. Runājot ar viņiem, tu saproti, cik tur viss ir briesmīgi, un nav skaidrs, kā un kādā veidā tu vari palīdzēt. Tas ir tāpat kā runāt ar ieslodzīto caur restēm. Nevienam no viņiem nav iespējas aizbraukt, un tas ir baisi.
Kad tu sāki strādāt, daudz tika runāts par krievu kultūras atcelšanu. Vai tu nebaidījies, ka pret tevi izturēsies citādi?
Nē, es nebaidījos. Gluži pretēji, es zināju, ka Eiropā ir lielas pareizticīgo kopienas, Rietumos visi ļoti interesējas par ikonām un ir iespējams meklēt pasūtījumus ārpus Krievijas un Ukrainas.
Pēc tam, kad Maskavā tika uzcelta katedrāle un ierīkots Patriotu parks, es nospriedu, ka tas ir par daudz un nav jēgas mēģināt meklēt pasūtījumus Maskavas patriarhātā un vispār ar to nodarboties. Līdz ar to būtu jāskatās citā virzienā un jāmeklē kaut kas cits. Man bija idejas, ka mums vajadzētu meklēt pasūtījumus Eiropā, rīkot tur izstādes, strādāt šajā virzienā, un tas bija vienkārši brīnumains grūdiens. Pēkšņi izrādījās, ka tas pats virzās uz mani, un es virzījos pretī jaunām iespējām.
Interesanti, ka arī Ukrainā es to visu nevarēju atrast. Ja Maskavā man vēl bija pasūtījumi, darbs, draudze, tad Odesā nekā no tā nebija. No otras puses, es nevaru teikt, ka tas mani kaut kā mocīja, jo patiesībā es biju ar visu apmierināta. Strādāt bez pasūtījumiem ar to, kas mani interesēja, un domāt par to, kas mani interesēja, tas viss arī bija svarīgi. Piemēram, es mazliet strādāju ar mozaīku, un es to darīju bez pasūtījumiem. Strādājot darbnīcā, tevi steidzina pasūtījumi un termiņi. Kad tev tā visa nav, tu vari koncentrēties uz to, ko dari, saprast, kāpēc tev tas ir vajadzīgs. Šādā ziņā man nav sajūtas, ka Odesā laiks tika izniekots veltīgi. Ja iedomātos, ka Polijā būtu nokļuvusi tieši no Maskavas, būtu bijis grūtāk orientēties un dibināt kontaktus bez šādas pieredzes.
Kas tevi pārsteidz Polijas dzīvē un kultūrā, kas tev patīk un kam ir visgrūtāk pielāgoties?
Es patiešām priecājos, ka šeit visiem ļoti patīk ikonas. Tas ir negaidīti. Bet tas nav nejauši, jo viņi mīl arī savu katoļu baznīcu un visi ir ļoti ticīgi, kas ir ļoti jauki. No otras puses, iedziļinoties šajā kultūrā, var redzēt, cik tā ir atšķirīga no pareizticīgo kultūras. Tā ir kā cita planēta. Varētu jau šķist, ka tās ir radniecīgas kristiešu baznīcas. Taču, kad tu ar to tiecies aci pret aci, tu redzi, cik neiespējami ir tās apvienot.
Pārceļoties uz Krakovu, tu guvi atzinību, cienītājus un draugus. Tev bija izstāde. Kā tas viss kļuva iespējams, jo tu esi bēgle, tu ieradies šeit, lai izvairītos no kara, bet te ir tāds veiksmes stāsts?
Es braucu, nezinādama, uz kurieni, pie kā un kas mani sagaida, un, kad es ierados, izrādījās, ka visi mani gaida. Viņi vienkārši gaidīja mani! Izrādījās, ka Danka, pie kuras mēs bijām apmetušies, interesējas atrast dēļus un doties kopā ar mani gleznot. Viņa piedāvāja pasniegt pāris nodarbības viņu grupā, kur viņi glezno ikonas, un vispār priecājās par to visu - ka es esmu viņas dzīvē ar savām ikonām. Ne katrs cilvēks ir gatavs uzņemt savās mājās divus koferus ar ikonām. Bet mani draugi tās pieņēma, un no Ļvivas šurp tika vesti koferi ar ikonām, kuras bija nosūtītas no Ukrainas. Tas ir vienkārši neiedomājams viesmīlības līmenis, ar kādu es nekad mūžā nebiju saskārusies.
Šeit tika atklāta arī tava pirmā personālizstāde? Kā tas kļuva iespējams?
Es sāku apmeklēt pareizticīgo baznīcu, Polijas Autokefālo pareizticīgo baznīcu. Un izrādījās, ka visur ir ikonu glezniecības kursi, darbnīcas, nodarbības, meistarklases. Katrā pilsētā ir ikonu glezniecības skola, Krakovā vien ir vairākas šādas skolas, viena no tām ir pie grieķu katoļu baznīcas. Arī pareizticīgo baznīcā ir šāda skola ar kursiem, var apmeklēt nodarbības.
Kad sāku apmeklēt baznīcu, izrādījās, ka šajā skolā pasniedz māksliniece, kuru pazinu no Facebook. Viņa ir no Krievijas. Man patika tas, ko viņa dara, tāpēc nolēmu viņai uzrakstīt. Mēs tikāmies studijā, un viņa uzreiz man piedāvāja strādāt tur. Un viss jau bija: materiāli un telpas. Tā es sāku tur iet un strādāt. Un tad kādu dienu es jautāju baznīcas priesterim, ka varbūt es varētu sarīkot izstādi, jo tas bija tāds gadījums - ikonas bija atvestas no Odesas un man to bija pietiekami daudz, lai sarīkotu izstādi. Un viņš tam piekrita un piešķīra telpas.
Tā kā tā bija mana pirmā pieredze un es nebiju tam sagatavota, man viss bija jādara pašai. Mitja man palīdzēja izveidot afišu. Izstāde izvērtās ļoti mājīga. Tās nosaukums ir "Turies pie otas".
Vai tava dzīve pēc tam kaut kā mainījās?
Jā, parādījās jauni paziņas, patīkami cilvēki, radās jauna sajūta, ka esi pieņemts, pamanīts. Kaut kas tika nopirkts, parādījās pasūtījumi. Pirms tam man bija bijusi tikai vispārēja izstāde, kurā es piedalījos Harkovā gadu pirms kara. Bet Maskavā nekā tāda vispār nebija. Tur ir pavisam cits formāts, ikonu gleznotāji tā nestrādā.
Tās pašas baznīcas priesteris man piedāvāja paņemt mācekļu grupu darbnīcā. Mācekļi - tas ir ļoti labi. Viņi man ļoti palīdz - tā ir iespēja praktizēt poļu valodu, kā arī viņi pastāsta, kur iegādāties dēļus, otas un krāsas. Un vispār viņiem var jautāt jebko. Es priekš viņiem atradu labu bibliotēku ar grāmatām par ikonām poļu un krievu valodā, es tur meklēju un atradu Florenska "Ikonostasu" poļu valodā. Un es biju ļoti priecīga - lūk, ar ko mēs nodarbosimies!
Nesen kļuvu par ikonu glezniecības skolas vadītāju. Tās ir trīs mazas grupas, kas atnāk reizi nedēļā, un mēs cenšamies kaut ko darīt par ikonas tēmu. Man ļoti patīk man- "vlobuzi" - palaidņi. Viņi lielākoties ir poļu katoļi, kas interesējas par Austrumu kristiešu viduslaiku glezniecības tradīciju, t. i., ikonām. Taču tur ir tikai daži mākslinieki ar izglītību. Pārējie nemaz nav mākslinieki, viņi nemāk gleznot, bet viņiem tas ļoti patīk.
Arī Maskavā ir šādas darbnīcas un skolas, un es pati mācījos šādā baznīcas "ikonu glezniecības pulciņā" pie sava skolotāja ikonu mākslinieka. Lai gan Krievijā tas ir mazāk izplatīts nekā Polijā. Šeit populārs formāts ir "warsztaty", ko mēs saucam par meistarklasi: tu atnāc, samaksā un nodarbojies ar jaunradi rūpīga skolotāja uzraudzībā. Taču šādā formātā ir ļoti grūti iemācīties gleznot ikonas, jo viena lieta ir izšūt ar krustdūrienu, bet cita - pa īstam gleznot, turklāt vēl tik sarežģītā tehnikā. Taču mēs kaut ko no tā iegūstam. Man tas ir labi arī tāpēc, ka man ir normāls darbs, līgums, es maksāju nodokļus un vispār esmu kļuvusi par pilnvērtīgu Polijas sabiedrības locekli.
Vai šis pusotrs gads, ko pavadīji Krakovā, tev kā ikonu gleznotājai deva ko jaunu?
Kā ikonu gleznotāja es bērnībā atradu sevi Maskavā un kopš tā laika esmu centusies to nepazaudēt. Ir kaut kāda “svēta govs”, ar kuru tu ņemies un centies, lai tā nenosprāgst pa ceļam. Bet man ir sajūta, ka tas ir liktenis, it kā jau iepriekš būtu bijis sagatavots kāds plāns, lai es turpinātu attīstīties tālāk. Man, protams, ir ļoti paveicies, ka es nestrādāju par apkopēju un man ir iespēja strādāt darbnīcā un vadīt nodarbības.
Vai kopumā vari teikt, ka Polijā esi atradusi savu lietu, ar ko nodarboties?
Jā. Galvenais, kas man patīk, ir šī lielā interese par ikonu. Un jebkurš nieks, ko es stāstu un rādu, tiek uzņemts kā brīnums un ar tādu pateicību! Nesen viena no manām poļu māceklēm, runājot par ikonām, teica, ka viņa gleznotu tikai krievu ikonas. Un lielākajai daļai no tiem, kam patīk ikonas, patīk bizantiešu ikonas - lai tur būtu daudz zelta, spilgtas krāsas, kas atstāj lielāku iespaidu. Krievu stils ir mazāk populārs, bet man vairāk patīk krievu viduslaiku ikonas. Mana mācekle izvēlējās ziemeļu Novgorodas ikonu, radikālu ziemeļu stilu. Arī tur ir spilgtas krāsas, bet stils ir pavisam cits, avangardisks. Un es sapratu, ka man tas ir ne tikai glaimojoši, bet arī svarīgi.
Sāpīgs jautājums ticīgajiem ir Krievijas Pareizticīgās Baznīcas atbalsts Krievijas armijas iebrukumam Ukrainā. Maskavā tu biji Krievijas Pareizticīgās Baznīcas draudzes locekle, bet pati esi pret karu. Ko tu jūti tagad? Vai tev saistībā ar to nav iekšēja konflikta?
Nē, jo es šeit atbraucu un šeit arī ir pareizticīgā baznīca, bet tā neietilpst Maskavas patriarhātā. Šajā ziņā Ukrainā man bija sliktāk, jo tur es gāju uz Maskavas patriarhāta baznīcu, bet tur klausīties propagandu bija ļoti skumji. Man nebija vēlēšanās tur ar kādu sadraudzēties, piedalīties draudzes dzīvē. Es gāju uz baznīcu un apbrīnoju, kā dzied koris, tas bija skaisti. Varbūt ir nepareizi iet uz baznīcu un nedzīvot draudzes dzīvi, taču es Odesā neatradu draudzi, kurā es justos labi. Šeit man ļoti paveicās - Polijas pareizticīgā baznīca ir autokefāla, un principā viss ir tas pats, taču nav jāklausās propagandas sprediķi.. Var apmeklēt baznīcu un neciest no tā.
Maskavā tev bija draudze un baznīcas dzīve. Vai tev nav sajūtas, ka tagad tu sarauj saites ar baznīcu, kuras piederīgā tu biji visu savu mūžu?
Šī sajūta ir tieši tādā pašā līmenī kā attiecībā uz valsti, ģimeni, mājām. Ir Krievijas valsts. Un ir Krievijas Pareizticīgā Baznīca, kas ir tik cieši sasaistīta ar šo valsti, ka tās abas ir iekļuvušas šajā nepatīkamajā situācijā un ir vienlīdz aptraipītas ar asinīm.
Nesen par to esmu domājusi. Esmu lasījusi tekstus par Bizantiju, kas bija saistīti ar baznīcas vēsturi, un es nevaru teikt, ka Krievijas
Pareizticīgajā Baznīcā, ja skatās vēsturiski, kādreiz bija citādi. Krievijas Pareizticīgā Baznīca jau no paša sākuma tika organizēta un tās struktūra veidota tā, ka šī baznīca ir ļoti atkarīga no valsts. Un, vēlams, lai šī valsts būtu impērija. Ideālā gadījumā - Bizantijas impērija.
Galvenās lietas, kas atšķir pareizticību no citām konfesijām, ir tradīciju saglabāšana, dievkalpojumu tradīciju saglabāšana, un jo īpaši ikonu gleznošanas tradīciju saglabāšana. Skaidrs, ka galvenais ir dievkalpojums, bet aiz tā slēpjas arī mīlestība pret visu veco. Pret visu, kas bija kādreiz, ļoti sen. Lai viss būtu "kā toreiz", vai nu Bizantijā, vai Zelta laikmetā, Krievijas uzplaukuma laikā.
Šāda konstrukcija paredz ļoti lielus cilvēkresursu investīcijas. Šajā baznīcā jābūt daudz cilvēku, viņiem jābūt aizņemtiem ar baznīcas dzīvi, aktīvi jāiesaistās dievkalpojumos un šīs tradīcijas saglabāšanā. To visu ir ļoti grūti organizēt bez valsts atbalsta. Un es saprotu, ka tie, kas tagad ir pie varas baznīcā, nevar pateikt "nē". Viņi vienkārši domā, ka pareizticīgajai baznīcai jābūt mūžīgai. Savukārt varas iestādes tā nedomā. Nav tā, ka es to attaisnoju, man šķiet, ka ir jāatsakās no visa un jāupurē ļoti svarīgas tradīcijas, institūcijas, lai nepārdotos varai, bet es arī saprotu, kā baznīcas autoritātes to sev skaidro. No otras puses, tagad tas darbojas tieši pretēji - visi bēg prom baznīcas un paliek tukša katedrāle ar noplukušiem griestiem.
Tu jau gandrīz divus gadus dzīvo Polijā. Vai tu jūti, ka šajā laikā būtu mainījusies attieksme pret ukraiņiem?
Esmu par to dzirdējusi, bet es to neredzu, jo ar ukraiņiem kontaktējos maz. Varu vien teikt, baznīcas organizētos poļu valodas kursos tagad ir uzņemtas vēl divas lielas grupas, arī no nulles, un galvenokārt poļu valodu grib mācīties ukraiņi. Es kontaktējos pārsvarā ar poļiem. Bet viņi ir ticīgi cilvēki, katoļi, kuriem ir svarīgi palīdzēt un atbalstīt tos, kas nonākuši grūtībās. Tas gan nav sabiedrības šķērsgriezums, ko varētu saukt par reprezentatīvu. Taču es varu droši teikt, ka poļi baidās, ka karš varētu atnākt pie viņiem. Viņi visu laiku runā par to, ka visi bruņojas, un arī Eiropa bruņojas. Viņi ļoti baidās no kara.
Ko tu sagaidi no nākotnes un ko vēlies darīt, kad karš būs beidzies?
Pašlaik neviens nekaļ nekādus plānus, varbūt tikai tie, kas dzīvo otrā zemes galā. Mēs tikai gaidām, kad beigsies karš.
