38 gadus vecais Šamils Hamatovs, slavenās aktrises Čulpanas Hamatovas jaunākais brālis, ir neatkarīga un spilgta personība. Rīgā viņš pievienojies Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieru trupai. “Rus.nra.lv” sarunājās ar aktieri par to, kas mainījies viņa dzīvē pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
2005. gadā Šamils Hamatovs absolvēja Krievijas Teātra mākslas akadēmiju (A. Borodina kursu), vēl būdams students, debitēja uz Krievijas Jaunatnes teātra skatuves, vēlāk tika uzņemts teātra "Sovremeņņik" trupā. Taču 2022. gada februārī pasaule apgriezās kājām gaisā. Tagad Šamils dzīvo Rīgā un gatavojas lugas "Kaligula" pirmizrādei, kurā atveidos titullomu.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra 140 gadu jubilejas dienā jūs preses priekšā lasījāt Josifa Brodska dzejoļus. Kāpēc tieši šos dzejoļus?
Es lasīju Brodska dzejoli bez nosaukuma - "Diskutējot ar sevi pēc nakts nogalināšanas...", ko viņš sarakstīja 1960. gadā.
"Bet tas esi tikai tu.
Un tavs fons ir elle.
Skaties bez satraukuma
priekšā. Skaties atpakaļ
bez šausmām.
Esi taisns un lepns,
satriekts no iekšpuses,
ciets pieskaroties.”
Brodskis man šodien ir ļoti svarīgs piemērs, jo viņš arī piedzīvoja aizbraukšanu no dzimtās zemes un to ilgi pārdzīvoja, savos memuāros un rakstos nemitīgi atgriežoties Ļeņingradā - Pēterburgā, kur viņš bija dzimis. Tagad viņš man ļoti palīdz turēties, iedvesmo un motivē dzīvot ārpus valsts, no kuras esmu aizbraucis.
Vai atceraties brīdi, kad tika pieņemts lēmums pamest dzimteni?
Mēs ar sievu bijām ieplānojuši atpūsties, bijām to iecerējuši vēl ilgi pirms 2022. gada februāra notikumiem. Un mēs devāmies atvaļinājumā 27. februārī. Es pat nezinu, kā to aprakstīt... Starp bezgalīgo dabas skaistumu, okeānu, kalniem tu vienkārši guli un... Es ļoti labi atceros šīs sajūtas - tu nevari baudīt neko. Un šī tēma, starp citu, ir arī "Kaligulā", tēma par vienaldzību pret dabu, lai cik skaista tā būtu. Tādos brīžos tā kļūst nepanesama un kaitinoša savā skaistumā. Tas ir tāds absurds, jo redzēt ap sevi visu šo skaistumu un tomēr apzināties, ka tieši tagad mirst cilvēki... tas ir grūti. It ka tik skaistā pasaulē, kas tev apkārt, tādām lietām nevajadzētu notikt, tās nedrīkst notikt.
Kopumā mēs nedēļu pavadījām, guļot viesnīcas numurā, praktiski nekur nebraucot. Mēs apmainījām biļetes un lidojām uz Armēniju, kur pavadījām apmēram mēnesi, tad atgriezāmies Maskavā. Tur vēl kādu laiku palikām, un tad pagājušā gada augustā vai septembrī saņēmām vīzas un ieradāmies Rīgā. Jāsaka, ka mūsu lēmums nācis neatkarīgi no līdzīga Čulpanas lēmuma, ko viņa bija pieņēmusi dažus mēnešus iepriekš.
Pagājušajā sezonā jūs jau nospēlējāt divas izrādes Mihaila Čehova teātrī...
Jā, tas ir Šekspīra "Hamlets" Viestura Kairiša iestudējumā, kur es spēlēju Poloniju, Ofēlijas un Laerta tēvu, un Vudija Allena "Central Park West" Sergeja Golomazova iestudējumā. Kopumā kopš sezonas sākuma nospēlētas aptuveni sešas vai septiņas izrādes. Un tagad būs viena no galvenajām lomām Albēra Kamī lugā "Kaligula" - atkal Sergeja Golomazova iestudējumā.
Šobrīd esmu noslēdzis darba līgumu ar Rīgas Krievu teātri. Esmu ļoti pateicīgs teātrim par šo izcilo iespēju, par iespēju darīt to, kas man patīk. Teātris visu savu darbinieku personā ir palīdzējis man pārvarēt grūto periodu, palīdzējis atkal nostāties uz kājām.
Kāds būs jūsu Kaligula, ko skatītāji pirmoreiz ieraudzīs 13. oktobrī?
Svarīgākais ir tas, ka šī ir daļa no Kamī triloģijas: vispirms "Kaligula", tad "Svešais" un triloģijas noslēgums "Sīzifa mīts". Tas ir eksistenciālisms, kur galvenā tēma ir vilšanās cilvēkā, vilšanās pasaules kārtībā. Un tāpēc "Kaligulā" autors zināmā mērā pat attaisno tirānu. Viņš mums Kaligulu pasniedz kā sava veida lakmusa papīru, it kā sakot - paskatieties uz viņu, viņš ir mūsu pasaules atspulgs.
Pati luga ir ļoti sarežģīta un nav viegli saprotama, tā ir piepildīta ar neskaitāmām metaforām. Cilvēkam, kurš nezina, kas ir eksistenciālisms, kas ir Kamī, būs jātiek skaidrībā pašam. Es ceru, ka šis darbs nebija veltīgs - lugā ir daudz tekstu no dažādiem viņa darbiem, lai mēģinātu nodot skatītājiem, manuprāt, Kamī galveno domu. Man šis "Kaligula" ir kā no dažādiem gabaliņiem austa sega.
Un šajā lomā man ir sava tēma, ko es cenšos izspēlēt. Tā ir par to, ka Kaligula dzīvo gandrīz katrā cilvēkā, un viņa pēdējie vārdi, ka viņš joprojām ir dzīvs, mums pasaka, ka viens neapdomīgs solis un vara cilvēka rokās, kurš ar to netiek galā, var novest pasauli haosā, šausmās, asinīs, vardarbībā. Un man tas ir ļoti svarīgi, man tas ir ļoti sāpīgi... Kā cilvēks, kā personība es joprojām nevaru atgūties no notikumiem, kas notiek šodien.
Jūsu māsa, kas kļuvusi par štata aktrisi Jaunajā Rīgas teātrī, pašlaik gatavo izrādi latviešu valodā - Alvja Hermaņa iestudēto "Kurlmēmo zemi"...
Esmu arī sācis mācīties latviešu valodu, jo tas man ir ļoti nepieciešams un to arī prasa likums. Tiesa, šobrīd esmu paņēmis nelielu pauzi mēģinājumu dēļ. Taču pēc atvaļinājuma esmu atradis pedagogu - meistaru, ar kuru mācīšos latviešu valodu. Pēc pirmizrādes noteikti plānoju turpināt valodas apguvi. Starp citu, es neprasu māsai receptes, kā mācīties valodu, es visu daru patstāvīgi.
